Aizvērt

Spēka un dailes rituāls

2018. gada 4. aprīlī, 00:00
Raksta autors: Linda Kilevica, "Kurzemes Vārds"
Spēka un dailes rituāls
Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki kā visaptverošs nacionāla mēroga pasākums un kultūras tradīcija ikreiz nonāk viedokļu krustugunīs. Tautas svētkos gan dalībnieki, gan skatītāji vēlas baudīt skaisto, sev tuvo un saprotamo. Savukārt svētku radošie un mākslinieciskie uzdevumi uzliek samērā augstu latiņu. Kā atrast kompromisu starp sarežģītu repertuāru, mākslinieciski augstvērtīgu izpildījumu un iespēju vienkārši svinēt svētkus?
DEJOT IR JĀMĀK

JĀNIS PURVIŅŠ, deju lieluzveduma Māras zeme mākslinieciskais vadītājs:

– Līdz šim Deju svētkos ir piedalījušies visi kolektīvi, kuri ir apguvuši repertuāru: soļu rakstu, zīmējuma rakstu. Protams, nosaukums ir Deju svētki, līdz ar to dejot ir jāmāk. Divi gadi, kuros gatavojamies svētkiem, manuprāt, ir optimāls laika periods, lai apgūtu repertuāru, kāds nu kurai grupai ir. C grupai ir trīs dejas, E grupai četras, A un D grupai ir pa sešām dejām. Skaits atkarīgs no tā, kādu kvalitātes un vecuma grupu ir izvēlējušies paši dejotāji un vadītāji. Piedāvātais repertuārs varbūt ir neparasts pašā pirmajā gadā. Ar laiku pierod gan pie mūzikas, gan jauniem soļu virknējumiem. Gribētu atzīmēt, ka tie ir latviešu dejas pamatsoļi, pamatzīmējumi, aptvērieni un satvērieni, kuri ir savirknēti nedaudz citādi. Tomēr tā ir latviešu skatuviskā deja.

Deju lieluzvedumā atspoguļotas dažādos laikos tapušas dejas. Parādās arī rotaļdeju apdares, kas ir mūsu pamatu pamats. Būs ieskats latviešu zelta fondā, kuram šoreiz ir tāds pirmreizēji izvēlēts rādīšanas veids, savienojot aptuveni 17 dažādu autoru dejas. Pārējais repertuārs tiek veidots konkrētajai idejai un libretam. Domāju, ka šajā gadā ir gana jaudīgs stāsts. Gan dejotājiem, gan skatītājiem tas būs spēka un dailes rituāls. Deju lieluzvedums Māras zeme ir stāsts par Latvijas vēsturi vairāku gadsimtu garumā, par to, kas mēs esam, par mūsu senčiem, kam pateicoties mums ir valoda un zeme.


TAS NAV ZIŅĢU VAKARS

ILZE VALCE, Dziesmu svētku un Liepājas koru apriņķa virsdiriģente:

– Dziesmu svētkos nav virsuzdevuma likt dziedāt bezgalīgi sarežģītus skaņdarbus. Programmu katrs mākslinieciskais vadītājs veido vairāk vai mazāk pēc savas gaumes un pēc saviem kritērijiem, ņemot vērā pieejamo mūziku. Nav noteikumu, ka jābūt vienkārši vai sarežģīti.

Ja mēs svētkos dziedātu vienbalsīgas vai divbalsīgas dziesmas, tad grūti pateikt, vai tas būtu ziņģu vai tautasdziesmu vakars. Iepriekšējos svētkos ir bijušas programmas, kurās lielāks īpatsvars laikmetīgai mūzikai. Es personīgi ne kā virsvadītāja, ne kā diriģente neizjūtu spiedienu, ka būtu jādzied tikai sarežģītas dziesmas. Šīgada repertuārs ir ļoti demokrātisks. Ir iespēja grūtākās dziesmas apgūt trīs gadu garumā. Mēs mācījāmies Pētera Barisona Pa zvaigžņu ceļu, kas ir svētku tituldziesma. Esam ielikuši milzīgu darbu, un šo skaņdarbu ir apguvuši pilnīgi visi apriņķa kori. Taču šogad šo dziesmu atstāja tikai A klases koriem. Man ir žēl, ka mans un koristu darbs bijis veltīgs, esam izšķieduši spēkus. Drīzāk ir diskusija par to.

Pagājušajos svētkos Ērika Ešenvalda Aizej, lietiņ bija sarežģīts, taču viens no visskaistākajiem skaņdarbiem. Ja ir kaut kas grūts, tam ir vajadzīgs vairāk laika. Liepājas koru apriņķī sākām apgūt programmu tieši ar grūtiem skaņdarbiem. Cits jautājums – vai nelielie kori šādus skaņdarbus var nodziedāt vieni paši? Viņi nevar, to neatļauj dalībnieku sastāvs, kurā varbūt ir viens tenors vai divi basi. Koros nav proporcijas starp balsu grupām, jo cilvēki ir izbraukuši un vīri mūsu dienās vairs nevēlas dziedāt. Ja dara laikus, ja ir gudrs diriģents, kas visu saplāno, kopkoris var apgūt arī grūtākas dziesmas.

Ir dzirdētas runas: kas tad tas par repertuāru, nav nevienas skaistas dziesmas. Tā nav. Dziesmu svētki nav ziņģu vakars, kurā visa publika dzied līdzi. Jau pirmsākumos ir bijis, ka kori dzied un publika klausās. Dziesmu svētki tomēr parāda prasmi, tautas kopību, tiem ir augstāks mērķis. Sadziedāšanās daļa ir naktī – laipni aicināti visi!


Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: