Aizvērt

Kā novadu reforma ietekmēs izglītības ieguvi

2020. gada 18. decembrī, 00:07
Raksta autors: Elisa Rudzīte
Kā novadu reforma ietekmēs izglītības ieguvi
Sanija Vītola ar mammu Daci Siliņu pēc 9. klases izlaiduma Alsungas vidusskolā.
Foto: Daces Siliņas arhīva foto
No nākamā gada jūlija pašvaldību skaits Latvijā samazināsies no 119 līdz 42 – to paredz Administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Kuldīgas novadam tiks pievienots Alsungas un Skrundas novads. Vienlaikus valstī tiek pārkārtots izglītības iestāžu tīkls, un tas paredz izmaiņas vairākās jaunā novada skolās: kāda zaudēs vidusskolas statusu, citas tiks apvienotas. Izglītības ministrija norāda, ka tas tiek darīts divu galveno iemeslu dēļ – lai samazinātu izmaksas un celtu izglītības kvalitāti. Ko šādas izmaiņas nozīmē mūsu skolām, audzēkņiem un vecākiem?
Priekšrocības kā laukos, tā pilsētā

„Domāju, ka tā ir valsts politika, – viss notiek tikai pilsētās, bet lauki paliek tukši,” saka alsundzniece Dace Siliņa. Viņa tur nodzīvojusi visu mūžu, pabeigusi Alsungas vidusskolu un deviņus gadus strādā par sporta skolotāju. Tur mācījies arī dēls Didzis un meita Sanija Vītola. Divus gadus Sanija mācās Kuldīgā.

Skolēnu skaits sarūk

Dace laika gaitā redzējusi Alsungas pārmaiņas: „Pirms kādiem desmit gadiem, kad dēls mācījās šeit, bērnu bija daudz vairāk, bija pat divas paralēlklases – katrā 16–18 skolēnu.” Šogad Alsungas vidusskolā mācās 94 skolēni, no tiem 1. klasē astoņi. Nākamgad tā pārtaps par pamatskolu.

Izglītības pārvaldes vadītāja un skolas direktore Undīne Priedoliņa stāsta, ka šogad vidusskolā neviens nav pieteicies – palikusi viena 12. klase, kas šo mācību gadu pabeigs. „Skolēni pēc 9. klases visbiežāk izvēlas profesionālās vidusskolas un tehnikumus, bet iedzīvotāju dzīvi tas neietekmē. Cilvēki joprojām Alsungu izvēlas par ģimenes dzīvesvietu,” skaidro U.Priedoliņa.

„Skola nekur nepazudīs – tā mainīs nosaukumu līdzīgi, kā skolēnu skaita samazināšanās dēļ to darīs daudzas citas skolas. Novadu apvienošanai tāpat kā izglītības reformai būs vajadzīgs pārejas posms. Manuprāt, krasas izmaiņas nav gaidāmas, jo 1.–9. klasē un pirmsskolas izglītības iestādē mums joprojām bērnu skaits ir optimāls. Izmaiņas ietekmēs tikai skolotāju slodzi, bet atšķirības nebūs lielas.”

Gribēja zināt, kā ir citur

D.Siliņas meita Sanija nolēmusi pēc 9. klases skolu mainīt: „Mēs klasē bijām tikai desmit, un bija tikai divas vidusskolas klases, jo trūka vienpadsmitās. Visi nospriedām, ka šeit vidusskolā nepaliksim. Arī tad, ja mēs būtu vairāk, es skolu mainītu, jo gribējās zināt, kā ir mācīties pilsētā. Kuldīga ir vistuvāk. Pēc atsauksmēm nolēmām par labu Centra vidusskolai. Var izbraukāt ar autobusu, un biļešu naudu man atmaksā.” Dace meitas lēmumu atbalstījusi: „Viņai patīk sabiedrība, un tas ir arī labs rūdījums. Bērnam vajadzīga iespēja būt patstāvīgākam.”

