Aizvērt

Būt savējai zivij savā dīķī

2019. gada 28. novembrī, 00:00
Raksta autors: Inguna Spuleniece
Būt savējai zivij savā dīķī
„Mēs neesam no tiem, kuri sūkstās. Padurē esam laimīgāki,” agrākie kuldīdznieki Ilze un Ģirts Immeri ar izvēli pirms trim gadiem pamest dzīvi Rīgā ir apmierināti.
Foto: Laila Liepiņa
Iedzīvotāju migrācijai ir dažādi līmeņi: no laukiem uz tuvējo centru, no mazpilsētas uz lielpilsētu vai arī prom no Latvijas. Bet kas vajadzīgs, lai cilvēki atgrieztos?
Ilze un Ģirts Immeri, viņu dēli Krišjānis un Gustavs, kā arī kaķenes Frīda un Marta un suņu meitene Snifa trīs gadus Paduri sauc par savējo. Kas abiem kuldīdzniekiem, kuriem Rīgā bija gan labs darbs, gan dzīvoklis, gan prestiža skola Krišjānim, lika atgriezties, turklāt izvēlēties dzīvot pagastā?

Tiekamies mājīgā dzīvoklī Padures centrā. „Man ir divi dēli un trīs meitas,” smejas Ģirts, kad pa vienam parādās kaķenes un kautrīgi tuvojas kucīte. Marta ir rīdziniece, Frīda – no Kuldīgas, bet Snifa nākusi no patversmes... „Viņai brāļi aizceļoja uz Somiju un Skotiju, bet Snifa ir mūsējā.” Immeri atzīst, ka Rīgā vairāk par vienu kaķi noteikti neturētu, lai kā bērni to gribētu.


KAD GRIBAS TIKT LAUKĀ NO VIRPUĻA

„Vispār lauki kļūst aizvien tukšāki. Lielu ilūziju man nav,” atzīst Ilze, bet Ģirts iebilst, ka Padurē par to nekas neliecinot. Ilze dalās izjūtās: „Cilvēkiem, kuri iet uz laukiem, tā ir apzināta izvēle – vēlme mukt no lielpilsētas.” Ģirts saka: „Dzīvojot Rīgā, bijām ierauti virpulī. No rīta pusseptiņos izej no mājām, vakarā astoņos atgriezies. It kā nopelni vairāk, bet izmaksas ir daudz lielākas.”

Ģirts dzimis kuldīdznieks, Ilze ir no Priedaines. Uz Rīgu abi devušies, lai mācītos. Tur satikušies, izveidojuši ģimeni. Vīrs smejas, ka galvaspilsētā pagājis pāris gadu, bet sieva papildina, ka viņai tie bijuši 18 gadi, Ģirtam nedaudz mazāk. „Jā, strādāju labi apmaksātā darbā prestižā starptautiskā uzņēmumā,” stāsta Ilze. „Bet sapratu, ka šis posms ir noiets. Visu, ko tur varēju, iemācījos. Turpmāk nācās, izmantojot zināšanas, darbības cikliski atkārtot. Ritms bija uzsākts, straujas kustības ar maziem bērniem īpaši neuzdrošinājāmies, tādēļ gadus desmit tur nostrādāju. Pienāca brīdis, kad pēc Gustava vajadzēja atgriezties darbā. Tad arī viss salikās tā, ka jāpārceļas citur. Uzņēmumā notika pārmaiņas, man īsti vietas vairs nebija. Ģirtam arī ar darbu kaut kas notika. Tuvojās septembris, un mēneša laikā vajadzēja izlemt un pārcelties.”


SKOLAS MAIŅA LIEK SVĀRSTĪTIES

Ģ.Immers papildina, ka pirms tam vasarās dzīvojušies pa Kuldīgu: „Sapratām, ka bērniem labi un viss rokas stiepiena attālumā. Tepat ir abas omas – kad nepieciešams, ir, kur bērnus atstāt.” Ilze iesaucas: „Omas – tas ir miljons!” Ģirts turpina: „Sākām domāt, rēķināt ģimenes bilanci, sapratām, ka varam dzīvot arī mazpilsētā.”

