Aizvērt

Katram gleznā savs rokraksts

2018. gada 18. jūlijā, 00:58
Raksta autors: Anna Bivbāne
Katram gleznā savs rokraksts
Savai skolotājai mākslā Helēnai Heinrihsonei paldies saka Kuldīgas tērpu dizainere Jolanta Ozollapa.
Foto: Jēkabs Aleksandrs Krūmiņš
„Galvenais ir azarts un vēlēšanās gleznot,” saka māksliniece Helēna Heinrihsone. Viņas un audzēkņu darbu izstāde "Satikšanās" ir jau ceturtā, kas Pilsētas svētkos tiek rīkota Kuldīgas novada muzejā.
Līdz 19. augustam apskatāmi Jolantas Ozollapas, Nika Jaunzema, Anitas Putniņas, Anitas Biedriņas, Nikas un Ilzes Stīveru darbi.
Muzeja direktors Eduards Dambergs saka: „Sadarbība ar mākslinieces vadīto grupu ir vairāku gadu tradīcija un gaidīts notikums, jo tā ir dāvana Kuldīgas svētkos.”
Gleznotāja H.Heinrihsone spriež: mājās ikviens var domāt, ka darbs ir šedevrs, bet, kad ierauga to citā vietā, var novērtēt kritiskāk. „Augsti vērtējam to, ka mūsu darbi izlikti vēsturiskās telpās. Bez kuldīdznieces Jolantas diez vai tas būtu izdevies. Mūsu sastāvu kuplinājuši trīs jauni dalībnieki, un prieks, ka katram nostiprinās savs rokraksts. Izstādei sākām gatavoties kopš rudens, un, ja ir darbi, kas viens otru papildina, zinām, ka te tie labi iederēsies.”
I.Stīvere glezno gadus septiņus un izstādē piedalās pirmoreiz. Helēnas durvis vienmēr esot atvērtas, jo gleznotāja esot kā baznīca, pie kuras var doties ar grēksūdzi. „Gleznot ir laimes sajūta. Ja esmu nelaimīga, paņemu otu un audeklu. Kā teica kāds krievu mākslinieks: katrs darbs ir mīlestības vēstule. Tā arī ir, jo tajā brīdī izlieku emocijas.” Ilze jūtot, kā tonim jāizskatās, bet nezinot, kādas krāsas vajadzētu jaukt, jo Mākslas akadēmijā nav mācījusies.
Tērpu dizainere J.Ozollapa pie H.Heinrihsones glezno jau 17 gadus: „Domājām, ka darbus vajadzētu parādīt. Iedomājos, ka īstā vieta būtu Kuldīgas muzejs.” Darba ikdienu un ģimenes dzīvi ar šo aizraušanos apvienot esot grūti: „Vai nu glezno, vai strādā. Arī gleznošana ir smags darbs, kad astoņas vai desmit stundas jāstāv pie audekla. Katrs domājam par vērtībām, un es sāku domāt par savu dzīves ceļu: kā dzīvoju, kur eju. Tā radās gleznas ar motīvu dzīves ceļš, šo virzienu vēlos arī turpināt. Redzot tās, man bieži jautā, kas tajā dzīves ceļa galā ir, bet katrs var domāt, ko vēlas.”
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: