Aizvērt

Ko iesākt ar vecu lietu?

2018. gada 9. novembrī, 00:00
Raksta autors: Ieva Vilmane, "Saldus Zeme"
Ko iesākt ar vecu lietu?
Gatis Pūpols pie viņa būvētas lapenes Jaunauces pils parkā.
Foto: Andrejs Sergejevs
“Ieskaties, citādi nepamanīsi, ka tā ir neatkārtojama,” atbild namdaris galdnieks Gatis Pūpols no Saldus novada Jaunauces pagasta.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti atļauj viņam strādāt valsts kultūras piemineklī Jaunauces pilī, jo Gatis domā kā amatnieks, nevis kā strādnieks. Vispirms viņš savā galdniecībā izgatavoja pils parkā iederīgus solus, pēc tam – lapeni un tiltiņus. Pirms gada viņam uzticēja triju telpu sienu un griestu izlīdzināšanu un nokrāsošanu. Sarežģītākais uzdevums vēl priekšā – no četru koku sugu dēlīšiem jāizveido vēsturisks parkets un vienlaidus jāieklāj trijās telpās, tādējādi noslēdzot šo telpu pilnīgu restaurāciju-rekonstrukciju.

Vietējais galdnieks pils grīdas burtiski izrāpojis. Gan tad, kad mācījās pagasta skolā, kura bija iekārtota šajā pilī, gan tagad. Un ne par velti – reiz viņš zem grīdlīstēm atrada oriģinālā parketa kripatas. Tās palīdzēja precīzi atminēt, kāda izskatījās baronu fon Ropu parādes istabu grīda. G. Pūpols strādā viens, jo tā var turēties lēnā ritmā. “Normāls celtnieks par mani pasmietos, jo viņiem galvenais – tik’ jāmauc! Viņi viens divi pabeigtu to, ko daru visu gadu, bet pilij tas neder. Man patīk strādāt pilī, jo redzu, kā senāk strādāja meistari, varu salīdzināt ar šodienas metodēm. Mūsdienās strādā paviršāk, cenšas izmantot pēc iespējas lētākus materiālus. Piemēram, ja sienas veco apmetumu nenodauza uzreiz, bet pa kārtai, atklājas vai visa būvniecības vēsture – katrs slānis vēsta par meistariem, konkrētiem materiāliem, paņēmieniem. Vispirms sienai bija kaļķa apmetums, pēc tam kaļķa- cementa apmetums, arī es izveidoju slāni – ar šodienas izlīdzinošiem materiāliem un krāsām esmu rekonstruējis senu interjeru. Jaunauces pilī esmu pārliecinājies, ka vismaz būvniecībā tiešām viss jaunais ir labi aizmirsts vecais,” skaidro jaunaucnieks.





Ievas Vilmanes foto

Ingus Ķēpulis savā krātuvē. Ideālā nākotnes aina – visas lietas restaurētas un sakārtotas kā muzejā.


“Noliec sausumā un lieki negrābsties” atbild Rīgas celtniecības koledžas absolvents Ingus Ķēpulis no Saldus novada Zaņas pagasta.


Pirms piecpadsmit gadiem Rīgas celtniecības koledžā viņš ieguva kvalifikāciju vēsturiskā metāla restaurācijā un konservācijā, taču profesijā strādājis periodiski. Šobrīd apsver iespēju atgriezties restauratoru sabiedrībā – Mildas dēļ. “Pagājušā gada vasarā mana pasniedzēja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja restaurācijas departamenta vadītāja Sarmīte Gaismiņa uzaicināja atjaunot Brīvības pieminekli. Viņas vadībā strādājām trīs jaunie,” atceras I.Ķēpulis.

Viņa kursā mācījās vairāk nekā 30 jauniešu, taču restaurācijā strādā tikai viena kursabiedrene – par tapsētāju Rundāles pilī. “Katru gadu mums ir salidojums pie kāda mājās. Vienmēr noorganizēta ekskursija, ja iespējams, apmeklējam ar restaurāciju saistītus objektus. Mums visiem joprojām interesē restaurācija, taču nestrādājam tāpēc, ka mazs atalgojums. Naudīgie objekti ir, taču neregulāri,” atklāj Ingus.