Sanija KCV mācās otro gadu un izvēli nenožēlo: „Laukos skolotāji pievērsās mums katram. Pilsētā arī skatās līdzi, bet ne tik daudz. Tāpēc jāmācās patstāvība, jāseko līdzi atzīmēm arī tāpēc, ka neesam vairs mazi. No rītiem gan agrāk jāceļas, bet nesūdzos. Autobuss brauc 45 minūtes, un es tajā laikā varu pamosties. Šeit no savas skolas esmu vienīgā, daži aizgāja uz Viļa Plūdoņa vidusskolu, kāds uz Ventspili, kāds uz Liepāju. Sākumā bija žēl, ka nesatikšu klasesbiedrenes, bet direktore un skolotāji ir atsaucīgi. Mēs klasē esam 19. Es izvēlējos matemātikas novirzienu, tāpēc tā man ir septiņas reizes nedēļā. Uzskatu, ka izglītības līmenis ir mazliet augstāks. Ir sajūta, ka tēmas apgūstu labāk, ir sarežģītāki pārbaudes darbi. Tomēr skolotājas abās skolās ir ļoti labas – atbalsta, palīdz, ir ļoti centīgas. Nevar teikt, ka tur ir liela atšķirība.”

Arī te ir savs labums

Dace uzskata, ka vidusskolēnam mācīties tālāk no mājām nav grūti, tomēr mazākiem bērniem tuvums ir ļoti svarīgs: „Jaunās ģimenes jau laukos nepaliek, ja bērniem tur nav skolas un nevar izbraukāt.” Viņasprāt, lauku skolām ir savas priekšrocības: „Mums ir liela sporta zāle, kurā sporto tikai viena klase. Lielā skolā tur atrodas divas vai pat trīs. Ja ir tik daudz klašu un bērnu, skolotājam ir liela slodze. Tas pierādās arī tagad, mācot attālināti. Mēs katram bērnam pieejam individuāli, bet pilsētas skolās tas nav iespējams. Pierādās, ka tik daudz bērnu vienā klasē nedrīkst būt. Pandēmijas dēļ lielajās skolās tās dala grupās, bet mums nekas nav jāmaina.

Domāju, ka reformas ir vairāk finansiāls jautājums, jo izglītībai kvalitāte ir arī laukos. Pirms pāris gadiem, balstoties eksāmenu rezultātos, Alsungas vidusskola bija 3. vietā no visām Latvijas lauku vidusskolām.”

 
__________________________________________________________________________________________________

Reforma jāizskaidro


ATR skars arī Skrundas novadu. Izglītības pārvaldes vadītāja Inga Flugrāte situāciju uzskata par stabilu: „Mums ir vidusskola, pamatskola, pirmsskola un mūzikas skola. Mūsu ģeogrāfiskajā situācijā viss sakārtots tā, lai varētu darboties arī jaunajā novadā.”

Vairākus gadus novada skolu tīklā ieviestas izmaiņas, kas bijušas atkarīgas gan no pašvaldības, gan Izglītības ministrijas. Pēdējos gados skolēnu skaits nav krasi mainījies, taču pirmsskolas vecuma un 1. klases bērnu skaits pieaudzis. „Šobrīd, cik zināms, kvalitātes rādītājus izpildām vai gandrīz izpildām. Ja skolēnu skaits saglabātos, tad noteikto arī sasniegsim. Tas, protams, ja valdība pēkšņi ko nemainīs,” piebilst I.Flugrāte. Centralizēto eksāmenu rezultāti esot mainīgi: bijuši tādi gadi, kad tie ir izcili, un arī tādi, kad tik labi nav veicies.

Skrundas vidusskolas direktors Ainārs Zankovskis uz reformām skatās skeptiski: „Jebkura skola vēlas to, kas tai nosaukumā ir, un mums tā ir vidusskola. Tas ir citādāk nekā deviņas klases – tas ir pilns komplekts. Daudzi jaunie cilvēki tomēr izvēlas no ģimenes ligzdas aizlidot. Cepuri nost, ja jaunieši zina, ko vēlas! Bet ir tādi, kuri īsti nezina, tāpēc paliek vidusskolā. Citi vidusskolā gluži vai atmostas, citi turpina gulēt un saprot, ka nepavilks.”

Reformas esot vajadzīgas, taču jābūt sakārtotai sistēmai: „Kā tam bērnam nokļūt uz skolu un atpakaļ? Neviens par to nerunā un līdz galam reformu nav izskaidrojis.”

