Aizvērt

Dziedinošie vārdi, augi un rituāli

2018. gada 6. jūlijā, 00:00
Raksta autors: Daiga Lutere, "Kurzemes Vārds"
Dziedinošie vārdi, augi un rituāli
"Dziedināšanas tradīcija saglabāsies, ja mēs paši būsim apzināti un gribēsim to saglabāt. Tāpēc man ir svarīgi to pētīt, par to rakstīt, lai tautai atgādinātu par tās vērtību," saka pētniece Ieva Ančevska.
Foto: Egons Zīverts
Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārā institūta folkloras pētniece Ieva Ančevska nupat aizstāvējusi savu promocijas darbu „Latviešu dziedināšanas tradīcija: teorētiskie un praktiskie aspekti”. Pētījums, kas tika rakstīts un aizstāvēts doktores grāda iegūšanai, tiek papildināts, un pēc laika iznāks arī grāmatā. Lūdzām Ievu īsi pastāstīt, kādēļ viņa pievērsās tieši latviešu dziedināšanas tradīcijai un ko uzzināja, pētot šo jautājumu.
Kāpēc pievērsāties dziedniecībai, kas ir diskutabla tēma zinātnes lauciņā?
Dziedināšanas tradīcija līdz šim Latvijā zinātniskā līmenī nav īsti pētīta. Daudzi joprojām uzskata, ka dziedniecība ir šarlatānisms un māņticība. Kad sāku pētniecisko darbu, sapratu, kādēļ tā – padomju varas gados un arī senākos vēstures periodos tautas dziedniecība bija aizliegta un noniecināta. Savu pētījumu un ekspedīciju laikā ne reizi vien saskāros ar to, ka cilvēkos joprojām mīt ļoti daudz baiļu un nevēlēšanās runāt, tiklīdz saruna ievirzās par tautas dziedniecību. Arī zinātnes aprindās sajutu bailes un domu, vai tiešām šo tēmu var pētīt un vai vajag pētīt?

Dziedināšanas tradīciju pētīt tikai teorētiski būtu ļoti grūti. Darba izstrādes laikā man lielā mērā palīdzēja agrāk apgūtās praktiskās zināšanas. 2011. gadā Vācijā mācījos pie etnobotāniķa, kultūrantropologa Volfa Dītera Štorla. Kad viņš nākamajā gadā atbrauca uz Latviju, tad bija patiesi pārsteigts par to, cik dzīvas pie mums vēl ir senās dziedināšanas metodes un... ka tās tā nopietni vēl nav pētītas. Viņš man teica: "Tev tas ir jādara!" Vēl pēc kāda laika satiku profesori Janīnu Kursīti, kura arī rosināja to darīt un piedāvāja savu atbalstu, kļūstot par disertācijas zinātnisko vadītāju.

Kā precizējāt pētījuma lauku?
Sākumā, ķeroties pie pētījuma, nopietnākais darbs bija atlasīt tieši latviešu tautas pārmantotās dziedināšanas metodes. Tādēļ apzināti neintervēju šobrīd pazīstamus dziedniekus, jo viņi mēdz apvienot pēdējos gados Latvijā no Austrumiem un Rietumiem ienākušās dziedināšanas metodes. Mani interesēja, kā latvieši prata un spēja sevi dziedināt daudzu gadsimtu gaitā. Īss secinājums: tauta to spēja lieliski. Ar savu pētījumu gribēju pierādīt, cik vērtīga ir mūsu pašu dziedināšanas tradīcija, jo tajā ir daudz efektīvu līdzekļu, metožu, zināšanu par dabu un augiem, kurus joprojām izmantojam, bet nezinām, neapzināmies, ka tie nākuši no senās pieredzes.

Neskatoties uz daudzajiem aizliegumiem, kas dziedināt pratējus skārusi  gadsimtu gaitā (inkvizīciju ieskaitot), ļaudis ir saglabājuši šīs prasmes līdz pat mūsdienām. To, ka Latvijā joprojām dziedināšanas tradīcija ir dzīva un tiek izmantota, ļoti novērtē un apbrīno mani kolēģi no ārzemēm.

