Aizvērt

Jaka visam mūžam

2019. gada 9. martā, 00:00
Raksta autors: Linda Kilevica, “Kurzemes Vārds”
Jaka visam mūžam
Vija Markovska noadījusi Rucavas jaku, kas noklāta uz stellēm. Aiva Dzenīte lepojas ar košo tamborējumu Nīcas jakai.
Foto: Egons Zīverts
Pagājušā gadsimta vidū Dienvidkurzemē pie tradicionālā apģērba nēsātas adītas jakas, kādas raksturīgas tikai Nīcā un Rucavā. Izskatās, ka pēc nepilniem simt gadiem tīkla patentadījumā darinātie siltie un izturīgie apģērba gabali atkal būs modē. Adāmadatas ņirb Liepājā, Rucavā un arī Rīgā. Turklāt iedvesmu un padomus tagad var pasmelties Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) izdotās grāmatas "Dienvidkurzemes adītās jakas" lappusēs.

Ideja veidot izdevumu Dienvidkurzemes adītās jakas radusies jau 2010. gadā, stāsta LNKC Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Nu grāmata pieejama iedvesmai un ierosmei. Bet Dienvidkurzemes adīto jaku virtuālo izstādi var apskatīt centra mājaslapā lnkc.gov.lv.



PRAKTISKAIS LATVIETIS


Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma apģērba un tekstila kolekcijā glabājas septiņas tīkla patenta adījumā darinātas jakas. Pēc pierakstītajām ziņām pieļaujams, ka tās darinātas 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā. 2011. gadā LNKC notika pirmais seminārs, kas bija veltīts Rucavas jaku izpētei un adīšanai. Arī Rucavas tradicionālas kultūras centrs iesaistījās jaku adīšanā un izpētē.

Liepājas Tautas lietišķās mākslas studijas (TLMS) Kursa meistares Aiva Dzenīte un Vija Markovska uzskata, ka Dienvidkurzemes jaku adīšana ir gan profesionāls izaicinājums, gan arī saistās ar sava novada kultūras mantojumu un godu mūsdienās. V.Markovska pie adīto jaku darināšanas ķērusies pirms gadiem pieciem, A.Dzenītei stāžs mazliet īsāks – trīs gadi. “Šī man ir trešā Rucavas jaka,” savu adījumu rāda Vija. “Ideja adīt Rucavas jakas radās tāpēc, ka es pati esmu no tās puses, arī mana vecmamma bija liela adītāja. Pirmo jaku adot, braucu mācīties pie Rucavas sievām. Nākamo darinot, mazlietiņ konsultējos pie Kurzemes tautastērpu centra vadītājas Lias Monas Ģibietes, kura daudzas labas lietas pastāstīja,” saka meistare. Pašai šāda jaka vēl tikai tapšot, līdz šim tās darinātas citiem. “Praktiskais latvietis,” par sevi pasmaida V.Markovska, “man tas sākums bija vairāk praktiska iemesla dēļ. Manai vedeklai bija Rucavas tautastērps uzdāvināts. Tā kā man arī kaut ko vajadzēja dāvināt, pirmā, ko es uzadīju, bija Rucavas jaka vedeklai dāvanā.”




TLMS Kursa 60 gadu jubilejas izstādē Liepājas muzejā greznojas Aivas Dzenītes Nīcas jaka.



TAMBORĒT INTERESANTĀK

A.Dzenīte noadījusi trīs Nīcas jakas. “Adīt tādu sev pagaidām neesot plānots. Man pašai nav nekādas saistības ar Nīcas novadu,” viņa atzīstas. Uz adīšanu pamudinājuši divi iemesli – tehniski interesants raksts un tamborēšana, kas Aivai patīkot daudz labāk nekā adīšana. “Daru to tāpēc, ka man ir interesanti notamborēt šādu,” meistare tur rokās košu Nīcas krāsās darinātu rakstainu tamborējumu. “Es nemācēju, bet tieši Nīcas jakas dēļ iemācījos.” Tamborētās slejas Nīcas jakai liek apakšmalā un priekšā, ar tām apdarina aproces un kabatiņas. Šāda Nīcas jaka ir interesanta kombinācija adījumam ar košu tamborējumu. “Tie ir Nīcas etnogrāfiskie raksti, nozīmēti no grāmatas,” lepojas A.Dzenīte. Nīcas jaku apdares mēdz būt arī izšūtas krustdūrienā, papildina Kursas vadītāja Ilma Rubene. Jaunajā grāmatā Dienvidkurzemes adītās jakas viņa uzmeklē lappusi, kura liecina, ka ir arī Rucavas jaka, kas darināta kombinētā tehnikā. “Pati greznākā Rucavas jaka ir ar tamborējumu. Lielākoties ir adītas,” viņa saka.

“Es vairāk uz mūsdienīgo, senos rakstus neesmu tik ļoti pētījusi,” norāda V.Markovska. Arī I.Rubene stāsta, ka modernā Dienvidkurzemes jakā “etnogrāfija pārcelta šodienā”: “Grāmatas atklāšanā bija meitene, kurai jaka bija mašīnadījumā, bet maliņas stilistiski pārliktas šodienā. Man liekas ļoti forši, ka senais neiet zudībā, ka uz tā pamata rada modernu apģērbu. Kam interesē jaku adīšana, lai nāk pie mums. Studijā parādīsim paraugus un dosim padomus.”




Rucavas sievu vadītāja Sandra Aigare Māras Tapiņas adītajā Rucavas jakā un Irēna Šusta Rucavas tautastērpā grāmatas atklāšanā Rīgā. Pašadītas jakas Rucavā ir Aleksandrai Maksakovai un Dacei Lipartai, Rīgā tādas ir Dacei, Ingai un Mārai Tapiņām.



VĒJŠ CAURI NEPŪŠ

Protams, pēc standartiem jakai jābūt dabīgai un arī nekrāsotai – tādai, kāda vilna nāk no aitas, saka Vija. “Arī košajai Nīcas jakai jābūt dabīgai,” piebilst Aiva. “Nekrāsotas vilnas dzija ir vissiltākā. Ja sāk krāsot, tā zaudē šo īpašību. Jakas ir biezas un siltas. Adījums ir ļoti blīvs, tāpēc arī silts. Ja vajag etnogrāfiski pareizi, tad ir ļoti stingri jāada, nevis tā vaļīgi. Tad arī vējš cauri nepūš. Droši vien doma tāda arī bija senatnē, izvēloties adījumu jakām.” Šādu pamatīgu jaku blīvuma dēļ nav tik viegli uzraut un sabojāt. “Tā ir mūžam. Uzadīja jaku, un ilgam laikam bija, tā jau agrāk darīja,” saka V.Markovska.

Aiva gan smej – ja katru dienu valkās, pie datora sēžot, tad piedurknes nodils. Ja valkās tikai pie tautastērpa, tad noteikti visam mūžam. Tīrīšana un kopšana šādai jakai esot kā jau vilnai vispār. “Labāk neuzmest virsū Rucavas balto sviestu, bet trāpīt to mutē.”

V.Markovska norāda, ka šāda jaka tīkla patentadījumā top visas sezonas garumā: “Ļoti darbietilpīgs process, ļoti ilgi iet, kamēr uzada.” A.Dzenīte piekrīt, ka šis raksts esot grūti adāms. “It kā vienkāršs, principā piedalās tikai divi valdziņi, bet ir grūti izadīt nez kāpēc. Labāk ir nekļūdīties adot,” viņa saka. “Ja raksts nojūk, tad ir, kā ir... Tad ir labu gabalu jāārda atpakaļ, līdz tiek uz ceļa,” zina Vija. Abas adītājas atzīst, ka šie nav rokdarbi, kuri top, kā adītājas mēdz stāstīt, – kamēr skatās seriālu, tikmēr gatavs. “Tad nākamajā dienā var iznākt iet atpakaļ tik, cik ir padarīts iepriekšējā vakarā,” smej Vija. Tamborēšana nebūt nav vieglāka, un ne tikai raksta dēļ. I.Rubene atklāj, ka esot sarežģīti piekombinēt tamborēto daļu, lai būtu paplatinājums: “Jo pašā jakā tā nav, tikai tamborējumā, kas nāk uz oranžajiem brunčiem, kuri jau tā ir kupli. Nav vienkārši.”

Košās krāsas jaku apdarēs I.Rubene skaidro ar to, ka Nīcā un Rucavā agrāk ienāca ķīmiskās krāsvielas: “Tāpēc šie tērpi ir košāki, ka tādas krāsas bija pieejamas. Tādu košumu ar dabīgām krāsvielām nevar dabūt.” Meistares spriež, ka nīceniecēm bruncis ir košāks, tāpēc dekorētās jakas vairāk piepas pie sarkanā brunča. Rucavniecēm savukārt brunču apakša ir krāsaināka, rotāta ar lentēm, tāpēc augšai vairs nevajag tādu spilgtumu.



DIENVIDKURZEMES ADĪTĀS JAKAS

  • Izplatība aizsākusies 19. gadsimta otrajā pusē Rucavā un Nīcā.
  • Jakas adītas vienkrāsainas no brūni pelēkas, baltas un melnas vilnas dzijas.
  • Adījuma raksta reljefs jaku iekšpusē liecina, ka tās adītas divos atšķirīgos tīkla patenta adījuma variantos.
  • Jakas darinātas augumam pieguļošas ar paplatinājumu no jostas vietas, garām, šaurām piedurknēm, nelielu stāvu apkaklīti un rotātas ar krāsainām, dekoratīvām joslām.
  • Aizdare ar metāla āķiem vai pogām.
Avots: LNKC



Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Spēļu zāles Kuldīgā
ir pietiekamā daudzumā
vajadzīgas vēl
nodara ļaunumu
ir nekaitīgas
Kurzemnieks Horoskopi