Viņš vecas lietas atjauno kopš vidusskolas gadiem. Sava prieka pēc dara to joprojām, turklāt vēsturiski vērtīgākās liecības meklē un krāj. Nelielā šķūnītī mantu tik daudz, ka visām nepietiek plauktu un āķu, tāpēc liek krustu šķērsu. “Ir veci radioaparāti, mūzikas instrumenti, skolas piederumi, mēbeles, sadzīves priekšmeti, darbarīki, Laimas konfekšu skārdene – interesantas lietas! Metāllūžņu laukumos esmu redzējis tik daudz! Par laimi, cilvēki iemācījušies feisbukā paziņot atdodu par velti, atdodu par simbolisku samaksu vai dāvinu. Gan atradīsies cilvēks, kurš zinās, ko darīt ar lietu, kas citam lūznis. Puse no restaurācijas darba padarīta, kad ieviesusies skaidrība, ko ar konkrēto lietu iesākt. Pēc tam seko lēns un monotons darbs,” skaidro I.Ķēpulis.






Jāņa Lejas arhīva foto
Jānis Leja mācekļa un zeļļa gadus pavadīja tēva darbnīcā.


“Dieva dēļ, nepulē un neizskaistini!” momentā atbild Jānis Leja, Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja restaurators-konservators.

Viņa darbnīca ir Rīgā. Tur restaurētais vai iekonservētais nonāk atpakaļ Saldū, bet Jāņa radīti oriģināldarbi nonāk Latvijas tirgū ar vārdu Sens koks. “Restaurācijā esmu autodidakts, jo visu, ko protu, iemācījos no sava tēva (Saldus muzeja ilggadējs restaurators, daiļamata meistars kalējs Vilnis Leja – red.). Vēl skolā nemācījos, taču man jau bija iekārtota vieta viņa darbnīcā. Pusaudžu gados darbnīcā bija jābūt bez ierunām. Tā riebās! Tiklīdz varēju, aizlaidos. Izmācījos par pavāru, sporta skolotāju, tūrisma menedžeri, strādāju valsts pārvaldē, līdz sapratu, ka sevi nerealizēju. Atvēru savu darbnīcu, lai atgrieztos pasaulē, no kuras aizmuku,” viņš smaida.

Jāņa rokās nonāk koka un metāla priekšmeti. “Cenšos lietu maksimāli saglabāt tādu, kāda tā nonākusi pie manis, – lieki nepulēt, neskaistināt, neslīpēt, jo priekšmets nodzīvojis noteiktu laika nogriezni, par to stāsta katrs nobrāzums, robs, nolauzta detaļa,” skaidro J.Leja.

Jānim ir divi mazi dēli. Visticamāk, ka abi savu pirmo algu nopelnīs tēta darbnīcā, lai gan Jānim negribētos dēlus piespiest. Mūsdienās varētu jautāt, kāpēc jāmācās strādāt ar kaltu, jo ir 3D printeris. Kalts iemāca darba ētiku un mīlēt to, ko dari. Stundām ilga kalšana ir kā sirdspuksts ar individuālu ritmu,” uzskata J.Leja.

Viņš padomdevējus sastop Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, arī biedrības Koka dizaina centrs kursos. “Jāzina par jaunākajām tehnoloģijām, materiāliem, ķīmiskajām vielām. Sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina fabriku-laboratoriju un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju mēģinām saglabāt 1950. gados atrastu totēmu. To iekonservēja ar tolaik plaši izmantotu ķīmiju, tagad priekšmets burtiski sabirst pelnos.”

Kad jāatpūšas no pelniem, J.Leja gatavo masīvkoka mēbeles. Gandrīz vienmēr izvēlas ozolkoku.





