Aizvērt

Uzdāvināt sev mazu prieciņu

2018. gada 6. februārī, 00:00
Raksta autors: Linda Kilevica, "Kurzemes Vārds"
Uzdāvināt sev mazu prieciņu
Agnese Egliņa uzskata, ka mūzikā visam jābūt svaigam. "Patīk, ka tajā nav nekāda naftalīna, bet ir interese un intriga, kā būs. Patīk nesarunāt lietas, bet ļauties procesam."
Foto: Andra Gertsona foto
Liepājā dzimusī pianiste Agnese Egliņa šo gadu sākusi ar solo koncertiem Kurzemes mūzikas skolās un kultūras namos. Viņa uzskata, ka mūziķi pārāk reti dodas uz šādām vietām, kur nav koncertzāļu. Agnesei mūzika nozīmē ceļojumu. Pa visu pasauli, tai skaitā Āfriku, kur viņa regulāri sniedz meistarklases jaunajiem mūziķiem. Un cauri gadsimtiem, iztēlojoties, kā cilvēki izklaidē sevi, spēlējot, dziedot un dejojot sveču gaismā. Solo muzicēšana pašlaik ir pianistes prioritāte.
Jūsu darbības spektrs ir plašs: soliste, koncertmeistare, dalība ansamblī. Kā tas ir solistam – kļūt par kāda veseluma daļu?

Es teiktu, ka vairāk man šie gadi ir bijuši kamermūzikā un kā koncertmeistarei. Atceros, kad mācījos Liepājas mūzikas skolā, viens no maniem mīļākajiem priekšmetiem bija koncertmeistara klase, kurā varēja spēlēt kopā ar kādu klarnetistu vai vokālistu. Mana mamma ir vijolniece, līdz ar to šī kopā muzicēšana mani vienmēr saistīja. Ļoti daudz projektu ir veidoti tepat Latvijā, daudzas valstis esmu izbraukājusi tieši kā kameransambļa dalībniece un koncertmeistare. Mūzika ir starptautiska valoda, kur var satikties spāņu vijolnieks, vācu čellists un latviešu pianiste un spēlēt kopā jebkuru mūziku, būt vienā valodā, saskaņā un bez vajadzības sarunāties. Mūzika spēj saliedēt cilvēkus. Solo spektrs man spēcīgāk sāk attīstīties tieši šobrīd. Ar solo programmu viesošos vairākās Latvijas pilsētās. Šī šķautne man bija mazliet malā nostumta, bet šobrīd vēlos to izvirzīt priekšplānā.


Kādas ir sajūtas, ja ir pierasts, ka uz skatuves ir vēl kāds? Bet tagad – tikai es un flīģelis.

Pirmie koncerti bija Āfrikā, tieši tad sajutu, ka man tas ļoti patīk – uzņemties atbildību tikai pašai par sevi. Sāku domāt, ko es vēlos spēlēt. Esmu iekļāvusi tādu mūziku, kas man pašai sagādā vislielāko prieku. Tā kā šie koncerti ir jaunākai auditorijai, programma ir mazliet pielāgota, lai būtu vieglāk uztverama. Tās nav lielās garās sonātes, bet miniatūras. Šāda izvēle dažreiz ir vēl grūtāka, jo nemitīgi jāpārslēdzas mūzikas stilos un noskaņās. Baroks, romantisms, impresionisms, tad modernisms. Es jauniešiem stāstu, ka ar mūziku nodarbojos tāpēc, ka tā ir iespēja ceļot. Ne tikai fiziski doties pasaulē, bet arī garīgi. Mēs varam doties uz 17. vai 18. gadsimtu un izzināt, kāds bija baroka laiks. Kā Baha mūzika skanēja tad, kad nebija ne interneta, ne telefonu. Cilvēki vienkārši sanāca kopā, sarunājās, klausījās mūziku, dejoja, lasīja dzeju, stāstus. Man patīk šī ceļošana. Kad spēlēju Gēršvinu, tā ir Ziemeļamerika, džezs. Hinastera ir dienvidamerikānis, tur atkal ir cits – ugunīgs dienvidnieku temperaments. Jānis Mediņš ar latviski patriotiskām krāsām.


