Aizvērt

Šie brīži tagad

2019. gada 11. aprīlī, 20:00
Raksta autors: Anda Albuže, Liepājas teātra aktrise
Šie brīži tagad
Foto: Armands Kaušelis
Vai esi laimīgs? Vai bija vērts? Šādus jautājumus aktieris uzdod sev izrādē “Ģērbējs”. Redz, ar to laimi ir tā jocīgi. Tā nav pastāvīgs elements, bet sastāv no uzdzirkstījumiem. Laimīgas sastapšanās ar bērniem, kad viņi atbrauc. Vai vienkārši stāvi kaut kur dabā, un pienāk tā sajūta. Esi atbrīvojies no visa un pēkšņi kļūsti laimīgs.
Citreiz kaut ko izlasi, vai tas būtu komisks, gaišs, garīgs vai saulains, un uzreiz ir tāda sajūta, tā vienkārši atnāk. Man patīk šie brīži, kas ir tagad. Kā teikusi Vija Artmane: “Tādas lielas laimes labad? Nē, man tādai nav vietas!” Esmu domājusi, kā tas ir? Tad, kad viss ir labi, pats vesels, visi tuvinieki veseli un darbā nav nekādas briesmīgas mocības un grūtības, tad, jā, esi laimīga! Sākas slimības vai kas cits slikts, dabiski, vairs nav tās laimes.

Es domāju, ka bija vērts. Man laikam raksturs ir tāds, ka šis un tas ātri apnīk, gribu pārmaiņas. Teātrī tās notiek dabīgi. Viena loma, otra loma. Tev atkal jādomā pilnīgi citādi, jāmēģina atrast kaut ko jaunu. Uz skatuves laimes sajūta ir retāk. Katrs jau ir vairāk vai mazāk piekasīgs, visu laiku sevi izseko. Izsekotājs vienmēr traucē to sajūtu. Nezinu, no simtiem reižu viena varbūt ir tāda, kad esi apmierināts: nu bija tā, kā es domāju! Citreiz parauj tāds labais garastāvoklis, un tas, kas agrāk bija svarīgi, vairs nav. Ir vienkārši lustīgi un labi.

Par maz esmu ar savu ģimeni un bērniem bijusi kopā. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk to izjūtu. Tajā brīdī, kad esi jauns, tev ir spēks, skrien un dragā uz priekšu. Vairāk domā tikai par to, kas jādara un kā to izdarīt. Man liekas, šajos laikos ir cita apziņa un citas iespējas nekā manā jaunībā. Tagad var droši izšķirties par laika veltīšanu ģimenei – es tagad visu metīšu malā. Tolaik tā nebija pieņemts, mēs tā nebijām audzināti, tas nebija tik droši. Nezināji, kur pēc tam paliksi, kas ar tevi būs. Tagad vairāk paļaujies uz saviem spēkiem un iespējām. Jābūt drosmīgam, un viss. Jaunieši mierīgi metas projektos. Es tā nevarētu, esmu jau ieaugusi mīkstās sūniņās.

Kādu laiku var bez teātra. Bet vispār būtu grūti. Tad es gribētu mugursomu un iet pārgājienos. Divas nedēļas varu mierīgi nodzīvot, pat neiziet no mājas. Bet tad man sāk prasīties kaut kur doties. Manai vecaimammai bija uzvārds Čiganova. Nevaram izdibināt, kāpēc. Taču čigāns paliek čigāns, tas nevar vienā vietā nosēdēt. Jāiet tālāk. Uz teātri velk tas, ka esi nodarbināts ar kaut ko citu, nevis ar sevi. Lai gan šeit tieši tu sevi moki, izpēti, dzen un urdi. Cilvēkam vajag to adrenalīnu un emocionālo satricinājumu.


Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Sludinājumi

Pazudusi kaķenīte

Pazudusi kaķenīte
Padures pagastā no mājām 3.–4. septembra naktī noklīdusi KAĶENE vārdā Pūce. Tumšas krāsas (brūna, melna, tumši pelēka), strīpaina, ar baltām kājām, baltu vēderu un baltu pakrūti. Zina savu vārdu un ir droša. Sterilizēta. Tiek ļoti, ļoti gaidīta mājās. Atradējam, lietderīgas informācijas sniedzējam ir garantēta finansiāla atlīdzība. Ja redzat/atrodat, lūgums pieturēt un zvanīt Ievai, tālr. 29698821.
Aptauja
Tas, ka bankas pārtrauc ierasto kodu karšu izmantošanu, man
liekas normāli
sagādā problēmas
patīk, jo jau sen lietoju Smart-ID
patīk, jo lietoju kodu kalkulatoru
vienalga, jo banku pakalpojumus internetā neizmantoju
Kurzemnieks Horoskopi