Kaut vai tas, ka mēs mājās gatavojam tējas no pašu vāktiem augiem. Mēs pazīstam un izmantojam dabas līdzekļus pret vienkāršām vainām, piemēram, uz savainojuma uzliekam ceļmallapu vai saberztu pelašķa lapiņu. Pret saaukstēšanos ņemam palīgā dažādus augus, medu, veselības uzturēšanai ejam pirtī u.tml. Savā pētījumā parādu, kuru tautas izmantoto līdzekļu un metožu iedarbība ir racionāli pamatojama ar zinātniskiem pētījumiem. Piemēram, ārstniecības augi, medus, dzintars, māli un dūņas, ko šodien izmanto gan ārstniecībā, gan modernajās skaistumkopšanas procedūrās. Darbā ir pielikums ar 88 ārstniecības augiem, to apraksti un uzskaitījums, kādu vainu dziedēšanai cilvēki Latvijā tos izmantojuši un joprojām izmanto. Līdzās šiem piemēriem doti farmaceitu un farmakologu pētījumi par šo augu iedarbību. Galvenais pielietojums lieliski sakrīt! Tātad tauta zināja, kā un ar ko ārstēt. Turklāt augi un citi dabas līdzekļi uz cilvēku iedarbojas holistiski – uz visu organismu kopumā, nevis tikai pret vienu konkrētu kaiti, kā ķīmiski sintezētie medikamenti.

Darbā tieši pirtij atvēlēta ievērojama vieta.
Katram zināms, ka latviešu dziedināšanas tradīcijā pirts ir galvenā dziedināšanas vieta. Tur darbojās dažādi ļaudis, un senatnē viņus nesauca vis par pirtniekiem. Katram bija savs precīzs apzīmējums, atbilstošs specializācijai. Pirtī darbojās braucītājas, laistītājas, penkātājas, glāstītājas, šļaucītājas u.c. Katrs no šiem apzīmējumiem atbilst kādam masāžas veidam mūsdienu izpratnē. Salīdzinot senos aprakstus ar šodien lietotajiem masāžas paņēmieniem, var redzēt, cik tie ir līdzīgi. Šodien SPA centros piedāvā karsto akmeņu masāžu. Bet... latviešu tradīcijā to sauca par penkāšanu, tā bija ķermeņa masēšana pirtī ar karstiem olīšiem. Tātad masieres, kuras piedāvā karsto akmeņu masāžu, latviski vajadzētu saukt par penkātājām. Pie mums tas ir bijis sen pazīstams dziedināšanas veids, kas ticis izmantots. Arī tādēļ latviešu dziedināšanas tradīcija uzskatāma par vērtību.

Vēl kāds piemērs. Amerikā Kolorādo Universitātē ir veikti nopietni stresa un depresijas pētījumi. Tur atklāts, ka visefektīvāk pret stresu un depresiju palīdz temperatūras kontrasta procedūras (aukstums, karstums). Kas gadsimtiem ilgi notika latviešu pirtīs? Tur bija pamatīgs karstums, kam sekoja apliešanās ar aukstu ūdeni vai pelde dīķī, ezerā, tā veidojot kontrastu un stiprinot veselību. Varbūt tieši pirts dēļ mūsu tauta spēja pārdzīvot  smago darbu un apspiešanas laikus pie dažādām varām, kas nāca un gāja. Pirts tolaik bija galvenā ārstēšanās un veselības uzturēšanas vieta.

Kas pārsteidza?
Dodoties ekspedīcijās, meklējot un runājot ar cilvēkiem, mani pašu pārsteidza tas, cik dziļa un dzīva joprojām ir vārdošanas tradīcija. Ekspedīciju laikā pierobežā – Dundagas pusē, Ziemeļkurzemē – uzzināju 18 vārdotāju vārdus. Seši no tiem joprojām ir dzīvi un var vārdot, ja nepieciešams. Viņi sevi nereklamē un dara to tikai ģimenes un paziņu lokā. Tieši tāpat, kā tas notika senatnē, kad katrā apvidū bija cilvēki ar prasmēm un spējām dziedināt. Kādai sieviņai, vārdotājai, jautāju, kāpēc šeit tik daudz vārdu zinātāju. Viņa atbildēja: "Nu, kā! Pavisam vienkārši! Ja es nevaru palīdzēt, tad tu iet pie nākamo. Ja tas nevar palīdzēt, tu iet atkal pie to. Tā tu atrod, kurš ir tavējais, un tu zin, ka tev pie to ir jāiet un viš tev var palīdzēt!"