Viņaprāt, skolas nepieciešamību nevarot vērtēt pēc skolēnu skaita vien: „Saka – jo lielāka skola, jo labāki rezultāti, bet tās ir muļķības. Protams, ar lielāku bērnu skaitu būs vairāk, no kā izvēlēties, ko sūtīt uz olimpiādi. Te jau viss ir tikai par skaitļiem, nevis par cilvēkiem. Cilvēciskuma pietrūkst. Pa televizoru skandēja Laukiem būt!, bet principā ir tikai Rīgai būt. Arī skolu attiecības veidojas naidīgā gaisotnē, jo kāds kādam ir ko atņēmis. Esmu strādājis mazajā skolā, un man tā šķita mīļa, nevis kā tāds kombināts. Šķiet, ka cilvēcīgumu mums vēlas atņemt. Viss ir tikai uz to, kā ātrāk un lētāk.”
______________________________________________________________________________________
 

Izmaiņas ir un būs

„Labas izglītības piedāvājums atbilstoši skolēnu spējām un interesēm ir viens no Kuldīgas novada attīstības stratēģijas virzieniem,” tā plānoto reformu komentē pašvaldības izpilddirektore Ilze Dambīte-Damberga. Pārmaiņas jau notikušas iepriekš, apvienojot un izveidojot lielākas, spēcīgākas skolas, tāpat izveidots plašs skolēnu autobusu maršrutu tīkls.

Rezultātu prognozēt grūti

Izglītības nodaļas speciāliste Lilita Mačtama stāsta, ka arī Kuldīgā novērojams skolēnu skaita samazinājums: „Statistika nav iepriecinoša. Ja skatāmies 2018./ 2019. gadu, tad tie ir 24 skolēni – teju viena klase. Gadu vēlāk tie jau ir 54 skolēni – gandrīz divas klases.” I.Dambīte-Damberga skaidro, ka izglītības kvalitāte būs svarīgs aspekts arī jaunā Kuldīgas novada ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2022.–2046. gadam un attīstības programmā līdz 2028. gadam. Par izglītību vēl nav spriests, tāpēc ko paredzēt esot pāragri. Arī L.Mačtama piebilst: tur, kur iesaistīti cilvēki, rezultāts nav prognozējams. To rādot pieredze: „Mēs esam piedzīvojuši 2009. gadā, veidojot novadu plānus. Ja blakus ir divas skolas un tiek izlemts tās apvienot, lai iegūtu it kā vienu lielāku un labāku, realitātē vecāki izvēlas bērnus sūtīt nevis tur, kur mēs attīstības plānā esam ieplānojuši, bet tur, kur izvēlas paši, dažkārt pat citā novadā. Vecāki ne vienmēr izvēli balsta uz loģiskiem apsvērumiem – dažkārt tas ir lēmums pēc izjūtām, vēsturiskiem apsvērumiem. Tīri mehāniska apvienošana ne vienmēr ir risinājums. Tā varam jauniešus arī pazaudēt.”

Situācija pagastos saistīta ne tikai ar skolām, bet arī citiem aspektiem, kas ietekmē iedzīvotāju, tostarp skolēnu, skaitu. „Ja kādā pagastā ir laba darbavieta un tur nāk cilvēki, tad būs arī bērni, bet, ja šādas vietas nav, tad nav arī cilvēku. Tas saistīts ar visas valsts ekonomisko situāciju, uzņēmējiem, darbavietām. Skola katrā pagastā arī ir darbavieta. Ja tur tās vairs nav, jādomā, kas notiek ar cilvēkiem, ar ēku. Tā ir kā sniega pika, kas veļas arvien lielāka. Ļoti daudz jautājumu, ļoti maz atbilžu. Neviens rītdienai nezina pareizo. Varam eksperimentēt, bet jābūt saudzīgiem, jo rezultāti var būt dažādi.”

Lielas investīcijas, ērts transports

I.Dambīte-Damberga atgādina, ka pirms trim gadiem, apvienojot trīs skolas, tika izveidota V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskola ar vairāk nekā 600 skolēniem: „Notika konsultācijas gan ar vecākiem, gan pedagogiem. Rezultāts ir spēcīga, saliedēta skolas vadības komanda un sekmīgs mācību process. Tas ļauj secināt, ka apvienošana ir ļāvusi mācību kvalitāti uzlabot un sniegusi jaunas iespējas gan skolēniem, gan pedagogiem.