Gustavam bijis pusotrs gads, Krišjānim – deviņi. Skolas maiņa ir viens no argumentiem, kas licis svārstīties. „Krišjānis gāja Andreja Pumpura pamatskolā, ļoti labā skolā – prasīgā, ar augstu izglītības līmeni. Paveicās ar klases audzinātāju. Viņa mācēja saliedēt gan bērnus, gan vecākus, motivēja mācīties. Dēls visu darīja ar prieku, bija viens no labākajiem. Bija komandas darbs un interese mācīties,” stāsta vecāki. Ģirts bilst, ka nekas cits no pārcelšanās nav atturējis: „Ja lielā dīķī tu esi maziņa zivs, tad mazā – daudzmaz normāla izmēra.” „Šeit mēs esam savējās zivis,” papildina Ilze.


PADURE – KOMPROMISS

Kuldīgā Immeri tomēr nav atgriezušies – nogurums no pilsētas bijis pārāk liels. „Dzīvesvietai mums bija dažādi piedāvājumi. Pilsētā pat īsti neizskatījām. Variants bija Īvande, arī Priedaine,” atceras Ģirts. Ilze: „Šis ir kompromiss starp manām un Ģirta vēlmēm. Mana izvēle būtu maza mājiņa meža vidū, bet viņam gribējās tuvāk pilsētai.” Ilze gan atzīst, ka meža vidū noteikti neturētu lopiņus un iztikai nepelnītu ar saimniecībā iegūto. „Rīgā man bija vienpatības lēkmes, kad gribējās kaut kur nolīst. Šeit ir vieglāks kontakts pašai ar sevi. Te ir laiks padomāt, kā dzīvoju, vai man patīk tas, ko daru.”

Sprieduši arī par to, vai laukos necelt mājiņu. Aizdomājušies, ka bērniem, iespējams, tā vecāku izsapņotā ēka nebūs vajadzīga.

Bijusi paļaušanās, ka arī darbu izdosies atrast tikpat viegli, cik mājokli. Uzreiz daudz variantu nav trāpījies. „Kad lēmums tika pieņemts, Krišjānim zibenīgi atradās vieta Kuldīgas Centra vidusskolā, atradās dzīvoklis, mums darbs – viss salikās. Bezdarbniekos biju nepilnas divas nedēļas – ilgāk nesanāca,” teic Ilze. „Tagad Kuldīgas siltumtīklos esmu finanšu direktore. Man noteicošais nebija atrast tādu amatu – būtu varējusi strādāt arī vienkārši grāmatvedībā. Piedāvājums bija, un viss notika.” Savukārt Ģirts pieņēmis izaicinājumu vadīt Padures kultūras dzīvi.


LABĀK, NEKĀ CERĒTS

Vilšanās nav izjusta – viss esot vēl labāk, nekā cerēts. „Ir plāni, mērķi, attīstība. Par sevi nevaram teikt, ka sūkstāmies, cik grūti. Vajag darīt!” tā ir Immeru pārliecība. „Vienīgais tas, ka arī mazā kopienā bieži grūti atrast kopīgu valodu par noteiktiem mērķiem. Esmu mājas vecākais – atkal viss tā salikās,” teic Ģirts. Bet Ilze papildina: kad radiatori vēsi, tad mājas vecākais pa taisno vēršas pie Kuldīgas siltumtīklu finanšu direktores.

„Man darbs nāca lēnāk, bet kur vēl labāk – piecu minūšu gājiena attālumā! Esmu priecīgs par to, ko daru,” uzsver Ģirts.

