Aizvērt

Ledus piruetes sākas uz baltas lapas

2021. gada 1. februārī, 20:27
Raksta autors: Ieva Vilmane, "Saldus Zeme"
Ledus piruetes sākas uz baltas lapas
Pasaules čempione ledus skulptūra "Visuma sirds" no skices līdz gala rezultātam, autors Kārlis Īle. Darbs pagājušā gada februārī Aļaskā ļāva latvietim pirmo reizi pārspēt ledus tēlniecības lielmeistaru Juniči Nakamuru no Japānas.
Foto: No K. Īles personīgā arhīva
Saldus vienmēr saviļņojas, kad mūsu novadnieks Kārlis Īle kārtējo reizi kļūst par pasaules čempionu ledus un smilšu tēlniecībā.
Sazināmies spelgoņa dienās. Mākslinieks smaida: beidzot ziema atnākusi arī līdz Latvijai. No otras puses, viņš ilgus gadus ziemā nav bijis mājās, jo visu laiku kursēja starp ledus mākslas konkursiem. Ja nebūtu pandēmijas, es būtu Saldū, bet viņš – Ķīnā vai Kanādā. Uz brīdi tēlnieks būtu sastopams ledus skulptūru festivālā Jelgavā, jo ir neoficiāls tā mākslinieciskais vadītājs. Ledus festivālus nomainītu smilšu skulptūras, pa vidu tēlnieks kārtējo reizi aizdegtu uguns skulptūras Madonas novadā, Biksērē. Taču nu Kārlis ir Rīgā un lēnām tiek skaidrībā par to, kur pēdējos gados ir bijis un kurp būtu jādodas.

– Izvērtēju, ko īsti gribu un kas ir galvenie uzdevumi. Pagājušajā vasarā atcēla visus smilšu festivālus, taču bija cerība, ka tūlīt tūlīt pandēmija beigsies. Otrais kovida vilnis aizvēra manu galveno iztikas avotu ziemā – ledus skulptūru festivālus. Dzīve kļuva interesantāka.

Pirms pandēmijas uzskatīju, ka jāatsakās strādāt ar metālu, akmeni un koku, taču pagājušajā gadā iztiku galvenokārt no pasūtījumiem šajos materiālos. Publiskas iestādes pasākumos neiztērētu naudu novirza kultūras izpausmēm, kam nevajag tiešu kontaktēšanos. Šajā laikā tēlniekiem ir vieglāk nekā aktieriem un mūziķiem, jo strādājam vienatnē mājās.

– Iepriekšējā nesteidzīgā saruna mums bija pirms desmit gadiem. Toreiz sacīji, ka Latvija tavai meistarībai kļuvusi par mazu.

– Ir pagājuši skaistākie dzīves gadi, un tomēr – viss vēl priekšā. 2011. gads man bija uzvaras gads, jo ieguvu, ja nemaldos, deviņas starptautiskas zelta medaļas. Bažījos, ka tik augstam pacēlumam sekos kritiens, jo nevar nemitīgi skriet augšup. Kaut kad jāievelk elpa, taču satraucos, ka tikmēr slīdēšu lejup. Sekoja neliela pauze, pēc kuras turpināju kāpt augstāk ledus un smilšu tēlniecības pasaulē.

Reizēm tajā pietrūkst pamatīguma, tāpēc izgatavoju arī paliekošus darbus, piemēram, Jelgavā piemiņas objektu dziedātājai Norai Bumbierei un strūklaku "Jelgavas students", strūklakas "Papardes" Ulbrokā un "Medus piliens" Saldū. Forši, ka ne visi darbi izkūst vai sabrūk vējā, jo ir atskaites punkti. Tie atklāj, kā lēnām mainās mana stilistika un nobriest mākslinieciskās domāšanas veids.

– Nākotnei redzi aprises vai esi ticis līdz konkrētam plānam?

– Jānopērk lauku māja un jādodas prom no Rīgas. Par nākotni neesmu nobažījies, jo, brūkot vecajai pasaulei, veidojas jauna. Skulptūru dēļ esmu apguvis datorprogrammas, lai savām skicēm prastu izveidot tehniskos rasējumus. Jūtu, ka iederos darbā ar 3D programmām. Piemēram, pirms pāris gadiem trīs mēnešos izveidoju datormodeli kādai ledus hallei Vācijā, biju projekta mākslinieciskais vadītājs.

– Reiz skaidroji, ka tēlniecībā 80% enerģijas jāiztērē, cīnoties ar materiāla pretestību. Vai aizvien gribi radīt mākslu svīstot?

– Manuprāt, esmu veiksmīgi sabalansējis fizisko un radošo darbu. Satiekot klasesbiedrus, draugus un paziņas, secinu, ka esmu sportiskā formā. Ar gadiem esmu iemācījies strādāt rāmāk un spēku tērēt lietderīgi. Jaunībā materiālam metos virsū ar spēku un nesatraucos, ka formai tieku klāt pēc tam, kad esmu vairākas reizes kalis, griezis... Tagad ilgāku laiku palieku pie datora un aprēķiniem, toties griežu vienu reizi un tur, kur vajag.

