Aizvērt

Ugunsnelaime "Mežindriķos"

2019. gada 20. jūnijā, 18:25
Raksta autors: Iveta Grīniņa, Elīna Elza Kļava
Ugunsnelaime "Mežindriķos"
Diāna savos pēc ugunsgrēka lēnām, soli pa solītim atjaunojamajos "Mežindriķos".
Foto: Antra Grīnberga
Dažādi ir cilvēku likteņstāsti, dzīvojot gan attālos lauku apvidos, gan sastopoties ar sociālām, veselības un citām problēmām. Par to jaunajā rakstu ciklā, ko "Kurzemniekā" publicēsim līdz gada beigām.
Mežindriķos tagad dzīvoju es ar dēliņu Aivīti un dzīves draugu Andi, kurš man palīdz atjaunot māju un prot visus darbus,” saka Snēpeles pagasta iedzīvotāja Diāna Šteinberga. 2014. gada aprīlī uguns paņēma viņas ģimenes māju – senu koka ēku, kas bija celta 19. gadsimta sākumā, ar ļoti lielu mīlestību un rūpību atjaunota un iekārtota.


Diāna saka – ne mirkli nav domājusi atstāt šo saimniecību un pārcelties uz pilsētu, mērķis bijis atjaunot māju. Vēl vairāk – sens Diānas sapnis ir šajā mājā ar laiku ierīkot atpūtas vietu māmiņām, kuras audzina bērnus invalīdus, rīkot nometnes.

Viņas bijušais vīrs pēc ugunsgrēka neizturēja psiholoģisko spiedienu, no notikušā norobežojās un no ģimenes aizgāja. Viņa palika viena, bez mājas, ar bērnu invalīdu. Par laimi, lielie bērni jau bija savā dzīvē. „Toreiz nosolījos, ka nekur prom neiešu, māju neatstāšu, jo man ir bērns, man ir īpašums. Svarīgākais, lai Aivim būtu skola,” viņa atceras.

Diānai ir četri bērni – trīs pašas un audžumeita. Viņas dēliņš Aivis ir bērns ar īpašām vajadzībām, slimo ar autismu. Ir pieci mazbērni – četri puikas un mazmeitiņa. Bērni dzīvo Latvijā. Kā viņa pati saka – viņiem nav vajadzības braukt prom, jo visiem ir darbs un iztikšana. Diāna nav palikusi viena, palīgs izrādījās Andis ar zelta rokām. Bet meita Sandra saka: „Mēs visi turamies tikai mammas dēļ. Viņa ir tā, kas mūs bīda, iedrošina, vienmēr palīdz. Viņa ir ļoti enerģiska.”


ĪPAŠAIS BĒRNS

Lai arī Pelču speciālā internātpamatskola-attīstības centrs, kur mācās Aivis, no mājām nav tālu – ap 20 km, Diānai tāpat nav bijis viegli: „Viņš piedzima smags bērns – līdz četru gadu vecumam nestaigāja, bija paralizēts. Tikko sāka noturēties uz kājām, vedu viņu uz Kuldīgas bērnudārzu Bitīte – pārmetu pār plecu un nesu uz mašīnu. Tik labi, ka bērnudārzā viņu pieņēma! Turp vedu viņu uz pāris stundām. Kad sākās skolas laiks, atradu Pelču internātskolu, kas ir brīnišķīga un ļoti piemērota šādiem bērniem. Bet arī tur sākumā gāja traki. Ja viņu tur atstāju, Aivis raudāja vienā raudāšanā, bija panikas lēkmes. Kad sāku katru rītu vest uz skolu un vakarā atpakaļ, puika mainījās, tagad viņam skola patīk.” Nu Aivim ir 13 gadi, viņš staigā, var palīdzēt mammai mājas darbos, saprot visu, ko viņam saka, taču visu laiku mammai ir blakus. Vienu atstāt nevar, jo tāpat gadoties histērijas lēkmes un citas viņa slimības izpausmes. Bet puisi mamma ir radinājusi pie tiem pašiem darbiem kā citiem bērniem: „Viņš kļūst patstāvīgāks, visu dienu darbojas pa lauku. Ja viņš kaut ko dara, tad ir mierīgāks, nav histēriju un kliegšanas. Neesmu atmetusi domu te ierīkot atpūtas vietu mammām ar smagi slimiem bērniem, kuri slimo ar autismu un ir ratiņkrēslā. Ļoti daudzām šādām mammām nav, kur no pilsētas izrauties. Tāpēc gribu iekopt visu, lai uz šejieni var braukt, padzīvot svaigā gaisā.”


