Aizvērt

Mākslas darbs nav vēstures grāmata

2020. gada 31. oktobrī, 11:22
Raksta autors: Inguna Spuleniece, "Kurzemnieks"
Mākslas darbs nav vēstures grāmata
Kādā žurnālistu diskusijā ar Vidzemes Augstskolas rektoru, vēsturnieku Gati Krūmiņu sākās domapmaiņa par vēsturisko notikumu atainojumu latviešu filmās un teātra mākslā. Daļa publikas strikti apgalvoja, ka tādas filmas kā, piemēram, "Rīgas sargi", "Baiga vasara", "Nameja gredzens" ir tīra vēstures falsifikācija un to filmēšana – valsts naudas tērēšana. Pieļāvīgāka attieksme bija pret "Dvēseļu puteni". Citi atzina, ka ne vienmēr mākslas darbam jābūt tik hronoloģiski precīzam kā vēstures grāmatai. Uzsāktā saruna likās turpināma, tāpēc par vēstures atainojumu mākslā vaicājām gan G. Krūmiņam, gan aktierim un topošajam teātra režisoram Jurģim Spuleniekam un arī "Rīgas sargu", "Baigas vasaras", "Nameja gredzena" un citu spēlfilmu režisoram Aigaram Graubam.
Dot kontekstu un izpratni

"Jo tālāk pagātnē, jo mazāka emocionālā bāze," – tā par vēsturisku notikumu atainošanu saka G. Krūmiņš. Kā piemēru viņš min filmu "Vella kalpi", kas tiek uztverta kā izklaide un netiek kritizēta par brīvu improvizāciju. Savukārt, par "Rīgas sargiem" runājot, viņš atzīst: lai gan tur vēstures gaita nav falsificēta, iedziļinoties detaļās, var atrast daudz apšaubāmu lietu. Viņaprāt, sabiedrības kopīgajā atmiņā šie notikumi ir pietiekami dzīvi. Arī filmas, kurās izmantots Kārļa Ulmaņa tēls, tiek izlaistas caur emocionālo bāzi.

"Skaidrs, ka lielākā daļa sabiedrības kaut kādus priekšstatus par vēsturi smeļas tieši no filmām. Līdz ar to jācenšas arī mākslas vai spēlfilmās ieguldīt pēc iespējas precīzāku vēstures kontekstu. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka šādās filmās, atšķirībā no vēstures, ļoti skaidri tiek iezīmēts labais un sliktais. Skaidrs arī tas, ka spēlfilmas vienmēr ir orientētas uz kādu konkrētu ideoloģiju. Tomēr, ņemot vērā, ka Latvijas valstī vēsturiskas filmas un teātra izrādes ir viens no informācijas kanāliem, tās noteikti jāatbalsta. Pietiekami labs piemērs ir "Dvēseļu putenis", kas dod gan vēstures kontekstu, gan patriotismu, gan izpratni par to, kā valsti veidojām.

Protams, šis ir vienkāršots veids, bet mums, komunikatoriem, arī man, ir jāsaprot, ka nevaram visiem likt lasīt simtiem lapaspušu biezus zinātniskos rakstus ar atsaucēm. Sabiedrības daļai, kas nevēlas procesos iedziļināties tik daudz un kļūt par vēsturniekiem, mums jāpiedāvā kaut kas vieglāks.

Arī "Nameja gredzens", par ko ir ļoti dažādi viedokļi, kaut kāda veida priekšstatu par mums rada. Vēstījums ir pietiekami pozitīvs, rādot mūs kā brīvas gribas cilvēkus, cīnītājus, arī sarežģītās attiecības, kurās vēlējāmies savu brīvību. Lai gan tas ir tikai vēstījums, kā mēs gribam, lai vēsturē mūs redz, es drīzāk lieku plusu. Sliktāk būtu, ja citi – zviedri, krievi, vācieši – mākslā pozicionētu savu vēsturi, bet mēs teiktu, nē, tas nav mūsu līmenis."
Gatis Krūmiņš: "Mums vienkārši jāsaprot, kas vajadzīgs. Ja ēdam treknu kūku, saprotams, ka katru dienu to darīt nevajag. Tas attiecas arī uz visiem medijiem. Sabiedrībai jāiemāca tāda kā mediju higiēna – apzinies, ko tu lasi, ko skaties. Jāsaprot, ka filmā ir konteksts, bet jāapzinās arī, ka tā nav absolūtā patiesība."

