Aizvērt

Deja – tā ir domāšana

2020. gada 2. oktobrī, 04:31
Raksta autors: Jolanta Hercenberga, "Kurzemnieks"
Deja – tā ir domāšana
Guntas Liepiņas-Milleres dzīve mākslā ir no projekta uz projektu. "Ir sajūta, ka jānobāzējas uz ko stabilu un mierīgāku, bet, no otras puses, dzīve ir forša. Ja atlaiž nervu..." viņa saka.
Foto: Guntas Liepiņas-Milleres arhīva foto
Ar horeogrāfi Guntu Liepiņu-Milleri tiekamies viņas dzimtajā Kuldīgā. Viņa laikmetīgās dejas prasmes smēlusies Amerikā, šobrīd ar tām dalās Latvijā, bet nākotni saista ar Ameriku.
– Kuldīgā esi mājās vai ciemos?

– Esmu atbraukusi pie mammas. Tas nozīmē, ka mājās. Man pirmdien (7. septembrī – aut.) ir dzimšanas diena, svinēsim te. Šobrīd mana dzīve rit Rīgā, bet Kuldīga nekur no tās nepazūd. Gan tāpēc, ka te ir ģimene, gan tāpēc, ka kultūra te ir tik dzīva. Ik pa brīdim nāk kāds piedāvājums. Ir mazi projektiņi, kuros šeit iesaistos.

Arī kovida laikā, martā, aprīlī un maijā, dzīvoju Kuldīgā. Mans brālis un brālēns arī te bija. Mēs visi ļoti ģimeniski pēc ilgiem laikiem bijām kopā. Bija tādi ekstrēmi apstākļi, kas saveda mūs atkal visus kopā. Tā zīmīgi.

Mans ceļš uz deju sākās šeit. Dejoju bērnu deju kolektīvā "Stariņš", vēlāk tautas deju kolektīvā "Venta" un jauniešu kustību teātrī "Fokuss". Interese man bija milzīga, paveicās arī ar pedagogiem. Visiem bija ļoti liela interese par to, ko dara. Es no visām iespējām paņēmu to labāko. Mans ceļš līdz profesijai ir nestandarta, reti kāds no reģiona kļūst par profesionālu dejotāju. Tradicionāli sporta dejas, balets vai vingrošana jau no bērnības ir tā nopietni apgūti. Man nebija, bet lielu interesi iedeva tas, ka Kuldīgā radošā dzīve bija un joprojām ir ļoti bagāta.

Uz dažiem projektiem mācīt kustības šeit Kuldīgā tika pieaicināta manas mammas māsa, kas ir profesionāla balerīna. Dažreiz tante līdzi paņēma baletskolas audzēknes, un viņas man bija kā etalons. Arī man tā gribējās dejot. Ja man kaut kas sanāca, tad mani lika dejot ar viņām kopā. To tiltiņu uz profesiju es pastāvīgi aizpildīju ar lielu interesi un arī lielu darbu.

– Kur mācījies pēc vidusskolas?

– Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Horeogrāfijas nodaļā. Biju kā nocietusies fanāte, kura zina, ka ļoti to grib, un, tad nu iekļuvusi Rīgas vidē, izmanto visas iespējas, kādas vien ir. Man nepietika ar akadēmijas obligātajiem priekšmetiem, gāju uz papildu nodarbībām. Dzīvoju dzīvoklītī Mežciemā pie vecvecākiem. Cēlos pusseptiņos. Braucu trolejbusā uz baleta nodarbībām ar savu copi, kurai pāri sietiņš. Tā nav jātaisa, bet es to gribēju. Es biju pārcentīga. Vienmēr biju pirmā, kaut arī vairāk nekā pusstunda bija jāpavada ceļā. Akadēmijā izveidojās modernā baleta kompānija "Indras Reinholdes kamerbalets". Vairums tur bija profesionāli operas un baleta mākslinieki un tikai daži studenti, tostarp es. Reizēm mēģinājumi bija līdz pat akadēmijas slēgšanai vakarā desmitos. Smējāmies, ka ar slotu mūs jādzen ārā.

