Aizvērt

"Protams, ka aužam!"

2021. gada 1. februārī, 20:14
Raksta autors: Inguna Spuleniece, "Kurzemnieks"
"Protams, ka aužam!"
Arita Svenča: "Kad pārnācu dzīvot uz Kuldīgu un uzzināju, ka te ir austuve, sapratu, ka vienu dienu pie tām durvīm klauvēšu."
Foto: Jēkabs Aleksandrs Krūmiņš
Tā uz jautājumu, kā ārkārtējās situācijas laikā klājas, atbild Tautas lietišķās mākslas studijas "Varavīksne" vadītāja Daiga Jansone.
Studijas mājvieta ir pašā Kuldīgas centrā – vecajā rātsnamā. Stelles tur klaudz no rīta līdz vakaram. Katra audēja izvēlas tai piemērotāko laiku, ievērojot noteikumu, ka telpās var atrasties pa vienai. Daigu priecē, ka viņas meitenes arī pandēmijas laikā nesēž rokām klēpī, bet skumdina, ka vīruss uz nenoteiktu laiku liedzis sarīkot kolektīva 55. jubilejas izstādi.

Studijas nosaukums – nozīmīgs
"Jubilejas izstāde kavējas. Bijām paredzējuši decembrī, bet tagad jāgaida, kad viss kovida murgs beigsies," atzīst Daiga.

Par "Varavīksnes" dibināšanas gadu audējas uzskata 1965., bet studijas nosaukums iegūts 1974. gadā.

"Domāju, ka arī mūsdienās pulciņam iegūt studijas nosaukumu ir nozīmīgi. Lepojamies ar to, ka esam viena no vecākajām studijām, diezgan labi parādām sevi izstādēs. Kovida laikā mūsu darbi patrāpītos Rīgā, Mencendorfa namā. Arī citur izstādamies labi, jo esam pierādījuši Latvijas Nacionālās kultūras centram, ko spējam," Daiga atzīst, ka tas pateicoties arī studijas vārdam. "Mūsdienās no biedrības vai pulciņa par studiju nav tik viegli pārtapt. Ja biedrības grib izstādīt darbus, tām nav tādu priekšrocību, kādas ir studijai. Piemēram, Alsungas audējas arī šobrīd cīnās par studijas nosaukumu. Gadu gadiem "Varavīksnē" bijuši tautas daiļamata meistari, Rīgai nācies rādīt darbu kvalitāti, notiek atlases, vērtē žūrija. Tā gluži nav, ka uz izstādēm dodam to, ko iedomājamies. Uz Dziesmu svētkiem, piemēram, brauc žūrija no Rīgas, vērtē gan auduma kvalitāti, gan to, kā malas atšūtas. Komisija vērtē arī studijas darbību."

Iespaidojas gadatirgos

Daiga līdz stellēm nonākusi vecāku iespaidā. Viņi bijuši pinēji, jau mazu meiteni ņēmuši līdzi uz gadatirgiem Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. "Tur arī redzēju lietišķo mākslu, kas mani ieinteresēja par aušanu. Mammai ļoti patika visi audēju darinātie lina izstrādājumi, krāsu salikumi. Man pats sākums bija Kuldīgas 2. vidusskolā, kur skolotāja Reķe vadīja aušanas pulciņu. Tad bija Liepājas lietišķie, un tā tālāk – līdz studijai."

"Varavīksnei" šis esot tāds paaudžu maiņas brīdis. Vadītāja saka: "Tas ir diezgan sāpīgi un skumji, ka vecie pa vienam aiziet. Šogad aizgāja viena no vecajām audējām – Erna Anševska. Veselības problēmu dēļ vairs neauž Vilma Segliņa. No vecākajām audējām "Varavīksnē" palikusi Maija Laķe, pārējās ir jaunākas paaudzes. Bet arī šīs meitenes auž jau diezgan sen, daudzas no bērna kājas. Pamazām iesaistās arī jaunāki."

Redzams darba rezultāts

Arita Svenča pēc profesijas ir grāmatvede, bet no bērnības zinājusi, ka audīs. "Mana mamma bija profesionāla audēja, mājās steļļu nebija, tās bija viņas atmiņas, kas ieinteresēja. Sabilē bija aušanas darbnīca, tajās mājās, kur vēlāk atradās "Somdara" filiāle. Mācījos Kandavas vidusskolā, kur bija aušanas pulciņš. Tas jau bija āķis lūpā. Kad pārnācu uz Kuldīgu un uzzināju, ka te ir austuve, sapratu, ka vienu dienu pie tām durvīm klauvēšu un iešu aust. Tā arī izdarīju. Daudz esmu domājusi, kamdēļ man tik ļoti vajadzīgi dažādi rokdarbi, kamdēļ uz to tik ļoti raujos. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka grāmatvedībā var strādāt caurām dienām, bet rezultāta nav. Savukārt rokdarbos tas rezultāts ir labi redzams. Esi nostrādājis astoņas stundas, noaudis to gabalu, un tas ir tik skaisti, ka no darba kaut kas rodas. Jā, aušana ir grūta un laikietilpīga, arī materiāli ir dārgi, bet, kad kādu laiciņu nav austs, rokas niez, kā vajag iet uz austuvi."