Uztvert ar vēsu prātu

J. Spulenieks runā par vēsturisko patiesumu gan teātrī, gan kino: "Teātrī māksliniecisko uzslāņojumu ir vieglāk nodalīt. Brīdī, kad skatāmies kino, to uztverot par patiesību, tiek aizmirsts, ka kino ir fikcija, līdzīgi kā televīzijas ziņas, interneta mediju videosižeti. Bet šī jau ir citas sarunas vērta problēma Latvijā: cilvēkiem nepieciešama kritiskā domāšana, medijpratība, lai saprastu, ko viņi patērē. Ja eju uz kino, lai skatītos fikciju, mākslinieka interpretāciju, man nav vajadzīga absolūtā vēsturiskā patiesība. Ja paskatās no kino semiotikas viedokļa, pavisam tīrs, vēsturiskos faktos balstīts kino nemaz nav iespējams. Brīdī, kad tu paņem kameru, tu jau caur tās prizmu izlaid kaut kādus fotonus. Arī dokumentālajā kino, jo pat tur tiek izmantota montāža, kas kaut kādā veidā manipulē ar konkrēto notikumu. Nevienu brīdi nedrīkst aizmirst, ka tas ir cilvēka veidots fenomens.

Par teātri runājot, skatītājs apzinās, ka nāk, lai skatītos kaut ko mākslīgi radītu. Esmu spēlējis latviešu klasiķu lugu uzvedumos Nacionālajā teātrī, piemēram, "Skroderdienās Silmačos" un "Indrānos". "Indrāni" būs arī manu maģistra studiju diplomdarba izrāde. Tā laika vēsturiskie kodi ir pašās lugās. Ņemot vērā, ka tā nav drastiski mainīta, pašmērķīgi ievilkta mūsdienās, manuprāt, vēsturiskais nav pazudis. Arī manā diplomdarbā vēsturiskie kodi daļēji paliks, bet ar radošo komandu šķetināsim vēl citus jautājumus. Piemēram, par to, kā vecie Indrāni satikās, vai kopdzīves pamatā bija mīlestība vai 19. gadsimtā izplatītās aprēķina laulības. Protams, tā atkal būs mūsu interpretācija."

Kurš būs tik drosmīgs pateikt...

"Protams, vēstures fakti nav jāmācās no filmām, bet no vēsturnieku pētījumiem. Spēlfilmām jāmāca patriotisms, jārada emocijas un jāiedvesmo," uzsver A. Grauba.

"Mans uzdevums nav veidot filmas par vēsturi, bet likt padomāt, kā mēs katrs rīkotos konkrētos vēstures griežos. Tajos apstākļos mēs neviens vairs nokļūt nevaram. Bet gūta radoši emocionālā pieredze mums palīdz tikt skaidrībā, kā rīkoties, ja notiktu kaut kas līdzīgs.

Par savu pieredzi runājot, mana mamma man 18 gados uzdāvināja Nameja gredzenu. Tas bija izgatavots no pirmās brīvvalsts laika sudraba pieclatnieka. Šis viņas žests un mana interese par vēsturi visus padomju gadus uzturēja manī dzīvu brīvības garu. Kad pienāca iespēja dot savu artavu Latvijas brīvībai, man jautājumu nebija. Mēs taču saprotam, ka Namejam, iespējams, nebija nekāda gredzena. Ne jau tāds, kādu mēs pazīstam. Īstenībā tā ir baltu rota ar pītu priekšpusi. Bet mana mamma un paaudze, kas mūsos nosargāja ideju par brīvību, tajā bija ielikusi savu domu.

