Aizvērt

Cerība ir

2019. gada 17. jūnijā, 00:00
Raksta autors: Inguna Spuleniece, Iveta Grīniņa, Elīna Elza Kļa
Cerība ir
Foto: Antra Grīnberga
Mazi ienākumi un dzīve uz nabadzības sliekšņa, nepieejams ārsts, pasts, citi pakalpojumi, normāla mitekļa trūkums, slikta transporta satiksme, slikti ceļi. Dažādi ir cilvēku likteņstāsti, dzīvojot gan attālos lauku apvidos, gan sastopoties ar sociālām problēmām. Par to būs jaunajā rakstu ciklā, ko "Kurzemniekā" publicēsim līdz gada beigām. Cerot, ka stāsti pievērsīs gan konkrēto pašvaldību attiecīgo dienestu uzmanību, gan rosinās administratīvi teritoriālās reformas veicējiem domāt par to, kā cilvēkiem laukos nodrošināt pakalpojumu pieejamību, un to, kā palīdzēt tiem, kas dažādu iemeslu dēļ nespēj sev nodrošināt minimālo cienīgas dzīves līmeni.
Kad Ņina un Aleksejs Didžus no pussabrukušajiem Tieviņiem pārcelsies uz pagasta centru, šis Pelču nostūris netālu no Ventas paliks tukšs. Ne jau nesakopts, bet gandrīz bez cilvēkiem. Gan jau drīz lielie zemnieki iesēs labību arī Tieviņu pagalmā, bet tad pie mājas vairs nesmaržos vecais ceriņkrūms, jasmīns un maijrozītes, kā tas bijis jau kopš Ulmaņlaikiem.



UZŅEM RINDĀ

Ņinas kundzes iesniegumu, ko palīdzēja uzrakstīt Pelču pagasta sociālā darbiniece Vija Leimane, Kuldīgas novada dzīvokļu komisija izskatīja šomēnes. Tajā bija rakstīts, ka ģimene jau septiņus gadus dzīvo nepiekurināmā mājā bez grīdas, ar jumtu, kuram uzkritis koks. Pa šķirbainajām durvīm istabā nāk ķirzakas, reiz ierāpojusi čūska. Didžus mājas remontā neko daudz ieguldīt nevar. Ne vien tāpēc, ka Alekseja pensija ir tikai 90 eiro, bet arī tāpēc, ka māja pieder citiem cilvēkiem. Pēc šāda apraksta, nezinot, ka dzīvē situācija ir vēl neapskaužamāka, Didžus ģimene tika uzņemta rindā pēc palīdzības dzīvokļa jautājuma risināšanā.

Braucot līdzi Kurzemniekam un rādot ceļu uz Tieviņiem, V.Leimane pastāstīja, ka Pelču centrā dzīvoklītis jau esot atrasts.


IZSKOLO MAZMEITU

Ņina un Aleksejs izaudzinājuši divas meitas, no kurām vienas dzīvesveids vecākiem rada raizes. Savu privāto mājiņu, ko Aleksejs cēlis no pamatiem, ģimene pazaudēja pēc tam, kad augstskolā izskoloja šīs meitas meitu. V.Leimane bilda, ka vecvecāki pārāk daudz mazmeitu lutinājuši, izpildījuši dažu labu kaprīzi, tomēr cauri augstskolai izveduši. Tad arī nonākuši parādos un no savām mājām dabūjuši aiziet, jo tās pārdotas. Paši sarunājuši ar saimnieku, ka drīkst apmesties tukšajos Tieviņos. Īpašnieks pat gribējis māju Didžus pārim atdot, bet nav paguvis, jo nomiris. Mantiniekiem nav iebildumu, ka ģimene tur dzīvo, bet māju atdot vai pārdot arī negrasās. Laikam jau vērsties pēc palīdzības pašvaldībā Ņinu un Alekseju pamudinājusi pēdējā ziema, kad sieva stipri slimojusi, bet dūmojošās krāsnis nav spējušas piesildīt šķirbainās telpas.


NO KRIEVIJAS UZ MĀJĀM

Aleksejs mājās sagaida viens. Ņina, kā ierasts, Kuldīgā sēžot Pilsētas laukumā, pārdodot puķes – kaut kā iztikšanai jānopelnot. Aleksejs drīz braukšot pakaļ. Jā, ģimenei esot mašīna, bez tās jau nevarētu ne līdz Pelču centram, ne Kuldīgai tikt.

