Aizvērt

Ar lepnumu par savu pļavu

2021. gada 19. aprīlī, 07:45
Raksta autors: Liena Trēde
Ar lepnumu par savu pļavu
Linda Uzule stāsta, ka ar dabiskajiem zālājiem bagāta ir Abavas ieleja. Par to, kā saimniekot, ja īpašumā ir šāda vērtība, viņa izglīto zemju īpašniekus visā Latvijā.
Pērn noslēdzās dabas skaitīšanas ceturtā sezona, kad eksperti apsekoja un uzskaitīja dabas vērtības, tostarp vairāk nekā 130 000 hektāru zālāja. No tiem vien 45% atzina par bioloģiski vērtīgiem, bet, kā stāsta Latvijas Universitātes lektore, Dabas aizsardzības pārvaldes biotopu eksperte LINDA UZULE, vairākos gadījumos īpašnieki tikai vēlāk atzinuši, ka zālājus aparuši vai apmežojuši. Vaicājām ekspertei, kas veicinātu cilvēku izvēli par labu zālājam aramzemes vietā un ar kādām metodēm zālāja īpašniekiem to padarīt vērtīgāku.
Pērn noslēdzās dabas skaitīšanas ceturtā sezona, kad eksperti apsekoja un uzskaitīja dabas vērtības, tostarp vairāk nekā 130 000 hektāru zālāja. No tiem vien 45% atzina par bioloģiski vērtīgiem, bet, kā stāsta Latvijas Universitātes lektore, Dabas aizsardzības pārvaldes biotopu eksperte LINDA UZULE, vairākos gadījumos īpašnieki tikai vēlāk atzinuši, ka zālājus aparuši vai apmežojuši. Vaicājām ekspertei, kas veicinātu cilvēku izvēli par labu zālājam aramzemes vietā un ar kādām metodēm zālāja īpašniekiem to padarīt vērtīgāku.

– Vai situācija ir kļuvusi sliktāka?    
– Nedaudz pakalkulējot, šie bioloģiski vērtīgie zālāji aizņem 0,85% no visas Latvijas platības, kas lielā mērā ir tuvu tiem datiem, kas bija aktuāli jau iepriekš. Tā ka nevarētu teikt, ka aina ir labāka par cerēto, taču tā nav arī būtiski pasliktinājusies. Vēl gan nezinām, ko cilvēki jeb zālāju īpašnieki tālāk ar tiem darīs… Protams, kopumā vērtējot, tas tāpat ir kritisks rādītājs, ja saprotam, ka kaut kas īpaši labs aizņem tikai vienu procentu no teritorijas…

– Bet varbūt tas norāda uz to, ka teritorijās, kur šie bioloģiski vērtīgie zālāji ir, tā tomēr ir īpašnieku apzināta izvēle. Zālājs taču ir jāapsaimnieko! Vai arī ir tādi gadījumi, kad pats saimnieks nav pamanījis, ka viņa īpašumā ir vērtīgs zālājs?
– Interesanti, ka šādi gadījumi patiešām ir, un nereti kas vērtīgs saglabājas tieši teritorijās, kuras ir grūtāk aizsniedzamas vai apsaimniekojamas. Taču jāuzsver, ka zālājam apsaimniekošana ir nepieciešama. Lai tas varētu pastāvēt ilgstoši, bez cilvēka neiztikt! Šie zālāji gan veido tā saukto sēklu banku, kas augsnē spēj saglabāties pat vairākus desmitus gadu. Līdz ar to zālājs tiešām var arī dzīvot, cīnīties pats, mēģinot sagaidīt īsto saimnieku, kurš to nopļaus, ļaujot pēc tam uzziedēt pļavai visā krāšņumā. Īsāk sakot, tā tiešām reizēm gadās – atrodam skaistumu kādā meža laucē, kur agrāk ganīti lopi, bet tas labumiņš zālājā vēl ir saglabājies. Jautājums tikai: cik ilgu laiku tas noturēsies, ja nekas netiks darīts? 

– Iepriekš spriests, ka prasības par to, kā apsaimniekot vērtīgu zālāju, nu būs nedaudz stingrākas – ka nepietiks vien ar teritorijas appļaušanu, bet būs nepieciešams arī apsaimniekošanas plāns.  Vai šajā jautājumā kas pavirzījies uz priekšu?  
– Šobrīd spēkā ir tie paši nosacījumi, kas bija iepriekš, bet nākotnē, protams, gribētos virzīties uz to, ka tiek izstrādāti, piemēram, zālāju apsaimniekošanas plāni, lai vismaz tās platības, kas mums jau ir, arī saglabātos, nevis aizietu postā nepareizas apsaimniekošanas dēļ. Plāni vajadzīgi arī tādēļ, lai saprastu, kas katrā zālājā labs, kas slikts un ko darīt, lai to uzlabotu. Mana pieredze liecina, ka nereti cilvēks ir pārliecināts, ka ar viņa pļavu viss ir vislabākajā kārtībā, pat perfekti – puķes zied un tamlīdzīgi. Taču tad, kad aizbraucam un novērtējam, kas tad tur īsti zied, izrādās, situācija ne tuvu nav "perfekta". Te jāņem vērā, ka, tāpat kā cilvēki, arī puķes ir dažādas un ka katrai ir citas prasības pret dzīvi. Tieši tāpēc ir noteiktas bioloģiski vērtīgo zālāju indikatorsugas, ko uzskaitām, tāpat arī retās sugas, ko meklējam. Nereti cilvēkam bez atbilstošas izglītības to konstatēt ir grūti. 

