Aizvērt

Aiziet ļaudis, aiziet muižas

2019. gada 28. oktobrī, 12:51
Raksta autors: Inguna Spuleniece, Daiga Bitiniece, Inta Jansone
Aiziet ļaudis, aiziet muižas
Lai Padures muižas atjaunošanu pabeigtu, vajag 1 000 000 eiro; lai apmēbelētu - 500 000 eiro
Foto: Lāsma Reimane
Ar seniem namiem ir tāpat kā ar veciem cilvēkiem: vieni mīlēti un loloti turpina pilnvērtīgu dzīvi, citi, lai arī savecējuši, dzīvo kopā ar tuviniekiem, bet ir daļa tuvinieku (īpašnieku) pamesto un aizmirsto. Pārsvarā muižas kļūst tukšas tad, kad no tām aiziet pagastu skolas: pašvaldībai tās nav vajadzīgas, bet nonākšana privātās rokās vienmēr ir loterija – sabruks vai tiks atjaunotas? Aizejot cilvēkiem, aiziet arī ēkas, un vieta paliek tukša.
„Tur bija skolas dvēselīte”

Tā par Ķimales muižu, kurā no 1929. līdz 2010. gadam atradās Padures skola, saka tās pēdējā direktore Vigra Leismane. Astoņos gados, kamēr muiža atrodas privātās rokās, tā ir ļoti nolaista. Īpašnieks Aivars Muravskis nesazinās ne ar pašvaldību, ne vietējiem iedzīvotājiem.



Lāsmas Reimenes foto
Ķimales muiža kopš 2011. gada ir privāta, bet palēnām iet postā.

Vienmēr kopa un remontēja

Ēka atstāta labā stāvoklī, apgalvo V.Leismane. Viņa atceras, ka parks vienmēr bija sakopts: zāle nopļauta, celiņi salaboti, ziedējušas puķes. Arī telpas uzturētas – pirms katra jaunā mācību gada kaut kas tika remontēts. Vienīgi apkuri vajadzētu pārveidot, domā bijusī direktore.

Kopš Ķimales muiža kļuvusi par privātīpašumu, tajā nekas netiek darīts. Īpašnieks vienīgi licis aiznaglot logus, norobežot parādes ieeju. Vienu vasaru esot maksājis vietējiem puišiem, lai nopļauj zāli.
„Es dzīvoju Ķimalē. Visi iedzīvotāji ir ļoti sašutuši par to, ka tur nekas netiek darīts, ka viss izpostīts līdz pēdējam,” V.Leismane jūtas apbēdināta. „Parkā no kokiem krīt zari, viss aizaudzis. Feisbukā ir bijušas sarunas ar absolventiem, ko varētu darīt. Man ir jautāts, vai es kā bijusī skolas darbiniece nevarētu līdzēt. Cilvēki pat ir ar mieru rīkot talkas. Bet privātīpašumā neko nevaram. Domāju, ka nepareizs bija pats sākums – kad pašvaldība pārdeva, vajadzēja līgumā ierakstīt: ja neko nedara, tad atsavina un dod iespēju citam. Tagad internetā ielikts, ka pārdod, bet par daudz lielāku summu, nekā pats nopirka. Kurš gan tādu bēdu ieleju gribēs pirkt!”

Juridiski iespējams, bet ļoti smagnēji

Kuldīgas novada domes administratīvās nodaļas vadītāja Inese Ozola skaidro, ka pašvaldība var līgumā iestrādāt nosacījumus, cik gados un kas īpašniekam jāizdara. Ķimales gadījumā tas neesot darīts. Īpašnieka nolaistās ēkas atpakaļpirkums juridiski ir iespējams, bet process esot ļoti smags un prasot daudzu gadu tiesāšanos.
Domes priekšsēde Inga Bērziņa skaidro, ka par iespēju šādos gadījumos privātīpašumu atsavināt runāts arī valdības līmenī. Par citu valstu pieredzi stāstījusi bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. „Mēs būtu ļoti priecīgi, ja tā būtu, bet privātīpašums ir svēts – tā teikts likumos.”
Kādos gadījumos pašvaldība nolemj muižu vai pili pārdot, bet kādos – meklē nomnieku kā Īvandes muižai? „Jā, nomnieka ietekmēšanai mūsu rokās sviras tiešām ir. Bet par katru vietu tiek lemts individuāli, arī vadoties pēc pieredzes. Ir tādi turīgi cilvēki, kuri nomas līgumu nevēlas, jo tad iznāk naudu ieguldīt svešā īpašumā. Ja nomas līgums tiek lauzts, viņi par ieguldīto baidās. Ir arī labi piemēri, kad pils vai muiža pārdota un apsaimniekota veiksmīgi: Ēdole, Kabile.”


-------------------------------------------


Neatrada īsto komandu

Pēc trīs gadu intensīvas darbības pārdošanai atkal izlikta Padures muiža Kuldīgas novadā. Tās īpašnieks Jānis Lazdāns atzīst, ka viens nespēj iecerēto izdarīt, bet ieinteresētus sabiedrotos nav izdevies atrast. Īpašumu viņš nopircis 2007. gadā vēl pirms krīzes, reāli darboties sācis 2016. gadā.




Lāsmas Reimanes foto

Padures muižas īpašnieks, Latvijas Piļu un muižu asociācijas valdes priekšsēža vietnieks Jānis Lazdāns: „Tuvākajā laikā ar pilīm un muižām vairs nenodarbošos. Darīšu kaut ko citu. Man jāapdomā, ko esmu darījis pareizi, ko – nepareizi.”



Lai paēstu un apģērbtos

„Nešaubīgi – ar laiku lauki kļūs tukši,” uzskata J.Lazdāns. „Vakar braucu cauri Vānei. Tagad, kad lapas nobirušas, labi var redzēt lēnām brūkošas mājas, arī privātās. Laukos jau cilvēks nesaņem tik daudz, lai māju varētu uzturēt. Viņam maksā tik daudz, lai pietiktu, ko paēst un humpīšos nopirkt apģērbu. Cilvēki tiek turēti nabadzībā. Prom neaizbrauks tikai pensionāri, jo pensijas pārāk mazas, bet jaunie, kuri grib kaut ko plānot, aizbrauks.

Pasaule mainās. Kāds Stokholmas ekonomikas augstskolas pasniedzējs teicis, ka pēc 50 gadiem būs nedaudzas lielās pilsētas – megapoles, bet pārējais – lauki, kur dzīvos vai nu bagātnieki, vai pilnīgi nabagi. Šāda kustība notiek visā pasaulē. Tāda ir cilvēces attīstība. No ekonomiskā viedokļa laukos cilvēki nav vajadzīgi: tāpat kā robots var iztīrīt istabu, robots var arī nokult labību.”


Rozā brilles nokritušas

Jautāts, kurā brīdī cilvēks nolemj nopirkt muižu, J.Lazdāns smejot atbild: „Vēlme ir tad, kad tev ir rozā brilles – kad ideālistiski iedomājies, ka viss būs ļoti labi, kad tev ir ideāli, enerģija un sapņi. Tad sāc tos realizēt, pat neapdomīgi nerēķinot, cik tas viss izmaksā. Nesen beidzās skolēnu biznesa plānu konkurss, ko Latvijas Privāto vēsturisko ēku asociācija rīkoja kopā ar Latvijas Piļu un muižu asociāciju un sadarbībā ar organizāciju Junior Achievement Latvia. Bērni devās uz kādu muižu vai pili un uztaisīja tai biznesa plānu. Es tos vērtēju. Vispirms viņi iedomājas, ka daudzi ilgstoši strādās brīvprātīgi. Vēl jaunieši paļaujas, ka izglābs sociālie tīkli, bet tie neglābj – apmeklētāji nebrauc. Latvijā ir maz iedzīvotāju, bet daudz apskates objektu.”