„Koks mājas jumtam jau bija uzkritis, kad atnācām – griesti iebrukuši. Bet mums rūmes pietika mājas šajā pusē, tādēļ tajās istabās pat iekšā neejam – bīstami,” Aleksejs stāsta.

Jautāts, cik ilgi ar kundzi jau kopā, viņš nosaka, ka drīz vien būšot 50 gadu. „Kādreiz Krievijā strādāju par šoferi, tur arī dienēju. Tad tā sapazīšanās sanāca. Tad mani vecīši kļuva veci, bija jānāk uz šejieni atpakaļ,” Aleksejs ir vārdos paskops. Viņš rēķina, ka Krievijā nostrādājis 15 gadus. Par to, vai no turienes pienākas kāda pensijas daļa, nezinot, neesot ne rakstījis, ne interesējies. „Tagad tur viss mainījies. Vai nu es kaut ko sadabūšu! Mazmeita varētu kaut ko rakstīt, bet viņa negrib.”


AR MĀKSLU SAISTĪTI

Aleksejs stāsta par savām četrām mazmeitām. Viena mācījusies mūziku Liepājā, tagad strādā Pelču speciālajā internātpamatskolā-attīstības centrā. Vecākā ir arhitekte, dizainere un noformētāja Liepājā, to viņi ar Ņinu skolojuši. Viena – audzina bērnu, neesot paspējusi vidusskolu pabeigt. Viena mācās par dizaineri, drīz brauks uz Angliju praksē. Ģimenē gandrīz visi esot ar mākslu saistīti. Sieva arī zīmējot, bet Aleksejs ne. Viņš arī nedzied un mūzikas instrumentus nespēlē. „Spēlēju tikai radio,” nosmejas.

„Bērni piezvana, bet nav jau laika, lai vienmēr atnāktu. Katram sava dzīve. Es alkoholu nelietoju, vienas meitas ģimene Kuldīgā ar katoļu baznīcu noņemas, tie arī nelieto. Es esmu luterānis, kad laika sanāk, tad uz sarkano baznīcu (Sv. Annas – red.) aizeju. Manējie gribēja, lai pāreju katoļos. Tēvs bija luterānis, es arī – kā varu pāriet?! Dievs ir viens. Ņina ir pareizticīgā, brīžiem aizejam uz viņas baznīcu, viņa atnāk man līdzi.”


LINOLEJS NO BAZNĪCAS

„Nebūtu īpašnieks nomiris, Tieviņi būtu mūsējie. Man tikai vajadzēja pārrakstīt, bet tobrīd naudas nebija. Mantiniekiem šī māja nav vajadzīga. Ulmaņlaikā celta, pamatu nemaz nav – tikai akmeņi, kas vietām izgruvuši. Tur visur nāk iekšā sals. Sienas ir izpuvušas. Es vietām ar sūnu esmu nopakojis. Linolejs un kartons, ko uz grīdām saliku, ir no katoļu baznīcas. Meita atveda. Lopus mēs turēt nevaram – seski un lapsas visapkārt. Man bija truši. Vai tie bija paklīduši suņi vai meža zvēri, visas restītes sagrauza,” stāsta Aleksejs. Viņš atzīst, ka vieta jau ir skaista, bet apkārt lielo saimnieku lauki. Kad tos miglo, viss nāk Tieviņu pagalmā. Paši iekopuši dažas dobītes. Visu lielo darbu darītājs ir Aleksejs, jo Ņinai sāp kājas un mugura. Diemžēl jau tagad akā nav ūdens, arī grāvis sauss, nevar dārzu pienācīgi laistīt. Dzeramo ūdeni vedot no Pelču avotiņa, bet līdz tam vismaz 10 kilometru.


DZERT VAIRS NEPRASĀS

Padzirdējis, ka komisija lēmusi pašvaldības dzīvokli piešķirt, Aleksejs apjautājas sociālajai darbiniecei, kurā mājā, izsaka vēlmi palikt Pelčos, kā arī painteresējas, vai kaimiņi nav dzērāji. V.Leimane sola kārtīgus cilvēkus. Jautāts, kādēļ tik kategoriska nostāja pret dzērājiem, Aleksejs ir atklāts: „Kādreiz dzēru. Vienā reizē man palika slikti ar sirdi. Nemaz nebiju daudz iedzēris. Laikam tas brandavīns bija tāds. Atmetu, un viss. Nu jau 12 gadus nelietoju. Sieva grib, lai pīpēšanu arī metu nost, bet man ir bail. Zinu draugus, armijas biedrus, kas atmetuši, bet pēc brīža klāt visādi velli. Pīpēt iesāku, kad man bija septiņi gadi.”

Lai piepelnītos, Aleksejs tirgo zivis – izbraukājis visus apkārtējos pagastus: „Man ir atļaujas to darīt. No Ventspils vedu svaigas reņģes. Laukos neko citu cilvēki nevar nopirkt. Gandrīz tikai vecie palikuši. Jaunie, kas ir laukos, strādāt negrib. Tikai kāda porcija ir kārtīgu cilvēku.”


LAI VAR SALIKT MĒBELES

„Ja virtuve ir atsevišķi, tad ir normāli, citādi nevarēšu visas mantas sakraut. Mazmeita no Liepājas arī vienmēr, kad brīvs, atskrien pie mums, pārnakšņo. Viņai vieta būs vajadzīga. Uz jauno dzīvokli ļoti ceru. Dārziņu arī man vajadzēs. Ja viss jānopērk veikalā, tā nav dzīve. Man to dzīvokli ātrāk vajag, malka vēl jāpārved, kamēr nav rudens, kamēr ceļš ir labs. Citādi netiksim ne iekšā, ne ārā,” Aleksejs satraucas. Izrādot pagalmu, viņš nosaka: „Te ir ļoti skaisti, bet spēka vairs nav.”




Speciālistu viedokļi

NEPAMANĪTU NAV

Anda Šlakorciņa, Kuldīgas novada sociālā dienesta direktores vietniece:
– Laukos cilvēki ir pieraduši dzīvot savā vietā. Jautājums ir par vajadzībām, par to, vai cilvēkam gribas doties uz labākiem apstākļiem, bet citur. Dažkārt no pussabrukušajām lauku ēkām viņus nevar dabūt ārā pat ar pierunāšanu. Katrā pagastā ir tādi klienti, kuriem būtu jārisina mājokļa jautājums, bet pārsvarā viņi to negrib. Ir labi, ja sociālā darbinieka novērtējums saskan ar klienta vēlmēm un vajadzībām, tad situāciju ir iespējams risināt. Negribu piekrist, ka mūsu novada pagastos varētu būt kāds nepamanīts vai aizmirsts cilvēks. Ja sociālais darbinieks visu nezina, tad zina pagasta pārvaldes vadītājs. Pagastos pārsvarā gan pārvaldnieki, gan sociālie darbinieki ir ar lielu pieredzi. Trūcīgām un maznodrošinātām personām sociālais dienests piešķir dzīvokļa pabalstu, no kura cilvēki maksā gan komunālos, gan īres maksājumus. Pie mums tas ir pieprasītākais pabalsts. Cilvēki šādi izmanto iespēju, lai risinātu parādu problēmas.





