Aizvērt

Izpētīt cilvēku

2019. gada 6. janvārī, 00:00
Raksta autors: Ieva Vilmane, "Saldus Zeme"
Izpētīt cilvēku
Auto aprīkots kustībā uzņemt kadrus.
Foto: Aleksandra Grebņeva arhīvs
Operators Aleksandrs Grebņevs 15 gados piedalījies gandrīz 40 kino darbu tapšanā. Viņa filmogrāfijā ar starptautisku spožumu izceļas divi stāsti – mākslas filma "Izlaiduma gads" (2015) un dokumentālā filma "Ģimenes lietas" (2010).
Latvijā intensīvi apsprieda arī Ievas Ozoliņas filmu Mans tēvs baņķieris (2015). Runas jau raisās par Andra Gaujas spēlfilmu Nekas mūs neatturēs, kam pirmizrāde plānota 2019. gadā. A.Grebņevs nekautrējas ieteikt, lai nākamgad nenokavēju Matīsa Kažas dokumentālās filmas Klejotāji pirmizrādi. Operatora filmogrāfijā atzīmēju savas favorītes – Ģimenes lietas un Olafa Okonova dokumentālo filmu par mākslas pasaulē lielu latvieti Teritorija. Vija Celmins (2013).



Aijas Melnbārdes foto no Aleksandra Grebņeva arhīva
"Ir jāiemīl katrs varonis, kam tuvojos ar kameru, man jāgrib arī slepkavam vai pedofilam pieiet ļoti tuvu. Un nedrīkstu moralizēt. Nekad," saka Aleksandrs Grebņevs.



Kuru savu darbu uzskati par profesionāli veiksmīgāko?
Kvalitatīvi uzņemts projekts nav tas pats, kas veiksmīgs projekts. Labai filmai ir jaudīga dramaturģija, kas skatītāju aizrauj jau ar pirmajiem kadriem, taču tas nenozīmē, ka filmu rāda kinoteātros, valsts televīzijā... Labu kino saprot jebkur pasaulē, tāpēc vienalga, vai tas no Dienvidamerikas, Āfrikas, Lietuvas. Abstrakti runājot, kino ir cilvēka iekšējās pasaules pētniecība, tāpēc laba filma nekad nebūs par konkrētu notikumu vai vietu (pasarg dies' no patriotiskā kino – tam nekad neizdosies laba filma!).

Mani darbā virza aizraujošs stāsts un līdzpārdzīvojums, nevis smuks kadrs. Strādāju režisoram un stāstam, nevis savām vizuālajām ambīcijām. Šī principa dēļ nonāku pretrunās un problēmās, komunicējot ar citiem kino nozares pārstāvjiem. Esmu tiešs, un man vienmēr bijis tikai viens dievs – Kino.

Ja esi kino pasaulē, jāsamierinās ar režisora diktatūru – viņam pieder galavārds un visa atbildība par rezultātu. Svarīgāko cilvēku trijotni veido arī galvenais mākslinieks un operators – ar visiem iespējamiem līdzekļiem viņi īsteno režisora ietekmi.

Līdz Izlaiduma gadam Latvijā neviens īsti nebija pievērsies pēdējam posmam – filmas reklamēšanai. Kļuvām par pirmajiem, kas izvērsa reklāmas kampaņu filmai, jo uzskatījām: līdz skatītājiem jānonāk arī bezbudžeta kinodarbam. Simtgades filmu iespaidīgās reklāmas kampaņas rāda, ka Latvijā esam iemācījušies reklamēt kino.


Savā filmogrāfijā tu apstājies pie Viktora.
Manuprāt, nepelnīti pazudusi filma. Vienīgā, kuras laikā nomira galvenais varonis, gados jauns alkoholiķis, kurš slimoja ar vēzi. Viņam bija ģimene, viss juka... Skatītājam rodas ļoti daudz jautājumu, skatoties filmu. Viktors ir mana jaudīgākā filma, kas mani norūdīja un iemācīja piekļūt varonim tik tuvu un tā, ka viņš nejūt kameru. Kad esi pieredzējis dokumentālajā kino, ir uz kā atsperties, uzņemot mākslas filmas.


Kino esi kopš 2001. gada. Ko tu esi sapratis par savu profesiju?
Tehnoloģijas izdarījušas galvu reibinošas pārmaiņas. Kamēr fotofilmiņas nomainīja digitālās kameras, tika salauzti daudzi likteņi. Kino vidē ienācu tieši lūzuma periodā.

