Aizvērt

Lai lauki nepaliek bez cilvēkiem

2019. gada 8. jūlijā, 00:00
Raksta autors: Jolanta Hercenberga
Lai lauki nepaliek bez cilvēkiem
„Redz, kādu mašīnu dēls sagādāja! Ar tādu ir gaišāk nekā ar elektrību,” par lampu ar baterijām saka Zenta Kočanova.
Foto: Lāsma Reimane
Mazi ienākumi un dzīve uz nabadzības sliekšņa, ārsts, pasts un citi pakalpojumi tālu, trūkst normāla mājokļa, slikta satiksme un ceļi. Dažādi ir likteņstāsti cilvēkiem, kuri dzīvo attālos lauku apvidos un sastopas ar sociālām problēmām. Par to turpinām stāstīt jaunajā rakstu ciklā, ko "Kurzemniekā" publicēsim līdz gada beigām. Šoreiz stāsts par Zentu Kočanovu no Gudenieku pagasta "Treidiem", kura dzīvo bez elektrības.
NAV ELEKTRĪBAS? ZENTA VAROT IZTIKT


„Vai tad vasarā vajag elektrību? Man jāravē, trusīši, vistiņas un divas govis jāapkopj. Strādāju, kamēr gaišs. Televizoru paskatos, nomazgājos un veļu izmazgāju pie sava druška – kaimiņa. Vai vēl ko vajag? Nē! Es dzīvoju super!” tā uzskata Zenta Kočanova, kura dzīvo Gudenieku pagasta Treidos.



IZLĪDZ LABS KAIMIŅŠ

Mājā elektrības neesot bijis nekad. Zentas brālis Arnolds Bērziņš te dzīvojot kopš jaunības un esot pieradis. Zenta gan izmetusi plašu loku pa pasauli, dzīvojusi skaistos dzīvokļos, bet pirms 20 gadiem atgriezusies dzimtajā pusē.

To, ka elektrību mājai teorētiski varot pievilkt, viņa zina, bet neesot ne dižas vajadzības, ne arī naudas. „Varu visu ko, bet netīk vairs. Vai tad man vajag?” retoriski jautā Zenta. „Viss, ko vajag, vairs nav modē. Jo es esmu mirstīga. Priekš kam rauties? Dzīvoju šodienai. Šodien man ir labi. Saplūcu zāli gosniņām, tad cālītis atnāk pie manis. Ko tad vēl? Ja nebūtu tāds labs kaimiņš, nu, tad jau gan būtu visu likvidējusi. Ziemā ir tumši, tad es ilgāk mitinos pie kaimiņa: telefonu uzlādēju, televizoru skatos. Manam draugam mēnesī jāmaksā 30–40 eiro. Kādi visi tie elektrības rādītāji tik nav! Man elektrību nevajag.

Bija jau te skatīties, vai var ievilkt. Paskatījās, ka te tāds bomža graustiņš, un teica, ka varbūt pievilkšot, ja valstij atkritīs lieks naudiņš. Tad ieradīšoties vēlreiz un mums to pateikšot. Bet es domāju, kur nu te var pievilkt. Visur privātā zeme! Tad jau man jāpērk tas grāvis, kur ielikt kabeli. Cik tas neizmaksās! Labāk dzīvot šitā pie druškiem.”


BIEŽI MAINA DZĪVESVIETU

Zenta zina stāstīt, ka saimnieki, kuri viņas dzīvesvietu cēluši, izvesti uz Sibīriju: „Tādi Valciņi bija. Kad viņus aizveda, viss palika valstij. Es esmu dzimusi jūras piekrastē Ulmalē – tas ir Pāvilostas novada Sakas pagastā. Kad tēvs gāja bojā, Ulmalē nebija neviena, kas mātei var palīdzēt. Mammai bijām trīs bērni. Arnoldam ir dvīņubrālis Agris. Agrāk viņš dzīvoja Rīgā, bet, kas tagad ar viņu, nezinu. Atnācām uz Salmiņa būdu, kur dzīvoja vecāmamma. Tad mamma Pļavsargos sarunāja ar brālēnu, kurš dzīvoja viens, un pārvācāmies pie viņa. Kad brālēns apprecējās, mums bija jāiet prom. Iekārtojāmies Stradžos kādus divus kilometrus no šejienes. Tur tāda veca tantiņa dzīvoja – Pīļu Lībiņš. Viņa ar tām pīlēm visur kopā gāja, pa istabu arī, un mēs ar’ tur pa to baru augām. Māja bruka kopā, Pīļu Lībiņš aizgāja pie radiem, un mums ciems ierādīja dzīvesvietu Treidos.”