CERĪBU MĀJA

Diāna atceras: „Kad nopirku īpašumu, vecā māja bija pussagruvusi, pa vidu manteļskurstenis. To visu atjaunoju, paņēmu kredītu, lai uzliktu jumtu. Visas mēbeles bija senlaicīgas, tur bija seni koka šūpulīši, kādu pat muzejā nav. To visu paņēma uguns. Cilvēki domā, ka elektrības vadi bija veci, – nē, visa elektrība bija ievilkta jauna. Kā teica ugunsdzēsēji, arī jauni vadi var aizdegties. Man te bieži spēra zibeņi, vienreiz pat skaitītājs dega.

Pašvaldība man piešķīra dzīvokli, bet tajā nebija iespējams dzīvot – telpas briesmīgas, apkures nebija. Man pateica – ārā ir saulīte, silti, kāpēc jums vajag apkuri! Atnesa Jotulu, nolika, bet skursteņa nebija. Tad pati atradu, kur palikt, – pie bijušā Snēpeles teātra režisora Kārļa Freimaņa. Tur ar Aivi nodzīvojām divus gadus. Kārlis ir tik apbrīnojams cilvēks, ļoti enerģisks, lai arī cienījamos gados. Es viņam sastādīju tomātus siltumnīcā, viņš, lai arī jau redze ir ļoti slikta, tos apčubina.”


PAR ZIEDOJUMIEM SANĀCA KARKASS

Pēc nelaimes ziedojumus Diānas ģimenei vāca fonds Ziedot.lv, ziedot aicināja laikraksts Kurzemnieks, palīdzību piedāvāja uzņēmēji un arī privātpersonas. Diāna saka paldies visiem ziedotājiem. Cilvēku atsaucība devusi iespēju ģimenei palikt savā saimniecībā. „Diemžēl nemaz nezinu, cik fondā saziedots naudas. Man bija jānolīgst uzņēmums, kura darbinieki atbrauca, uzcēla mājas karkasu, pateica, ka nauda beigusies. Aizbraucu uz Rīgu, parakstīju papīrus, un viss, man pat nav nekādu dokumentu. Tālāk bija jādara pašai. Mēs paši, protams, arī ļoti daudz strādājām. Raņķu uzņēmējs Folkers Hepners iedeva tehniku, paši novācām gruvešus. Vēl kāds man iedeva granti, būvmateriālus. Tā kā nemaz nevaru pateikt, cik naudas izteiksmē man ziedots. Žēl, ka par saziedoto jāmaksā nodokļi. Jau tā katrs cents ir vērtīgs. Kredītus neesmu ņēmusi. Sākumā gribēju, bet bankā teica: jums nekā nav, tātad naudu nevarat dabūt. Bet nemaz necentos, jo pa mazumiņam vien būvmateriālus sagādāju.

Gāju uz Latvijas Valsts mežiem, pirku kokus, vedām tepat uz gateri. Vienu gadu mocījos, lai uzslietu vismaz jumtu. Pirmā ziema bija traka. Gājām, sedzām, lai to karkasu kaut cik paglābtu. Andis ar klasesbiedru paši vien uztaisīja ēkai jumtu. Nekas nav perfekti, ja paši savām rokām visu dara.”

Pēc ugunsgrēka dažādas mantas piedāvājuši daudzi cilvēki, bet, tā kā viņiem nebija savu māju, piedāvātās lietas nebija, kur likt. Diāna atceras: „Mums ziedoja traukus, drēbes un citas vajadzīgas lietas, ko vēl tagad lietojam. Arī veļas automātu, kas ļoti noderēja. Plīti iedeva meita, paši nopirka jaunu. Man piedāvāja daudz ko, bet iztikām, iegādājāmies arī paši.”


GANĀMPULKA VAIRS NAV

„Kad notika ugunsgrēks, saimniecībā bija gaļas lopu ganāmpulks. Tas tika likvidēts, jo nebija iespējas dzīvot uz vietas un lopus pieskatīt. Tas bija periods, kad paliku viena pati un vairs netiku galā. Man bija Aivis, mājas atjaunošana,” stāsta Diāna.

Tagad Mežindriķu zeme tiek iznomāta. Tas ir viens no ienākumu avotiem. Tiek pārdoti kokmateriāli no pašu meža. Diāna ķeras pie jebkura darba – lasījusi un nodevusi gliemežus, sēnes. Viņa visu laiku arī mācās, apguvusi prasmi un ieguvusi tiesības braukt ar dažāda veida smago tehniku, tostarp ar kombainu, ekskavatoru un mežizstrādes tehniku. „Ja man vajag, iebraucu mežā, nozāģēju kokus, izvelku no meža – visu esmu iemācījusies.”