Saldus Zemes arhīvs
Māris Gulbis priecājas par vecām zemnieku mājām, kurām ir atbildīgi īpašnieki. Viņiem vārdi vecs un nederīgs nav sinonīmi.


“Nesteidzies izmest, pat ja ļoti traucē,” aicina kvalificēts galdnieks un kokgriezējs Māris Gulbis no Saldus novada Šķēdes pagasta.

2010. gadā atvērās Kuldīgas restaurācijas centrs. Arī šķēdenieks piedalījās tā rīkotos kursos, brauca pieredzes apmaiņā uz Norvēģiju. M.Gulbis specializējies koka logu, durvju un būvkonstrukciju konservācijā un restaurēšanā. “Mans darbs ieguldīts Saldus novada Jaunauces pilī, Kazdangas pilī, atjaunoju arī Kapelleru nama ārdurvis Saldū. Diezgan daudz esmu strādājis Kuldīgas vecpilsētā. Tagad atjaunoju vienu verandu pretim Hercoga Jēkaba piemineklim. Pirms tam strādājām ar vēl piecām sešām,” stāsta amatnieks.

Viņš ļoti saudzē priekšmeta vēsturisko stāstu, jo arī atšķir krāmu no vērtības. Ja durvis savulaik skrāpējis suns, uz tām kāds par godu revolūcijai ar nazi iegriezis ciparu 1917 un savu vārdu, tad tam visam jābūt redzamam arī pēc atjaunošanas. Reiz viņam ļāva ieskatīties klētiņā, kurā visu putekļaino mantojumu plānoja sadedzināt. “Pamanīju vecu pūralādi. Kaste – neko, laba, apakša – izpuvusi, toties eņģes darbojās. Virsū – uzkrāsotas puķītes un 1821. gads. Tad vēl dzimtbūšana nebija atcelta! Četrus gadus lāde stāv manā darbnīcā. Kaut kad sapratīšu, ko ar to iesākt. Mēs dažādi izturamies pret vecām lietām. Ir, kas ļoti ietekmējas no būvniecības tirgus jaunumiem, taču jau pēc dažiem gadiem viņš atpalicis no celtniecības modes. Reizē ar būvniecības progresu mājās ienāk pelējums un astma.”

M.Gulbis nenoliedz, ka 90. gados arī viņš nodarīja pāri savai vecajai mājai, – oriģinālus koka logus nomainīja pret paša gatavotiem koka pakešniekiem. Paketes savu nokalpojušas un palikušas neglītas.

“Latvijā ir, ko redzēt un restaurēt muižās un pilīs. Zemnieku mājās – ja tām gadījušies labi saimnieki. Nekad nav par vēlu izmest plastmasas logu un ielikt no koka,” tā M. Gulbis. Viņu valdzina autentiskas lietas. Ja nebūtu jādomā par rēķiniem, noteikti atgrieztos pie hobija atjaunot vecas automašīnas. Īpašās dienās viņš pa vietējiem ceļiem līkumo ar 1958. gadā ražotu volgu.


Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Sludinājumi

Darbs datoru sistēmu tehniķim

Nacionālo bruņoto spēku Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes štābs (90000040549) aicina darbā DATORU SISTĒMU TEHNIĶI (civilā darbinieka amats). Motivācijas vēstuli, CV un izglītību apliecinoša dokumenta kopijas iesniegt līdz 16. novembrim Ventspils ielā 102, Kuldīgā, vai e-pastā: NG4BDEHQS1@mil.lv. Vairāk pa tālr. 63403613 vai mājaslapā: https://www.facebook.com/ KurzemesBrigadesKaraviriZemessargi/.
Aptauja
Kā stiprināt savu imunitāti rudenī?
Uzturā lietoju dabīgos vitamīnus.
Daudz esmu svaigā gaisā.
Kārtīgi izguļos.
Bieži mazgāju rokas.
Vēdinu telpas.
Mēģinu nestresot.
Slimoju reti.
Neko nedaru.
Kurzemnieks Horoskopi