Aizvērt

Te dzimuši, te paliks

2019. gada 10. septembrī, 10:50
Raksta autors: Inguna Spuleniece
Te dzimuši, te paliks
Spulgai Zverko bērni un mazbērni ārzemēs, vīrs – zem zemes. Viņa Mazīvandē savas dienas pavada kopā ar Džeku, kam, cilvēku gados rēķinot, jau būtu pāri par 100.
Foto: Antra Grīnberga
Uz Kuldīgas novada Īvandes pagasta Mazīvandes sociālo māju devāmies tāpēc, lai ar iemītniekiem parunātu par iztikšanu no minimālās vai invaliditātes pensijas un par piepelnīšanos ar ogām un sēnēm. Saruna meta dažādus līkločus, nonākot arī pie bērniem ārzemēs un pastāvošās iekārtas netaisnībām, bet vienmēr atgriezās pie kolhoza darbos sabeigtās veselības un pašu pelnītā vai nepelnītā plānā maizes rieciena mūža otrajā pusē. Sarunā piedalās trīs kaimiņi: Spulga Zverko, Jānis Marķevičs un Jānis Kristiņš.
Mazi ienākumi un dzīve uz nabadzības sliekšņa, ārsts, pasts un citi pakalpojumi tālu, trūkst normāla mājokļa, ir slikta satiksme un ceļi. Dažādi ir likteņstāsti cilvēkiem, kuri dzīvo attālos lauku apvidos un sastopas ar sociālām un veselības problēmām. Par to turpinām stāstīt rakstu ciklā Lai lauki nepaliek bez cilvēkiem, ko Kurzemniekā publicēsim līdz gada beigām. Cerot, ka tas pievērsīs pašvaldību dienestu uzmanību un administratīvi teritoriālās reformas autorus rosinās domāt, kā cilvēkiem laukos nodrošināt dažādus pakalpojumus un kā palīdzēt tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj sev nodrošināt minimālu cienīgas dzīves līmeni.



APKĀRTNE SAKOPTA

Mājā ir septiņi dzīvokļi, apdzīvoti pieci. Kā daudzām sociālajām mājām, krājas īres parāds. Tas tiek mazināts tad, kad saņemts pabalsts no sociālā dienesta. Iemītnieki pārsvarā ir pensionāri, bet daži strādā, kā vietējie saka, pagastā jeb algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos.

Pēc atjaunošanas 2013. gadā no ārpuses Mazīvandes izskatās glītas un sakoptas, kāda kaimiņiene rūpējoties par apstādījumiem. Jāņa K. audžudēlam, piektklasniekam, kurš te ir vienīgais bērns, atvēlēta sava vieta spēlēm. Abi Jāņi un Spulga sasēžas uz soliņa zem nojumes – te varot labi pasēdēt, patērzēt.

Visi ļoti slavē pagasta pārvaldi un novada pašvaldību – daudz darīts, lai Mazīvandēs dzīve labāka. „Jāmaksā mazāka īre, pagasta priekšniece (Anda Upleja – aut.) ir atsaucīga, ekskursijas rīko, puiku pagasta autobuss aizved uz skolu, atved mājās,” uzskaita Jānis K. „Ja arī tā vadība augšā būtu tāda kā pagastā, mēs zelta bedrē dzīvotu. Kā var izdzīvot, ja otrās grupas invalīds saņem 94 eiro un puse man aiziet zālēs? Sieva raujas uz pusēm – strādā un halturē, lai mēs varētu izdzīvot. Skrien palīgā, kur vien vajag.” Pats viņš savā mūžā strādājis gan mežā, gan lopkopībā. „14 gadus, ko gucuļu laikā nostrādāju kopā ar viņiem, man pensijai neieskaita – tas bijis līguma darbs.”

Visi vienojas, ka trīs reizes nedēļā piebrauc labi autoveikali. Ja tik būtu nauda, varētu dzīvot bez raizēm. „Paņemam uz parāda. Kad pensiju saņemam, tad atdodam. Tā dzīvojam.” Jānis M.: „Mums arī draudzenes no luterāņu draudzes atbrauc, maizīti atved. Pie mums baznīcā kalpo garais Mārtiņš (mācītājs Burke- Burkevics – aut.). Vienreiz braukāju viņam līdzi pa kapiem – nezināja, kur visi atrodas. Īvandē ir septiņas kapsētas.”