Ar bērniem vairākas reizes runāts, vai vecāku izvēle ir pareizā. Gustavs vairs īsti neatceras, ka bijis rīdzinieks, bet Krišjānim ir, ar ko salīdzināt, un viņš atpakaļ negribētu. „Citreiz man nedēļu no vietas saka, ka mājās nekas nav jāmācās. Tad es piedraudu, ka sūtīšu atpakaļ. Rīgā bija tā, ka 1. klasē mācījās visa ģimene. Bet Kuldīgas skolā arī ir motivēšana, dažādi stimuli,” atzīst Ilze.


AR PIEVIENOTO VĒRTĪBU

„Rīgā ir citas ambīcijas. Tur cilvēkus vairāk vērtē pēc amata, pēc tā, cik tu nopelni, kas tev mugurā. Tur to jau bērnos ieliek. Mēs negribējām, lai mūsējie to iemācās,” skaidro vecāki, uzsverot, ka laukos viss ir vienkāršāk un sirsnīgāk. Par pievienoto vērtību viņi sauc stirnas, kas skraida pa pagalmu, iespēju rotaļāties laukā. Immeriem ir arī mazdārziņš – izaug savs kartupelis, bietes, burkāni. Abu vecāki gan vēl tagad sūdzoties, ka bērni un mazbērni par tālu, jaunie nosmejas.

„Šeit viss ir tik vienkārši. Mūs diezgan ātri pieņēma par savējiem, sāka ar mums rēķināties. Sajūta ir ļoti laba,” domā Ģirts un Ilze.

Jautāti, vai nepietrūkst lielpilsētas kultūras iespēju, abi vienā balsī atbild, ka ne. Vismaz Padurē par to žēloties nevarot. Ģirts uzskaita, ka notiek svētki senioriem un bērniem, pulciņos nodarbošanos var atrast jebkura vecuma ļaudis, notiek koncerti, teātra izrādes. Immeri pašdarbības kolektīvos vēl nav iesaistījušies, kaut aicināti dejot. Ilze uzsver: ja gribas kaut ko no augstās mākslas, visas iespējas ir stundas brauciena attālumā – Ventspilī, Liepājā, nemaz nerunājot par Kuldīgu. „Rīgā, kad esi vāveres ritenī, nemaz to kultūru tā nebauda,” pārliecinājies Ģirts. „Brīvdienās, kad beidzot bijām kopā, tuvākā izklaides vieta bija Maskavas parks vai tirdzniecības centrs Mols. It kā pieejama arī opera un teātri, bet tas ir pakārtoti.”

Ģimenes tradīcija ir iet pa meža ceļu līdz Ventmalai, kur upes līkumā aug liels ozols ar divām galotnēm. Tā ir miera osta. Ilze aizrautīgi ogo un sēņo, Ģirtu varot laist pa priekšu, lai salasa ērces. „Pērc darba aizbraucu ogās. Galva tīra, spainis pilns. Kāda vaina!” Ilze atklāj metodi, kā atpūsties.


KO ESI DARĪJIS TU PATS?

Immeri iesaistījušies Eiropas Savienības atbalstītā projektā Kopa. Tā mērķis ir sanākt mazā kopienā un spriest, kas pašiem vajadzīgs, ko var paveikt saviem spēkiem.

„Dažkārt domāju par tiem, kuri aizbraukuši un sūdzas, ka te nekā nav. Bet, ja viņiem pajautātu: „Ko tu esi izdarījis, lai Latviju padarītu labāku?”, visticamāk, atbildes nebūtu. Pa gabalu var tikai parūkt, cik viss ir slikti. Labi – sapelni naudu un atgriezies, lai Latvija attīstītos!” mudina Ģirts.

„Ir jau tādi cilvēki, kuri grib dzīvot Ņujorkā, Maskavā. Tas viss jāpamēģina, jāizdzīvo. Bet mēs esam laimīgi šeit. Bērni var izbaudīt bērnību, izaugt iejūtīgāki pret citiem,” domā vecāki.

