Aizvērt

Kā "Suitu dūdeniekiem" Polijā gāja

2019. gada 28. janvārī, 00:00
Raksta autors: Jānis Silenieks
Kā "Suitu dūdeniekiem" Polijā gāja
"Suitu dūdenieki" Juris Lipsnis, Inta Puķīte, Juris Šteinbergs un Pauls Leimanis – Starptautiskajā dūdenieku kā Ziemassvētku korāļu izpildītāju festivālā Polijā.
Foto: Festivāla rīkotāju arhīvs
Alsungas folkloras kopa "Suitu dūdenieki" tikko atgriezusies no XIX Starptautiskā dūdenieku – Ziemassvētku korāļu izpildītāju – festivāla Polijā.
Polajevas pilsētā tāds tiek rīkots kopš 2001. gada. Šogad dalībniekos bija desmit dūdu kolektīvu no Polijas (mājinieki muzicē kopā ar vijolniekiem), pa vienam no Latvijas un Slovākijas, divi dūdu solisti no Skotijas, kā arī slavenie launedas spēles meistari no Sardīnijas. Festivāls sakrita ar svarīgu notikumu – Lielpolijas dūdu spēle iekļauta UNESCO pasaules nemateriālā kultūras mantojuma nacionālajā sarakstā.


SAKRITĪBAS

Stāsta Suitu dūdenieku vadītājs Juris Lipsnis: „Novembrī piezvanīja festivāla kurators, Poznaņas mūzikas instrumentu muzeja direktors Janušs Jaskuļskis. Par mums viņš uzzinājis no Lielpolijas dūdeniekiem, ar kuriem pērn maijā iepazinos dūdu reģionu festivālā Baltkrievijas pilsētā Hlibokajē. Interesanti, ka korāļu festivāls cieši saistīts ar Polajevas Svētā Miķeļa Romas katoļu baznīcu, un arī Alsungas baznīca veltīta erceņģelim Miķelim.”

Festivāla ierosmei kalpojusi glezna Polajevas baznīcā – Mateuša Kosiora triptihs Ganu ierašanās, kas tapis 1572. gadā. Tajā redzami gani, kuri ieradušies Betlēmes kūtiņā sveikt jaundzimušo Jēzu, un daži spēlē dūdas. Festivālu rīko Polajevas pašvaldība un katoļu draudze, atbalsta uzņēmēji, savukārt par garīgajiem aspektiem rūpējas Poznaņas bīskaps Gžegožs Balcereks.


CITĀ SASTĀVĀ

Suitu dūdenieki uz Poliju devušies nedaudz neierastā sastāvā. „Četri dalībnieki nevarēja tikt, jo janvāra otrajā pusē viņiem eksāmenu laiks, bet piektajam darbs maiņās,” skaidro J.Lipsnis. „Likās, ka būs jābrauc trijatā ar Paulu Leimani un Intu Puķīti, bet decembra sākumā radās ideja – izmēģināt, kā dūdas skan kopā ar ermoņiku, ko spēlē Juris Šteinbergs (viņš to dara Suitu muzikantos un dzied Suitu vīros). Eksperiments bija veiksmīgs! Nolēmām izmantot arī citus instrumentus: kokles, āža ragu, ritmam – bungas, koka karotes, noskaņai – vargānu, lietuskoku un citus. Sākām gatavot repertuāru, ko noslīpējām vairākos Ziemassvētku koncertos, un agrā 17. janvāra rītā manā auto četratā sākām 1100 kilometru ceļu uz Poznaņu.” Galamērķis sasniegts ceturtdienas vakarā pēc 14 stundu brauciena.

„Mūs sagaidīja Janušs un piedāvāja piektdien nelielu koncertu cisterciešu klauzūras klostera mūķenēm, un tas, manuprāt, bija emocionālākais notikums. Klauzūra nozīmē pilnīgu atteikšanos no fiziskas saskarsmes ar ārpasauli, tāpēc spēlējām un dziedājām telpā, kurā mūs no mūķenēm šķīra dubults metāla režģis. Tomēr nekādi režģi netraucēja patiesām pozitīvām emocijām, kas plūda abos virzienos.”


