Aizvērt

Cilvēks var palīdzēt dabai atjaunoties

2020. gada 21. septembrī, 10:40
Raksta autors: Linda Kilevica
Cilvēks var palīdzēt dabai atjaunoties
Priekškāpu noturībai pret vētrām Carnikavā uzstādīti žodziņi. Tie ne tikai nostiprina priekškāpas pret vējiem, bet arī novirza cilvēku plūsmu tā, lai šo zonu pārmērīgi neizbradātu.
Foto: Carnikavas novada dome
Baltijas jūras piekrastē liedagu no civilizācijas daudzviet nodala meži. Retais zina, ka ne vienmēr tos ierīkojusi pati daba. Cilvēka roku darbs bijis to izciršana, tad radusies sajēga, ka virsū nāk kāpas, un atkal sastādīti koki. Līdz ar to piejūras mežainajām kāpām joprojām ir nepieciešama mūsu palīdzība, un tās sniegšanā unikāla pieredze gūta Carnikavas novadā.
Daudzveidība zūd

Carnikavas teritorijā LIFE CoHaBit projektā "Piekrastes biotopu aizsardzība dabas parkā "Piejūra"" veikta krasta un mežaino piejūras kāpu atjaunošana. Carnikavas novada pašvaldība projektā ir vadošais partneris, pārējie partneri ir biedrība "Baltijas krasti", Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments un Dabas aizsardzības pārvalde. Savā pieredzē krasta erozijas mazināšanā un mežaino piejūras kāpu apsaimniekošanā dalās Carnikavas novada pašvaldības pārstāve, LIFE CoHaBit projekta vadītāja Gundega Ulme, biedrības "Baltijas krasti" projektu vadītāja un vides eksperte Agnese Jeņina un AS "Latvijas Valsts meži" Rietumvidzemes reģiona Meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs Vilmārs Katkovskis.

Piejūras biotopu veido vairākas ekosistēmu grupas. Atsevišķas dzīvotnes ir kāpas, piejūras mežainās kāpas, priekškāpas. Katrai grupai ir savi raksturīgie ģeoloģiskie procesi, fauna un flora. Tikai konkrētā biotopā var atrast kādas īpašas puķes vai kukaiņus, kuriem nepieciešami konkrētie vides apstākļi.

No idejas līdz mežaino kāpu atjaunošanai pagāja kādi desmit gadi, stāsta Gundega Ulme.


Kāpēc bija nepieciešams kaut ko darīt piejūras kāpās? G. Ulme stāsta, ka projektu apstiprināja un sāka īstenot 2016. gadā, bet ideja esot ap desmit gadu veca. "Viens no mērķiem ir mazināt antropogēnās slodzes ietekmi un atjaunot vērtīgos piekrastes biotopus, kā arī veicināt ilgtspējīgu apsaimniekošanu dabas parkā. Viens no lieliem uzdevumiem, kas jau ir pabeigts, ir jauna dabas aizsardzības plāna izstrāde dabas parkam "Piejūra"," viņa atklāj.


A. Jeņina turpina, ka svarīgi bijis sākt teritorijas apsaimniekošanu: "Sabiedrībā valda uzskats, ka dabas aizsardzības teritorijā atstājam visu, kā ir, lai daba pati tiek galā. Beidzamajos gados šis uzskats stipri mainās, un mēs to skaidrojam, īpaši runājot par mežainajām kāpām, pelēkajām kāpām, arī piekrastes un priekškāpām. Ja neapsaimniekosim un neatjaunosim šīs teritorijas, nepalīdzēsim tām būt daudzveidīgākām, tās sāks izzust."

Ja stāda, tad jākopj

Pelēkās kāpas ir posms starp priekškāpu un mežainajām kāpām. "Parasti vējš tur apstājas, ir diezgan karsts. Mežs tur vēl nav attīstījies, ir skrajas dažas priedes. Zemsedze tiešām ir pelēka, tur ir ķērpji, sūnas, mazie lakstaugi," biotopu raksturo A. Jeņina. Agrāk šos klajumiņus aktīvi izmantojuši mazie zvejnieki. Viņi tur žāvēja tīklus, cēla ārā laivas, un šo darbību dēļ teritorija neaizauga. Tagad zvejniecība nav tik aktīva, un pelēkās kāpas aizaug. "Lai saglabātu daudzveidību un skaisto atklāto vidi, ejam un mēģinām biotopu atjaunot – ņemam ārā mazās priedītes," stāsta vides eksperte. 