Ilze piebilst: viņu nebaida tas, ka zēni, kad izaugs un dosies uz lielpilsētām, izjutīs diskomfortu. „Paši arī tam esam gājuši cauri. Daļa naivuma bija jāzaudē, biezāka āda jāuzaudzē. Arī tas vajadzīgs. Ir svarīgi neradīt bērnam pārspīlētu ilūziju, ka viņš ir pats labākais, gudrākais un spējīgākais, kuram visas durvis vaļā. Bērniem jāiemāca, ka kādreiz tā nav – kādreiz var dabūt arī pa pieri, bet dažas durvis vajag atspert ar kāju,” uzskata Ilze.

-------------------------------------------------------------------------



LIKUMS RISKĒ AIZBRAUKUŠOS NESASNIEGT


Lai gan Diasporas likums simboliskā ziņā kalpo un valsts iestādēm palīdz, bez vairāku lēmumu iedzīvināšanas tam ir risks palikt kā čaulai un nesasniegt tos, kuri uz ārvalstīm aizbraukuši, tā portālam LSM.lv norādījusi Eiropas Latviešu asociācijas prezidija priekšsēde, Valsts prezidenta padomniece modernas valsts un ilgtspējības jautājumos Elīna Pinto.


1. janvārī stājās spēkā Diasporas likums, kura mērķis ir stiprināt tautiešu kā neatņemamas mūsu valsts sabiedrības daļas identitāti un piederību Latvijai, nodrošināt remigrācijai labvēlīgus apstākļus. E.Pinto par labu ziņu sauc to, ka aizbraucēju skaits mazinās un atgriešanās tērcīte, lai arī nav milzīga, tomēr stabilizējusies. Taču turpina aizbraukt jauni cilvēki no 20 līdz 40 gadiem. Tie ir studenti, profesionāļi, ģimenes ar bērniem – cilvēki, kuri būtisku ieguldījumu var dot tepat, Latvijā. „Vēl būtiskāka par remigrācijas politiku ir neemigrācijas politika,” uzsver eksperte.

Vērtējot valsts attieksmi pret remigrāciju, E.Pinto norāda, ka līdz šim tā veidojusies kā identitātes politika, kurā galvenā bijusi valodas uzturēšana un patriotisms. „Būtu svarīgi saprast, kādi tieši ir mūsu mērķi un kā mēs ne tikai īstenojam pasākumus mehāniskā veidā, bet ko cenšamies panākt Latvijas reģionu, konkrētu nozaru attīstībā. Tad arī cilvēki labāk redz, kā viņi iekļaujas.”

Diasporas likumam būtu jāatceļ administratīvie šķēršļi tā, lai palīdzētu cilvēkiem atrast ceļu atpakaļ uz Latviju. Piemēram, nav ieviesta atļauja reģistrēt papildu dzīvesvietu. „Valsts budžetā tam, kas likumu padarītu iedarbīgu attiecībā uz konkrētiem cilvēkiem, nevis organizācijām vai institūcijām, nelielais finansējums netika piešķirts. Ir risks, ka radīts čaulas likums, kas kalpo par politisku rāmi savstarpējai institūciju darba organizēšanai, bet kas konkrētu cilvēku varētu nesasniegt,” norāda E.Pinto.



UZZIŅAI

Pērn no Latvijas aizbraukuši nepilni 5000 cilvēku – 20 gadu laikā tas ir viszemākais rādītājs.










-------------------------------------------------------------------------



AKTĪVI AICINA MĀJĀS


Skrundas novadā tiek ieviests projekts Remigrācijas sekmēšanas pakalpojumi pašvaldībās, lai veicinātu iedzīvotāju izpratni un līdzdalību, lai palielinātu pašvaldību devumu šajā procesā.