Ceļošana cauri laikmetiem mani uzvedināja uz paralēlēm ar vokālistu, kam jāsasniedz zināms briedums, lai dziedātu noteiktu repertuāru. Vai pianistam arī ir mūzika, ko vēl nevar spēlēt, ko varēs kādreiz?

Šādi šabloni ir. Īpaši Brāmsa mūzikai. No skolas laikiem atceros – nē, nē, šo jau jauns cilvēks nevar spēlēt. Piekrītu, ka ir mūzika, ko vari saprast tikai briedumā. Bet jāsaprot, ka katra personība attīstās dažādi. Cits arī 50 gadu vecumā ir bērnišķīgs. Tai pašā laikā esmu satikusi jauniešus, kas 18 gadu vecumā filozofē par tādām lietām, ka šķiet, tas ir nobriedis cilvēks, ar ko es sarunājos. Ko šobrīd man gribas, to es spēlēju. Esmu laimīga, ka man nav aģenta, kā maniem Eiropas kolēģiem, kam reizēm uzspiež un pasaka, kas jāspēlē.


Vai pietiek tikai ar profesionālismu, vai arī vajadzīgs vēl kas, lai mūziķis, aizbraucis uz svešu zemi, kur priekšā ir nekad nesastapts orķestris, diriģents vai klarnetists, vijolnieks, spētu ar tiem dažās dienās radīt kopīgu rezultātu?

Šobrīd dzīves ritms ir tik ātrs, ka atsevišķos Eiropas festivālos mūziķiem ir iespēja samēģināt labākajā gadījumā divas reizes. Tad iet uz skatuves un tēlo, ka esat kopā spēlējuši visu dzīvi. Šeit jāmin viena no manām labākajām īpašībām, kas ir ātra pielāgošanās apstākļiem. Es pieņemu ļoti ātri visu, kas ap mani notiek. Un esmu liels kompromisu cilvēks, tā gan dažreiz nav laba īpašība dzīvē, jo es nevaru izlemt līdz galam, ko darīt. Bet mūzikā tā, manuprāt, ir laba, jo es ļoti ātri varu pielāgoties konkrētam mūziķim. Nevajag daudz mēģinājumu, dažreiz trīs liekas par daudz. Patīk, ka mūzikas partneris nav pilnībā iepazīts un var sagaidīt ko īpašu.


Bet kā ir ansamblī, kurā spēlē gadiem, kā Art-i-Shock? Neiestājas rutīna?

– Rutīna neiestājas, jo ir dažādas programmas. Iestājas patīkama esence, ka es ļoti labi zinu šīs kolēģes. Kad esi kopā jau vairākus gadus, tas dod iespēju vēl vairāk padziļināt, izprast mūziku. Lai veidotu mūzikas albumu, vajag, lai esam kā viens ansamblis. Kā jau ģimenē, katram ir savas labās un ne tik labās īpašības. Bet skatuve ir tā vieta, kur nekad neparādīsim, ka mums kaut kas nav iekšēji kārtībā, jo mūzika ir īpašs brīdis. Pagājušais gads bija ļoti veiksmīgs un psiholoģiski piepildīts. Bijām rezidējošais ansamblis Latvijas Radio, iznāca albums, kas nominēts mūzikas ierakstu gada balvai. Trio koncertiem bija vairākas tiešraides visai pasaulei. Tā bija milzīga atbildība. Eiroradio tiešraidē pieslēdzās 27 valstis. Kad spēlē tūkstošiem, adrenalīna līmenis ir ļoti augsts.


Kā Latvijā veicas ar publikas pieradināšanu laikmetīgajai mūzikai?

