Aizvērt

"Izaicinājums ir saglabāt līdzsvaru"

2020. gada 6. augustā, 16:17
Raksta autors: Agrita Blumberga, "Talsu Vēstis"
 "Izaicinājums ir saglabāt līdzsvaru"
"Plenēri vienkāršajam cilvēkam sniedz iespēju satikties ar mākslas radītāju," ir pārliecināta māksliniece Katrīna Vīnerte.
Foto: Dainis Kārkluvalks
Talseniece KATRĪNA VĪNERTE ir ne vien māksliniece un keramiķe, bet arī pedagoģe un daudzpusīga personība. Viņas dabā ir nepārtraukti rosīties, censties radīt ko jaunu. Neskaitot darbu Talsu un Dundagas mākslas skolā, Katrīna organizē plenērus, veido skulptūras un dara visu, lai Talsus piepildītu ar mākslu.
– Kad un kā aizsākās tavs ceļš mākslā?

– Tas sākās bērnībā. Kopš sevi atceros, man vienmēr ir paticis zīmēt un man vienmēr ir patikusi mūzika. Vecāki manīja, ka man šīs lietas padodas, un tad nu bija jāizdara lielā izvēle – mūzikas skola vai mākslas skola. Paliku pie mākslas skolas, pēc 9. klases iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un pēc tam – Latvijas Mākslas akadēmijā.

– Jau tolaik juti aicinājumu atgriezties dzimtajā vietā?

– Braukājot uz plenēriem un simpozijiem, sanāk pabūt arī Rīgā un citviet, bet vispār esmu Talsu patriote – Talsu Mākslas skolā sāku strādāt, kad vēl studēju akadēmijā. Mums ar audzēkņiem bija pāris gadu starpība – komunicējām kā līdzīgs ar līdzīgu.

– Kā tas ir – būt skolotājai mākslas skolā? Kāda ir ikdiena?

– Man patīk nodot tālāk zināšanas un redzēt, kā pamazām attīstās un veidojas jauns mākslinieks. Protams, tas prasa daudz enerģijas. Kad esi strādājis skolā, diez vai atliks laika un spēka pieķerties saviem darbiem. Tas ir sirds darbs. Man patīk rezultāts un process, bet visu laiku ir vēlme arī pēc brīvajām dienām, lai varu nodoties pati saviem radošajiem darbiem. Sākotnējais nosacījums bija strādāt trīs dienas nedēļā, bet pamazām ikdiena un skola prasīja vairāk. Šobrīd ir tā, ka trīs dienas strādāju Talsu Mākslas skolā un ceturto – Dundagā. Piektās dienas vakaru veltu mākslas studijai pieaugušajiem.

– Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem ikdienā sastopies?

– Ikdienā izaicinājums varētu būt visu paspēt un joprojām palikt mierīgai un priecīgai, lai nebūtu tā, ka tu esi noskrējies un neapmierināts. Man šķiet, ka jāmeklē līdzsvars. Kad tu pats esi laimīgs, tad tu ar prieku vari nodot bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem to, ko tu spēj nodot. Izaicinājums ir saglabāt līdzsvaru.

– Kā ārkārtējā situācija ietekmēja tavu ikdienu?

– Lielākajai daļai šķiet, ka skolotāji šūpināja kājas un atpūtās, bet es teiktu, ka darbs bija divreiz grūtāks un sagatavošanās prasīja divreiz vairāk laika. Bērns neizlasīs visu garo palagu, informācija jānoformulē un jāsaliek tā, lai tā būtu viegli uztverama. Ārkārtējā situācija ļāva paskatīties uz notiekošo no citas puses, un arī bērniem vajadzēja citādi pieiet darbam. Tas prasīja daudz vairāk enerģijas – vieglāk ir strādāt klātienē, nekā mēģināt visu salikt failos, nosūtīt un katram individuāli atbildēt.

– Droši vien ir interesanti atgriezties vietā, kur pats esi mācījies…

– Jā, sākumā bija pavisam interesanti. Kārtojot materiālus, atradu gan kursa biedru, gan savus darbus. Varētu teikt, ka mani mūža draugi nāk tieši no mākslas skolas laikiem. Skatos, ka tagad tas turpinās – īstā, lielā draudzība rodas mākslas skolā, kur tu vari brīvi un radoši izpausties.

– Noteikti esi eksperimentējusi ar dažādām tehnikām. Kura no tām tev ir sirdij tuvākā?