– Atgriežoties pie tā, ka par prasībām vēl tikai diskutē, – vai tas neietekmē arī maksājumus, uz ko var pretendēt zālāju īpašnieki?
– Šobrīd nauda ir sadalīta, un ir sācies nākamais periods. Varam cerēt uz nākotni un to, ka Eiropa kopumā ieturēs zaļo kursu, kas, iespējams, atspoguļosies arī kā lielāki platībmaksājumi. Te gan no svara būs valsts iekšējā politika jeb tas, kā par naudas sadali lems, piemēram, Zemkopības ministrija.

– Pagājušajā gadā projektā "Grasslife" tika uzsākta akcija "Iesēj savu kvadrātmetru", lai vairotu daudzveidību pļavās, kur tas vēl iespējams. Saprotu, ka secinājumus izdarīt vēl pāragri, taču kāds, no eksperta viedokļa raugoties, varētu būt efekts šādam pasākumam? Īsāk sakot, vai ir iespējams iesēt pļavu, kas ar laiku kļūtu bioloģiski vērtīga?
– Akcija, protams, vairāk vai mazāk bija sabiedrisko attiecību gājiens, lai pievērstu sabiedrības uzmanību tam, ka bioloģiski vērtīgie zālāji pie mums ir apdraudēti. Viena kvadrātmetra apsēšana pati par sevi, protams, neko neglābs.

– Bet ko varam darīt?
– Nekas labāks par regulāru pļaušanu vai ganīšanu, kas var arī savstarpēji kombinēties, vēl nav izdomāts. Tā mūsu senči zālājus ir apsaimniekojuši pirms 100 gadiem, kad dabisko zālāju īpatsvars bija 30%, un tā būtu jāturpina. Tajā pašā laikā ir gana daudz nosacījumu, ko vajadzētu ievērot. Piemēram, jāvērtē zālājā uzturošā ganāmpulka blīvums, jo dabiskās pļavas ir daudz jutīgākas par sētajām ekosistēmām. Tāpat jāskatās, vai biotopā nav kādas problēmas. Ja tādu nav un arī bioloģiskā daudzveidība ir gana plaša, tad, visticamāk, ar to arī pietiks, ka reizi gadā teritoriju nopļaujam un nopļauto novācam. Tomēr ir arī situācijas, kad tiek konstatētas kādas problēmas, piemēram, atklātas tā sauktās ekspansīvās augu sugas. Viena no tādām, kas, domājams, daudziem ir pazīstama, ir suņuburkšķis. Ja tāda problēma ir, jādomā, ko darīt tālāk, jo nepietiks vairs ar nopļaušanu kaut kad augustā, visticamāk, vajadzēs tā saukto agro pļaušanu, kas var būt pirms Jāņiem vai pat vēl agrāk, skatoties pēc situācijas un laika apstākļiem. Tas svarīgi, lai neļautu suņuburkšķiem noziedēt un izkaisīt sēklas. Ja to nedarām, tad problēma tikai turpina attīstīties un suņuburkšķi vai citas ekspansīvas sugas pārstāvji var izkonkurēt pārējos pļavas augus pilnībā. Situācijas ir ļoti dažādas, tāpēc arī vajadzīgi plāni un vajadzīgs, lai uz pļavu paskatās kāds zinātājs. 

– Bet, piemēram, sēšana. Vai tādējādi iespējams uzlabot zālāja bioloģisko daudzveidību? 
– Latvijā tas varbūt vēl tikai attīstās, bet pasaulē tiešām ir iegādājamas dabisko zālāju sēklas – gan krietni lielākā apjomā, nekā vienam kvadrātmetram vajadzīgs. Tā ka teorētiski tiešām tā var darīt: iesēt sēklas un gaidīt, ka zālājs pamazām attīstīsies. To var arī pielietot gadījumos, ja zālājs sabojāts (šobrīd varbūt tas vairs nav tik aktuāli, bet pirms vairākiem gadiem vēl diezgan plaši laukos uzdarbojās mežacūkas), piemēram, ir izveidojies gana liels kailas zemes laukums. Tas jau atkal ir drauds, jo šajā "brīvajā vietā" ātri vien var ieviesties nevēlamas sugas. Šādās situācijās var nopļaut labo zālāju un uz kailās zemes izklāt sienu. Tā palēnām izbirs sēklas, bet citu augu ieviešanās būs apgrūtināta vai pat neiespējama. Tāpat var mēģināt izkaisīt siena smalkumus. Bet, protams, vienmēr ir jāsaprot, ka zālāji mēdz būt ļoti dažādi – ir tādi, kas attīstās mitrās augsnēs, citiem atkal tīkamāka sausa augsne u.tml. Tāpēc zālāja sēklas ir prātīgi ņemt no tādām vietām, kur ir daudzmaz līdzīgi augšanas apstākļi. Pretējā gadījumā var vienkārši nekas neizaugt.