Viens nav karotājs

Punktu Jāņa sapņiem pielikusi aizvadītā vasara un komandas trūkums: „Viens pats to izdarīt nevaru, bet nespēju arī atrast īstos cilvēkus, kuri būtu zinoši.” J.Lazdāns pārliecinājies, ka vietējiem meistariem nepietiek zināšanu un prasmju, kādas vajadzīgas muižā. „Tur vajag daudz naudas un augstu latiņu. Vajadzīgi cilvēki ar augstu lidojumu, tad arī realizācija būs augstā līmenī. Mēs sākām vienlaikus ar Abgunstes muižu Zaļeniekos. Cik tālu tikuši viņi, cik – es? Viņiem ir komanda – Asnāte un Jānis Avotnieki, Jāņa mamma, vēl citi. Bet man pašam ir 20 telefona zvani dienā, jāuzraksta presei, jāatved degviela, jāapskatās, kur palikušas aitas, kas ap pili noēd zāli... Kādu daļu tā visa neizdaru. Piemēram, uz Sestās jūdzes koncertu atbrauca daudzi, bet varēja būt vēl vairāk. Pēc tam zvana draugi: „Kā tu mani neuzaicināji?” Es taču nevaru visu atcerēties! Citreiz atceros pēdējā brīdī, ka vēl to un to varēju uzrunāt.”

Pēc tam, kad nolēmis muižu pārdot, pārņēmis atvieglojums: „Ja saprotu, ka netikšu galā, naktīs nevar gulēt. Ja nepadarītie darbi kaitina, tad labāk pārdot.”

Jānis Lazdāns: „Latvijā ir maz iedzīvotāju, un viņiem ir ierobežots laiks, ko veltīt dažādu tūrisma objektu apskatei, bet objektu ir ap 10 000.”


Muižai jābūt pieejamai

Jānis secina, ka cilvēku ar rozā brillēm tomēr vēl ir daudz, – to viņš var pateikt pēc intereses par Padures muižu. „Tikko to izrādīju cilvēkiem, kuri pārdomā pirkšanu, bija atbraucis arī foršs puisis no Luksemburgas, kuram sieva ir latviete, bija vēl citi. Muiža tukša nepaliks. Arī līdz pārdošanai es to negrasos taisīt ciet. Nupat notika Kuldīgas teātra festivāla izrāde, 23. novembrī būs vīna vakars. Šonedēļ pilī dzīvoja animatori, rādīja bērniem meistarklases. Nesen aizbrauca viena dzejniece. Iespēja, ka radošas personības var te par brīvu dzīvot, cik vēlas, ar noteikumu, ka māja jākurina un jāpieskata, ir spēkā. Esmu iesācis iekārtot virtuvi meistarklasēm. Tas viss ir. Kurš tagad pili paņems, tas rīkosies pēc saviem ieskatiem.”

J.Lazdāns norāda, ka arī nākamajam saimniekam būs jāļauj, lai muiža ir citiem pieejama: „Naudu tai devusi Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, Valsts kultūrkapitāla fonds, un tas īpašniekam uzliek saistības. Bet ko nozīmē – būt atvērtai? Atvērta var būt arī reizi mēnesī. Viss atkarīgs no īpašnieka. Ja viņš nebūs miljonārs, publiskus pasākumus vajadzēs, jo tas ir veids, kā nopelnīt naudu.”
Labi atalgots darbs te būtu vismaz sešiem septiņiem vietējiem cilvēkiem. No ārpuses nekāda palīdzība pat nebūtu vajadzīga, ja atrastos īstais kompanjons – cilvēks, ar kuru abiem saskanētu intereses. „Pašvaldība, cik spēja, tik deva. Drīzāk – cik prasīju. Šogad Leģendu naktī es nepiedalos, jo aizmirsu piedalīties pašvaldības rīkotajā kultūras projektu konkursā. Pēc tam gan kultūras nodaļas vadītājai Dacei Reinkopai prasīju, kāpēc neatsūtīja e-pastu ar atgādinājumu, jo zina, ka piedalos katru gadu. Bet tas tā... Nav jēgas vainot citus, ja pats neesi izdarījis.”

Jānis Lazdāns: „Mana pārliecība ir tāda, ka arī laukos jābūt labām algām. Ja maksā maz, pretī dabū nekvalitatīvu pakalpojumu.”