Lāsmas Reimanes foto
Zentas brālis Arnolds Bērziņš Treidos dzīvojot kopš jaunības. Patīkot pasēdēt ar draugu, iedzert stipros dzērienus, un tam elektrības trūkums netraucējot.



DROSME PAR TŪKSTOTI

Zenta līdz 7. klasei mācījusies Gudeniekos. „Uz skolu braucu ar riteni, ziemā ar slēpēm. 17 gados mammucis mani aizsūtīja uz Rīgu stāties šūšanas skolā. Man dikti patika šūt. Šujmašīna jau bija – nopelnīju, pa vasaru strādājot. Bet aizbraucām pa’ vēlu – visas kopmītnes jau bija pilnas. Kur tad tur dzīvošu? Negribēju atpakaļ uz Gudeniekiem. Ko es te darīšu?

Liepājā celtniecības arodskolā vēl pieņēma audzēkņus, un es iestājos par mūrnieci apmetēju. Domāju: gan jau tos arī vajag. Divus gadus mācījos, divus nostrādāju. Tā labi strādāju – vienmēr kādu diplomu, balviņu, prēmiju iedeva. Darba trieciennieka ordeņi man ir trīs. Kad pārbraucu mājās un pateicu mammai, ka esmu celtnieks, ai, kādas rozgas dabūju!

Tad mani savaņģēja mācīties par meistari un aizsūtīja uz tehnikumu Minskā. Krievu valodā man bija knaps trijnieciņš – neko daudz nezināju, bet drosme bija pa’ tūkstoti.”


DAŽĀDI APARĀTI, LAI BŪTU GAISMA

Pēc trīsarpus gadiem Zenta atgriezusies Liepājā, strādājusi celtniecībā par meistari. „Man bija četristabu dzīvoklis un trīs dēli: Andrejs jau miris, Dzintars dzīvo Vācijā, bet Viktors Liepājā ir jūrnieks. Viktoram Gudeniekos ir bišu drava. Viņš savedis visādus aparātus, lai man būtu gaisma. Ģeneratoru, lai var zāģēt un urbt, kad taisa apartamentus bitēm, trušiem. Pļaujamie te ir visādi, bet es protu tikai ar izkapti. Dēls daudz ko gādā, bet es neprotu ar to visu rīkoties.

Kad mamma te dzīvoja, māja bija divtik gara un te mita četras ģimenes. Elektriķis Česlavs. Otrā pusē – kazu Annels. Istaba pilna ar vistām, ar visu kazu baru gāja uz Alsungu. Arnolds strādāja kolhozā, dzīvoja Treidos. Kad mājas gals nogruva un mamma te viena ar otru brāli bija palikuši, Rīgas brālis mājai pusi nozāģēja. Saspraudām no puļķiem to kopā. Sastutējām to, kas palicis, un pa visiem uzlikām šīferi, lai mammucim netek virsū ūdens. Tā viņi te dzīvoja.”




Lāsmas Reimanes foto
„Es savulaik tik superīgus dzīvokļus esmu redzējusi, strādājusi tik lepnās mājās! Te arī vajadzētu visu ko darīt, bet man tak nevajadzēs. Tik un tā šī vieta pēc manis būs zem buldozera,” domā Gudenieku pagasta Treidu saimniece Zenta Kočanova.



VISA KĀ IR GANA

„50 gados man pienācās pensija, bet likums mainījās – nostrādāju līdz 53. Aptuveni pirms 20 gadiem atgriezos Gudeniekos. Ūdens ir akā. Samaksāju 700 rubļus, un to izraka. Lejā aiz mājas ir
valks – tāda maza, nevērta upīte. Arī tur varu paņemt ūdeni.”

Kad kolhozs likvidēts, Zentas vecāsmātes zeme pie Salmiņiem bijusi apaugusi ar mežu, tādēļ ierādīta cita pie Treidiem. Nu to Zenta apstrādā. Pašas dārzā izaugot pilnīgi viss. Bet ne bez kaimiņa palīdzības. Uz pilsētu Zenta nebraucot. „Ko es tur esmu pazaudējusi? Blusas? Uģis (Martinsens – red.) ar autoveikalu atved, ja ko vajag. Apriķu meitenes ar precēm arī iebrauc. Man tik daudz naudas nav, lai vēl vazātos uz pilsētu.

