Aizvērt

Kurzemes piena zupa ar žāvētu aitas gaļu

2019. gada 11. aprīlī, 16:00
Raksta autors: Ieva Vilmane, “Saldus Zeme”
Kurzemes piena zupa ar žāvētu aitas gaļu
Karikatūra māksliniecei Ievai Kungai atgādina, ka it visam ir komiskā puse. “Šobrīd vācu materiālus par digitālo laikmetu. Apzinos, ka no tā nevaru izbēgt, tāpēc karikatūra man palīdz mazināt bailes no nezināmās rītdienas,” atzīst Berlīnes latviete.
Pirms “April! April!” dienas aizdomājos par kurzemnieku humora izjūtu. No pašas pieredzētā esmu izskaitļojusi vidējo svērto apgalvojumu – kurzemnieku joki ir dzēlīgi. Patiešām? Daži īgņas man teikuši, ka kurzemniekiem nav talanta jokot, tikpat reti esmu dzirdējusi sajūsmu, ka esam smīdināšanas meistari. Patiesība ir kaut kur starp abiem pretpoliem. Katrs norāda uz citu punktu, bet diezgan skaidri iezīmējas apgabals.
TIEŠI UN RĀTNI

Nacionālais humors nerodas vienā dienā. Kultūras mantojuma pētniecei Janīnai Kursītei-Pakulei jautāju, kādi ir viņas secinājumi par kurzemnieku prasmi jokot. 20 gados atklājusi: visvairāk smejas un joko latgalieši, viņiem seko vidzemnieki (izsenis izceļoties Piebalgas ļaudis). “Vismazāk joko kurzemnieki, tomēr man šķiet, ka viņi smejas sevī – gan par sevi, gan citiem. Vai citi to saprot un novērtē? Kā kuru reizi, taču man patīk kurzemnieku pastrupie joki. Neviens novads nevar līdzināties ēdiena humorizdomas ziņā ar Kurzemes piena zupu ar žāvētu aitas gaļu. Tā ir ļoti smalks joks – ja gribi, ēd un baudi sekas, ja negribi – neēd... Kurzemnieki nav smējēju pirmajās rindās, bet šad un tad viņi mēdz garšīgi paironizēt un pasmiet,” profesore raksturo mana novada īpatnības.

Pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu mijā Pēteris Birkerts apkopoja latviešu tautas anekdotes. Stāsts ir diezgan garš, tāpēc tam nav tāda spraiguma un asuma kā dienvidos un austrumos sacerētām anekdotēm. “Vai tikai īsums anekdotes pamatā? Kurzemniekiem daudz anekdotisku pastāstu un garšīgu smieklu par mācītājiem 18. un 19. gadsimtā. Atsevišķa lieta ir nerātnās anekdotes, kuras arī apkopoja Birkerts. Tās stāstīja vai iesūtīja gandrīz tikai rīdzinieki. Kurzemnieki vai nu nav iztaujāti par tām, vai izlikās tādas nezinām,” pieļauj J.Kursīte-Pakule un piebilst, ka spilgti humora izjūtas paudēji ir mākslinieki. Piemēram, Birkerta anekdošu krājumu asprātīgi ilustrējis Kuldīgas apriņķa Snēpeles pagasta Sprinsaldeniekos dzimušais Indriķis Zeberiņš. Ar labu humoru izcēlās karikatūrists Reinis Birzgalis no Vidzemes.


ASUMS VIENĀ VĀRDĀ

Folkloras pētnieces norādes aizved mani līdz Berlīnei, kur dzīvo laikraksta Saldus Zeme karikatūriste, mūsu novadniece Ieva Kunga. Kopš 2011. gada katru nedēļu publicējam trīs viņas karikatūras jeb “satīriskus vai humoristiskus zīmējumus, kas skatītājam liek smieties vai pārdomāt notiekošo”.