DAUDZ KLAUSĪTĀJU

Festivāla rīkotāji rūpējas, lai Ziemassvētku korāļus dūdu izpildījumā ik gadu dzirdētu plašs klausītāju loks. „Pirmais oficiālais koncerts notika Poznaņas franciskāņu baznīcā, bet vakarā visi kolektīvi tika lūgti dalīties divās daļās, un tad vairākos busiņos jauktā kompānijā braukājām pa plašu apkaimi, lai muzicētu baznīcās, arī ģimenēs. Tā bija kā ķekatu staigāšana senos laikos, tikai ar modernu transportu,” stāsta Juris. „Sestdienas vakarā muzicējām pieņemšanā, ieradās festivāla sponsori un atbalstītāji – vismaz simts cilvēku, bet svētdien bija gājiens ielās, koncerti Polajevas katoļu baznīcā un kultūras centrā. Rīkotāji atzina, ka mūsu priekšnesumi bijuši starp interesantākajiem, iespējams, tāpēc, ka atšķirībā no pārējiem, kuri visos koncertos atskaņoja vienus un tos pašus gabalus, mēs programmu ikreiz nedaudz mainījām, lai citiem nekļūtu garlaicīgi.”

Pēc festivāla noslēguma Suitu dūdenieki lūgti sniegt vēl divus neoficiālus koncertus. „Vakarā mūs ielūdza uz pieņemšanu sabiedriski aktīvajiem Polajevas iedzīvotājiem, ko rīkoja pilsētas mērs, bet pirmdienas rītā pirms došanās atceļā tikāmies ar skolēniem, lai pastāstītu par Latviju un suitiem, parādītu muzicēšanas prasmi,” piebilst J.Lipsnis.


CEĻOTĀJU PIEDZĪVOJUMI

Gadījušies arī pāris piedzīvojumu. „Poznaņā devāmies pastaigā pa pilsētu, bet pēc tam jādodas pusdienās. Pa ceļam uz viesnīcu ieliku automašīnā dažas mantas, aizvēru bagāžnieku un... izdzirdēju klikšķi, ka automātiski aizslēgušās arī pārējās durvis. Diemžēl atslēga palika turpat, kur mantas, – bagāžniekā. Rezerves atslēga, protams, mājās… Kādā filmā biju redzējis, ka auto var atslēgt, atslēgu noklikšķinot pie telefona, tāpēc zvanīju sievai, lai šo triku izmēģina. Kā jau varēja domāt, tās izrādījās blēņas. Bet viss beidzās laimīgi: sazinājos ar Janušu, viņš sameklēja kādu kramplauzi (nu, labi, apsardzes firmas darbinieku), kurš vispirms ar mūķīzeriem centās atslēgt durvis, bet pēc tam bagāžniekā iebīdīja resnu stiepli, ar kuru izdevās nospiest durvju atvēršanas pogu. Protams, par taisnīgu atlīdzību. Pēc tam atslēgu nēsāju, iekārtu kaklā.

Savukārt noslēguma koncertā izgāju no baznīcas, lai pārbaudītu dūdu skaņojumu – aukstumā to grūti uzturēt precīzu. Man skaņošanas programma instalēta telefonā. Aiz stūra bija piesliets divritenis ar grozu. Ieliku tur mobilo, uzskaņoju instrumentus, iegāju baznīcā. Pēc uzstāšanās mūs aicināja uz fotografēšanos pie slavenā triptiha, kurā gani spēlē dūdas pie Jēzus šūpuļa. Gribēju iedot kādam savu telefonu, lai mūs nobildē arī neoficiāli, bet... kabatas tukšas. Izskrēju ārā: ritenis vietā, telefons grozā.”
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: