Aizvērt

Kā dzīvot un strādāt dabas liegumā

2020. gada 17. augustā, 12:11
Raksta autors: Daina Tāfelberga
Kā dzīvot un strādāt dabas liegumā
Mežkopis Kārlis Blūms: „Tajā frontes pusē, kas vēlas aizsargāt, vienmēr teiks, ka liegumu stipri par maz. Otrā – kur grib attīstīt tikai saimniecisko darbību, iebildīs, ka pietiek. Ir dažādas interešu grupas ar savu politiku, un uz priekšu tiek tie, kuriem vairāk lobija. Dažkārt likumu pieņēmējus var pārliecināt ar skaļāku balsi, jo katru specifisko lauciņu viņi nepārzina. Taču vairāk izdara tie rūķīši, kas tajā spēlē nelien, bet klusi un kārtīgi strādā.”
Foto: Alberts Dinters
Mežkopis Kārlis Blūms jau ilgus gadus dzīvo Kuldīgas novada Rumbas pagasta Maņģenes mežos – dabas liegumā. Darba gaitās iepazinis vēl citas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas ne tikai mūspusē, bet arī visā Kurzemē un citos Latvijas vēsturiskajos novados. Viņam ir savi ieskati par likumu normām, dabas sargāšanas būtību, sabiedrības izglītotību un attieksmi šajā jomā.
Jaušamā klātbūtnē
Saruna notiek pašvaldības ierīkotā, bet diemžēl apmeklētāju piedrazotā atpūtas vietā aizsargājamajā Ventas ielejā pie Riežupes ietekas. Pāri upei pārlaižas jūras ērglis, kura ligzda droši vien ir kaut kur Maņģenes mežos, jo tur mājo daudz putnu. Ik pa laikam tuvumā ieūjinās kāds neredzams, bet nojaušams pūčveidīgo kārtas pārstāvis, noklaudzina dzenis.

Mazāk, bet daudzveidīgāk
Eiropas Savienības valstu vidējais rādītājs par īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām ir 16,3%. Latvijā – nepilni 12%, bet tajos nav ieskaitīta lielākā daļa Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta ārpus dabas liegumiem un dabas parkiem, kā arī pēdējos gados izveidotās aizsargājamās jūras teritorijas. Pēc dabas pētnieku ieskatiem, ar likumu sargājamā platība ir mazāka par Eiropā vidējo, taču tajā ir ievērojami lielāka dabas daudzveidība.

Nevar tik vienkārši salīdzināt
Aizsargājamās teritorijas kopplatība īsti neko neizsaka, jo ierobežojumi katrā kategorijā ir atšķirīgi, atzīst K.Blūms. „Daudzi atzīst, ka būtu ar mieru savā īpašumā izveidot papildu mikroliegumu, ja vien šīs dabas vajadzības, tas ir, ierobežojumi, tiktu kompensēti. Vides pārstāvji izmanto kļūmīgo situāciju: jāveido kārtējais mikroliegums kādam aizsargājamam putnam, jo to pieprasa gan Latvijas likumi, gan vides saistības ar pasauli un Eiropas Savienību. Viņi piekrīt, ka kompensācija īpašniekam ir par mazu, tajā pašā laikā neko tur nevar mainīt. Tā sauktie zaļie Latviju kritizē, ka pēc procentiem dabas aizsardzībā esam valstu saraksta pēdējās vietās. Bet to nevar tik vienkārši salīdzināt. Kā varam salīdzināties ar tām zemēm, kurās milzīgas teritorijas aizņem kalni un citi saimnieciski neizmantoti apvidi?”

Nav pirmatnēju, ir sekundāri
Mežkopis norāda arī uz vēsturiskām atšķirībām. Latvijā nav pirmatnējo mežu – tādu, kas izveidojas vismaz pārsimt gados, kad ir cilvēku roku atstāti pilnīgā mierā. Pie mums gandrīz katrs zemes pleķītis noteiktā periodā tiek izmantots: „Tas ir sekundāri audzēts mežs, kas tagad mums aug. Arī nabadzīgajās, smilšainajās augsnēs, kurās spēj augt tikai priedes. Tās ik pa laikam cirstas, tad vai nu no jauna cilvēku stādītas vai pašas ataugušas. Lai runātu par pirmatnējo mežu, jāredz platība, kurā ir 400 gadus auguši koki. Ir mums tādi atsevišķi, kurus esam iedomājušies par tik veciem un pēc apkārtmēra nosaukuši par dižkokiem, bet pirmatnēja meža kopumā nav. Vecākajiem kokiem priežu nogabalos ir tikai ap 150 gadu.”

Putniem nozīmīga vieta
Sargājamas putnu sugas, biotopi – gan atklāti, gan neuzskaitīti – mūspusē ir daudzviet. Visām vietām nav noteikts liegums vai cits aizsardzības režīms. Liegums Maņģenes meži sākotnēji veidots reto putnu sugu aizsardzībai, jo pēc Dabas pārvaldes atzinuma tā ir viena no pirmajām putniem nozīmīgajām vietām Latvijā. 2016. gadā izstrādāts dabas aizsardzības plāns līdz 2028. gadam, un tajā uzskaitīti visi šeit sastopamie retumi. Zemes īpašnieki varbūt šajā plānā ir ieskatījušies, pirms domājuši par mežsaimniecisko vai lauksaimniecisko darbību (lauku šeit ļoti maz). Bet sēņotāji, ogotāji vai vienkārši atpūtnieki, visticamāk, nemaz nezina, ka ienākuši teju unikālām dabas vērtībām bagātā apvidū.

Visus tas neinteresē
„To viņi varētu uzzināt tad, ja pie katra īpašā auga būtu plāksnīte ar skaidrojošu tekstu,” turpina K.Blūms. „Arī tad, ja būtu informācija par putnu un dzīvnieku sugām, kas šeit mīt. Daļa cilvēku to izlasītu, citi noplēstu. Lieguma galvenais uzdevums nav sabiedrību izglītot. Tāpēc mums ir īpaši veidotas, kultūrvēsturiskas, ierobežotas teritorijas: parki, dendroloģiskie stādījumi. Tas nav vajadzīgs tiem, kuriem par dabu nav specifiskas intereses un kuri to saskata tikai kā zaļumu sev apkārt. Kādreiz mani ļoti kaitināja – kā gan var neatšķirt priedi no egles! Ar laiku sapratu, ka mums katram savas intereses. Vieni šeit atbrauc tāpēc, ka virs galvas zilas debesis, apkārt zaļš mežs, blakus tek tīra upe, klusums. Viņiem nevajag katru daudzveidīgās dabas detaļu nosaukt vārdā. Ja kādam ir padziļināta interese, var iet mežā ar ekspertu, biotopu zinātāju, kurš katru ķērpīti palīdzēs saskatīt un atšķirt no citiem. Smalki izstāstīs, kādos un cik vecos kokos konkrētā kukaiņu suga iemitinās. Tās ir lietas, ko mēs, parastie cilvēki nepārzinām. Un nedomāju, ka visiem tās arī būtu tik smalki jāzina. Tāpēc neapvainojos, ja kāds koku sugas neatšķir.”

Skaitīšanas nolūks
Tuvojas noslēgumam vērienīgs dabas skaitīšanas projekts, lai sagatavotu vēl nopietnākus priekšlikumus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai. Tas sabiedrībā izsauca pretrunīgu rezonansi, tostarp kritiku izteica mežsaimnieki. K.Blūms: „Kad to jūras ērgli nupat redzēju, no prieka izsaucos! Tā arī dabas vērotāji, skaitītāji staigā un ir nenormāli priecīgi, atrodot kādu puķīti, ko iepriekš tikai grāmatās redzējuši. Tik retu augu, kāds varbūt tikai trīs vietās Latvijā atklāts. Viņu sajūsma ir saprotama. Cits jautājums – ja pēc tam Rīgas kabinetos ierēdņi, kuri tur dabā nav bijuši, sāk izgudrot ierobežojumus tiem, kuri tajā vietā dzīvo un saimnieko gadiem. Ja jau tur tas retais augs līdz šim saglabājies, tas ir apliecinājums, ka teritorija apsaimniekota pietiekami labi un sargāta arī bez likuma normām. Tas ir tas paradokss. Tāpat kā tā ņemšanās ar mikroliegumiem mazo ērgļu dēļ. Ja saimniekošana būtu bijusi tik bezcerīga, mums tagad tik daudz šo putnu nebūtu.”

Ērglis vai nevajadzīga pārticība?
„Saimniekošana mums ir diezgan ekstensīva. Tās ir vēsturiskas sekas lielajai politikai: iedzīvotāju skaita samazināšanās, lauku viensētu izzušana. Tāpēc šeit ir tieši tāda mežu struktūra. Ja nebūtu bijis kara un kolektivizācijas, tagad būtu citādāk. No vienas puses, tas ir labi. Ja būtu intensīva lauksaimniecība ar daudzām stiprām saimniecībām, intensīva mežsaimniecība, tad mēs dzīvotu pārtikušā valstī, bet nebūtu to 400 ligzdojošo ērgļu pāru. Un tad mēs sāktu dabu sargāt no cita skatu punkta. Tagad nevaram ļaut putnu skaitam samazināties, bet vienlaikus gribas dzīvot labāk. Kā lai to savieno?
Lielāks efekts dabas aizsardzībā varētu būt patēriņa maiņa, proti, atteikšanās no neprātīgajām iegribām, kas cilvēka eksistencei nemaz nav vajadzīgas. Nu jau gan Latvija pierimst un šķiet pārdzīvojusi modes industrijas un citu biznesu spiedienu: tik lielas mājas kā 90. gados vairs netiek lielā skaitā būvētas. Atgriežoties pie dabas aizsardzības formālās puses, normatīvie akti uzrakstīti tādā formā, lai pat stulbākajam cilvēkam pielēktu, par ko ir runa. Bet nevar pēc normatīvajiem aktiem izlemt aprobežoti – sapratnei jābūt.”

Zābaki un Runči ir, Pomarīni nedrīkst būt
Teiktā skaidrojumam K.Blūms atceras birokrātisku gadījumu Ventspils novadā, kur kādam jaunizveidotam meža īpašumam ierosinājis nosaukumu Pomarīni, jo tur mituši mazie ērgļi (Pomarina – latīniskais nosaukums). Ir taču Latvijā Zābaki, Runči, Pekuļi – kāpēc Pomarīni nevarētu būt? Bet vietējā pārvalde noraidījusi, jo saskatījusi neatbilstību likuma normām. „Kā var vienā mazā valstī būt tik atšķirīga izpratne par vieniem un tiem pašiem Ministru kabineta noteikumiem? To var attiecināt arī uz dabas aizsardzību. Noteikumi ļauj bez saskaņojuma jaunaudzēs cirst koku ar celma apkārtmēru līdz 12 cm. Bet, ja tas koks 20 gados jau ir paspējis izaugt resnāks? Pēc loģikas to no audzes var izņemt. Vai tiek pārkāpts likums? Likumdevējs to nav iedomājies. Ar dzīvi liegumā tāpat: daba ir tik daudzveidīga, katrs koks atšķirīgs – to visu likumā nevar paredzēt.”

No iedzīvotāju atmiņām

Maņģenes meži kā īpaši sargājama vieta nav nejaušība – tas ir komplekss, kas piepilda Ventas un Abavas ieskauto trīsstūri. Zeme te nabadzīga, jo ledus laikmeta beigās sapūstas iekšzemes smilšu kāpas, bet citur reljefs ir purvains. Tādēļ muižas laikos te nav dzīvojuši bagāti.

Padomju gados (drīz pēc kara) bijis kolhozs, kas knapi vilcis dzīvību gadus desmit. Sākumā lepni nosaukts par Turību, tad pārdēvēts par Abavu. Beigās kolhoznieki nosmējuši: „Nu, sveika, Abava!” Kolhozs likvidēts, visi rudzi nopļauti, un zeme apstādīta ar mežu.

Tagad māju maz, bet savulaik kādas 50 saimniecības pārtikušas no meža darbiem un koku pludināšanas pa Ventu. Vēsturiski attīstību noteicis arī tas, ka senāk te nav bijis tieša ceļa uz Kuldīgu. Pārsvarā izmantota pārcelšanās pār Ventu.



_______________________________________________________________________________________________________________________________________________________

Viedokļi

Par daudz noteikti nav
Elita Kalniņa, Vides aizsardzības kluba viceprezidente:
– Mums nav daudz teritoriju, ko sargā likums. Tā ir manipulācija ar skaitļiem – neesam pat pirmajā desmitniekā Eiropā. Būtībā mums ir ļoti maz teritoriju, kurās ir strikti ierobežojumi. Lielākajā daļā var darīt visu – atomelektrostacijas celt gan ne. No likuma viedokļa aizsardzība ir puslīdz normāla. Taču nav pietiekamas kontroles. Sodi ir noteikti, taču nav jau, kas to situāciju kontrolē, jo nevar vienoties, kura institūcija konkrētajā situācijā atbildīga. Nocērt kokus Abavas ielejā, un tad mēnešiem ilgi skaidrojas, kas kuram bijis darāms. Dabas aizsardzībā vienīgā joma, kurā vides inspektors pats var ko reāli darīt, ir zivju resursi.
Vides klubā esam noskaņoti draudzīgi, tomēr dzīve rāda, ka sods darbojas labāk. Latvijā no tā var aizbēgt. Turklāt cietēji visbiežāk ir tieši tie dabai draudzīgie. Liegumi vairāk vērsti uz saimniecisko darbību ierobežošanu privātajās zemēs, taču nav kompensāciju, bet ne uz dabas tūrismu, jo daļa pieder pašvaldībām. Privātais var savu īpašumu norobežot, bet publiskās teritorijās to nevar, ja nav noteikts stingrais režīms kā rezervātā. Jaunzēlandē ir īpašs dabas parks, kura apmeklējumam cilvēki pieteikušies un gaida rindā trīs gadus. Tur ir noteikta kārtība, cik cilvēku noteiktā laikā drīkst tur būt. Ja gribam dabu saudzēt, līdzīgi jādomā tagad, kad Latvijā visi traucas uz dabas parkiem.

Sāk saprast un piedomā
Dace Jansone, Kuldīgas novada domes vides speciāliste:
– Ventas ieleja ir viens no mūsu ievērojamākajiem dabas liegumiem. Vietās, kur atpūtnieki ar transportu centās piebraukt pie pašas upes, tagad ir stingri ierobežojumi. Kādreiz Kuldīgā varēja nobraukt lejā uz bijušo Pārventas estrādi, un to izmantoja daudzi makšķernieki. Tagad ir ierīkotas aizlieguma zīmes, un cilvēki tās respektē. Manuprāt, tas nav tikai aizlieguma zīmju un soda dēļ – cilvēki vairāk domā par dabas aizsardzību. Pašreizējās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas mūsu novadā tiek sargātas. Vides pētnieki ierosinās, vai vajag veidot jaunas.

Kādas aizsargājamās teritorijas Kuldīgas apkārtnē zināt? Vai tās tiek pietiekami pasargātas no postījumiem un piesārņojuma? Ko varētu darīt lietas labā?


Vija Rožkalna
, devusies pensijā:
– Vai tad mums visa Kuldīga nav aizsargājama? Bet, ja tā nopietni, tad zinu, ka Riežupes smilšu alas ir aizsargājamā teritorijā. Arī mazie Īvandes ūdenskritumi, kas atrodas Rendā, Lāčkroga ezers gan jau arī un Abavas senleja. Zinu, ka kādreiz Riežupē bija dabas parks, kas bija aizsargājams, bet tagad laikam vairs nav. Pašai nav sanācis tur iegriezties. Mums katram vajadzētu aizdomāties, kā šīs vietas labāk nosargāt. Vecākiem vajadzētu vairāk stāstīt par tām bērniem – paskaidrot, ko īsti nozīmē aizsargājama teritorija, un iemācīt tur uzvesties adekvāti, nepiesārņot.


Daina Pauliņa, manikīre Daugavpilī:
– Neesmu vietējā, esmu no Latgales. Mūsu pusē šīs īpašās teritorijas tiek aizsargātas pietiekami. Manai dzīvesvietai tuvākie ir Daugavas loki. Tur viss sakopts, tīrs. Neesmu novērojusi, ka kāds postītu vai demolētu. Varbūt vajadzētu cilvēkus vairāk informēt, kuras vietas ir aizsargājamas, kuras nav, lai nebūtu negatīvu starpgadījumu. Pašlaik, liekas, informācijas nav pietiekami daudz.


Ance Freimane, skolniece:
– Zinu, ka ir Riežupes dabas parks. Domāju, ka arī Kuldīgas apkārtnē ir kāds mežs, kas varētu būt iekļauts aizsargājamo sarakstā, bet, tieši kur tas varētu būt, nemācēšu teikt. Gan jau arī Kuldīgas parki ir aizsargājamās teritorijas. Cik esmu novērojusi, visur ir ļoti piesārņots: izgāzti atkritumi, citreiz pat veseli maisi atstāti mežā. Varbūt vajadzētu mežos vairāk rīkot talkas, lai aizsargājamās teritorijas tiktu sakoptas, noteikti vajadzētu novērošanas kameras, lai skatītos, kas ir tie, kas piesārņo.


Elga Cīrule, pārdevēja veikalā Lote:
– Zinu, ka Riežupes dabas parks ir aizsargājams. Vēl varu minēt Ventas senleju, Ventas rumbu, Riežupes smilšu alas. Patiesībā tādu teritoriju mums ir diezgan daudz. Es uzskatu, ka tās netiek pietiekami aizsargātas, jo visur var novērot, ka piegāzts ar atkritumiem. Pārāk maz ir urnu atkritumiem, tāpēc cilvēki tos bieži vien nomet turpat zemē. Par demolēšanu daudz neesmu dzirdējusi, vismaz ne mūsu apkārtnē. Lai šīs problēmas novērtu, vecākiem jārunā ar bērniem, jau no bērnības jāmāca, ka daba jāsargā. Uzskatu, ka viss atkarīgs tikai un vienīgi no audzināšanas.


Māris Pelēkzirnis, Rīgā strādā tirdzniecībā:
– Gan jau Ventas rumba ir aizsargājamais objekts. Par pārējiem daudz nezināšu, jo neesmu vietējais. Godīgi sakot, nemāku nevienu aizsargājamo teritoriju nosaukt arī Rīgas apkārtnē. Iespējams, skaitās Daugava, taču neesmu pārliecināts. Domāju, ka šīs vietas ir pietiekami aizsargātas. Neesmu dzirdējis, ka kāds speciāli postītu. Salīdzinot ar citām valstīm, domāju, ka šeit situācija ir vēl ļoti laba. Vienīgais veids, kā šīs vietas pasargāt, ir, pareizi audzinot bērnus. Jau no mazotnes jāstāsta, jāmāca, ko drīkst un ko ne. Varbūt noderīgi būtu ap šīm vietām izlikt vairāk atkritumu tvertņu. Daudzās vietās par to netiek padomāts. Igaunijā pie aizsargājamajām zonām visur ir lielie konteineri. Mums vajadzētu to no viņiem pamācīties!


Sintija Peterte, auklīte:
– Bērnībā biju Riežupes smilšalās. Zinu, ka tās ir aizsargājamo sarakstā. Tagad gan daudz gadu neesmu tās apmeklējusi. Par citām vietām nemācēšu teikt. Esmu dzirdējusi un lasījusi, ka daudzas aizsargājamās teritorijas Latvijā ir ļoti piesārņotas. Kaut gan ir cilvēki, kas šīs vietas kopj, ar to ir par maz. Varbūt vajadzētu uzstādīt kameras, lai gan citreiz pat ar tām nekas nav līdzēts.