RINDĀ – LĪDZ DIVIEM GADIEM

Elīna Iļjina, Kuldīgas novada domes dzīvokļu speciāliste:
– Ja cilvēkiem ir tādi dzīves apstākļi kā Didžus ģimenei, mēģinām dzīvokli atrast pēc iespējas ātrāk. Likums nosaka: ja miteklis ir avārijas stāvoklī, jānodrošina nekavējoties. Tie, kas stāv pilsētā vispārējā rindā, tādos apstākļos noteikti nedzīvo. Visi kaut kur dzīvo, parasti – no privātiem īrētos dzīvokļos. Visbiežāk apgrūtina nevis sadzīves apstākļi, bet dārgā īre. Domāju, ka laukos apstākļi ir sliktāki, bet, visticamāk, līdz pagasta pārvaldei nemaz neatnāk un citu dzīvesvietu neprasa, ja nu sociālais darbinieks ierauga kādu kritisku gadījumu. Ir pagasti, kuros ir brīvi dzīvokļi, bet rindu nav, tomēr pilsētnieki uz laukiem iet negrib. Tiem, kas nāk pie manis un meklē palīdzību dzīvokļa jautājumā, piedāvāju pagastā un tūlīt. Atbilde parasti ir . Pilsētā esot dzīvots visu mūžu. It kā jau taisnība, bet, ja tu prasi palīdzību, tad izvērtē. Gadās, ka dzīvokli pagastā pilsētnieks paņem uzreiz. Tad saprotu, ka ģimenei situācija bijusi ļoti kritiska. Ja sāk domāt, tad vēl ir varianti. Citi kā iemeslu neiet uz laukiem min darbu un bērniem skolu. Bet zinu tādus, kuriem nav darba vai bērnu, bet tāpat uz laukiem atsakās iet. Vidēji vispārējā rindā cilvēks gaida pusotru līdz divus gadus. Gada laikā varam nodrošināt 10 līdz 12 pašvaldības īres dzīvokļus.


BUDŽETAM SAUDZĪGI

Mārtiņš Auders, Ekonomikas ministrijas mājokļu politikas departamenta direktors:
– Attiecībā uz palīdzību dzīvokļu jautājuma risināšanā likums šobrīd saka: tā ir pašvaldības autonomā funkcija. Pašvaldība var sev piederošus vai no privātīpašniekiem izīrētus dzīvokļus tālāk iznomāt to kategoriju iedzīvotājiem, kas ir nosacīti maznodrošināti, kā arī attiecīgām kategorijām, ko nosaka pati pašvaldība. Tas ir sociālais bloks. Nākamais bloks ir pašvaldībai nepieciešamie speciālisti. Tie var būt gan pašvaldības funkciju veikšanai nepieciešamie, piemēram, skolotāji, policisti, mediķi, gan uzņēmējiem nepieciešamie. Gan sociālajam blokam, gan speciālistiem tiek izīrēti pašvaldības dzīvokļi. Pašvaldības pašas mājas neceļ. Daudzi piemin Valmieru, bet tur īres māju cēla pašvaldības kapitālsabiedrība. Ekonomikas ministrija un arī valdības rīcības plāns skatās, kādā veidā palīdzēt pašvaldību kapitālsabiedrībām, bet tā vairs nebūs palīdzība ne sociālajam, ne speciālistu blokam, tie būs dzīvokļi nosacītam vidusslānim. Tiek radīti dažādi instrumenti, kas ir saudzīgi gan valsts, gan pašvaldību budžetam. Tas varbūt Valsts kases aizdevums un pašvaldību galvojums. Valmieras gadījumā ēka tika būvēta pilnīgi uz komercnosacījumiem, kad kapitālsabiedrība ņēma kredītu ar tirgū piedāvātajiem termiņiem un procentu likmēm. Mums jārada atbalsts, lai aizdevuma termiņš būtu ilgāks, procenti mazāki, tad attiecīgi arī īres maksa būtu mazāka. Savukārt pašvaldībai jāgalvo, ka īres maksa ir zem tādas, kādu piedāvātu attīstītāji, ja viņi vispār startētu īres tirgū. Pat Valmierā neviens uzņēmējs nestartēja ar īres namu piedāvājumu, kur nu vēl Kuldīgā. Ja pašvaldībai atļauj budžets, tā var kādu daļu no kapitālsabiedrības būvētās mājas dzīvokļiem nodot sociālo jautājumu risināšanai, daļu īres maksas subsidējot ar dzīvokļu pabalstu.


ĪRES MAKSA BŪS JĀCEĻ

Pēteris Gobzemis, Kuldīgas komunālo pakalpojumu (KKP) vadītājs:
– Dzīvokļu jautājuma risināšanai pašvaldībai ir 1300 KKP apsaimniekotu dzīvokļu novadā. Īre tajos ir no 20 līdz 60 centiem par kvadrātmetru. Summa atkarīga no tā, kādā stāvoklī ir dzīvoklis, kas tajā labiekārtots. Cik zinu, privātajā sektorā cenas svārstās no 2,50 līdz 4 eiro. Arī pašvaldības dzīvokļiem īres cena būs jāceļ, jo par tik niecīgu samaksu īpašumus uzturēt nevar. It sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem, kuriem ir ilgstošs īres līgums, bet viņi nav izmantojuši savas tiesības dzīvokļus privatizēt. Cenu paaugstināšana ir loģiska arī tādēļ, ka šobrīd pašvaldība kropļo īres tirgu. Uz sociāli jutīgām grupām īres paaugstinājums neattieksies, ja nu tajos dzīvokļos, kuros ir ieguldītas lielākas investīcijas.