Kur vēl labāk, kā dzīvot laukos? Neviens uz ancuku virsū nelien tā kā pilsētā. Man ir kartupeļu pagrabs. Ja gribu svaigu gaļu, man ir truši. Es jums arī varu kādu nocīkstināt. Pati to daru. Kas tad cits darīs? Es taču gribu ēst,” Zenta uz atvadām nosmej.




TĀDAS VIETAS JOPROJĀM IR

Kuldīgas novadā – Kabiles, Rumbas, Snēpeles un Gudenieku pagastā – ir piecas mājas, kurās cilvēki dzīvo pastāvīgi un kurās elektrības nav, informēja domes pārstāve Kristīne Duļbinska. Alsungas un Skrundas novada domē ziņu par tādām mājām nav.

Skrundas pašvaldības izpilddirektors Guntis Putniņš stāsta, ka dažreiz pieslēgums nenodrošinot pietiekamu jaudu. Tad iedzīvotāji un arī juridiskas personas lūdzot kopā ar Sadales tīkliem palīdzēt to novērst.




ATBALSTS AR NOSACĪJUMIEM

A/s Sadales tīkls pārstāve Tatjana Smirnova skaidro, ka uzņēmumam nav precīzi zināms, cik mājsaimniecībās, kurās cilvēki dzīvo pastāvīgi, elektrības pieslēguma nav.


„Lai atbalstītu aizsargātos lietotājus, kuri dzīvo mājās bez pieslēguma elektrotīklam, Ekonomikas ministrija izstrādājusi Ministru kabineta (MK) noteikumus nr. 483 Aizsargātā lietotāja pieslēguma ierīkošanas finansēšanas kārtība. 2016. gadā visām pašvaldībām lūdzām izzināt situāciju un informēt par šādām ēkām, kas ierīkošanai varētu izmantot valsts atbalstu. Toreiz saņēmām ziņas par 30 mājām, bet pagājuši trīs gadi, un situācija var būt mainījusies.”

Valsts atbalstu var saņemt, ja pieslēgums tiek ierīkots objektā, kas ir aizsargātā lietotāja vienīgais mājoklis un īpašums ierakstīts zemesgrāmatā. Tur jābūt deklarētai dzīvesvietai un arī faktiski jādzīvo vismaz deviņus mēnešus gadā. Tā nevar būt jauncelta ēka, jo objektam jābūt ekspluatācijā nodotam vismaz desmit gadus. Māja iepriekš nedrīkst būt bijusi pieslēgta pie tā sistēmas operatora elektrotīkla, kurš jauno pieslēgumu ierīko. Spriegums nepārsniegs 400 voltus.




LĪDZ PIESLĒGUMAM – SOLI PA SOLIM

Kā īpašumu elektrotīklam pieslēgt vai elektrības piegādi atjaunot? Cik laika un naudas tam vajag?


  1. Ja īpašums bijis apdzīvots, tajā saglabājies pieslēgums un vajag tikai atjaunot piegādi, jāraksta pieteikums elektrības tirgotājam. Ja pieslēguma elektrotīklam nav, pieteikums ierīkošanai jāiesniedz Sadales tīkla (ST) klientu portālā www.e-st.lv.
  2. Lai zinātu, cik jaudīgs pieslēgums vajadzīgs, vietnē www.sadalestikls.lv ir slodzes aprēķina kalkulators.
  3. Atkarībā no sarežģītības jauna pieslēguma ierīkošana vai slodzes palielināšana var prasīt no dažām dienām līdz vairākiem mēnešiem. Klientu portālā E-st.lv var sekot līdzi pieslēguma sagatavošanai. Var arī reģistrēt savu tālruņa numuru un jaunumus saņemt īsziņā.
  4. Līdz sadalnei pieslēgumu ierīkos ST konkursā izraudzīts būvnieks. Par elektrotīklu no sadalnes līdz īpašumam un arī īpašumā atbild paša klienta izvēlēts sertificēts elektriķis. Īpašuma elektrotīklu ar kopējo savienos, kā arī sadalni un skaitītāju ierīkos ST speciālisti.
  5. Izmaksas tiek aprēķinātas pēc pieprasītās jaudas un darba apjoma. Ir faktiskās, piemēram, par sadalni, tās ierīkošanu, kabeļa vai vada pievilkšanu līdz sadalnei u.c., un par ST ieguldījumiem, kas nodrošina elektrotīkla pieejamību. Vietnē E-st.lv var iesniegt pieprasījumu par brīvu aprēķināt jauna pieslēguma izmaksas konkrētā īpašumā.
  6. Ja elektrība vajadzīga īslaicīgi (ne ilgāk par 24 mēnešiem), to var pieteikt portālā E-st.lv. Šāds variants labi derēs pasākumu organizēšanai ārpus telpām, āra kafejnīcai vai būvdarbiem īpašumā, kurā nav pieslēguma.