Bērni uz Mežindriķiem atbrauc ciemos, jo paši ir aizņemti savos darbos. Diāna ir gatava visu izdarīt pati, bet saka, ka mazbērni arī labprāt palīdzot, kaut vai puķes sastādīt.

Jaunajā mājā ir ierīkota viena telpa, kur ir apkure un kurā viņi visi mitinās. Tieši šobrīd jaunajā mājā atkal notiek remonts, tiek lauztas sienas, vilkta apkure, tiks likta grīda. Lielākais prieks Diānai par elektrību – no mājas līdz sadales skapim viņa pati ar rokām izrakusi tranšeju kabelim, jo Andis tieši tolaik bijis aizņemts savā darbā. „Viss maksā naudu, tāpēc neņēmu strādniekus, bet izraku pati, cik dziļi man teica. Viss ir darīts pēc noteikumiem. Par šķeldu un papīrmalku no mana meža iznāca mājai logi. Es priecājos par katru mazumiņu. Kad karkass bija uzbūvēts, to vajadzēja celt augstāk – es pirku pa pieciem gāzbetona blokiem un ar mašīnu vedu mājās, būvēju uz augšu. Arī kanalizācija ierīkota. Viss notiek pamazām.”

Diānai ir iecere audzēt plūškokus. Ārstniecības augi ir vēl viena viņas aizraušanās: „Savārīju priežu čiekuru sīrupu, arī plūškoku izmantoju veselībai. Plūškoks ir kā dabīgā antibiotika, vienreizēja zāle. Kad man pašai bija roze, ar plūškoka mizu ātri vien izārstējos.”

Kad visi sapulcējas, tad ģimene ir plaša. Māja liela, varbūt te dzīvot nāks arī meita ar ģimeni. Lauki nepaliks tukši.


TRĪSRITENIS AIVIM


Antras Grīnbergas foto
Aivis ticis pie sava braucamā. Diāna stāsta: „Paši tādu, protams, nekad nevarētu atļauties. Rīgā ir labdarības iestāde Laimes namiņš, kur var aizsūtīt savu vēlmi. Tad cilvēki, kuri vēlas ziedot, izvēlas, kam viņi grib palīdzēt. Šo riteni personīgi atveda kādu uzņēmēju ģimene. Viņi to pasūtījuši no Vācijas. Aivis bija pārlaimīgs, jo visi mazbērni brauc ar saviem riteņiem, arī viņš gribēja.”




TIKA SAZIEDOTI AP 20 800 EIRO

Fonda Ziedot.lv komunikācijas vadītāja Ilze Ošāne uzsver, ka fonda datubāzē atrodamas detalizētas ziņas par visiem, kam palīdzēts.


„2014. gadā Šteinbergu ģimenei pēc ugunsnelaimes ar LNT raidījuma Degpunktā palīdzību vācām ziedojumus, lai atjaunotu māju. Kopā portālā Ziedot.lv un raidījumā Degpunktā tika saziedoti 20 803,23 eiro. Par tiem notika mājas atjaunošanas darbi: maijā 10 893,21 eiro samaksāts SIA GBBūve par mājas atjaunošanu, jūlijā apmaksāti būvniecības darbi un būvmateriālu iegāde par 9829,89 eiro saskaņā ar GBBūve rēķinu. Mūsu darbība paredz ziedojumu piesaisti, savukārt ģimene pati atrod būvniekus. Ziedojumus ģimenēm Ziedot.lv uz kontu nepārskaita, mēs apmaksājam tikai pakalpojumu/preču rēķinus. Ziedot.lv slēdz ziedojuma nodošanas līgumu ar ģimeni. Tā bija arī šajā gadījumā. Kad ģimene vērsās pie mums ar lūgumu palīdzēt, uzrakstot iesniegumu, Ziedot.lv sāka ziedojumu piesaisti.

Pēdējos gados Ziedot.lv vairs nevāc ziedojumus pēc ugunsnelaimēm, jo nevaram savākt tik lielas summas un par saziedotajiem līdzekļiem sanāk iesākt darbus un nepabeigt. Palīdzību pēc ugunsnelaimēm ir uzņēmies cits fonds Pēc ugunsgrēka.”




PALĪDZ NOKĀRTOT ARĪ FORMALITĀTES

„Palīdzība ugunsnelaimē cietušajiem ir tikai viens no mūsu darbības virzieniem,” saka labdarības organizācijas Palīdzēsim viens otram valdes priekšsēdis Edijs Pipars.