Arī vārdošana ir īpaša tēma...
Vācijas pētnieki secinājuši, ka dziedinošais faktors vārdošanā un buramvārdos ir tajos izmantotās metaforas jeb spilgtās vārdu gleznas, kas nereti prātam nav aptveramas, bet spēcīgi iedarbojas uz zemapziņu, modinot cilvēkā mītošo dziedinošo spēku. Latviešu buramvārdos ir daudz metaforu, līdzību, vārdformulu, kas rosina atveseļošanos. Piemēram, metaforas trīsreiz teicamos pampuma vārdos: "Pumpst ūdenim, pumpst akmenim starp visām sētām. Lai tam cilvēkam nepumpst. Lai paliek tik mīksts kā zīda diegs, kā vilnas sproga!"

Pierādīts, ka metaforas un līdzības dziļi iedarbojas uz zemapziņu un nereti ir pat efektīvākas nekā stundām ilgas sarunas ar psihoterapeitu. Tāpēc mūsdienās ne viens vien psihoterapeits mēdz izmantot dziedinošus līdzību stāstus. Ne jau bez iemesla arī pasaules tautu pasakas ir pilnas ar līdzībām. To ļoti daudz arī mūsu pasakās un tautasdziesmās, piemēram, tautasdziesmās atrodamajos veselības un aizsardzības vārdos.

Vai tas nozīmē, ka cilvēks var pats sevi dziedināt?
Pētījumos atklāts, ka cilvēka galvenais dziedinātājs ir katra paša iekšējais dziedinošais spēks. Jebkuras ārstniecības metodes iedarbība sakņojas tajā, vai tā spēj pamodināt cilvēka iekšējo dziedinošo spēku un kā to izdara. Ja šis spēks un vēlme izveseļoties nav pamodināti, tad arī īsti nevar izārstēties, pat lietojot visdārgākās zāles. Tātad pamatu pamats ir cilvēka paša vēlme būt veselam. Lai spētu atveseļoties, tikpat svarīgi ir uzticēties savam dziedinātājam. Tāpēc vajag dažādus dziedniekus, vārdotājus un šodien – ārstus. Jāatrod tas, kuram tu spēj uzticēties. Jā, galvenais ir uzticēšanās un ticība – to uzsvēra tautas dziedinātāji. Ja pats netici, tad pat labākais ārsts nepalīdzēs, jo atveseļošanās pamats ir dziedinošais spēks, kas mīt cilvēkā pašā.

Patiesībā jau arī ārsts ir suģestējoša persona (kaut kas līdzīgs šamanim), jo viņš uzvelk baltu halātu, izmanto vienkāršam cilvēkam grūti izprotamus svešvārdus, raksta citiem nesaprotamā latīņu valodā, recepti raksta nesalasāmā, slepenā, maģiskā rokrakstā – tas viss notiek ļoti līdzīgi senajai dziedināšanas tradīcijai. Arī dziednieki senatnē izmantoja maģiskas, citiem neizprotamas darbības un tekstus, suģestīvi ietekmējot vājinieka psihi un iedvešot pārliecību par izveseļošanos.

Kā pārmantoja dziedināšanu?
Senatnē dziedināšanas tradīciju zinātāji savus vārdus, pieredzi, prasmes un zināšanas nodeva tālāk tikai īpaši izraudzītiem cilvēkiem, tāpat tas notiek arī mūsdienās. Pastāvēja vesela virkne nosacījumu, kam, kā un kāpēc zināšanas tika nodotas. Bija vēl arī īpašs ētikas kodekss, kādam vajadzēja būt zināšanu saņēmējam. Pirmkārt, ar atbilstošām spējām, otrkārt, ar piemērotu raksturu (par būtiskām rakstura īpašībām nosauktas žēlsirdība, līdzjūtība, godīgums un taisnīguma izjūta), treškārt, pārbaudītam, šo zināšanu cienīgam mantiniekam. Svarīgi bija, lai tas būtu labs cilvēks, kas nevienam nevēl ļaunu. Ja zināšanu pārņēmēju neatrada ģimenē, tad to meklēja tuvāko paziņu lokā.