Pamana par vēlu

Jānis zina teikt, ka vēl pārdošanā ir Rudes muiža Laidu pagastā un kādā ne pārāk populārā portālā esot izlikta arī Ķimales muiža Padurē. Viņš atzīst, ka daudzas iet bojā. Lielākais posts sācies 90. gados, kad no tām izgājuši vēl padomju laikā iemitinātie cilvēki: „Lai arī viņi nebija turīgi un ēkas bija nolaistas, tomēr vismaz pamanīja, ka tek jumts. Ja tur neviens nedzīvo, tad arī pašvaldība ierauga tikai tad, kad jumts jau iebrucis.”
Tagad ir otrs muižu pamešanas vilnis – tās atstāj skolas, kas vai nu likvidētas, vai tā samazinātas, ka lielās telpas nevar apdzīvot.


Jādokumentē un jāsamierinās

Brūkošas muižas neesot tikai Latvijas problēma: „Tādas ir visā Eiropā, un visām nevar atrast atbilstošu lietojumu. Vai ar to jāsamierinās? No finansiālā viedokļa uzturēt nav izdevīgi. Ja uzturēt nevar, tad jāsamierinās. Mēs tāpat daudz naudas ieguldām tur, kur nevajag. Nodokumentē un atļauj sabrukt. Skumji? Jā. Bet tas ir tāpat kā ar rudeni: puķes novīst, lapas nobirst.”
Jānis Lazdāns: „Vietējiem patīk, ka muižā notiek pasākumi, un viņi skumst, ja nekas nenotiek. Bet nav tā, ka atbalstītu ar savu apmeklējumu. Labāk feisbukā laikot un šērot...”



Lai Padures muižas atjaunošanu pabeigtu, vajag 1 000 000 eiro;
lai apmēbelētu - 500 000 eiro.

-------------------------------------------------------








----------------------------------------------------------


Laimes spēle: kas nopirks?

Iveta Heidena, pašvaldības būvinspektore Kuldīgas un Skrundas novadā:

– Bīstamā stāvoklī novados ir ne tikai pilis un muižas, bet arī citi objekti. Tos parasti zinām – ir saraksts par graustiem ar ļoti lielu bīstamību, par citiem mūs informē. Pirmais, ko dara būvinspektori: dodas apskatīt, lai rakstītu atzinumu par ēkas ekspluatācijas pārbaudi. Tajā konstatē, vai ēka ir vidi degradējoša vai bīstama. Tad būvvaldei iesaka uzdot īpašniekam izstrādāt tehniskās apsekošanas atzinumu, kurā nosaka, kādā stāvoklī ēka ir, kā arī iesniegt būvvaldei ierosinājumus, ko domā ar ēku darīt. Ja tā ir bīstama, būvvalde nosaka, līdz kuram laikam jāsakārto. Par lēmuma nepildīšanu var uzlikt soda naudu.

Ja gadījums ir līdzīgs kā ar Ķimales muižas īpašnieku, kurš atrodas ārzemēs un ar pašvaldību nesazinās, varam sūtīt brīdinājumus uz deklarēto adresi. Protams, process ar šādiem objektiem ir grūts un ilgs – pamatīgi jāstrādā, lai nonāktu pie rezultāta. Diemžēl visas muižas nav valsts un pat ne vietējā mēroga arhitektūras pieminekļi. Arī Ķimales muiža tāda nav.

Sliktā stāvoklī ir diezgan daudzas. Tās, kas ir pašvaldības, – nē, bet privātīpašumi. Tā vienmēr ir loterija – kāds cilvēks muižu nopirks. Citi sakārto uzreiz, citi vienkārši nopērk, lai būtu īpašums.
Intensīvi tiek atjaunota Padures un Kabiles muiža – priecē tas, ka īpašnieki darījuši ļoti daudz. Piemēram, Padurē nostiprinātas nesošās konstrukcijas, remontēta ieeja. Pašvaldības rīcībā esošajās vismaz nesošās konstrukcijas un jumts parasti ir sakārtots.




---------------------------------------------------


VIEDOKĻI
Daudzas nopirktas muižas stāv tukšas, rosība nenotiek. Kas jāmaina, lai šo problēmu mazinātu?