VIEDOKĻI

Autore: Elīna Elza Kļava
Foto: Antra Grīnberga

Vai mūsdienās var iztikt bez elektrības? Vai zināt kādu, kurš dzīvo bez tās? Kura elektroierīce, jūsuprāt, visnepieciešamākā?



Valda Benuševica, pensionāre:
– Nav iespējams izdzīvot, tāpēc ka tagad daudzas ierīces darbina ar elektrību. Pati nevarētu iztikt bez televizora, radio, elektriskās plīts, elektriskās ūdens kannas – principā vajadzīgs viss. Bet, ja elektrība pēkšņi pazustu, dzīvesvietu es varētu sasildīt arī ar malkas plīti, bet vasarā jau nekurina. Neesmu dzirdējusi, ka kāds dzīvo bez elektrības, bet, ja gadās, var izdomāt, kā iztikt. Atceros bērnību, kad tā bija. Mamma ilgi mazgāja veļu, bet tāpat visi bija kārtīgi un tīri.



Kristiāna, kuldīdzniece:
– Švaki būtu – elektrību vajag, jo nepieciešams telefons, televizors un pārējā tehnika. Es varētu iztikt varbūt stundu – tas atkarīgs no telefona baterijas. Ja man elektrība pazustu, būtu jāiet dzīvot pie draudzenēm. Nepazīstu nevienu, kurš dzīvotu bez elektrības, bet gan jau tādi ir – visiem dzīvē neklājas labi.



Gunita Mežule, skolotāja:
– Droši vien kā kurš cilvēks. Es laikam ne – man pietrūktu visas tehnoloģijas, jo bez tām nevar. Visvairāk trūktu gaismas – nevarētu ar svecīti vien izdzīvot, man patīk gaišas telpas, jo pustumsā viss kļūst nomācošs. Man neviens tāds nav pazīstams, bet citi nespēj par to samaksāt. Nabadziņi. Kā klausījos – iet pie kaimiņiem veļu mazgāt un vēl kaut ko darīt. Vienreiz laukos elektrība pazuda uz dažām dienām, nācās braukt un kārtot, lai viss ir atpakaļ, bet pašai tik ļoti nevajadzēja, jo pārsvarā biju laukā.



Inita Klauģe, bērnudārza audzinātāja:
– Manuprāt, tas nav iespējams, jo tagad viss darbojas ar elektrību: galvenokārt internets, televizors, rēķini datorā jānomaksā. Es, domāju, varētu tā izdzīvot vasarā, ja nebūtu jāmaksā rēķini. Nezinu nevienu, kuram tā būtu, bet domāju, ka tādi ir. Droši vien strādā dienasgaismā, pārējā laikā atpūšas.



Zigfrīds Biezbārdis, pensionārs:
– Ja ielien alā, tad mierīgi. Man droši vien pietrūktu bārdas mašīnas, noteikti gaismas – reizēm tāda tomēr der. Ir tādas kategorijas cilvēki, kuri dzīvo bez elektrības. Senos laikos, kad biju jauns, elektrības nebija, dzīvoju pie petrolejas lampām, un bija labi, pat brīnišķīgi. Tā interesantāk. Bez bārdas mašīnām varēja iztikt, jo to dzina ar bārdas nažiem, bet tagad, kad visiem rīkles griež pušu, tad vairs nav labi.



Aigars Kadiķis, tālbraucējs:
– Nē, nevaru: vajag telefonu uzlādēt, kafiju uzvārīt – visas primitīvākās nodarbes. Īsu momentu pats paliku bez elektrības. Agrāk pazinu cilvēkus, kuri tā dzīvo. Mežā viņi dzīvoja, un tur jau elektrības nav, bija pielāgojušies tāpat. Bet tās mājas vairs neeksistē.



Galerijā – Lāsmas Reimanes foto
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Tas, ka bankas pārtrauc ierasto kodu karšu izmantošanu, man
liekas normāli
sagādā problēmas
patīk, jo jau sen lietoju Smart-ID
patīk, jo lietoju kodu kalkulatoru
vienalga, jo banku pakalpojumus internetā neizmantoju
Kurzemnieks Horoskopi