____________________________________________________________________________________________________________________

No astoņām visbiežāk lietotais

Latvijā ir 261 dabas liegums – tā ir viena no astoņām ar īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (ĪADT) kategorijām, un lielākām platībām tas ir arī visbiežāk lietotais statuss.
Vēl valstī ir četri nacionālie parki, 42 dabas parki, deviņi aizsargājamo ainavu apvidi, četri dabas rezervāti, septiņas aizsargājamās jūras teritorijas, 355 dabas pieminekļi. Teritorijas veidotas tā, lai pasargātu dabas daudzveidību, skaistas ainavas, īpašus objektus. Sarakstā iekļautas gan pēc platības, gan nozīmes atšķirīgas vietas. Tas var būt gan viens dižozols, gan tāds kā plašais Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, gan Moricsala, kurā gandrīz nedrīkst kāju spert, gan aizsargājamo ainavu apvidus, kurā ierobežojumi tik nemanāmi, ka daļa iedzīvotāju pat nezina, ka tādā dzīvo. Daļa šo vietu iedzīvotāju un apsaimniekotāju uztver dabas aizsardzību kā ekonomisku un administratīvu slogu.

Grib būt saimnieki savā zemē
Pirms dažiem gadiem valsts pētījumu programmas projektā Ekosoc-LV rīkota aptauja, vai ir tādas priekšrocības, kuru dēļ cilvēki izvēlas dzīvot īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un piecieš gan daudzu ērtību trūkumu, gan ierobežojumus dabas aizsardzības nolūkā. Secināts, ka daba un emocionālās vērtības cilvēkiem ir nozīmīgas, bet reakcija uz ierobežojumiem būtu pozitīvāka, ja, tos ieviešot, respektētu arī īpašnieku vēlmi būt saimniekiem savā zemē un sadzīvot ar dabu pēc saviem priekšstatiem.

Režīmu atšķirība
Visstingrākais režīms ir dabas rezervātā (tos veido uz valsts zemes). Tur aizliegts pat uzturēties – tas atļauta tikai gida pavadībā, aizliegta arī saimnieciskā darbība. Tomēr arī te var būt zonas ar brīvāku režīmu.
Nedaudz vieglāks tas ir dabas liegumā. Tajā galvenie ierobežojumi skar meža apsaimniekošanu, aizliegts mainīt zemes lietošanas kategoriju, visur ne drīkst būvēt ēkas, ir ierobežojumi vēja elektrostacijām, zemes gabalu dalīšanai u.tml. Arī liegumā var būt brīvākas zonas.
Nākamais vieglākais režīms noteikts dabas parkos, kas tiek veidoti galvenokārt sabiedrības atpūtai un izglītošanai, vienlaikus saglabājot dabas vērtības. Te tāpat var būt zonas ar atšķirīgu režīmu.
Aizsargājamo ainavu apvidi ir plašas, ainaviski vērtīgas vietas ar minimāliem ierobežojumiem. Arī tajos var būt dažādas zonas.
Dabas pieminekļi ir diezgan atšķirīga kategorija – tie ir nelieli objekti: koki, alejas, akmeņi, avoti, atsegumi, krāces u.tml. Tajos režīms noteikts tikai tāpēc, lai piemineklis netiktu iznīcināts.
Nacionālajos parkos un biosfēras rezervātos režīms var būt ļoti atšķirīgs – tas atkarīgs no funkcionālajām zonām.
Nosacījumu katrā kategorijā ir ļoti daudz. Tie izstrādāti pēc Ministru kabineta Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumiem. Tos var atrast Vides aizsardzības un reģionālās attīstības mājaslapā www.varam.gov.lv. Ja kādai vietai ir individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, tad uz konkrēto vietu attiecas tikai tie un vispārējie noteikumi vairs nav spēkā.



#SIFMAF2020
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Sludinājumi

Biškopības kursi

Biškopības kursi
Aicinam pieteikties kursiem.
Aptauja
Notikumi Baltkrievijā:
prasa rūpīgāku analīzi;
raisa bažas par mūsu drošību;
ved uz demokrātisku valsti;
bija paredzami;
mani pārsteidz;
ir jāatbalsta baltkrievu tauta;
mani neskar;
mani neinteresē.