Mammas austam cita vērtība

Arita auž visu – segas, galdautus, dvieļus, audumu brunčiem, lakatus. Savus darbus lieto pati un dāvina. Īpaši labi sanākušie dzīvojas pa izstādēm. Kad kaut kas no saaustā uzkrājas, to pārdod, lai atkal ir nauda jauniem materiāliem. Arita atzīst, ka tirgošanās viņu pārāk neuzrunā, vajag arī laiku, lai izbraukātu pa tirdziņiem, tomēr nākas darbus pārdot, citādi šī aizraušanās nav rentabla. Protams, piedalīšanās gadatirgū Brīvdabas muzejā esot pavisam cita lieta: tur trīs dienas dzīvo teltīs, satiek amata brāļus, izbauda brīdi, kad tirgus apmeklētāji priecājas par skaistajiem darbiem. Pasūtījumus Arita vairāk pieņem no bērniem un krustbērniem. Mammas darinātam lina galdautam ir pavisam cita vērtība.

"Studijā strādāt ir interesantāk nekā aust mājās. Kad drīkstēja, vienmēr bijām pulciņā, katra pienesa savu ideju, bija interesanti paskatīties, apmainīties ar pieredzi. Turklāt studijā ir daudz dažāda izmēra steļļu. Bet to, kas ir aušana, ja pats neesi pamēģinājis, izprast grūti."

Nāk atpakaļ pēc pārtraukuma

Līksma Pūre uz austuvi nāk pēc dienas, kas pavadīta Nodarbinātības valsts aģentūras Kuldīgas filiālē. Arī viņai aušana ir asinīs kopš bērnības.

"Man auda oma, viņai mājās Sabilē bija lielās mašīnstelles, zem tām esmu izaugusi. Izrādās, ar Aritu esam dzīvojušas kaimiņos, bet es viņu no Sabiles laikiem neatceros.

Sāku aust, kad nu jau pieaugušie bērni bija maziņi, bet es strādāju diakonijas centrā. Tur sākās projekti, braukāšana pa pasauli, aušanai vairs nebija laika. Tu nevari stellēs atstāt pusaustu audeklu. Neaudu teju 30 gadu, bet nu jau trešo gadu aužu atkal – bērni prom, vakaros nav īsti, ko darīt. Lai otrreiz atsāktu aušanu, jābūt nopietni gatavam. Jāsaprot, ka būs jānāk uz studiju katru vakaru, jo aiz tevis jau rindā gaida citi. Mājās man steļļu vairs nav, bet tur arī aušanai nebūtu laika – zeķes jāada, galdauti jātamborē.

Kad uzsāku, mani mācīja gan Daiga, gan dižās vecās audējas. Viņas bija asas sievas, te jautri gāja. Viens ir teorija, kas cits – prakse. Tās sīkās lietas praksē vecās audējas pamācīja."

Lai svētkos būtu apklāts galds

Arī Līksmai aušana nav peļņai, patīkot dāvināt: "Arī adījumus un tamborējumus dāvinu. Jā, dzija ir dārga, bet darbs ir vēl dārgāks. Manai meitai savās mājās ļoti patīk austas salvetes, galdauti. Viņa atbrauca uz Jāņiem, jāklāj galds, bet mani tamborētie galdauti jau visi noplīsuši. Tos tamborēju, kad, gaidot dēlu 1984. gadā, visus deviņus mēnešus nogulēju slimnīcā.

Meita mani uzrunāja: "Kas ir, mammu! Tev nav neviens austais galdauts?" Sapratu, ka nav. Parasti mājās paliek tas, kur ir kļūdas, ko nenopērk. Tad nu tagad aužu." Līksma atzīst, ka meita pati nenodarbojas ar rokdarbiem, toties mazmeita ir čadīga: "Reiz teica, ka grib pamēģināt. Iesēdināju stellēs, teica, ka patīkot. Mana oma auda, māte – nē. Tā tas nāk caur paaudzi."

 
Tautas lietišķās mākslas studijas "Varavīksne" pirmsākumi meklējami 1965. gadā, kad pulciņš rokdarbu mīļotāju Vilmas Akmenes vadībā tikās toreizējā Kuldīgas kultūras namā, lai apgūtu aušanas prasmi. 1974. gadā pulciņš ieguva Tautas lietišķās mākslas studijas nosaukumu.
 




Līksma Pūre: "Interesanti un patīkami ir tad, kad sāc aust, kad redzi, kāds būs, un tad, kad izņem no stellēm un redzi, kāds ir, kad vari salīdzināt izfantazēto ar gatavo."

 

Šobrīd Līksma Pūre auž sev galdautu. Lai meita nākamajos svētkos nepārmet, ka audēja pati bešā.

 

Sega darināta Aritas Svenčas rokām.

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai ārkārtas situācijas laikā esat apguvis/apguvusi jaunas prasmes vai iemaņas, kas jums noderēs turpmākajā dzīvē?
Izmantot e-pakalpojumus
Iepirkties e-vidē
Apgūtas prasmes plānot un organizēt darbu attālināti
Jaunu saziņas platformu apguve
Prasme plānot savu laiku, strādājot no mājām
Jaunu zināšanu apguve dažādos online kursos