Nadija Strazdiņa, Kuldīgas novada sporta koordinatore:
– Iegādājos vairākus dzīvokļus mājā, kas celta 1880. gadā. Pašai jādomā par logu, durvju nomaiņu. Īpašniekam neļaus izvēlēties lētāko vai vienkāršāko – nosacījumi tādi, ka vecam ar jauno jābūt vienam pret vienu. Logus nomainīju, bet bija ārkārtīgi lieli izdevumi. Televīzijā redzēju raidījumu – kāds vīrietis, kurš iegādājies muižu, stāstīja par problēmām: lai ko nomainītu, restaurētu, jābūt papīram, atļaujai, skicei. Lai savestu kārtībā, process laikietilpīgs un dārgs. Tāpat viss apstājas pie formalitātēm, noteikumiem, likumiem. Ja visu nepārzini, nebūs viegli. Domāju, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc senajās ēkās rosība nenotiek.





Ina Užule, sporta skolotāja Tukumā:
– Ja muiža privatizēta, tur neviens neko nevar ietekmēt. Vienīgi valdība varētu iejaukties, mainot likumus. Zinu vairākas šādas muižas, piemēram, Kandavas novadā bijusī Brenču skola atradās muižā, kas tagad stāv tukša un iet postā. Ēka bija izlikta pārdošanā, domāju, ka ir nopirkta. Tomēr ir arī pozitīvi piemēri. Tukuma novada Jaunsātu pagastā Kukšu muižu iegādājās kāds vācietis. Tagad tā ir sakārtota un atvērta apmeklētājiem.




Liene Pļaviņa, sporta pedagoģē Ēdolē:
– Protams, būtu jauki, ja tukšās ēkas būtu atjaunotas. Mūsu pagastā Ēdoles pils ir skaista un sakārtota. Arī mēs, vietējie, tur apmeklējam dažādus pasākumus. Nupat sadarbībā ar Ēdoles pilī darbojošos SIA Pilskrogs pagasta skolēni karjeras nedēļā iepazina profesijas ēdināšanas uzņēmumā.




Līga Zeidaka, V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas sporta skolotāja:
– Latvijā tiek īstenoti dažādi projekti un muižas tiek apdzīvotas. Tur notiek plenēri, mūzikas un mākslas pasākumi. Kuldīgas novadā ir apskatītas vairākas muižas, un mūspusē ir vairāki pozitīvie piemēri. Ļoti aktīvi darbojas Padures muiža, rīko pasākumus, ir būts arī Ēdoles pilī. Vēl gribētos apskatīt Maras muižu Turlavas pagastā.




Dace Smirnova, datu ievades speciāliste sociālajā dienestā:
– Lai muižas un pilis nebruktu kopā, tās noteikti jāapsaimnieko. Žēl, ka šādas skaistas vietas iet bojā. Kuldīgas novadā ir daudz sabrukušu ēku. Ja saimnieks neko nedara, jāatrod veids, kā viņu motivēt, lai iegādāto ēku sakoptu. Attīstībai jāpiesaista Eiropas projektu nauda.



Vineta Brūdere-Sedliņa, sociālā darbiniece:
– Rodas jautājums, kāpēc šīs pērles tik viegli var iegādāties, ja cilvēkam īsti nav līdzekļu tās uzturēt. Ja ilgstoši netiek apsaimniekots un vērtības iet bojā, jādomā par sodu. Otrs variants – jāpalielina īpašuma nodoklis būvēm grausta statusā. Muižās bija skolas, kas bērnu skaita dēļ likvidētas, bet ēkas, kurās infrastruktūra ir sakārtota, stāv tukšas. Varbūt ir vērts padomāt par sociālo uzņēmējdarbību un ierīkot veco ļaužu namus, jo uz pansionātiem ir garas rindas.

Lailas Liepiņas foto
Komentāri
Kurzemnieks
2019. gada 28. oktobrī, 16:33
Paldies, izlabojām.
Māra
2019. gada 28. oktobrī, 13:30
Lūdzu nomainiet komentāru zem 1.fotogrāfijas, - tā nav Ķimales muiža, bet gan Padures
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kas rudenī jūs visvairāk var iepriecināt?
Labs laiks
Krāsainās koku lapas
Novākts dārzs, laba raža
Sagatavotie krājumi ziemai
Dzestrie rīti
Siltums radiatoros
Ceļojums uz siltajām zemēm, pagarinot vasaru
Ziemassvētku tuvošanās
Kurzemnieks Horoskopi