Aizvērt

Jābūt kārtīgam saimniekam

2020. gada 23. oktobrī, 08:40
Raksta autors: Liene Andersone
Jābūt kārtīgam saimniekam
Pētnieks Matīss Žagars uzsver: "Mēs nevaram draudzēties ar cilvēku, ko neesam labi iepazinuši, tāpat nevaram apsaimniekot resursus, ko nepazīstam. Ja saimnieks savu ezeru saprot, pazīst, tad labi saimniekot ir iespējams."
Foto: Egons Zīverts
Pieaugot iedzīvotāju interesei par aktīvo ūdenstūrismu un atpūtu pie iekšējiem ūdeņiem, upēm un ezeriem, tajos makšķerējot, laivojot, peldoties, ūdenstilpēs bieži tiek pamanītas dažādas problēmas. To cēlonis galvenokārt ir cilvēka ietekme uz dabu, norāda iekšējo saldūdeņu pētnieks Matīss Žagars. Viņš uzskata, ka problēmas, kas rūp cilvēkiem, ir jārisina prioritārā kārtā, jo tas ir iesākums stāstam par ekosistēmas saglabāšanu un cilvēku lomu tajā. "Ir jādara tā, lai ekosistēma būtu līdzsvarā, bet, lai to panāktu, daudz kas ir atkarīgs no saimnieka un saimniekošanas metodēm," pauž M. Žagars.
–       Kas ir pašreizējās problēmas, kurām pastiprinātu uzmanību pievērš zinātnieki un kurām vienlaikus pastiprināta uzmanība būtu jāvērš arī sabiedrībai – tiem, kas izmanto ezerus un upes?
–       Man jau liekas, ka tieši pretēji – uz tādām lietām un tēmām jāskatās no sabiedrības skatpunkta, atklājot, kas ir svarīgi un kas sāp. Cilvēki saka, ka ezeros ir par maz zivju, ezeri aizaug, tajos ir zaļš ūdens. Kādreiz tur varēja peldēties, bet tagad tas vairs nav iespējams, jo viss krasts ir niedrains, aizaudzis. Saka, ka par daudz zvejas un par maz makšķerēšanas, vai otrādi. Tad mēs kā zinātnieki uz šiem jautājumiem mēģinām atbildēt. Katram zinātniekam ir fundamentālie jautājumi, uz kuriem mēs gribam atbildēt, bet kuri ir šaurāki, atbilstoši katra interešu sfērai. Nav vērts runāt, ja mani interesē zivju migrācija starp Liepājas ezeru un Baltijas jūru, bet tas, kas cilvēkiem rūp, ir, piemēram, kāpēc Burtnieku ezerā ūdens ir zaļš un zied, kā šo problēmu risināt. Es savā darbības sfērā nedaudz nodarbojos ar fundamentāliem jautājumiem – tā ir zinātnieka zinātkāre, kas vienā brīdī pārvēršas par kaut ko pielietojamu. Strādāju pamatīgāk ar jautājumiem, kurus es jau nosaucu, – tā ir ezeru apsaimniekošana un veidi, kā to darīt veiksmīgāk.
Es esmu saskāries ar visu no A līdz Z – sākot ar Liepājas ezeru, kas ir ļoti labā ekoloģiskā stāvoklī, un beidzot ar kaut kādiem maziem ezeriem, kas ir maluzvejnieku nospiesti, kas ir ļoti sliktā stāvoklī. Ja prasāt par zivīm, tad Latvijā ir viss spektrs. Kas visvairāk ietekmē dabu? Tas ir cilvēks. Ja mēs dabu liekam mierā, tad ar to viss ir labi, bet brīdī, kad mūsu, cilvēku, kas arī ir daļa no dabas, rīcība un ietekme sāk dominēt pār citu sugu ietekmēm, rodas problēmas. Sākas piesārņošana, zivju pārzveja. Šur un tur pilsētezeros Latvijā redzam, ka gadiem iekšā gāzta kanalizācija vai naftas produkti, un tas ir rezultējies ar to, ka ezeri ir fiziski piesārņoti ar kaut kādiem mēsliem. Tāpat redzams, kas notiek, ja cilvēki nesamērīgi sāk zvejot zivis. Loģiski, ka zivju paliek mazāk. Tiek ietekmēta visa ūdens ekosistēma. Šobrīd daudz kas ir tieši atkarīgs no saimniekošanas. Mums ir vien saujiņa ezeru, kurus neaiztiekam, teiksim, Teiču purva pašā viducī. Visus pārējos mēs esam ietekmējuši vairāk vai mazāk. Cilvēks ietekmē visu: es varu salaist ezerā iekšā savu mazmājiņu, varu noķert pārāk daudz līdaku – cilvēka ietekmei nav robežu! Ietekmes veidu ir ārkārtīgi daudz, un tie ir ļoti dažādi!