CEĻO PA PAGASTU

Jānis M. visu mūžu bijis īvandnieks, tikai no vienām mājām pārcēlies uz otrām. Otro gadu mitinās Mazīvandē. „Piedzimis esmu tur – Vilku lejā,” viņš pamet ar roku uz meža pusi. „Man bija divi gadi, kad māja nodega. Vēl tagad sapņos redzu, ka deg. Ziemas laikā nodega līdz pamatiem, un to, ko paspēja izsviest ārā, nozaga. Ko tālāk? Atnācām dzīvot te, pie onkuļa,” mājiens uz pretējo pusi. „Vienā galā māja, otrā – stallis. Tur arī dzīvojām. Pie jaunas mājas netikām nekad, tāpēc arī ceļoju. Dzīvoju tajā pussagruvušajā mājā, kas pie Kuldīgas ceļa, tad šeit. No Īvandes ārā nelaižos – esmu vietējais.”

Jānis M. savu mūžu nostrādājis fermās, bijis mehāniķis. Tagad 71 gada vecumā saņem 123 eiro. „Ko ar tādu naudu izdarīsi? Sieva nodzērās, nomira. Kopā padzīvojām no kāzām līdz atkāzām – aizlaidās. Es no Īvandes projām nelaidīšos. Pilsētā par dzīvokli nevarētu samaksāt. Te dzīvo svaigā gaisā, izaudzē kādu gurķi, kabaci, tomātu.”



Antras Grīnbergas foto
Jānis Marķevičs labprāt visiem stāsta par savu dzimto pagastu – mīļo Īvandi.



LĪDZ PAT 5000 SEZONĀ

Jānis M.: „Eju sēnēs, ogās. Palasu sev, kaimiņiem, kas paši netiek uz mežu. Ja dabū gailenes vairumā, tad esmu arī nodevis. Uzpircējs no Padures piebrauc klāt, kad ir, ko ņemt. Cenas svārstās: vienu dienu vairāk, citu mazāk. Bišķi sev burciņās esmu bekas sataisījis, rudens sēnes. Gailenes gan netaisu – tās var nodot par 2,70 kilogramā. Toties brūklenes ir, tās man patīk lasīt. Nodot var par 2,29 eiro kilogramā, mellenes ņēma par 2,15 eiro.” Spulga zina teikt, ka cena cēlusies, jo tad, kad visi nodevuši, maksāti tikai 80 centi.

Jānis K. no rīta paspējis Īvandes ezerā pamakšķerēt: „Kaķim vien sanāks. Divas līdakas ņēma, apēda karūsas un aizgāja.” Par sēņošanu taujāts, nosaka: „Kaut ko jau piepelnīt var, bet, kad aizbraucu uz mežu, piecas minūtes pastaigāju, tad jāapsēžas. Nevaru uz kājām nostāvēt. Izkāpu ezera krastā no laivas, pa trepīti četrrāpus kāpju augšā.” Abi norāj Spulgu: „Tu pati sevi esi nolaidusi nekustēdamās, pat mežā neiedama. Tik žēlojies, ka kājas un rokas sāp. Ir jākustas, sevi pārvarot.” Spulga kaimiņiem labdabīgi piekrīt, arī meita mudinot vairāk kustēties.

Bet Jānis K. atminas: „Kad vēl nebija kuņģis izoperēts, katru gadu pa mežu četrus mēnešus dzīvoju: ar gailenēm sāku, ar dzērvenēm beidzu. Braukāju uz tirgiem. 4500–5000 sezonā nopelnīju.” Otrs Jānis dusmojas, ka Īvandes meži izzāģēti – apmaldīties varot, cik svešas dzimtās vietas kļuvušas: „Atmaksājas, ja var aizbraukt ar autiņu. Brīvdienās te sabrauc pilsētnieki – gluži kā Kuldīgas stāvlaukumā. Iet, par katru sēni kaudamies.”


JAUNIE NENĀK

Lai arī dzīvošana Mazīvandē neesot slikta, jaunos šī vieta neinteresējot. „Paceļ cepurīti un laižas pāri dīķim,” nosmej Jānis M., kuram pašam dēls ārzemēs. Arī Spulgai dēls Īrijā: „Latvijā paliek tikai pensionāri un tie, kas nevar pakustēties.”

Jānis K. ir bargs: „Latviešiem vienreiz vajadzētu nākt pie prāta – uztaisīt tai valdībai tādu pašu šurumburumu kā Ukrainā. Šitās prēmijas, ko viņi sev uzliek! Vai pie mums godīgā ceļā var nopelnīt miljonus?”