„Nodarbojamies gan ar ziedojumu vākšanu, gan mentoringu un juridiskajiem pakalpojumiem. Pēc ugunsgrēka sazināmies vispirms ar cietušo ģimeni, apsekojam to, apskatām notikuma vietu. Sazināmies ar pašvaldību un noskaidrojam, kā tā var palīdzēt. Mūsu jurists palīdz nokārtot dokumentus, lai varētu saņemt pašvaldības palīdzību. Daudzi cilvēki paši nav spējīgi aiziet uz pašvaldību un uzrakstīt iesniegumu par palīdzību krīzes situācijā.”


KATRĀ PAŠVALDĪBĀ CITĀDI

„Pirmo palīdzību ugunsnelaimē cietušie saņem no sociālā dienesta. Ugunsgrēkā cietušajiem pašvaldība piešķir pirmās nepieciešamības lietas: dzīvokli, apģērbu, pārtiku u.c. Ja tā nespēj operatīvi sniegt šo palīdzību, iesaistāmies mēs. Ģimenes tiek izmitinātas kādā internātskolā vai krīzes centrā. Bet tur savukārt bieži vien nav iespējas izmitināt vīrieti. Šajā ziņā mums ir diezgan liels haoss. Katrā pašvaldībā saistošie noteikumi ir citādi, lai gan esam viena valsts. Bieži vien pēc sarunas ar mums atbildīgie cilvēki sarosās, jo saprot, ka ziņu publicēsim tālāk.”


VISVAIRĀK VAJAG VEĻU UN HIGIĒNAS PRECES

„Mūsu noliktavas ir visā Latvijā, Kuldīgai tuvākā ir Brocēnos. Cilvēki ved drēbes, mēbeles, sadzīves tehniku. Bet vienmēr pietrūkst apakšveļas, piemēram, zeķu un higiēnas preču. Ir projekti, kad vajadzīgi būvmateriāli, tad meklējam transportu un vedam ģimenei. Sadarbojamies ar dažādām būvniecības firmām, jo esam organizācija ar sabiedriskā labuma statusu. Uzņēmumi ieinteresēti ziedot. Ne vienmēr vajag ziedot naudu, labprāt ņemam pretī būvmateriālus. Ja ģimenei cietis vienīgais īpašums, tad viņi, protams, ir ieinteresēti to atjaunot un neiet uz pašvaldību prasīt dzīvokli.”


LIELĀKOTIES ZIEMĀ

„Pārsvarā ugunsnelaimes izceļas elektrības dēļ un pārkurinot krāsni. Ziemā tie ir desmitiem gadījumu, vasarā – daži. Pašvaldību īpašumi bieži vien ir ļoti sliktā stāvoklī – pat bīstami veselībai un dzīvībai, ar pussabrukušiem skursteņiem un bojātām apkures ierīcēm. Mums ir koordinatori, kuri zina rīcības plānu un spēj reaģēt ātri.”


Kontakti
• Palīdzēsim viens otram feisbuka grupa.
• Adrese: Bruņinieku iela 72a – 7, Rīga, LV-1009.
• E-pasts: palidzesim.viens.otram@gmail.com.




BIEŽĀK AIZDEGAS DZĪVOKĻI

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas vecākā inspektore Viktorija Gribuste informē, ka pērn Kurzemē dzīvojamajās mājās (daudzdzīvokļu un privātajās) notikuši 217 ugunsgrēki.


„Analizējot visas Latvijas datus, ap 70% ugunsgrēku dzīvojamā sektorā norisinās daudzdzīvokļu mājās, privātmājās – 25%. Ugunsgrēku platība dzīvojamā sektorā ir no dažiem kvadrātcentimetriem, kad, piemēram, piedeg ēdiens uz plīts, līdz pat pilnai mājas platībai, kad nodeg visa ēka. Apmēram pusē ugunsgrēku privātmājās ugunsgrēka platība ir bijusi līdz 10 m2. Savukārt ap 15% ugunsgrēku privātmājās degšanas platība ir bijusi virs 100 m2. Šajos 15% ir arī ēkas, kas ir pilnībā nodegušas, bet precīzu skaitli nav iespējams minēt. Šos Latvijas datus var proporcionāli attiecināt arī uz Kurzemi.

Dzīvojamā sektorā visbiežākie ugunsgrēka cēloņi ir saistīti ar neuzmanīgu rīcību ar uguni, ar bojātām apkures un elektroierīcēm, kā arī nepareizu apkures ierīču lietošanu.”