PIEPRASĪJUMS PĒC DZĪVOKĻIEM AUG

„Pēdējos gados dzīvokļu cenas Kuldīgā ir augušas, sevišķi trīsistabu dzīvokļiem, jo to ir salīdzinoši maz,” saka nekustamo īpašumu speciālists Vilnis Briekmanis.


„Ir palielinājies to cilvēku skaits, kuriem ir vajadzīga dzīvesvieta, jo Kuldīgā ir lielākais darba tirgus.

Dzīvokļa cena atkarīga no labiekārtotības pakāpes un tā, vai dzīvoklī ir ūdens un kanalizācija. Cenām dažādos segmentos (pēc platības) nevajadzētu pārklāties, piemēram, vienistabas dzīvoklim nevajadzētu maksāt tik, cik divistabu, bet var būt tā, ka par vienu cenu var nopirkt vai nu labu vienistabas dzīvokli, vai slikta stāvokļa divistabu.

Laukos dzīvokļi ir ļoti lēti. Piemēram, Rendā divistabu dzīvokli var nopirkt par 3–6 tūkstošiem, jo nav pieprasījuma, bet Gudeniekos ļoti labu dzīvokli var nopirkt vēl lētāk. Arī īre laukos ir daudz lētāka nekā Kuldīgā. Divistabu dzīvokli ar visām ērtībām var dabūt par 50–70 eiro, bet vietām saimnieki tikai grib, lai īrnieks nosedz komunālos maksājumus. Laukos īres dzīvokļu gan ir maz.

Tendence ir tāda, ka daudzi viensētu iedzīvotāji ir novecojuši un bērni viņiem liek pārcelties uz pilsētu. Tiek pārdotas viensētas, bet aug pieprasījums pēc divu un trīs istabu dzīvokļiem pirmajā stāvā pilsētā. Tas pats notiek ar pilsētas privātmājām, kas būvētas pagājušā gadsimta 70.–80. gados. Cilvēki, kuri būvējuši šīs mājas, vairs nevar tās sakopt, ir grūti tīrīt sniegu, pļaut zāli un gādāt malku. Tāpēc viņi tās pārdod un pērk dzīvokļus. Ja šādu māju nopērk par 21–34 tūkstošiem, apmēram tāda pati summa ir jāieliek remontā,” saka speciālists.



DZĪVOKĻU CENAS KULDĪGĀ

Vienistabas dzīvoklis
  • 20 m2 apdzīvojama virtuve bez ērtībām – 5500 eiro.
  • Vienistabas dzīvoklis jaunajā mājā ar centralizēto apkuri – 12 000 eiro.
  • Kapitāli izremontēts vienistabas dzīvoklis ar visām mēbelēm, bet malkas apkuri – 23 000 eiro.
Divistabu dzīvoklis
  • Neremontēts padomju laika dzīvoklis daudzdzīvokļu mājas 1. stāvā – 17 500 eiro.
  • Izremontēts dzīvoklis – 25 000–27 000 eiro.
Trīsistabu dzīvoklis
Sākot no 28 000 eiro un beidzot ar ļoti augstām cenām.



DZĪVOKĻU ĪRE KULDĪGĀ
  • Vienistabas dzīvoklis ar malkas apkuri, mēbelēts, ar virtuves tehniku – 150 eiro mēnesī.
  • Jaunajā mājā (34 m2 viena istaba) – 120 eiro.
  • Divistabu dzīvoklis ar malkas apkuri – 150 eiro.
  • Divistabu dzīvoklis daudzdzīvokļu mājas 2. un 3. stāvā – 170 eiro.
  • Trīsistabu dzīvokļu ir ļoti maz.
  • Trīsistabu dzīvoklis divos stāvos ar malkas apkuri – 180–190 eiro.