–       To, ka notikušas izmaiņas zivju sugu populācijā un daudzumā, mēs izjūtam. Pagājušā gadsimta sākumā pat nelielos strautos, tāpat upēs un ezeros bija liela zivju bagātība: grāmatās var lasīt par tādām sugām, kuras mūsdienās ir kļuvušas ekskluzīvas, vai par tām dzirdēts reti.
– Mēs, zinātnieki, sakām, ka šīs sakarības ir lineāras: jo vairāk cilvēku, jo mazāk zivju. Cilvēku ietekme uz vidi un dabu lielākoties mēdz būt negatīva. Mans skats uz nākotni nav viennozīmīgi negatīvs, bet mēs nevaram šodienu salīdzināt ar to, par ko bērnībā lasījām, piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa stāstā  "Ar makšķeri". Tas bija kaut kas cits. Es mīlu aizbraukt uz ziemeļiem un apskatīties tās ekosistēmas, kas joprojām ir cilvēku neskartas. Tajā pašā laikā es esmu strādājis Indijas okeānā, kur ir cilvēku vēl ekstrēmāk skartas ekosistēmas. Nevar vienmēr raudzīties uz situāciju negatīvi. Ņemot vērā šo problēmu, arvien vairāk mācāmies saimniekot, mācāmies saprast, kā dzīvot līdzsvarā.

– Runājot par apsaimniekošanu, visbiežāk dzirdams, ka iekšzemes ūdeņos par tiem atbildīgie vai pārziņi ielaiž kādas sugas zivju mazuļus.
– Tas nav nekāds universālais risinājums vienkārša iemesla dēļ –  ezers ir kā caurs maiss, kurā mēs beram iekšā, bet pa otru galu atkal ņemam ārā. Piemēram, ja aktīvi notiek maluzvejniecība, un tā mums ir diezgan aktīva. Kāda jēga, ja ielaižam mazuļus, bet visas lielās, pieaugušās zivis, tiklīdz tās ir atspērušās, uzreiz apēdam? Vidēji ņemot, Latvijas ezeros nav tik daudz zivju, cik varētu būt dabiskos apstākļos. Tādēļ viss ir atkarīgs no tā, kā mēs saimniekojam. Ja saimniekojam prātīgi, tad zivju ir tik daudz, ka mums tās ir patīkami ķert.

–       Kas ir prātīga apsaimniekošana?
– Vispasaules prakse rāda, un es kā zinātnieks ticu, ka tam apakšā ir labas zināšanas – tāpat kā mēs nevaram draudzēties ar cilvēku, ko neesam labi iepazinuši, tā mēs nevaram apsaimniekot resursus, ko nepazīstam. Viss sākas ar saprašanu, kas mums ir un cik daudz tā mums ir: cik daudz ir zivju, kādā stāvoklī ir ekosistēma? Šo atbilžu gūšana ir līdzīga mežu taksācijai – tikai mežā redzi, cik daudz ir koku, kādas ir to sugas, kāds koku resnums. Kad saprotam, kāds mums ir tas mežs, attiecīgi varam meklēt veiksmīgāko saimniekošanas veidu. Mēs, zinātnieki, varētu pateikt, ka tā ekosistēma, lūk, ir sliktā stāvoklī un jūs neko nevarat ņemt ārā, bet šī savukārt ir tik labā stāvoklī, ka 23 procentus no līņiem jūs varat ņemt ārā un nekas nenotiks – ekosistēma spēs pati sevi uzturēt un būs labā stāvoklī. Apsaimniekošanai jānotiek pakāpeniski – jāsaprot, kāds tas ūdens ir, un tad var pielāgot saimniekošanas metodes ūdens stāvoklim. Ūdeņi ir dažāda ražīguma. Liepājas ezers ir superražīgs, bet paņemam dziļos Latgales ezerus – tie ir mazāk ražīgi, tukšāki, ne tik bagāti. Līdzīgi kā ar augsnēm – melnzeme ir bagātāka nekā smilts. Liepājas ezerā vai kādos seklākos ezeros barības vielu ir vairāk – tas jau ir pēc dabas noteiktā. Citviet atkal tā nav. Ja saimnieks savu ezeru saprot, pazīst, tad labi saimniekot ir iespējams. Tas ir tas pats, kas ar mežiem un lauksaimniecības zemēm, un jebkuru citu dabas resursu.

Pamatā ezerus, īpaši lielos, apsaimnieko pašvaldības, līdz ar to arī zinātnieki pārsvarā sadarbojas ar pašvaldībām, stāstot, diskutējot par saimniekošanu ezeros. Mēs nedodam gatavas atbildes, bet kopīgi meklējam veidus, kā rīkoties tagad, lai ezers būtu ilgtspējīgs arī nākotnē. Liepājas ezers ir pozitīvais piemērs. Esam novērtējuši ekosistēmu, sākot ar to, vai zivīm ir, ko ēst, līdz tam, kā zivis aug, cik daudz to ezerā ir. Dati ļauj kompleksi izvērtēt, kā ezers ticis apsaimniekots. Līdzīgi kā ar mums, cilvēkiem, ekosistēmā – mums ir vajadzības, un arī zivīm tādas ir.

 



Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kur lasāt laikrakstu “Kurzemnieks”?
Abonēju laikraksta drukāto versiju gadam
Abonēju laikraksta drukāto versiju trim mēnešiem
Abonēju laikraksta drukāto versiju mēnesim
Abonēju laikraksta elektronisko versiju
Pērku regulāri
Nopērku, ja pamanu man interesējošu tēmu
Sekoju “Kurzemniekam”” sociālajos medijos
Izlasu citur - bibliotēkā, pie kaimiņa u.c.
Nelasu
Kurzemnieks Horoskopi