Kuldīgas 2. vidusskola pakāpeniski pārtop par pamatskolu, jo vidusskolas klases netiek uzņemtas, taču tiek atļauts vidusskolu pabeigt tiem, kas mācības tur iesākuši. Tāpat jāpiemin Vilgāles pamatskolas pārtapšana par sākumskolu un pakāpeniska profila maiņa uz Montesori mācībām. Jau redzams, ka skolas izvēlētā stratēģija un mācību metodes ir bērnu vecākus pārliecinājušas un piesaistījušas jaunus skolēnus ne tikai no Kurmāles pagasta, bet arī no Kuldīgas un citām vietām.

Domes finanšu komiteja šomēnes skatīs Kuldīgas Centra vidusskolas padomes priekšlikumu iestādes virzīšanai uz valsts ģimnāzijas statusu. Trīs lielāko skolu – Kuldīgas Centra vidusskolas, Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas un Kuldīgas 2. vidusskolas – infrastruktūrā plānotas apjomīgas Eiropas Savienības investīcijas, tostarp tehnoloģiju iegāde. Uzlabojumi jau ieviesti Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā, remontdarbi norisinās 2. vidusskolas jaunajā korpusā, bet nākamgad pārbūve sāksies Centra vidusskolā. Visi šie uzlabojumi sekmēs izglītības kvalitāti.”

Pašvaldībai ir izveidots plašs skolēnu autobusu maršrutu tīkls, kas ļauj nokļūt skolās pilsētā vai kaimiņpagastā. Var izmantot arī sabiedrisko transportu, lai nokļūtu uz stundām vai pulciņiem. Par autobusu skolēniem nav jāmaksā – to sedz pašvaldība, izsniedzot e-talonus vai kompensējot biļešu izdevumus.
________________________________________________________________________________________
 

 
Viedokļi

Ko domājat par skolu tīkla izmaiņām? Kā tas varētu ietekmēt izglītības kvalitāti mūsu skolās?

 
Pretrunā ar kompetenču pieeju

Ginta Berga, Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas vecāku padomes priekšsēde:
– Realizējot plānoto reformu, skolēniem tiks liegta iespēja apgūt vidējo izglītību tuvāk dzīvesvietai, un ģimenēm tas prasīs papildu līdzekļus. Ceļā tiks pavadīts ilgāks laiks, un tas var ierobežot arī bērnu iespējas apmeklēt interešu nodarbības. Savukārt Kuldīgas skolēniem tiks liegts apgūt padziļināto kursu Vēsture II, jo tāds nav paredzēts nevienā tā sauktajā vidusskolu grozā. Kā vecāki mēs iebilstam pret šādu skolēnu skaita palielināšanu atšķirībā no pašvaldības ieguvumiem, piemēram, samazinātus izdevumus iestāžu uzturēšanai un pedagogu algām. Jaunais kompetenču izglītības saturs ir vērsts uz individuālu pieeju, bet būs grūti to realizēt, ja skolā ir daudz bērnu. Tāpat pastāv citi riski, piemēram, lielāka vardarbība vienaudžu starpā, kuras identificēšanai paiet ilgāks laiks, un tas var atstāt smagākas sekas uz bērnu. Turklāt nebūs iespējas izpildīt Ministru kabineta noteikumus nr.610 par higiēnas prasībām. To svarīgumu īpaši var izjust tagad, Covid-19 infekcijas laikā, jo atsevišķas iestādes jau nespēj prasības nodrošināt.
„Reformas ir vajadzīgas, taču jābūt sakārtotai sistēmai, kā tam bērnam nokļūt uz skolu un atpakaļ.”

„Pastāvēs, kas pārvērtīsies”

Guntra Buivida, Kuldīgas 2. vidusskolas direktore:
– Mums apmēram puse bērnu dzīvo ārpus pilsētas. No Rendas ir organizēts skolēnu autobuss. Ir arī sabiedriskais transports. Esmu veco laiku cilvēks, uzaugusi ar Kuldīgas rajonu, tāpēc man šī reforma ļoti patīk. Šķiet ļoti labi, ka atkal būsim visi kopā ar Alsungu un Skrundu, kas no mums tika atrautas. Toreiz visi protestēja, un es nodomāju: gan būs diena, kad atkal apvienosimies un iebildumi būs atkal. Atceros, kas notika, kad tikām saskaldīti. Mums vairs nebija vajadzīgais vācu valodas skolotāju skaits, lai noorganizētu olimpiādi, tāpat bija grūti sarīkot interešu izglītību atdalītajos novados. Visos laikos bērni ir braukuši arī uz tālākām skolām. Bija gadījums ar vienu bērnu, kurš  nevarēja nokļūt mājās konkrētā laikā, taču pilsētas pašvaldība ieviesa vēl vienu autobusa reisu. Arī pēc izmaiņām, domāju, mūsu novads ļoti mierīgi atrisinās visus transporta jautājums. Varēs apmeklēt gan pulciņus, gan sporta nodarbības.