Ja ārzemēs ieriktējoties, tad pelnot labi. Spulgai mazdēls Norvēģijā: „Strādā, mācās, Latvijā sieviņa ar bērnu jāuztur. Man viņš neko daudz palīdzēt nevar.” Spulga palepojas, ka esot jau divi mazmazbērni. Pie omas gan atbraucot reti. „Es jau arī esmu veca kolhozniece – Ēdolē strādāju, Īvandē. Govis slaucu. Tagad visas rokas, kājas sāp. Latvijā cerību uz labāku dzīvi neredzu, bet projām nekur neiešu. Pensija man maza, jo, redz, esam strādājuši citai valstij – Padomju Savienībai. Mazdēls teica: „Ome, es tevi varētu raut projām, bet tu jau nevari ne paiet, ne pastrādāt.” Meita arī tūlīt laižas projām – Īrijā pie sēnēm. Darbs ir briesmīgs: ķīmija, pusdienas pārtraukums 15 minūtes, tad jau priekšnieks kliedz. Brīžiem strādā no pieciem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Toties kaut ko nopelna.”

Jānis M. nosaka, ka apkārtnē mājas kļūst aizvien tukšākas, daudzas no zemes virsas pazudušas. Viņaprāt, arī Mazīvande pazudīs, kad vecā paaudze aizies.

-------------------------------------------------------------------



„MĒS CENŠAMIES, BET ARĪ PAŠIEM JĀCENŠAS”


Visās sociālajās mājās, ko apsaimnieko pašvaldības uzņēmums Kuldīgas komunālie pakalpojumi (KKP), iznāk vairāk ieguldīt, nekā no īres maksas saņemt pretī, saka apsaimniekošanas daļas vadītāja Ita Bērziņa.

„Sociālajās mājās ne vienmēr dzīvo tādi cilvēki, kurus var nosaukt par adekvātiem. Gadās, ka dzīvokļos un koplietošanas telpās bojājumi ir ļoti lieli,” skaidro speciāliste. „Daudziem īrniekiem šķiet, ka viss jāizdara mums, bet pašiem nav jārūpējas ne par ko. Viņi mēdz piemirst, ka saistošie noteikumi paredz: reizi piecos gados īrniekam dzīvoklī jātaisa kosmētiskais remonts. Ja plīts nolietota, to vajadzētu pašiem paremontēt, cukas iztīrīt. Par savu dzīvi jārūpējas, bet daudzi nedara neko, tādēļ arī mums tādi zaudējumi.”

I.Bērziņa atzīst – pašvaldības īpašumos kopējā problēma ir tā, ka īres maksa nesedz vajadzīgos ieguldījumus: „Laiki mainījušies, dzīvojamais fonds noveco, bet naudas krietni nepietiek.”

Arī ar tiem sociālo dzīvokļu īrniekiem, kuri ir parādā, tiekot nopietni strādāts: „Jā, daudzi parādu nomaksā tad, kad reizi gadā saņem dzīvokļa pabalstu. Bet netrūkst gadījumu, kad šī naudiņa līdz mums nenonāk. Iespēju robežās panākam, ka tiek noslēgts parādu atmaksas grafiks – kaut vai par mazām summām, bet tā, lai cilvēki saprastu, ka kaut kas jāmaksā arī pašiem. Citādi, ja pašiem nav jādomā, mēs palīdzam viņiem degradēties. Mēs tiešām darām, cik varam. Bet, kaut ko izdarot tādā mājā, kurai ir parādi, mēs paņemam nost citām, jo īres fonds ir kopīgs.”

------------------------------------------------------------------



SOCIĀLĀS MĀJAS KULDĪGAS NOVADA PAGASTOS
  • 2013. gadā Kuldīgas novadā atjaunotas septiņas sociālās mājas: Upītes Gudeniekos, Arkādijas Snēpelē, Gobas Ēdolē, Ūšas Padurē, Mazīvandes Īvandē, Dūru skola Vārmē un Turlavas pagasta Ķikuru ciema ēka Ezera ielā 8.
  • Visu ēku siltināšanas izmaksas bija ap 918 000 latu. Tas izdarīts ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kuldīgas novada pašvaldības naudu.
  • Rekonstrukcijā siltināta fasāde un cokols, bēniņi un pagrabu pārsegumi, nomainīti vecie koka logi un ārdurvis, uzlikts jauns skārda jumts. Ēkās remontēta apkure, ierīkota droša elektroinstalācija, ugunsgrēka signalizācija un zibensaizsardzība.


------------------------------------------------------------------------



IR DOTA IESPĒJA


Lielākā daļa sociālo māju iemītnieku tajās dzīvojuši jau pirms tam, kad ēkai noteikts šāds statuss, skaidro Kuldīgas novada domes dzīvokļu speciāliste Elīna Iļjina.

Sociālās mājas izraudzītas tad, kad Eiropas finansētā projektā tās tika atjaunotas. Daudzas bija ļoti sliktā stāvoklī.Citās pat remontēta ne tikai fasāde un koplietošanas, bet arī dzīvojamās telpas.