“O! – man patīk pasmaidīt par sevi un citiem! Manuprāt, neesmu dzēlīga, bet labsirdīga smējēja. Esmu noteikusi vairākas tabu tēmas, tāpēc reizēm sev šķietu par stīvu – varētu taču uzzīmēt vēl asāk… Neļauju sev ņirgāties par citiem jūtīgām tēmām, piemēram, par reliģiskām vērtībām,” personiskās ētikas nozīmi uzsver karikatūriste. Viņasprāt, kurzemnieks ir mazvārdīgs, bet trāpīgs, tāpēc viņš spēj pamatīgu domu ietilpināt pat vienā vārdā. Šī iemesla dēļ Ieva karikatūrām atmetusi liekas detaļas, personāži neatrodas izzīmētā telpā vai ainavā.

“Tipāžus un situācijas noskatos ārpus sava rajona, jo tur nekas nav pierasts un zināms, acs ātri pamana jocīgo. Reiz uz ielas ievēroju vīrieti, kurš klaigājot kaut ko sauca. Nedaudz vēlāk pamanīju mopsi tīģerādas raksta drēbēs. Tas vēsā mierā ignorēja saimnieku un turpināja iet savā nodabā. Tas taču tāds sižets!…” atceras Ieva. Karikatūra viņu izveidoja par mākslinieci, jo augstskolā apguva amatu (rīkoties ar instrumentiem un pielietot atšķirīgas tehnikas), taču māksliniecisko individualitāti atrada, zīmējot karikatūras. “Rokrakstu neizveidotu neviena augstskola, tāpēc to radīju pati – darot. 2002. gadā sāku lūkoties ārpus Latvijas un domāt, ar ko atšķiršos. Tā sāku zīmēt sadzīviski dzēlīgas ilustrācijas. Esmu pārliecināta, ka Vācijas augstskolā neiestātos, ja zīmētu tikai ainavas un veidotu ģipša galvas,” māksliniece nešaubās. Viņa joko, lai ikdienai atņemtu vienmuļību, bet dzīves melnajai strīpai uzšņāptu citas krāsas.


BRĪVĀ ROBEŽA



Mīlīgā Mia kādās kāzās piesaistīja fotogrāfa Laura Rinmaņa uzmanību tāpēc, ka bija ļoti čadīga. Kamēr notika laulību reģistrācija, viņa tika pie pīrāgiem, dzirkstošas limonādes un līgavas pušķa. Katrās kāzās ir vismaz viens cilvēks, kurš liek smaidīt arī fotogrāfam.



Līdzīga iemesla dēļ smaida un joko Saldus fotokluba Es daru dalībnieks Lauris Rinmanis. Viņš izkopis reportiera stilu, jo visbiežāk fotografē publiskus un privātus pasākumus. “Mans uzdevums ir fiksēt pasākuma gaitu. Vienmēr pamanu kādu cilvēku, kurš izceļas. Ar kameru sekoju viņam, un sanāk bildes ar mīlīgiem jokiem. Man ir izteikta asociatīvā domāšana, tāpēc mēdz sasmīdināt parasts vārds, skats, žests,” skaidro fotogrāfs.

Viņš nemēdz inscenēt joku attēlus, taču daži esot. Tie ir tik provokatīvi, ka no sabiedrības jāslēpj. Laurim gadījies pajokot pilnīgi nevietā, tāpēc tagad vispirms apdomājas un tad sper laukā. “Katrs pats nosaka robežu, cik daudz atklāt savu humora izjūtu. Internets pieradinājis publiskot visu, tāpēc ir tik daudz nepārdomātu joku, kuri aizvaino. Un katra paša ziņā, kur joks sākas un kur tas beidzas.

Mūsu sarunas izskaņā Lauris izstāsta profesionālu joku (tādi ir katrai profesijai). “Namamāte saka fotogrāfam: “Jums tik skaistas fotogrāfijas! Laikam strādājat ar dārgu aparatūru.” Fotogrāfs atbild: “Jūsu gatavotais ēdiens ir brīnišķīgs! Jums laikam dārga panna.” Šodien fotografē visi un visur. Reizēm paši netiekam gudri, kurš ir profesionālis, kurš amatieris. Joks neievieš skaidrību, taču ir vismaz mirklis jautrības,” atzīst Lauris.