Labāk, lai ir stabila pamatskola nekā vidusskola ar ļoti mazu bērnu skaitu. Neredzu iespēju, ka tāda var piedāvāt vidusskolēniem izvēles grozus. Skarbi, bet pastāvēs, kas pārvērtīsies. Notiek pedagogu paaudžu maiņa tāpat kā citas izmaiņas izglītības sistēmā.

„Vecāki izvēlas bērnus sūtīt nevis tur, kur mēs attīstības plānā esam ieplānojuši, bet tur, kur viņi paši izvēlas, dažkārt pat citā novadā.”

 
Lauku skolas – ciemata nākotne

Igo Radžabovs, Skrundas vidusskolas absolvents:
– Skrundas skola ir vislabākā. Uzskatu: jo vairāk skolu, jo labāk. Tas nekas, ka tās nav tik piepildītas. Ir labi, ja viss ir tuvu, nav agri jāceļas un tālu jābrauc. Skola ir mazā ciematiņa dzīve: nav skolas – nav bērnu, un bez viņiem šai vietai nebūs nākotnes. Ne tikai Skrundai, bet arī mazākām vietām. Klasē bijām tikai 11, no kuriem tikai trīs zēni. Tas, ka vidusskolā nebijām daudz, bija liels pluss, jo bija individuāla pieeja. Katra skolotāja varēja paskaidrot sīkāk, veltīt mums laiku.

Lauku dzīve ir pilnīgi atšķirīga no pilsētas dzīves. Te ir mierīgāk, tāpēc viens mīnuss varētu būt tāds, ka ne visi tiecas iet augstskolā. No puišiem es savā klasē biju vienīgais, kas tur devās. Varbūt slinkums, varbūt negribas pilsētas burzmu. Studēju žurnālistiku Vidzemes Augstskolā Valmierā. Negribējās uz Rīgu, kaut tas būtu tuvāk. Tas ir tas  lauku efekts. Atkal kursā esam tikai 11, un tas man patīk.

„Skolu attiecības tiek veidotas naidīgā gaisotnē, jo kāds kādam ir ko atņēmis.”
__________________________________________________________________________
Komentē Izglītības un zinātnes ministrija:

„Izglītības iestāžu tīkla sakārtošanas mērķis ir sekmēt kvalitatīvas izglītības pieejamību ikvienam skolēnam, respektējot katra novada un plānošanas reģiona īpatnības un attīstības modeļus un balstoties uz pārdomātiem pašvaldību lēmumiem par lietderīgu resursu izmantošanu un izglītības pieejamības pārstrukturizāciju.

Profesionāli sagatavotu skolotāju pieejamību izglītības sistēmā ietekmē gan demogrāfiskā situācija, gan pārmaiņu procesi izglītības iestādē, pašvaldībā un sistēmiskas izglītības reformas nacionālā līmenī. Viens no iemesliem skolotāju skaita trūkumam, kā arī lielajam skaitam nepilnu slodzi strādājošo pedagogu, kuri attiecīgi saņem nekonkurētspējīgu, nemotivējošu atalgojumu, ir tas, ka līdz šim prasības pedagogam attiecīga mācību priekšmeta pasniegšanai bija ļoti sašaurinātas. Nupat ieviesti grozījumi, kas paplašina noteikumus par vispārējās izglītības skolotājam nepieciešamo izglītību, tādējādi palielinot iespējas aizpildīt pedagogu vakances un iespēju robežās racionāli sadalot slodzes.”