Viedokļi

Vai zināt kādu, kam ir slikti dzīves apstākļi? Kā tie būtu jārisina?



Vladimirs Osmanovs, fizikas skolotājs:
– Noteikti, ka tādi cilvēki ir. Domāju, ka vajag vairāk darbavietu, jo visi pabalsti un pensijas ir atkarīgas no valsts ekonomiskā stāvokļa, bet, ja ir pietiekams skaits darbavietu, tad arī vecos cilvēkus ir vieglāk aprūpēt. Manuprāt, mūsu valsts sociālajā sistēmā kaut kas nav kārtībā, jo ir pilns ar visādiem pabalstiem un pensijām, bet ir, piemēram, veci, kautrīgi cilvēki, kuri nespēj palūgt visu, kas nepieciešams. Ir cilvēki, kuri aiziet, kulaku galdā un prasa pabalstus, bet savu mūžu nav strādājuši.




Guna Atmata, medmāsa:
– Kuldīgā ir raksturīgi slikti dzīves apstākļi. Nav pat runas par bezpajumtniekiem, bet ir parasti cilvēki, kuriem tā ir. Pensijas – mazas, maksājumi – lieli, veikalā dārdzība palielinās katru dienu, un viņi vienkārši nespēj izdzīvot. Man kaimiņiene ir nonākusi tādā situācijā. Bieži, kad gatavoju vakariņas, pacienāju arī viņu. Man žēl tādu cilvēku. Piemēram, kaimiņiene visu mūžu godīgi un kārtīgi strādājusi. Tas ir nožēlojami! Šo situāciju var mainīt tikai valstiskā līmenī, budžetu varētu pamainīt, varbūt pašvaldība varētu palīdzēt. No iztikas minimuma griestiem, ko mana kaimiņiene saņem, summa pārsniedz kaut kādus trīs eiro, līdz ar to viņai nepienākas nekāds pabalsts. Tāda cilvēkiem ir dzīve.




Regīna Žjaugre, pensionāre:
– Zinu vienu onkulīti Dzelzceļa ielā, kuram ir maza pensija, viņam droši vien noderētu palīdzība. Esot kārtojis kaut kādus papīrus, lai dabūtu atbalstu no samariešiem, bet viņš neko nedabūja. Droši vien nav vienīgais. Valstij jāpārskata budžets, jo šie cilvēki iztiek ar pensiju, ko par tādu pat nevarētu nosaukt, – lielums kā kaut kādam pabalstam.




Aija Cimermane, pensionāre:
– Šī problēma jārisina valstiskā līmenī, jārada iespēja pietiekami lēti īrēt dzīvesvietu, jaunajiem jāpiešķir skolas laika pabalsts, ja nepieciešams. Svarīgi ir atbalstīt invalīdus un mēģināt izskaust šo nabadzību.




Daina, kuldīdzniece:
– Kuldīgā ir cilvēki, kuriem nav labi dzīvošanas apstākļi, pati arī dažus pazīstu. Vajadzētu domāt par ģimenēm, kas audzina bērnus ar īpašām vajadzībām, it īpaši vientuļajām mammām. Es redzu, ka trūkst atbalsta daudzbērnu ģimenēm no Kuldīgas pašvaldības puses. Aktuāls ir arī jautājums par dzīvesvietu, jo pārdošanas un īres cenas ir ļoti augstas. Cilvēkiem grūti atrast pietiekami labu un lētu vietu, kur dzīvot.




Juris Paičs, ogu audzētājs:
– Nezinu nevienu, kuram būtu slikti dzīves apstākļi. Jācenšas vairāk strādāt. Ko tad citu var darīt, bez darba nekā nav. Lai būtu paēdis, arī man jāstrādā, jākustas uz velna paraušanu. Sēdēt un prasīt pabalstus ir galīgi šķērsām. Ja cilvēks ir nonācis lielākā trūkumā, bieži vien tā ir paša vaina.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kas rudenī jūs visvairāk var iepriecināt?
Labs laiks
Krāsainās koku lapas
Novākts dārzs, laba raža
Sagatavotie krājumi ziemai
Dzestrie rīti
Siltums radiatoros
Ceļojums uz siltajām zemēm, pagarinot vasaru
Ziemassvētku tuvošanās
Kurzemnieks Horoskopi