3D mākslai ir milzīgs tirgus, jo tēli un figūras vajadzīgas ne tikai datorspēlēm un filmām. Pazīstu vairākus tēlniekus, kuri pilnībā pārgājuši uz šo industriju, taču es nebūšu starp viņiem. Man ļoti vajag pieskarties materiālam – nav nozīmes, ledus, smilts vai metāls – un sajust to ar visām maņām.

Digitālā pasaule ir spēcīga konkurente fiziskajai mākslai, taču manam mūžam pietiks skatītāju. Labā ziņa – tehnoloģiju laikmets mākslā atgriezis neobrutālismu, lai radītu līdzsvaru ar sadzīvi, kurā gandrīz visām lietām ir displejs. Cilvēki mākslā meklē vienkāršību. Trāpīju desmitniekā, izvēloties pirmmateriālus – ledu, smilti un uguni. To vērtība nav pazaudēta.

Digitālā māksla neraisa pilnu emociju gammu, tāpēc, manuprāt, vienmēr būs brīva niša arī fiziskajai mākslai.

Kad izgudroja fotogrāfiju, glezniecība radikāli mainījās, jo zaudēja savu pamata uzdevumu atainot pasauli reālistiski. Gleznotājiem bija jāiet negaidītos virzienos, un tad radās impresionisms, kubisms un citi abstraktās mākslas veidi. Būs interesanti, kad arī digitālās mākslas dēļ atšķelsies jauni atzari.

Pēdējos 20 gados esam "iesprūduši" postmodernismā un gaidās uz nākamo pasaules mēroga vilni mākslā. Atkārtojam mākslas periodus no pagājušiem gadsimtiem (postmodernisms, postreālisms, hiperreālisms...), taču netiekam tālāk par priekšnojautām, ka jārodas kaut kam jaunam. Varbūt pandēmija, liekot pasaulei vēl vairāk digitalizēties, palīdzēs tam izšķilties.

– Vai ir interesanti vērot fiziskās un digitālās mākslas mijiedarbību?

– Digitālās tehnoloģijas ir palīglīdzeklis fiziska darba tapšanā, nekas vairāk. Pirms pieciem sešiem gadiem atklāju 3D metāla printēšanu. Tā ir lētāka un ātrāka par roku darbu, taču pēc pirmās sajūsmas aptvēru: pat vislieliskākā tehnoloģija ir stulba, jo dara tikai to, ko liek cilvēks. Man tik un tā vispirms jāapsēžas pie baltas lapas un ideja jāuzskicē, tātad – neesmu ticis tālāk par laiku, kad lietoju metināmo aparātu, kaltu un āmuru. Lai vai cik moderna būtu tehnoloģija, tā nekad neaizvietos mākslinieka prātu. Tehnoloģijas paplašina cilvēka tehniskās, nevis radošās iespējas.

– Vai triumfa vārdā pielāgojies žūrijas un skatītāju domāšanas īpatnībām?

– Konkursiem radu divas trīs skices, taču nekad neesmu izdabājis. Netiecos uzvarēt, tāpēc brīvi rādu visu, kas manī virmo. Nedomāju, ka jebkad uzvarēšu Amerikā, jo mani atgrūž amerikāņu sportiskā attieksme vērtēšanā. Kā daiļslidošanā, kurā punktus piešķir par katru pirueti. Arī ledus un smilšu festivālos žūriju neinteresē darba mākslinieciskums, tā aizraujas ar tehniskiem parametriem – skulptūras augstumu, bīstamām pārkarēm, figūru skaitu, faktūru dažādību...

Reiz Virdžīnijbīčā smilšu skulptūru festivālā apzināti uztaisīju darbu pret visiem noteikumiem. No žūrijas tas nesaņēma punktus, taču uzvarēja konkursa dalībnieku balsojumā. Nākamajā gadā nolēmu parodēt noteikumus un apzināti pārspīlēju visus kritērijus... un uzvarēju.

No šīm abām uzvarām neguvu patiesu gandarījumu. To izjutu pagājušā gada februārī Aļaskā. Ledus mākslā mūs, latviešus, uzskata par spēcīgiem konkurentiem, taču leģendāro japāņu tēlnieku Juniči Nakamuru nevarējām pārspēt. Labākajā gadījumā viņš man mēdza atstāt bronzu. Aļaskā pārspēju Nakamuru, turklāt festivālā, kas bija izaudzis no viņa slavas!

Skulptūru taisot, gribu izjust niansētu pārdzīvojumu – kā Kosmosa dziļumā ieraudzīt milzīgu izsmalcinātu pasauli, kā sajust, uzmanīgi pieskaroties, nevis sagrābjot. Un itin nemaz nav žēl, ka pēc laika darbs izkūst un sabrūk. Vai mūziķi žēlojas, ka viņu skaisti spēlētās skaņas izskanējušas? Bija koncerts, un viss. Vieta atkal ir brīva.

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kas būtu darāms, lai pilsoniskas sabiedrības veidošanos veicinātu
vajag vairāk uzticēties nevalstiskajām organizācijām;
brīvprātīgo darbs jāatalgo;
biedrībām par savu veikumu vairāk jāstāsta;
jārīkojas tā, lai neviena sabiedrības grupa netiktu aizmirsta.
cilvēki jāizglīto: kur, kā var iesaistīties, un kāpēc tas būtu vajadzīgs.
Valstij un pašvaldībām jāsaprot un jāatbalsta šīs aktivitātes.