_____________________________________________________________________
Komentē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM):

„Saeimas 2019. gada 21. marta lēmums Par administratīvi teritoriālās reformas turpināšanu noteica, ka līdz 2021. gadam jāizveido ekonomiski attīstīties spējīgas administratīvās teritorijas ar vietējām pašvaldībām, kas spēj nodrošināt tām likumos noteikto autonomo funkciju izpildi salīdzināmā kvalitātē un pieejamībā un sniedz iedzīvotājiem kvalitatīvus pakalpojumus par samērīgām izmaksām. Izglītība ir viena no nozīmīgākajām pašvaldību funkcijām Latvijā, kam vairums pašvaldību tērē lielāko daļu no sava budžeta. Pašvaldības ir atbildīgas arī par vispārējās vidējās izglītības nodrošināšanu. Lai uzturētu vidusskolu, kas ir konkurētspējīga, tas ir, nodrošina skolēniem iespējas specializēties, uzrāda labus rezultātus un sagatavo skolēnus tālākām studijām, ir nepieciešams gan pietiekams iedzīvotāju skaits, gan pašvaldības rocība, kas jaunajos 42 novados būs iespējama.”
_______________________________________________________________________________


Audzēkņu skaita izmaiņas Kuldīgas, Alsungas un Skrundas skolās pēdējos trīs gados.








____________________________________________________________________________________________

Pēc administratīvi teritoriālā reformas jūnijā Kuldīgas novads tiks apvienots ar Alsungas un Skrundas novadu.




____________________________________________________________________________________________
Lai saglabātu vidusskolas statusu, ir noteikts minimālais skolēnu skaits.


___________________________________________________________________
Aktuālais jautājums

Kā vērtējat izglītības kvalitāti mūsu skolās? Vai iespējamā skolu apvienošana to paaugstinās?


Iveta Janševska, stādaudzētavas darbiniece:
– Es mācījos Rudbāržos Oskara Kalpaka pamatskolā, pēc tam Skrundā. Lauku skolās bērnu klasē ir krietni mazāk un skolotāji spēj viņiem pievērst daudz vairāk uzmanības. Lielajās tas nav iespējams. Laukos skolai ir jābūt – tā tomēr ir kultūrvide. Pati nostrādāju Skrundas profesionālajā arodvidusskolā 19 gadus, līdz to likvidēja. Skolas laukos nozīmē gan darba vietas, gan vispār iemeslu tur dzīvot. Visi vietējie bērni tur mācās. Ja skolu nav, vecākiem bērni jāved uz pilsētām, un tie ir lieli izdevumi. Pat tad, ja bērns mācību laikā dzīvo tajā pilsētā, kurā ir skola, vecākiem jādomā par lielāku kabatas naudu, ēšanu, dzīvošanu, transportu. Valsts, iespējams, tā ieekonomēs, taču papildu izmaksas būs vecākiem. Daudzas skolas laukos ir skaistās vietās, muižās, bet, ja skolas ciet, tad ēkas aizies postā.


Daiga Šica, sociālā dienesta darbiniece Kuldīgā:
– Mācījos tagadējā Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā. Klasē bijām 33 bērni, un bija četras paralēlklases. Man šķiet, pedagogi nav ieinteresēti strādāt ar tādu atdevi, kā vajadzētu, jo atalgojums ir pārāk mazs. Tā jau saka: kā maksā, tā strādājam. Bet tā nevajadzētu būt, jo vienīgie cietēji ir bērni. Domāju, ka ir pedagogu trūkums, viņi mēdz pārkvalificēties. Bet dažu nedēļu valodas kursos nevar iemācīties tā, lai droši mācītu bērnus. Lielā mērā mācību kvalitāte ir atkarīga no paša skolēna: ja interesē, viņš mācīsies un savu vietu izcīnīs. Es neesmu ļoti liela lauku skolu aizstāve, jo tur ir gan plusi, gan mīnusi. Dodu priekšroku pilsētu skolām, jo bērns jau no mazotnes tiek tajā sistēmā, un tas viņam palīdz patstāvībai, lai vēlāk ir vieglāk. Lauku skolā uzmanība katram tiek lielāka, taču, ja visu laiku kāds stāvēs blakus, tad par patstāvību nevar runāt.