Laukos sociālo dzīvokļu citur nav. „Lai tādu saņemtu, cilvēkam jāatbilst kritērijiem, ko nosaka likums par sociālajiem dzīvokļiem un mājām. Jābūt maznodrošinātam vai trūcīgam, ar invaliditāti, vientuļajam pensionāram vai saistošajos noteikumos paredzētajā sociāli mazaizsargātu personu grupā. Tad dzīvokļu komisija iesniegumus izskata un nosaka statusu,” skaidro E.Iļjina.

Mazīvandēs maksātspēja ir ļoti zema – visi ir pabalstu saņēmēji. Reizi gadā iedzīvotāji saņem sociālā mājokļa pabalstu – 180 eiro. Tas ļauj uzkrāt parādu, lai vienā reizē nosegtu gandrīz visu gada maksu par īri. Domāju, ka sociālās mājas statuss šiem cilvēkiem ir pretimnākšana, – viņiem dota iespēja.”

----------------------------------------------------------------



VIEDOKĻI


Kuriem cilvēkiem, jūsuprāt, pienāktos sociālie dzīvokļi? Cik lielu daļu ienākumu jūs atdodat par savu mājokli?



Līga Gaile, uzņēmēja:
– Tiem, kuriem grūti dzīvot. Ar ko atšķiras pensionārs no jauna cilvēka, kuram ir grūtības? Izslēdzam dzērājus un tos, kuri negrib strādāt, pārējiem visiem tādi ir nepieciešami. Maksa, kas man iziet par dzīvošanu, nav ļoti liela, vairāk – par elektrību.



Vineta Ķine, advokāte:
– Katrā pagastā sociālie darbinieki izvērtē, kam tos piešķirt, kam ne. Pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm, maznodrošinātajiem un tamlīdzīgām kategorijām parasti piešķir, varbūt arī invalīdiem. Man par dzīvošanu jāatdod kādi 30% ienākumu. Varētu būt mazāk, bet tas, kas ir daudz, ir manis pašas radīts. Ja gribu vairāk platības, vairāk jāmaksā, un es ar to rēķinos. Nav ko gausties!



Ģirts Helmanis, tētis:
– Pats nosaukums sociālie dzīvokļi daudz izsaka. Tie vajadzīgi cilvēkiem, kuri ir vismazāk aizsargāti. Piemēram, tiem, kuriem notikusi nelaime, postā aizgājusi dzīvesvieta. Pašvaldības pie tā piestrādā. Man par dzīvošanu iziet 30–35% ienākumu.



Iveta Piese, strādā tūrismā:
– Man bijusi situācija, kad nevarēju atrast, kur dzīvot. Mani uzņēma rindā, bet vienmēr piešķīra kādam citam, un pie dzīvokļa netiku. Labāk ir, kad neviens nepiešķir – izkuļas pats un iegādājas savu dzīvokli. Sociālie uz laiku jāpiešķir krīzes situācijās, piemēram, ja bijuši plūdi, ugunsgrēks, cits nelaimes gadījums, ja ģimene šķiras, ja bērniem nelabvēlīgi apstākļi. Man par dzīvesvietu jāizdod ap 20% ienākumu. Ziemā vairāk – daudz jāmaksā par apkuri.



Andrejs Grava, kokvedēja vadītājs:
– Pensionāriem vajag, bezdarbniekiem, kuriem grūti atrast darbu. Man par dzīvesvietu nākas izdot 20–25%. Tas ir diezgan daudz, jo vienmēr jau gribētos mazāk.



Lilija Baukše, pensionāre:
– Jāpiešķir tiem, kuri visu mūžu godīgi strādājuši un kādu iemeslu dēļ palikuši vieni, piemēram, ģimene aizbraukusi prom, vai nonākuši krīzes situācijā. Varbūt tiem, kam veselības problēmas. Ir tāda kategorija, kas savu dzīvi sabojājuši ar dzeršanu. Ja dod viņiem, esmu pret – lai gan viņi ir cilvēki, tomēr speciāli degradējušies. Pati dzīvoju privātā mājā, jāmaksā par malku, ūdeni, elektrību. No pensijas sanāk 30–40%. Diemžēl summa katru gadu kāpj. Tas nebūtu daudz, ja būtu lielāka pensija. Man nav pati mazākā, bet gribētos vairāk. Labi, ka nav veselības problēmu, tagad galus savelku.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kas rudenī jūs visvairāk var iepriecināt?
Labs laiks
Krāsainās koku lapas
Novākts dārzs, laba raža
Sagatavotie krājumi ziemai
Dzestrie rīti
Siltums radiatoros
Ceļojums uz siltajām zemēm, pagarinot vasaru
Ziemassvētku tuvošanās
Kurzemnieks Horoskopi