SMEJAS LĪDZ ASARĀM


Ievas Vilmanes foto
Šķēdes amatierteātris Blīdenes kultūras namā gatavojas 15. reizi rādīt savu jaunāko iestudējumu, pašu sarakstītu drāmu ar jokiem Nepilns simts. Pirmā no labās – režisore Daila Medne.



Krietni ilgāku jautrību garantē Saldus novada Šķēdes pagasta Dailas teātra iestudējumi, jo 19 gados teātris nostiprinājis laba komiķa reputāciju. “Dzīvē drūmuma pietiek un vēl pāri paliek! Ja to nesīsim uz skatuves, neviens uz mums neskatīsies un teātri arī neviens vairs nespēlēs,” par patiesību smaida aktieris Valters Ozoliņš. Citi aktieri piebilst, ka mēģinājumi ir nozīmīgāki par izrādēm, jo tieši tajos saņem savu daļu humora. Kolektīvs smejas par kopīgiem pārpratumiem, atļaujas labsirdīgas zobgalības. Aizskatuves joki svešinieka sejā nesakustina ne vaibsta. Cita runa par humoru izrādēs – par šķēdenieku sacerētiem jokiem smejas gan taisnais kurzemnieks, gan lēnais zemgalietis. Man nekad nav bijusi sajūta, ka režisore Daila Medne ļauj laist muļķi.

Jaunākā izrāde, sadzīviska drāma ar komēdijas piesitienu Nepilns simts, ir šķēdenieku trešais autordarbs (uzrakstītos skečus saviesīgiem pasākumiem dailēnieši neskaita). Iespējams, visu laiku nopietnākais Dailas teātra iestudējums. Aktieri kopā izlēma, ka pienācis laiks runāt par lauku saimniecību mantiniekiem un laimes meklējumiem ārzemēs. Lugu veidoja no savā pagastā vai paziņu lokā noskatītām situācijām un tipāžiem. Tēliem aizdeva savus amizantos izteicienus.

“Katrā pagastā smejas par kaut ko citu. Pēc izrādes mums jādomā, kāpēc skatītāji smējās un aplaudēja tajās, bet ne citās vietās. Domājam, vai izdarījām kaut ko nepareizi,” turpina V.Ozoliņš. Aktrise Sanita Ose aizvien nesaprot, kāpēc Vilgālē iesmējās vietā, kur citos pagastos apraudas. “Tādā brīdī apjūkam,” atzīst režisore. “Ja latvietis izrādē atpazīst sevi, viņš raud. Ja kaimiņu, tad smejas,” secinājis Artūrs Ozoliņš.

Skatēs šķēdenieki gandrīz vienmēr saņem I pakāpes diplomu, divas reizes izvirzīti Kurzemes skatei. Aktieri ieklausās ekspertu ieteikumos, taču viedokļi bieži nesaskan. Piemēram, viņus nepārliecināja ieteikums veidot izrādes bez teksta. Nepilns simts rādīts Latvijas neredzīgo bibliotēkā Rīgā. Unikāla pieredze netiktu gūta, ja izrāde būtu moderna – bez vārdiem. “Mēs spēlējam par laukiem, tāpēc jokiem jābūt,” sola Juris Mednis.


Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Sludinājumi

Pazudusi kaķenīte

Pazudusi kaķenīte
Padures pagastā no mājām 3.–4. septembra naktī noklīdusi KAĶENE vārdā Pūce. Tumšas krāsas (brūna, melna, tumši pelēka), strīpaina, ar baltām kājām, baltu vēderu un baltu pakrūti. Zina savu vārdu un ir droša. Sterilizēta. Tiek ļoti, ļoti gaidīta mājās. Atradējam, lietderīgas informācijas sniedzējam ir garantēta finansiāla atlīdzība. Ja redzat/atrodat, lūgums pieturēt un zvanīt Ievai, tālr. 29698821.
Aptauja
Tas, ka bankas pārtrauc ierasto kodu karšu izmantošanu, man
liekas normāli
sagādā problēmas
patīk, jo jau sen lietoju Smart-ID
patīk, jo lietoju kodu kalkulatoru
vienalga, jo banku pakalpojumus internetā neizmantoju
Kurzemnieks Horoskopi