– Tātad secinājums: jāmācās, pirms ķerties klāt zālājam! Ja nemaldos, ir arī izdota rokasgrāmata zālāju īpašniekiem? 
– Jā, tāda tiešām ir, ko bez maksas dod bioloģiski vērtīgo zālāju īpašniekiem, lai viņus izglītotu. Tāpat vēl arvien ir spēkā noteikums, ka, lai saņemtu maksājumus par bioloģiski vērtīgo zālāju, divu gadu laikā, kopš tas tiek konstatēts, īpašniekam ir jāapmeklē mācības, lai zinātu, ko darīt, ko nedarīt. Kopā ar īpašniekiem trenējamies, dodamies pļavās atpazīt augus un tā tālāk.

– Kad parasti organizējat šos kursus?
– Šogad kaut ko paredzēt, protams, nav iespējams, bet ierasti tas ir veģetācijas sezonas laikā. Pirmās mācības var būt aptuveni maija beigās, turpinājums – līdz pat septembrim.

– Taču bieži vien dzird komentārus, ka daudz izdevīgāk ir zālāju apart. Kāds būtu jūsu ieteikums, kāpēc tomēr izvēlēties zālāju jeb pļavu?
– Kā liecina mana līdzšinējā pieredze, cilvēki dalās divās kategorijās. Ir tie, kuri bioloģiski vērtīgo zālāju savā īpašumā izjūt kā apgrūtinājumu. Jāsaka, ka laika gaitā tādu gan kļūst arvien mazāk. Un tad savukārt ir cilvēki, kas nāk un par savu zālāju stāstu ar lepnumu. Kad uzzina skaitļus, cik vispār šādu teritoriju ir, viņi paliek vēl lepnāki. Un man, vadot mācības, tas ir galvenais mērķis – likt cilvēkiem sajust lepnumu par to, ka viņiem pieder kaut kas tik īpašs! Tāpat katru gadu runājam ar lēmumu pieņēmējiem par iespējām palielināt platību maksājumus. Zinām, ka nauda nereti dara brīnumus. Ja cilvēkiem būs izdevīgi saglabāt bioloģiski vērtīgās pļavas, tad to arī būs vairāk.
Taču, kā jau minēju, ir diezgan daudz ļaužu, kas kopj zālāju ar lepnumu, tāpat ir tādas vietas, kur patiesībā jau nemaz nav izvēles. Cilvēks var pat mēģināt zemi uzart, bet augsne ir tik sausa, pliekana, ka tur tāpat nekas neizaugs. Tādi gadījumi ir bijuši, ka cilvēks pēc laika atgriežas pie zālāja, kas turpina dzīvot savu dabisko dzīvi. Un, ja jau pašam vēl ir arī lopi, tad tā nav liela problēma vai apgrūtinājums. Citādi ir, ja lopu nav, ja nav, kur sienu likt. Tad izpildīt prasību, ka zālājs jāpļauj un vēl arī jānovāc, varbūt ir grūtāk.

– Ir jau gan arī tā sauktais "mobilais ganāmpulks"…
– Jā, Dabas aizsardzības pārvalde tiešām tādu piedāvā, bet cilvēki spēj arī paši kooperēties. Piemēram, ja kaimiņos ir kāda liela saimniecība, bet zemes ne tik daudz, tad saimnieki ir pat priecīgi, ka var lopus netālu pabarot. Tas jo īpaši aktuāli bija pirms pāris vasarām, kad valdīja ārkārtējs sausums. Šķiet, ka tad nopļauts bija viss iespējamais un pat vairākas reizes pēc kārtas…


 

Bioloģiski vērtīgs zālājs ir arī ļoti skaists. Īsts instagrama modelis.

 



Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kādas ir jūsu ieceres, ko rosina pavasara iestāšanās?
Sēt sēklas stādu audzēšanai
Darbi siltumnīcā
Dārza plānošana
Apkārtnes uzkopšana
Logu mazgāšana
Pastaigas dabā
Došanās pārgājienā
Sportiskas nodarbes ārā
Gatavot maltītes ārā uz grila
Šķūnīšu, garāžu kārtošana, atbrīvojoties no nevajadzīgā