 
Maruta Saulkalne, sociālā aprūpētāja:
– Pati esmu strādājusi par skolotāju. Godīgi sakot, man nepatīk tā pārprastā demokrātija, ka bērniem nedrīkst mācīt strādāt. Daudzi pazīstami skolotāji saka, ka šobrīd atmosfēra skolās nav tā patīkamākā, jo bērni atļaujas tādas lietas, kādas mūsu laikos pat prātā neienāca. Ir baigā visatļautība, uzceļ pat kājas uz galda un runā pretī. Disciplīna – pilnīga nulle. Agrāk visu septembri pa dubļiem strādājām, un, protams, bija dusmas, ka liek sīpolus ravēt, bet mēs to darījām. Bija respekts pret vecākiem un skolotājiem. Darbs nekad nevar bērnam izdarīt sliktu, tieši otrādi – tikai palīdzēt. Tagad skolās ļoti trūkst darba tikuma, un tieši tāda situācija mūs novedīs grāvī. Kad tad iemācīsies pacelt to pagalīti, ja visu bērnību to nemāca? Kaut ko pagrābjam no vienas valsts, no otras, bet nav nekādas kārtības pat ar to visu, ka ir daudz talantīgu bērnu. Domāju, ka skolu apvienošanas pamatdoma nav kvalitāte, bet gan nauda. Mēs tak redzam, kas valdībā notiek: ministrs grib visus sadalīt pa novadiem, bet pats nevar caurlaidi nopirkt.


Sanita Hofmane, pārdevēja:
– Es nedomāju, ka skolu apvienošana panāks labāku izglītību. Man meita brauca mācīties uz Ventspils ģimnāziju. Kuldīgā nebija tāda piedāvājuma, jo viņa gribēja studēt medicīnu un Ventspils ģimnāzijā bija speciālā bioloģijas un ķīmijas klase. Pirmo gadu dzīvoja augstskolas kopmītnēs, pārējos gadus mājās, katru dienu braukāja. Stunda ceļā tikai uz vienu pusi, bet es nenožēloju ne mirkli, jo viņai tā bija laba sagatavošanās augstskolai. Ja skolēns zina, ko vēlas, tad tā var. Man šķiet, ka Kuldīgā ir ļoti laba arodskola. Bet, ja bērnam no Alsungas jābrauc uz Kuldīgu, cikos tad viņam jāceļas, cikos viņš tiek mājās un pa kuru laiku lai vēl paspēj mājasdarbus izpildīt?


Inese, Rīgas domes izglītības departamenta darbiniece:
– Ja lauku skolās ir visas tehnoloģijas, datori, ir iekārtoti kabineti, tad skola var palikt, bet, ja nav, tā diemžēl cietīs. Neatkarīgi no skolotāju kompetences galvenais, lai skola ir apgādāta tikpat labi kā pilsētā. Vai pašvaldībai un valstij tas ir izdevīgi – apgādāt visas mazās skolas, kurās ir pa 40 bērniem? Vai nav izdevīgāk tomēr bērnus vadāt uz lielākām skolām? Zinu, ka Somijā skolēnus no mazpilsētām ved ar skolas autobusu un pat ar taksi. Lielā skolā bērni arī labāk socializēsies nekā mazā lauku skolā. Mums kā vecākiem jau vieglāk, ja nav nekur jāved, bet jādomā arī par socializēšanos. Galvenais, lai ir sakārtota sistēma. Autobusam būtu jābūt nevis vienu reizi 16.00, bet gan vairākas reizes, lai bērns var palikt uz sporta nodarbībām vai interešu izglītību. Viss ir pašvaldību rokās: transports, infrastruktūra un pārējais.


Alise Pētersone, sociālās atbildības menedžere:
– Kad mācījos Kuldīgas ģimnāzijā, varēja izvēlēties, kādu novirzienu labāk grib: ekonomiku, matemātiku vai citu. Tas ir labi, jo, ja bērnam ir talants, to vajag attīstīt, nevis samest visus vienā katlā. Skolotājiem jāsaprot, kā darīt: vai vadīties pēc vienas sistēmas vai dalīt uzdevumus pēc bērna spējām un zināšanām. Varbūt pašvaldībām nav izdevīgi uzturēt ēkas, kurās ir maz skolēnu, bet mēs neuzzināsim, ja neko nedarīsim. Būs citādāk, bet jebkurā gadījumā kaut kāds rezultāts jau būs. Vecākiem gan būs grūtāk, jo tās būs papildu izmaksas.

 Elisas Rudzītes foto 


 
 

 

 

 

 

 

 

 

 

 
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kur lasāt laikrakstu “Kurzemnieks”?
Abonēju laikraksta drukāto versiju gadam
Abonēju laikraksta drukāto versiju trim mēnešiem
Abonēju laikraksta drukāto versiju mēnesim
Abonēju laikraksta elektronisko versiju
Pērku regulāri
Nopērku, ja pamanu man interesējošu tēmu
Sekoju “Kurzemniekam”” sociālajos medijos
Izlasu citur - bibliotēkā, pie kaimiņa u.c.
Nelasu