Ar Carnikavas novada veikumu vēlas iepazīties Jūrmala un citas piekrastes pašvaldības, jo tā ir ļoti laba pieredze, uzskata Agnese Jeņina.

Līdzīgi esot ar mežainajām kāpām. A. Jeņina atgādina, ka reiz visā piekrastē intensīvi izcirta mežus. Tad apdzīvotām vietām nāca virsū ceļojošās kāpas. Lai tās apturētu, mežus stādīja – blīvi un daudz. "Pēc tam piekrastes josla aizgāja aizsargjoslā, dabas parka teritorijā, un nekas vairs netika darīts. Taču, ja mežu stāda, tas ir jākopj. Tad mēs sākām retināt mežainās kāpas, veidojām lauces, mēģinājām panākt tādu mežu, kāds būtu attīstījies dabiskos apstākļos, cik nu mēs to varam ietekmēt," viņa skaidro.

Ne viens vien zaļi domājošais šai brīdi varētu vaicāt: kā tad daba pati tika galā, kamēr cilvēku nebija? "Ja mežainajās kāpās atstātu blīvi augušos, cilvēku stādītos kokus, dabas daudzveidības nebūtu," cilvēka iejaukšanos pamato A. Jeņina. "Būtu sīkas, kroplas priedes, zemsedzē skujas un dažas sūniņas. Šāds mežs ir tumšs un nepatīkams cilvēkam ienākt. Ja to atjaunojam un kopjam, parādās daudzveidība un mums ir patīkami tur atrasties, atpūsties un gūt estētisku baudījumu."

Iztiek bez naglām

Krasta stiprināšanai Carnikavā izmantoti divu veidu žodziņi. G. Ulme stāsta, ka vispirms jēgpilni izlietotas niedres, kas palika pāri pēc lagūnas atjaunošanas šajā projektā Rīgā: "Niedru sētiņas uzcēlām apmēram metra augstumā, un gada laikā pie tām jau uzkrājušās smiltis. Sastiprināšanai izmantojām naglas, tas bija kopumā sarežģīts process. Otra ideja – pēc darbiem mūsu atklātajās kāpās priedītes līdz 20 cm diametrā retinājām ārā. Lokanās priedītes no pelēkās kāpas nesa piekrastē un pina zaru žodziņus, tās bija tikai darbaspēka izmaksas un nebija nekādu citu materiālu."

Cilvēki atceras, ka agrāk kāpu stiprināšanai pie jūras stādīja kārklus. V. Katkovskis arī Carnikavā dziļāk mežā redzējis saglabājušos atsevišķus kārklu stādus. "Šobrīd tie izskatās briesmīgi – lieli, izkaltuši. Sava bioloģiskā niša un funkcija tiem ir. Var izmantot kāpu apturēšanai, jo kādreiz tā ir darīts, un tas strādā. Jautājums ir, kā to darīt labāk? Vai izmantot ātraudzīgo un izturīgo kārklu, vai stādīt priedes? Agrāk tā ir darīts lielās platībās, un pierādījies, ka tā var apturēt kāpu pārvietošanos. Tas ir izšķiršanās un estētisks jautājums, ko cilvēki grib redzēt jūrmalā. Vairāk nekā 80 gadu ilgā pieredze rāda, ka jebkurš kokaugs, kurš pietiekami labi aug sūros un nabadzīgos apstākļos, izpilda kāpu apturēšanas funkciju," saka meža speciālists.

Viens no uzdevumiem bijis arī ierobežot invazīvās augu sugas – krokaino rozi un Tatārijas salātu, kas ir agresīvas, ātri atjaunojas un izspiež dabisko biotopu, atzīmē G. Ulme. Lai nostiprinātu kāpas, agrāk stādīti ne tikai kārkli, bet arī šī piekrastē tagad biezi saaugusī roze un citas sugas, kas ir ļoti ekspansīvas, pārņem teritoriju un neļauj augt citiem augiem, īpaši mazākiem. "Projekta laikā krunkaino rozi ņemam ārā," norāda A. Jeņina. Tāpat Tatārijas salāts esot normāla suga Viduseiropā, bet pie mums tas pārāk izplešas ar savu pieneņveida sakni. Kad augs sējas, no viena rozā ziediņa izlido tūkstošiem sēklu. Tāpēc no kāpām to ravē laukā.