Man patīk koncertos runāt ar publiku. Manuprāt, mūzikas izskaidrošana ir svarīga. Man patīk iet uz izstādēm, bet atzīšos, ka dažkārt es jauno mākslu nesaprotu. Ļoti labprāt izlasu, ko autors tur ir domājis. Tad spēju to uztvert pilnvērtīgāk. Esmu no mūziķiem, kas uzskata, ka būtu vēlams mūziku saprast arī bez paskaidrojuma. Domāju, piemēram, Pētera Vaska mūzika nav jāpaskaidro. Tāpat Ēriks Ešenvalds, Kristaps Pētersons. Ir mūzika, kurā cilvēki eksperimentē, un mēs nezinām, vai pēc 100 gadiem kāds no šiem darbiem paliks. Es ļaujos eksperimentiem. Dažreiz nesaprotu, kāpēc mūsdienu mūzika bieži ir depresīva. Klausītājs atnāk un dzird to vienreiz, taču es ar šo mūziku dzīvoju divus trīs mēnešus diendienā. Dažbrīd tiešām iet ciet... Tu vingrinies, centies šo sarežģīto mūziku izprast. Vienā brīdī kļūst grūti, un tad es kādu vieglu Mocarta sonāti paspēlēju kontrastam. Proporcijās viss ir forši. Arī publikai koncertā ir vajadzīgas proporcijas.


Vai mūziķi dara pietiekami, lai aiznestu savu vēstījumu arī uz vietām, kur nav lielo koncertzāļu un izglītotas publikas?

Varbūt tiek par maz darīts. Vai arī kolēģi atbrauc ar milzīgu, stundu garu opusu, spēlē kaut ko sarežģītu bez izskaidrojuma. Tas ir interesanti mums, profesionāļiem, bet arvien vairāk jādomā, kas ir svarīgi publikai. Ja mēs sāksim uzticēties, pierast viens pie otra, varbūt pēc desmit gadiem es varēšu atbraukt un pasniegt smagu mūzikas opusu. Protams, mana uzstāšanās ir atkarīga no instrumenta un akustikas. Durbē ir brīnišķīgs Yamaha flīģelis, arī Aizputes Mūzikas skolā ir labas klavieres. Nevajag baidīties, ir uz kā spēlēt Latvijā.


Vai varētu gaidīt vēl kādu jūsu rīkoto kultūras dienu Aizputē?

 Jā, šogad būs. Kaut kā iepriekš nesanāca sadarboties ar Aizputes pašvaldību, neguvām finansiālu atbalstu, taču šogad ceram uz labākiem rezultātiem. Festivāls pierādīja, ka koncerti ir nepieciešami. Tie bija ļoti labi apmeklēti. Tad nu septembrī varam gaidīt otro Kultūras dienu Aizputē. Tur ļoti mīl kvalitatīvu mūziku un mākslu. Cilvēki brauc uz koncertiem Liepājā, Ventspilī, kas nav slikti, bet tas paņem vairāk laika un naudas, nekā nepieciešams. Domāju, ka mēs simtgadē varam Aizputē sev uzdāvināt kādu mazu prieciņu.


Kādi ir jūsu mazie prieciņi, bez kuriem dzīve nav iedomājama?

Pirts, tiramisu vai Cielaviņa. Man ļoti patīk apmeklēt teātri, operu un izstādes. Sasmelties mākslas burvību. Un pastaigas. Jūra. Tas no dzimtās pilsētas.



Vizītkarte
AGNESE EGLIŅA

* Dzimusi Liepājā mūziķu ģimenē, pirmo muzikālo izglītību guvusi E. Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā.
* Studējusi Latvijas Mūzikas akadēmijā un Cīrihes mūzikas augstskolā, ieguvusi maģistra grādu.
* Par izcilu darbu ansamblī 2010. gadā saņēmusi Lielo mūzikas balvu.
* Laikmetīgās mūzikas trio Art-i-Shock dalībniece.
* Instrumenta spēles skolotāju katedras docente Latvijas Mūzikas akadēmijā.
* 2015. gadā organizējusi festivālu Kultūras diena Aizputē.


No pielikuma 3K - Kas kultūrā Kurzemē?, kas tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kā vērtējat policiju darbu Kuldīgā?
Labi strādā abas policijas.
Labi strādā pašvaldības policija.
Labi strādā Valsts policija.
Neviena nestrādā labi.
Mani tas neskar.
Kurzemnieks Horoskopi