Tā koordinatore, Skrundas novada pašvaldības jaunatnes darbiniece Eva Behmane teic, ka pieteikties varēja pašvaldības visā valstī. Konkursu rīkoja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sadarbībā ar plānošanas reģioniem.E.Behmane skaidro, ka tiek darīts viss, lai informācija patiešām nonāk pie tiem, kuri dzīvo citur un vēlas atgriezties. Tiek izmantoti draugu un paziņu kontakti, cilvēki tiek uzrunāti sociālajos tīklos, publicētas ziņas pašvaldības mājaslapā, bet vietējie informāciju tālāk nodod radiem un draugiem. Speciāliste uzsver, ka arī viņas ģimene teju desmit gadu dzīvojusi ārzemēs, tādēļ saglabājies plašs paziņu loks, ko uzrunāt. „Ar mani ir sazinājusies ģimene, kas līdz decembra beigām plāno te atgriezties. Pērn atgriezās vismaz trīs man zināmas ģimenes. Pašvaldības spēkos ir palīdzēt ar informāciju. Kad atgriezāmies mēs, bija svarīgi saprast, kur un kā meklēt māju. Tāpēc tapa doma veidot mazu datu bāzi, lai apkopotu Skrundas novadā pieejamos īpašumus, tā palīdzot tiem, kuri izvēlas nākt uz laukiem. Lielākoties cilvēki izvēlas būt tuvāk lielajām pilsētām, kurās ir darbs.

Tomēr mūsu novadā ir daudzi jauni un uzņēmīgi cilvēki, kuri veido uzņēmumus un nekur projām braukt negrasās.”



Skrundas novadā paredzēts:
  • pašvaldības speciālistu mācības, lai nodrošinātu atbalstu ģimenēm, kas atgriežas uz dzīvi šeit;
  • sarunu vakari, kuros aicināti piedalīties gan remigranti*, gan citi iedzīvotāji;
  • informēt diasporu un remigrantus, veicināt izpratni par iespējām Latvijā.
* Tie, kuri atgriezušies, pārcēlušies vai domā to darīt


Projekts Remigrācijas sekmēšanas pakalpojumi pašvaldībās
  • Skrundas novadā tas notiek no oktobra līdz nākamā gada maijam.
  • Kopējās izmaksas (9500 eiro) sedz VARAM.
  • Informācija, sazinoties ar Evu Behmani: eva.behmane@skrunda.lv.
-------------------------------------------------------------------------



BĒRNI IEKĻAUJAS ĀTRI


Kuldīgas Centra vidusskolas direktore Brigita Freija skaidro, ka vairāk iznāk pievērst uzmanību tiem bērniem, kuri ar vecākiem atgriezušies no ārzemēm.


„Katrs gadījums ir citādāks. Ir būtiski, no kādas skolas bērns nācis. Bet pārsvarā viņi iekļaujas ātri. Neesmu dzirdējusi, ka kādam būtu problēmas, atnākot no Rīgas vai citas pilsētas skolas. Jebkuram atnācējam no ārzemēm vispirms diagnosticējam zināšanas un prasmes, lai noteiktu, kurā attīstības posmā viņš ir. Tiem, kuri atbrauc no ārzemēm, mēdz būt grūtāk ar latviešu valodu. Gadās, ka dzimtā latviešu valoda jāmāca no pašiem pamatiem. Notiek individuāls darbs ar skolēnu. Bet kopumā – ja jau līdz manam kabinetam nav nonākts, tad problēmu nav.”

-------------------------------------------------------------------------



VIEDOKĻI

Teksts: Jolanta Hercenberga
Foto: Laila Liepiņa

Vai zināt kādu, kurš no lielpilsētas vai ārzemēm atgriezies uz dzīvi mazpilsētā vai laukos?