Runājot par manis režisēto filmu "Baiga vasara", tā risināja manas ļoti personīgās attiecības ar Latvijas okupāciju, kad Kārļa Ulmaņa lēmums nepretoties un atdod Latviju bez neviena šāviena, faktiski laupīja pašcieņu vairākām paaudzēm. Veidojot filmu, gribēju, lai kaut viens kaut ko darītu. Tādēļ Jura Žagara atveidotais virsnieks šauj zemē, kad tanki brauc garām. Un kurš ir tik drosmīgs pateikt, ka tā nebija? Vai visi vēsturnieki ir pārliecināti, ka to, ko viņi ir izrakuši, arī pareizi iztulkojuši?

Tagad Latvijā ir likums, kurš ikvienam pilsonim uzliek pienākumu pretoties agresoram. Arī tas, ko darīja galvenais varonis Roberts filmā, bija pretošanās agresoram. Pretoties var ne tikai ar ieročiem. Mēs arī pretojāmies – kaut vai ar dziesmām.

Par iedvesmu – esmu saņēmis apliecinājumu, ka pēc "Rīgas sargiem" vairāki cilvēki iestājušies militārajā akadēmijā, kļuvuši par virsniekiem, arī zemessargiem.

Nekādā veidā tā nav vēstures falsifikācija. Filmas nosaukums "Nameja gredzens" jau liecina, ka tā nav vēsturiska filma, ka tas nav vēsturisks dokuments. Man ir aizdomas, ka tā vienkārši ir tāda iespītēšanās, kad es palieku tikai savu zināšanu vai nepatikas teritorijā. Varam būt rūgumpodi un teikt, ka vēsturiski tā nebija, bet mums pašiem nav atbildes, kā tad tieši bija. Vēl vajadzētu saprast, ka nav tikai viens viedoklis. Ja kāds vēlas šos stāstus stāstīt citādāk, rakstīt citu dziesmu, uzvest savu teātra izrādi, viņam ir visas iespējas. Brīvā pasaulē vairs nav komunistiskās cenzūras."

 
Aigars Grauba: "Filmu es vispirms taisu sev, kārtojot savas attiecības ar vēsturi, pēc tam – cerot, ka arī kādam citam tā liks padomāt, vai dotos aizstāvēt savu brīvību. Nedomāju, ka atbilde nāk vienkārši."


Saruna ar vēsturnieku Gati Krūmiņu notika Kuldīgas novada Turlavas pagastā, kur šovasar tika filmēts raidījums "Tas notika šeit". No oktobra vidus raidījumi skatāmi Latvijas TV. "Uzskatu, ka arī mūsu veidotais raidījums, kas ir izklaidējošs, ar sacensības garu un šova elementiem, tomēr dod arī ļoti precīzu vēstures kontekstu," G. Krūmiņš saka.

 
Jurģis Spulenieks Edžiņa lomā izrādē "Indrāni" Nacionālajā teātrī. "Mani kā skatītāju vienmēr ir interesējis, kā konkrēts mākslinieks stāsta konkrētu stāstu. Līdz ar to ir pieļaujama doma, ka netiek stāstīta vēsturiska patiesība," saka aktieris.



"Visneprecīzākā filma pasaulē par vēsturi ir "Drošsirdis" ar Melu Gibsonu. Bet cik tā ir iedvesmojoša!" saka filmas "Nameja gredzens" režisors Aigars Grauba. Attēlā kopā ar aktieriem filmēšanas pirmajā dienā.

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kur lasāt laikrakstu “Kurzemnieks”?
Abonēju laikraksta drukāto versiju gadam
Abonēju laikraksta drukāto versiju trim mēnešiem
Abonēju laikraksta drukāto versiju mēnesim
Abonēju laikraksta elektronisko versiju
Pērku regulāri
Nopērku, ja pamanu man interesējošu tēmu
Sekoju “Kurzemniekam”” sociālajos medijos
Izlasu citur - bibliotēkā, pie kaimiņa u.c.
Nelasu
Kurzemnieks Horoskopi