– Kādu laiku dzīvoji Amerikā.

– Manai tantei Initai Saleniecei-Purmalei bija sadarbība ar amerikāņu horeogrāfu Gregoriju Henkoku. Viņai radās iespēja Amerikā pasniegt vasaras klasēs, uz kurām viņa ņēma līdzi savas baleta skolnieces. Pēc pirmā brauciena viņa rādīja video, es par to visu biju sajūsmā. Viņa piedāvāja nākamajā vasarā arī man aizbraukt līdzi. Tas man atvēra acis, kā var būt. Cik ļoti atvērta ir pasaule. Mūsu baleta skolā uzņēma tikai desmit meitenes no visas Latvijas. Izmēra potīti, jāatbilst stingriem standartiem. Bet tur baletu mācās dažādu parametru un dažādas ādas krāsas cilvēki. Tievi, resni. Gari, īsi. Man tas bija pārsteigums, ka tā var būt, jo pie mums, ja neesi ilgstoši gājis baletskolā, tad profesionāli to darīt nesanāks. Tur galvenais ir pati deja. Un tā nav tikai solīši. Tā ir arī domāšana. Redzēju, ka šeit dejas izglītība un iespējas bija diezgan limitētas, bet var būt arī citādāk. Šobrīd turienes domāšana jau nāk arī uz šejieni. Man radās mērķis, un es katru vasaru braucu uz kursiem Amerikā, Indianapolisā. Mūzikas akadēmija bija viens, ko guvu, bet man prasījās vairāk un dziļāk. Akadēmijas laikā aizbraucu uz Nīderlandi apmaiņas programmā "Erasmus+". Roterdamas Dejas akadēmijā pamācījos. No dažādiem Eiropas guru daudz guvu.

– Kur veda ceļš jau ar horeogrāfes un pedagoģes diplomu kabatā?

– Gadu strādāju Latvijā, bet sajutos, ka gribas vēl kaut ko. Pieteicos ASV vēstniecības Fulbraita stipendijai. Izturēju lielu konkursu, un man vienu gadu apmaksāja studijas maģistrantūrā Kalifornijas Universitātē Irvinā. Tā bija divgadīga programma, otram gadam dabūju citu stipendiju. Maģistrantūrā studēt deju nozīmē, ka cilvēks zina, ko grib dejā izpētīt. Amerikā sistēma ir daudz citādāka nekā Latvijā. Bija tikai dažas kontaktstundas visiem kopā, daudz praktisku nodarbību. Galvenais ir paša veikts pētījums, kas finālā ir kā pienesums dejas laukam. Kāds students pētīja, kā caur deju skaidrot klimata pārmaiņas pasaulē. Viena meitene izgudroja savu ārstēšanas tehniku pēc deju traumām, ar kuru viņa šobrīd strādā. Es izveidoju pētījumu par dejas harismu uz skatuves. Pētīju, kā dejotājus padarīt par zvaigznītēm. Vai tas ir vai nav iemācāms.

– Ir iemācāms?

– Šo to var. Visu ne. Es ieguvu zināšanas, dažas rozīnītes, ko varu izmantot, ieteikt dejotājam. Kā domāt, kam pievērst uzmanību, lai būtu virs vidējā dejotāja.

– Pēc studijām arī strādāji Amerikā?

– Jā, gadu. Mācīju laikmetīgo deju Irvinā Kalifornijas Universitātes studentiem, kuri mācās nevis deju, bet citās specialitātēs. Palīdzēju arī ar kostīmiem saistītos jautājumos. Mācīju augstskolās, baleta studijās. Pārslēgties no studentu vides uz tādu patstāvīgu vietu bez kontaktiem, pieredzes bija diezgan grūti. Diezgan dulli. Traks un drosmīgs laiks manā dzīvē.

– Kāpēc atgriezies Latvijā?

– Amerikā apprecējos. Ar vīru satikāmies skolā, Stefans ir vokālais pedagogs un dziedātājs. Gribēju palikt tur, bet bija jāatgriežas, jo Fulbraita stipendija paredz, ka pēc studijām vismaz divus gadus strādā valstī, no kuras esi nācis.