Biju tikko atgriezies no Japānas, kur kopā ar Matīsu Kažu filmējām epizodes dokumentālai filmai. Biju bijis daudzās valstīs, taču japāņu dzīves koncepts uz mani atstāja kultūršoku. Īsumā – viņi uzskata: ja vienai prasmei/profesijai/arodam veltīsi visus spēkus un mūzu, vienā brīdī noteikti kļūsi izcils. (Rietumnieki uzskata, ka darbs jāmaina ik pēc pāris gadiem.) No otras puses – Japānā ir viens no augstākajiem suicīda līmeņiem pasaulē. Viņi darbā ir izcili, taču ar to nepietiek dzīves jēgai. No japāņiem esmu pārņēmis ideju veltīt sevi vienai profesijai.

Kad sākās karš Ukrainā, pārtrūka saites ar Armēniju, Gruziju un citām Austrumu valstīm, kurās pelnīju lielu naudu, filmējot reklāmas. Bija jāizvēlas – palikt kino pasaulē vai pāriet uz finansiāli ienesīgāku jomu. Mamma atgādināja, ka ģimenē nav labas pieredzes ar profesijas mainīšanu. Toreiz izjuka mana ģimene. Smags laiks... Vecāki un māsa bija līdzās, kamēr ira viss, ko biju veidojis.


Kad tu attapies?
Pēc gada atzinu, ka savas dzīves scenāriju nemainīšu, – es esmu kino cilvēks, un punkts. Esmu pārliecināts, ka cilvēks nekad nemainās. Viņš sevī var izmainīt kādas īpašības, bet ne būtību. Esmu apņēmies būt maksimāli labs operators.


Vai starp paša izvirzītajiem kritērijiem ir arī kolēģu atzinība un balvas?
Dažas balvas esmu saņēmis, bet nevienu Latvijā. Ģimenes lietu dēļ palikām ārpus Latvijas kino balvu saņēmēju loka. (Lielā Kristapa nomināciju sadalīšana ir politizēta, rezultāti – man ne-sa-pro-ta-mi!)

Esmu filmējis tik daudz, ka varu strādāt pēc izjūtām, nav jādomā, piemēram, kā turēt kameru. Starp citu, savu pēdējo filmu uzņēmu, nepieskaroties kamerai. Pieskāros tikai dažas reizes.


Piedod par muļķīgu neizpratni, bet ko tad tu darīji?
Biju pie monitora blakus režisoram (smejas). Filmā Nekas mūs neapturēs strādāju par operatoru inscenētāju, biju pie monitora un virzīju stāstu (citam operatoram, kurš strādāja ar kameru, sacīju, kas jādara). Ar operatoru Jāni Rubeni strādājam kopā gadiem, tāpēc viņš pareizi jūt un zina, ko vēlos.

Esmu efektīvāks, kad strādāju pie monitora. Kadru uztveru objektīvi, jo nav jācīnās ar samirkušām kājām, kameras smagumu uz pleca, muguras sāpēm... Tā esmu nofilmējis vairākas filmas...


...un katrā esi pētījis cilvēku. Ko par mums noskaidroji?
Katrā cilvēkā ir tāds Visums! Kino neeksistē, ja nav problēmu, tāpēc esmu tur, kur tās ir, tomēr neesmu tik dzīves pieredzējis, lai noteiktu kopējo diagnozi.


Kādas problēmas par mums saskati simtgades filmu maratonā?
Hmm... Parunājam par visu projektu, nevis tā saturu!


Valsts 16 filmās ieguldījusi gandrīz 8 miljonus eiro.
Izklausās daudz, patiesībā ir maz, jo mazbudžeta filmas izmaksā vismaz 500 tūkstošus eiro. Ne tāpēc, ka kāds vēlas lielu honorāru. Cik maksā, piemēram, degviela 15 automašīnām, lai aizbrauktu no Saldus līdz tepat netālajai Kuldīgai? Vēl būtu vajadzīga vinjete četrām automašīnām, šoferiem arī jāsamaksā. Viena filmēšanas diena maksā no 7 līdz 15 tūkstošiem eiro. Paviršību nav, ja var filmēt daudzas dienas. Vēl jārēķinās ar izdevumiem tehnoloģijām. Nesamierināmies ar vāju tehniku tikai tāpēc, ka nav naudas.