PIEŠĶIR DZĪVOŠANAI DERĪGU MĀJOKLI

„Ugunsgrēks ir ārkārtas gadījums. Likums nosaka, ka šādā gadījumā pašvaldībai obligāti ir jāpiešķir dzīvoklis neatkarīgi no personas statusa,” uzsver Kuldīgas novada pašvaldības dzīvokļu speciāliste Elīna Iļjina.


„Cilvēks 24 stundu laikā uzraksta pašvaldībai iesniegumu, pašvaldība vērtē, kur ugunsgrēkā cietušos izmitināt. Pašvaldība var piešķirt tikai dzīvošanai derīgu dzīvojamo platību. Dzīvošanai derīgs ir tāds dzīvoklis, kurā darbojas apkure, ir elektrība, logi un durvis. Labiekārtojuma līmenis var būt zemāks, piemēram, koplietošanas tualete vai aka laukā. Bet cilvēks var arī atteikties no piedāvātā. Protams, var būt gadījumi, kad ģimene ir ar mieru ieiet arī sliktākā dzīvoklī un gatava pati to remontēt. Plīti var uzmūrēt, tapetes izlīmēt, elektrību pārvilkt. Pašvaldība vērtē, vai cietušajiem ir privātīpašums, vai viņi var vai nevar atjaunot izdegušo dzīvokli vai māju un cik ilgā laikā. Parasti sākumā iedodam dzīvokli uz pusgadu, bet cilvēkam ir tiesības šo līgumu pagarināt.”




Aptauja

Vai esat palīdzējis kādam nelaimē, un vai pats esat nonācis situācijā, kurā nepieciešama palīdzība?



Sanita Kuzmiča, skolotāja:
– Esmu dažās situācijās izpalīdzējusi. Man bija gadījums, kad, vedot bērnu uz bērnudārzu, pa ceļam kāds vīrietis stopēja manu mašīnu. Viņš izskatījās tā, ka tiešām nepieciešama palīdzība. Kad apstājos, viņš skrēja ar visām mantām un teica, ka viņam steidzīgi uz operāciju vajagot, bet paša mašīna saplīsusi. Nodomāju: tas nekas, ka bērns nokavēs, būšu aizvedusi cilvēku uz slimnīcu. Pēc tam jutos pacilāti, jo palīdzēju svarīgā brīdī.



Iveta Šeiko, no Jūrkalnes:
– Nav gadījies palīdzēt nelaimē nonākušajiem. Man pašai ir veselības problēmas, vīrs palīdz tikt galā. Pirms daudziem gadiem Latgalē vienai saimei nodega māja, mans vīrs toreiz brauca palīgā taisīt.



Armands Tukris, kuldīdznieks:
– Esmu tikai ziedojis. Katru gadu to daru Ziemassvētkos. Paldies Dievam, es pats neesmu nonācis situācijā, kad man būtu vajadzīga palīdzība.



Jozis Upanovičs, pensionārs:
– Jā, esmu līdzējis. Bet tas bija sen. Man vispār ir vienalga, vai pazīstams vai ne. Paskatos televizorā, kas noticis, pierakstu numuru un zvanu, ja nepieciešams. Mūsdienās ir maz tādu cilvēku, kuri gatavi palīdzēt citiem. Kas saprot otru, tas palīdz, kas nesaprot – tas ne. Šajos laikos palīdzību no citiem nevar daudz gaidīt – agrāk cilvēki bija daudz izpalīdzīgāki.



Roberta Romāne, skolniece:
– Es esmu metusi naudiņu ziedojumu kastītēs, lai palīdzētu grūtībās nonākušajiem. Esmu arī nonākusi situācijā, kad man bija vajadzīga palīdzība no tuvākajiem. Kuram tad tā nav gadījies?!



Marta Kalviņa, mamma:
– Jā, esmu palīdzējusi. Mūsu radiniekam nozaga malku, visi kopā nopirkām viņam jaunu kravu. Tas bija pirms kādiem diviem mēnešiem. Protams, ir bijusi nepieciešama palīdzība. Bija tāds laiks, kad ar vīru nonācām situācijā, kad mūs uzturēja mamma.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kas rudenī jūs visvairāk var iepriecināt?
Labs laiks
Krāsainās koku lapas
Novākts dārzs, laba raža
Sagatavotie krājumi ziemai
Dzestrie rīti
Siltums radiatoros
Ceļojums uz siltajām zemēm, pagarinot vasaru
Ziemassvētku tuvošanās
Kurzemnieks Horoskopi