Rīgā "TS Dance Academy" pasniedzu klasisko un laikmetīgo deju. Pati dejoju dažādos projektos. Ir izveidojusies dejotāju apvienība "Karma, kurā esam piecas profesionālas dejotājas. Nupat tapa izrāde ar itāļu horeogrāfu Markusu Cmolnigu. Nesen iestudējām viencēlienu, laikmetīgo izrādi pie Haidna mūzikas. Tajā mums vajadzēja savākt daudz zeķu. Cilvēki no visas Latvijas sūtīja. Pat nezinu, cik kilogramu ar tām ir savākti. Top diezgan neparasts darbs, ko, ceru, nākamajā pavasarī vai vasarā parādīsim.

Ik pa brīdim braucu arī uz Kuldīgu. Deju kolektīvu "Stariņš" un "Venta" vadītāja Zita Serdante pieaicina sadarboties. Divus tautiski laikmetīgus viencēlienus esam jau izveidojušai. Šobrīd ar "Stariņu" top mūzikla "Mūzikas skaņas" koncertuzvedums.

Darbs man sanāk tāds brīvmāksliniecisks. Ir mini grafiks, ko es zinu par savu dzīvi un varu plānot, un ir nezināmais, kas atnāk negaidīti – kāds uzaicina kaut kur piedalīties vai pati kaut ko izveidoju. No projekta uz projektu.

– Tas ir labi vai slikti?

– Dažādi. Gadi iet, un ir sajūta, ka jānobāzējas uz ko stabilu un mierīgāku. Bet, no otras puses, dzīve ir forša. Ja atlaiž nervu un paskatās, ka vienmēr jau tomēr kāds projekts rodas. Jāplūst līdzi. Ja mēģina izskaitļot, tad bail paliek. Bet nekad nav tā, ka nekā nav.

– Vai mākslas pasaulē visiem ir tāda nestabilitātes sajūta?

– Protams. Bet salīdzinājumā ar pasauli mums Latvijā tomēr ir labi. Esam tāda droša saliņa. Visā Amerikā joprojām deju mācās onlainā. Daudzas deju skolas bankrotē. Brodveja, kas ir Amerikas mūziklu teātris, ir ciet.

– Šobrīd rit obligātie divi gadi Latvijā?

– Tie jau ir pagājuši. Līdz ar situāciju, kāda ir pasaulē, viss aizkavējas, bet esmu ceļā uz Zaļo karti. Amerikā situācija ar kovidu ir diezgan traka. Stefans strādā augstskolā, un mācīšana joprojām notiek onlainā. Līdz ar to viņš vasarā bija Latvijā. Drīz atkal brauks, lai paliktu šeit ilgāku laiciņu. Izskatās, ka šogad, kamēr gaidām manus dokumentus, būsim šeit.

– Nākotni plānojat Amerikā?

– Tā domāju, bet negribu pazaudēt saikni ar Latviju. Izdomāšu, kā veidot dzīvi, lai reizi gadā varētu uz šejieni atbraukt ar savām idejām un projektiem. Latvija man patīk, te esmu uzaugusi, te ir mana ģimene, draugi. Arī Stefanam te patīk. Viņš ir mūziklu dziedātājs, dejotājs un aktieris, kas Latvijā ir jauna niša. Līdz ar to šeit ir interesanti, jo te ir arī skolēni un iestrādnes.

 

"Ir tādas rozīnītes, kā domāt un kam pievērst uzmanību, lai būtu virs vidējā dejotāja," saka horeogrāfe Gunta Liepiņa-Millere.


Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai gatavojat krājumus ziemai:
Konservēju paša izaudzēto, pietiek visi ziemai
Pērku ogas un dārzeņus, jo savam ievārījumam ledusskapī jābūt
Ja sanāk laika
Neko negatavoju – visu var nopirkt veikalā.
Par to nedomāju
Kurzemnieks Horoskopi