Simtgades filmās valsts pirmo reizi nozarei piešķīrusi tik daudz  naudas. Līdz šim varēja saņemt tikai nelielu finansējumu idejas iesākšanai. Prieks, ka kultūras ministre Dace Melbārde kopā ar Nacionālā kino centra vadītāju Ditu Rietumu prata valsts finanses apgūt.

Cerams, ka valsts nauda būs arī pēc 2018. gada un mēs varēsim taisīt savu kino, nevis izpildīt kaut kādu mistisku nacionālu pasūtījumu. Konkurss filmām tikai par bērniem, filmas par pusaudžiem, tikai patriotiskais kino... Šādi valsts pasūtījumi smaržo pēc propagandas. Valsts pasūtījums mākslā pēc būtības nevar būt korekts.

Filmu maratonā skumjākais jautājums, kura no šīm 16 filmām būs starptautiski konkurenta? Jebkurai filmai piemērojami divi kritēriji, pēc kuriem apjaust filmas panākumus un kvalitāti: balvas starptautiskos festivālos un skatītāju skaits. Valsts nauda radīja uzrāvienu kino nozarē, taču tas nenozīmē, ka radīts kaut kas augstvērtīgs. Piemēram, visām ir katastrofālas problēmas ar dramaturģiju un scenāriju. Kāpēc režisori un aktieri paši raksta scenārijus? Nav scenāristu, kuri prot labi strādāt komandā. Jaunas scenāristu paaudzes audzināšana – lūk, darbs, kurā valstij ļoti vajadzētu iesaistīties. Uzskatu, ka Latvijas teātris ir viens no spēcīgākajiem pasaulē, taču tas neiestudē latviešu autorus, jo viņi nespēj uzrakstīt labu lugu. Ar stāstu būtu jāsākas katrai filmai. Kur tas ir?



Aijas Melnbārdes foto no Aleksandra Grebņeva arhīva
Ar aktieri Andri Keišu šovasar filmas Nekas mūs neapturēs filmēšanā.



UZZIŅAI
Aleksandrs Grebņevs absolvējis Saldus 2. vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmiju video operatora specializācijā, bijis stipendiāts kino operatora specialitātē Konrāda Volfa skolā Potsdamā Vācijā.



Aijas Melnbārdes foto no Aleksandra Grebņeva arhīva
Ar režisoru Andri Gauju radītas gan mākslas, gan dokumentālās filmas. Titulētākā ir Ģimenes lietas, kas saņēmusi sešas starptautiskas balvas, rādīta Skandināvijas un Austrālijas televīziju skatītākajā laikā (prime time).



Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Sludinājumi

Darbs autoservisa vadītājam

SIA “Gros Auto Grupa” (LV40102021499) aicina darbā autoservisa vadītāju (Sūru ielā 3, Kuldīgā). Pienākumi: vadīt autoservisa darbu, sniedzot kvalitatīvus autoremonta pakalpojumus klientiem; uzturēt sadarbību ar klientiem, apzināt jaunu klientu piesaisti; plānot nepieciešamos resursus, kontrolēt to izlietošanu; vadīt komandu, kontrolēt darba izpildes kvalitāti; plānot un veikt nepieciešamo darbinieku atlasi un ievadīšanu darbā; nodrošināt prasībām atbilstošu izstrādāto materiālu un iepakojumu utilizāciju; nodrošināt klientu pretenziju un problēmsituāciju efektīvu risināšanu; nodrošināt vispusīgu saimniecisku jautājumu savlaicīgu risināšanu. Prasības: pieredze līdzvērtīgā amatā; zināšanas par auto remonta darbu plānošanu, organizēšanu, izmaksu aprēķiniem; pieredze komandas vadībā, uzdevumu plānošanā, izpildes kontrolē; labas prasmes darbā ar datoru („MS Office”); labas latviešu un krievu valodas zināšanas; atbildības izjūta, orientācija uz rezultātu, patstāvība; labas organizatora, sarunu vadīšanas un sadarbības prasmes. Piedāvājam: darbu uzņēmumā, kas ir viens no nozares līderiem; personīgās un profesionālās attīstības iespējas; atalgojumu 1050–1200 eiro (bruto). CV sūtiet e-pastā darbs@gros-auto.lv līdz 25. janvārim.
Aptauja
Kurš, jūsuprāt, būs premjerministrs?
Krišjānis Kariņš
Arvils Ašeradens
Jānis Bordāns
LDDK kandidāts Reinis Bērziņš
Kāds cits
Kurzemnieks Horoskopi