Smalki satamborēja

Koku likvidēšana parasti izraisa sabiedrības pretreakciju, un tā bijis arī Carnikavā. Projekta īstenotāji apzinājušies, ka ļoti daudz jārunā ar cilvēkiem, un šī bijusi ļoti laba pieredze, ka tas jādara vēl vairāk, atzīst V. Katkovskis. A. Jeņina piekrīt, ka ļoti liels darbs jāiegulda, stāstot cilvēkiem, kāpēc traktoram vajag iebraukt mežainajā kāpā un palīdzēt tai atjaunoties.


Domāt par problēmu risinājumiem kopā ar biologiem bija gan izaicinājums, gan laba un auglīga pieredze, uzskata Vilmārs Katkovskis.


"Attiecībā uz mežaino kāpu viena no zvanītāju rūpēm bija – jūs te izcirtīsiet, un sāks atkal tās kāpas staigāt!" pastāsta V. Katkovskis. "Netiek izcirsti visi koki, un tas nekādā mērā neietekmēs kāpu ceļošanu. Tur, kur mežs aug virsū, pat izcirstu koku saknes smilti notur." Koku retināšana esot mežinieku ikdiena. "Piejūras parkā ļoti labi varēja redzēt, ka ilgi nekas nav darīts. Mežaudzēm ir 70 gadu, bet koki izskatās līdzvērtīgi 15–20 gadu vecām priedēm," viņš norāda.

Vai patiešām eksistē zaļo un mežinieku sadarbība bez kardinālām viedokļu sadursmēm? A. Jeņina atbild, ka tāpēc projekta plānošana ilgusi gandrīz gadu: "Izvēlējāmies teritorijas, metodes, intensitāti. Bija ļoti smalka tamborēšana. Šī bija ļoti laba pieredze mežsaimniekiem kopā ar biologiem, tika radīts labs kompromiss, kā atjaunot piekrastes biotopu, palīdzēt dabai atkopties labāk un ātrāk." V. Katkovskis atzīst, ka reizēm diskutējuši un strīdējušies, taču šī esot dabas aizsardzības teritorija, kuru pārvalda "Latvijas Valsts meži" un šeit nevienam citam nevar deleģēt meža apsaimniekošanu. "Iesaistīšanās bija liels izaicinājums atkāpties no ikdienas kanoniem meža kopšanā. Šis mežs pēc kopšanas izskatās labāk un būs labāks," viņš ir pārliecināts.

Arī citas piekrastes pašvaldības Latvijā jau taujājot pēc Carnikavas pieredzes. "Mūsu pieredze ar piejūras mežainajām kāpām ir unikāla un ļoti laba. Bāze ir izstrādāta pietiekami laba, lai šos darbus varētu veikt citās Latvijas piekrastes teritorijās," uzskata A. Jeņina.

Citādi gan esot vietās, kur ir stāvkrasts. "Tie vairāk ir pie atklātās jūras, kur procesi ir daudz dinamiskāki. Diemžēl, kā saka erozijas eksperts Jānis Lapinskis, ideālā variantā neko nevajag darīt. Stāvkrastos cilvēkam gribot negribot ir jāatkāpjas, daba ņem virsroku," skaidro A. Jeņina. "Citās piekrastes teritorijās, kur krasti ir lēzenāki, mums patīk iet atpūsties, izbradāt kāpu augus. Tur tomēr vajadzētu uzlikt žodziņus vai nostiprināt kāpas, lai augi un kāpa spētu atjaunoties. Atpūtnieku iemīļotās vietās ir vērts ieguldīt laiku un naudu, lai tās uzlabotu un palīdzētu dabai noturēties."

 

Uzziņai
Mežainas piejūras kāpas
  • Ilgstoši dabiski vai pusdabiski meži uz piejūras kāpām ar labi attīstītu kokaudzes struktūru un raksturojošo, ar mežu saistīto sugu kopu.
  • Samērā rets biotops – aizņem 0,9% no Latvijas sauszemes platības jeb 60 000 ha kopplatībā.
  • Biotopa koncentrācijas vietas sakrīt ar lielāko Baltijas jūras iepriekšējo attīstības stadiju kāpu masīvu atrašanās vietām: Bernāti, Kolkas apkārtne, posms starp Enguri un Ragaciemu, Rīgas jūras līča dienvidu daļa, Saulkrasti u.c.
Avots: Dabas aizsardzības pārvalde






Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai gatavojat krājumus ziemai:
Konservēju paša izaudzēto, pietiek visi ziemai
Pērku ogas un dārzeņus, jo savam ievārījumam ledusskapī jābūt
Ja sanāk laika
Neko negatavoju – visu var nopirkt veikalā.
Par to nedomāju
Kurzemnieks Horoskopi