Kārlis Romonovskis, pensionārs:
– No manējiem neviens uz ārzemēm nav braucis strādāt vai dzīvot, tāpēc nav vajadzības atgriezties. Meita dzīvo Rīgā, bet es tur negribētu. Zinu, ka pēdējā laikā daudzi pārceļas no Rīgas uz Kuldīgu. Droši vien tāpēc, ka Rīgas dzīve nogurdina: stundu uz darbu jābrauc, otru stundu bērns uz bērnudārzu jāved, stress, sastrēgumi. Īpaši tagad, kad var strādāt attālināti no mājām, cilvēki labāk jūtas mazpilsētā.



Mārīte Šlitere, strādā zāģētavā:
– Latvija ir mājas, un tajās visiem gribas atgriezties. Es labāk dzīvošu nabadzībā, tomēr te palikšu, bet visi tā negrib. Mani radi dzīvoja Anglijā, atgriezās Latvijā, bet ik pa laikam atkal brauc tur. Te jau nevar nopelnīt, tāpēc uz palikšanu nevar iekārtoties. Ja būtu tāds darbs, par ko var nopelnīt normālu algu, prom neviens nebrauktu. Man ir četras meitas, viena dzīvo Itālijā. Latvijā nebija, ko darīt, un viņa aizbrauca. Nu iekārtojusies, un viņu vairs nekas neatvilinās atgriezties.



Jānis Felšaus, pensionārs:
– Tieši otrādi. Mans krustdēls gatavojas braukt prom. Viņš jau ir Londonā, pēc Jaunā gada arī ģimene pārcelšoties. Nevar spriest, kas ir labi un kas slikti. Kā katrs uzskata, tā rīkojas. Labāk būtu, ja vairāk atgrieztos tie, kuri aizbraukuši uz ārzemēm, bet, ja laba darba nav, tad te nav, ko darīt.



Marija Kobaska, noliktavas pārzine:
– Daudzi aizbrauc, bet daudzi arī atgriežas. Citiem noveco vecāki, un vajag viņus atbalstīt. Citiem ārzemēs nepaveicas, tad viņi mēģina atkal šeit. Citi iekrājuši naudu, sāk te savu biznesiņu. Ja būtu iespēja labāk nopelnīt, daudzi atgrieztos. Es pati negribētu uz ilgu laiku braukt prom, bet uz īsu laiku, lai piepelnītos, varbūt arī brauktu.



Kristīne Jēkabsone, auklē bērnu:
– Zinu ģimeni, kas atgriezās no Vācijas, bet naudas ziņā viņiem iet ļoti grūti. Gribot atgriezties pavisam, tomēr nolēmuši, ka vēl kādu laiku strādās Vācijā. Atrast Latvijā labi atalgotu darbu ir grūti, bet viņi pieraduši dzīvot tā, ka nav jāskaita pēdējās kapeikas. Man ir labs darbs, normāla alga un mazs bērns, tāpēc es šeit dzīvoju. Ja bērns būtu lielāks, arī es tomēr aizbrauktu uz ārzemēm pastrādāt. Alga šeit it kā normāla, bet viss ir drausmīgi dārgs. Visam nepietiek.



Ilze Goldberga, auklē bērnu:
– Nezinu nevienu tādu. Es pati no Kuldīgas pārcēlos uz Padures pagastu – uzbūvējām māju. Es lielpilsētā nevarētu dzīvot, jo man nepatīk burzma, troksnis. Daudziem patīk tas, ka apkārt nav daudz cilvēku, ir lielāka privātā teritorija, tāpēc viņi pārceļas uz mazpilsētu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kāds būtu labākais novadu reformas variants?
Kuldīgas novads kopā ar Skrundas un Alsungas novadu.
Apvienots Kuldīgas, Skrundas un Alsungas novads un Jūrkalnes pagasts.
Kuldīgas novads kopā ar Skrundas novadu.
Kuldīgas novads kopā ar Alsungas novadu un Jūrkalnes pagastu.
Alsungas novads apvienots ar Gudenieku un Jūrkalnes pagastu.
Lai viss paliek, kā ir tagad.
Man pilnīgi vienalga, tāpat nekas nemainīsies.
Kurzemnieks Horoskopi