Šodien katrs, kurš vēlas, var mācīties kādā no dziednieku skolām, saņemt sertifikātu un pēc tam sevi saukt par dziednieku. Senatnē tā nenotika.

Dzīves apstākļi bija smagi, cilvēku mūžs īsāks, mirstība liela, bet tāpat darba spējīgajiem līdzās bija sirmgalvji, kuri nodzīvoja pat ļoti garu mūžu. Tas tādēļ, ka dzīvoja vairāk saiknē ar dabu. Mūsdienās gan mēs bieži esam stresa pilni un pārāk ātri dzīvojam.

Ļoti laba tradīcija saistībā ar dienas ritmu un sāta ievērošanu latviešiem bija saulrieta jeb saules pakāpu godināšana. Saulei rietot, visi darbi tika atlikti malā un ļaudis atpūtās, kamēr tika iedegta gaisma. Tā, pavadot sauli, tika godinātas dienas beigas un cilvēkam bija iespēja mierīgi pabūt pašam ar sevi, atvilkt elpu, pārdomāt, kas izdarīts un kas vēl darāms, kā aizritējusi diena. Cik bieži mēs šodien sev atvēlam un vēl godājam tos brīžus, kad varam pabūt paši ar sevi?



LĪDZĪBAS

  • Dziedināšanas tradīcijā svarīga ir analoģija jeb līdzība. Līdzīgs tika ārstēts ar līdzīgu. Piemēram, šajā tautasdziesmā aizsmakuma un kakla iekaisuma asās, kairinošās sāpes netieši salīdzinātas ar priedi un egli, kuru adatas saskarsmē ar ādu rada līdzīgas, durstošas sajūtas, bet āboli ar savu apaļumu un sulīgumu atgādina par veselību: 

Aizsmok priede, aizsmok egle,
Aizsmok mana valodiņa;
Ābolnica, Dieva koks,
Ārdi manu valodiņu! (LD, 34104)

  • Taču šī nav tikai uz līdzības pamata veidota simboliska aina, tā satur arī praktisku atgādinājumu par ābolu dziedinošo iedarbību. Āboli ir ne vien bagāts vitamīnu avots, kas palīdz veselības atgūšanā, bet to sula ir arī labs līdzeklis plaušu slimību un bronhīta ārstēšanai. Tautas medicīnā ābolu sula ar medu kādreiz lietota pret kakla un rīkles iekaisumiem, bet ābeles lapu un ziedu tēja pret bronhītu, klepu un aizsmakumu.


No reģionālo laikrakstu Kurzemnieks, Kurzemes Vārds, Saldus Zeme un Talsu Vēstis projekta 3K – kas kultūrā Kurzemē, ko atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un Kurzemes plānošanas reģions.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Sludinājumi

Darbs datoru sistēmu tehniķim

Nacionālo bruņoto spēku Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes štābs (90000040549) aicina darbā DATORU SISTĒMU TEHNIĶI (civilā darbinieka amats). Motivācijas vēstuli, CV un izglītību apliecinoša dokumenta kopijas iesniegt līdz 16. novembrim Ventspils ielā 102, Kuldīgā, vai e-pastā: NG4BDEHQS1@mil.lv. Vairāk pa tālr. 63403613 vai mājaslapā: https://www.facebook.com/ KurzemesBrigadesKaraviriZemessargi/.
Aptauja
Kā stiprināt savu imunitāti rudenī?
Uzturā lietoju dabīgos vitamīnus.
Daudz esmu svaigā gaisā.
Kārtīgi izguļos.
Bieži mazgāju rokas.
Vēdinu telpas.
Mēģinu nestresot.
Slimoju reti.
Neko nedaru.
Kurzemnieks Horoskopi