– Studiju laikos bija daudz dažādu eksperimentu. Šobrīd visvairāk izbaudu gleznošanu dabā. Nevis strādāt dienām un mēnešiem ilgi pie viena darba, bet gan apsēsties vienā vietā, noķert mirkli un mēģināt izjūtas, smaržas un visu apkārt notiekošo uzlikt ar eļļu uz audekla.

Man ļoti patīk gleznot cilvēkus. Viena no manām pirmajām izstādēm bija apskatāma Stendē, pilsētā, kurā esmu uzaugusi. Bija iecere atklāt izstāžu zāli "Kultūras koridors", un es kā vietējā tiku aicināta sarīkot pirmo izstādi. Nodomāju, ka par godu šim notikumam vajadzētu kaut ko īpašu. Ja pareizi atceros, man bija divas nedēļas laika. Nolēmu, ka gleznošu vietējos, – gāju pa ielu un uzrunāju dažādus cilvēkus. Ik pēc divām stundām viņi nāca pie manis, sēdēja, pozēja, un es viņus gleznoju.

Pēdējos gados vairāk esmu pievērsusies dabai. Vispār esmu keramiķe, un īpaši tuva man ir skulptūru veidošana akmens masā un šamotā. Pirms diviem gadiem pilsētas svētkos veidoju uguns skulptūras. Tā ir mana sirdslieta.

– Runājot par pilsētas svētkiem, pagājušajā gadā veidoji arī dzīvās bildes. Kā radās šī ideja?

– Cenšos sevi izaicināt un pamēģināt ko jaunu. Šo ideju aizguvu internetā – atradu karnevāla parādi, kur mākslas studenti bija taisījuši ko līdzīgu. Domāju, kāpēc nepamēģināt? Gan mākslas skolā, gan mākslas studijā visi bija ar mieru. Izkāpām ārpus ikdienas un sākām taisīt gleznu kopijas. Uz beigām sanāca diezgan liela skriešana un darbošanās, bet tikām galā un gandarījums pēc tam bija liels. Process bija ļoti interesants.

– Vienlaikus noorganizēji arī plenēru…

– Jā, plenērs ilga septiņas dienas, lai mākslinieki varētu paspēt iepazīties cits ar citu un izstaigāt pilsētu. Nevarētu teikt, ka tas bija pirmais plenērs, bet tas bija pirmais nopietnais. Tas viss aizsākās Jelgavas mākslinieku biedrībā. Aizvedu mākslinieci uz plenēru, viņa aicināja mani palikt, tā mēs sadraudzējāmies, un drīz vien es piedalījos pirmajā plenērā Jelgavas pusē. Pēc tam mani sāka aicināt uz vienu, otru, trešo plenēru, un viss aizgāja kā pa ķēdīti. Beidzu Mākslas akadēmiju, un mana aktīvā mākslas dzīve turpinājās tieši plenēros.

Mākslinieki mēdz strādāt nomaļus, katrs savā darbnīcā, katrs par sevi. Talsu novadā ir tik daudz mākslinieku, bet mēs viņus ne redzam, ne dzirdam. Muzejs ir vieta, kur profesionālo mākslu var apskatīt, bet cik no cilvēkiem, kuri apgrozās pilsētas svētkos, aiziet uz muzeju? Plenēri vienkāršajam cilvēkam sniedz iespēju satikties ar mākslas radītāju. Agrāk bija mākslas dienas – vismaz reizi gadā notika parāde, mākslinieki nāca ar savām idejām, devās gājienā un darbojās uz vietas. Šobrīd tā visa pietrūkst. Talsi ir mākslinieciska pilsēta, kur vismaz reizi gadā profesionālo mākslu vajadzētu palaist ielās. Citādi ir sajūta, ka māksla piederas senajiem laikiem, bet tā gluži nav.

– Kur tu rodi iedvesmu?

– Dabā un apkārtējos cilvēkos. Iedvesma atnāk dabīgi. Vienīgais, kā man pietrūkst, ir laiks. Ideju ir daudz. Kad tu sāc darīt, gribas vairāk un vairāk. Tas, ko es nākotnē ļoti gribētu izveidot, ir starptautisks profesionālu mākslinieku plenērs Talsos. Tāpat ceru, ka reiz Talsos būs vieta, kur izvietot skulptūras.

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai ticat, ka vakcīnas pret gripu un pneimoniju palīdz izsargāties arī no citām vīrusu slimībām, piemēram, Covid-19?
Jā.
Nē.
Vakcīnām neuzticos vispār.
Tāda Covid-19 nemaz nav.
Nezinu, vai palīdz, bet drošības pēc potējos.
Noteikti jāpotējas, lai sevi pasargātu.