Aizvērt

Saskaitītās dabas vērtības dara lepnus

2021. gada 26. jūlijā, 08:48
Saskaitītās dabas vērtības dara lepnus
Ģeologs, Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "Dabas skaitīšana" eksperts, kontrolieris Dainis Ozols uzsver, ka no šīs aktivitātes iegūta apjomīga ģeoloģiskā informācija.
Noslēgumam tuvojas apjomīgākais Latvijas dabas vērtību inventarizācijas projekts "Dabas skaitīšana", ko īsteno Dabas aizsardzības pārvalde. "Lielākā daļa "Dabas skaitīšanā" iegūto datu ir apkopoti. Par iegūtajiem rezultātiem esam sākuši gatavot ziņojumu Ministru kabinetam," saka projekta vadītāja Irisa Mukāne.
Vērtīgs blakusprodukts – ģeoloģiskie dati

Vairāku gadu garumā simtiem jomas ekspertu devās apsekot sešas Eiropas Savienības (ES) nozīmes aizsargājamu biotopu grupas (zālājus, mežus, purvus, jūras piekrasti un kāpas, upes un ezerus, kā arī alas un iežu atsegumus), lai noteiktu to daudzumu un kvalitāti. Izmantojot izpētei labvēlīgos laikapstākļus, alu un iežu atsegumu pētnieki ģeologa, projekta eksperta un kontroliera Daiņa Ozola vadībā vēl turpina kartēt šo biotopu grupu. 

Dabas skaitīšana vairāk attiecas uz dzīvo dabu, tādēļ projektā apseko tikai pamatiežu, smilšakmens un karbonātiežu, atsegumus, jo tie ir dzīvesvieta dažādiem dzīviem organismiem: sūnām, ķērpjiem, arī mazākiem dzīvniekiem. Projektā izvirzīti kritēriji – ja ala ir garāka par 3 m un iežu atsegums lielāks par 1,5 m², to kartē. Alām zīmē shēmu, nosaka apaugumā esošos lakstaugus, sūnas, ķērpjus, aļģes, kā arī uz iežiem mītošos dzīvniekus un to darbības pēdas. Jāpiemin, ka uz atsegumiem un alām ir īpaši liela sūnu sugu daudzveidība. D. Ozols atklājis jau esošo reto un īpaši aizsargājamo sūnu sugu jaunas atradnes, piemēram, alu spulgsūnai. Tā ir īpaša, jo tās dīglīši jeb protonēmas, kad tām uzspīdina gaismas staru, atspīd zeltaini zaļā krāsā, radot nedaudz mistisku iespaidu. Senāk kalnrači ticējuši, ka spulgsūnas norāda vietu, kur meklējams zelts.  

Ģeoloģijas speciālisti projektā pārbaudīja iepriekš zināmas alas un atsegumus, apsekoja vietas, kur šis biotops varētu būt, kā arī uzklausīja iedzīvotāju sniegto informāciju. Eksperts vērtē, ka, lai gan kartēšana ir bioloģiska, tajā iegūts arī vērtīgs blakusprodukts – ģeoloģiskā informācija. "Līdz šim valstī nav bijis vienota reģistra nedz par iežu atsegumiem, nedz alām, tādējādi var sacīt, ka jebkurš "Dabas skaitīšanā" kartētais un šībrīža uzskaitē iekļautais atsegums vai ala zināmā mērā ir jaunatklājums," skaidro D. Ozols. Pagaidām projekta laikā apzināts vairāk nekā 2000 iežu atsegumu un aptuveni 100 alu. Tik apjomīga šīs biotopu grupas izpēte Latvijā vēl nebija notikusi. Iepriekš vērienīgākais pētījums ar mērķi apzināt visus pamatiežu atsegumus bija Latvijas Petroglifu centra 2007. gadā īstenotais Salacas baseina smilšakmens atsegumu izpētes projekts. Tajā kartēti 203 atsegumi. D. Ozols pats piedalījies ģeoloģiskajā kartēšanā, kas Latvijā norisinājās vēl padomju laikos un ilga līdz 90. gadu sākumam. Pateicoties šai aktivitātei, aptuveni trešdaļa valsts ģeoloģiski apzināta salīdzinoši labi, bet par pārējo daļu iegūta vispārīga informācija. "Dabas skaitīšana" ir nenovērtējams projekts, tajā jaunatklāto atsegumu skaits ir milzīgs un, salīdzinot ar iepriekš zināmo, vairākkārt lielāks. Piemēram, par Gaujas Nacionālā parka krāšņajiem iežu atsegumiem bija jau agrāk pieejama informācija, bet šajā projektā uzkartējām pat trīs reizes lielāku iežu atsegumu skaitu, nekā līdz šim tika domāts," atzīst eksperts.

Labāka situācija ir ar alām, ko apzinājušas aktīvistu grupas, piemēram, atklātais sabiedriskais fonds "Dabas retumu krātuve". Tiesa, viņu iegūtie dati lielākoties paliek pašu apzinātāju rīcībā. Sarunbiedrs teic, ka vienīgais izņēmums ir entuziasta Induļa Krauzes veidotā vietne alas.lv, kurā informācija pieejama publiski. Valsts teritorijā atklāts vairāk nekā desmit jaunu alu, pārsvarā nelielas 3–4 m garas spraugas. Bijuši arī interesanti atklājumi. Skrundas pusē bija zināma aptuveni 6 m garā Lēpenieku ala. Kartēšanas laikā izrādījās, ka tā ir 20 un pat vairāk metru gara (līdz alas galam cilvēki vienkārši nespēja aizlīst). Līdzīgi Mazsalacas pusē Bezdelīgu klintīs bija zināma neliela aliņa, taču pēdējā gada laikā tai atvērās jauna eja, vismaz 20 m gara. "Tādi ir dabas procesi – kaut kas atsedzas, bet kaut kas aizbirst vai aizaug," skaidro eksperts, minot Cēsu Vintera alu un Rūjienas Jeru alu, kuru ieejas aizbrukušas. Līdzīga situācija veidojas Salacgrīvas pagasta Lībiešu upuralās, kur ieejas daļa nedaudz aizbrūk (vēl gan tur var iekļūt) un noslīdējušais materiāls ar nokrišņiem tiek ieskalots alā, aizverot ejas, pa kuram agrāk varēja izlīst. Šajā projektā atklāti arī divi pilskalni (viens Kurzemē, otrs Latgalē).

Par atrastajiem retumiem īpašs prieks

Ko iegūst tas, kura īpašumā konstatēts šis ES nozīmes aizsargājamais biotops? "Ja tas atrodas aizsargājamā teritorijā, tad īpašniekam pienākas kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežošanu. Citos gadījumos īpašnieks var vienkārši lepoties, ka viņam pieder kaut kas Latvijā un Eiropā rets, ko var rādīt radiem, draugiem," spriež D. Ozols. Privāto zemju īpašnieki nereti paši sazinājās ar projekta ekspertiem, aicinot aplūkot jaunus caurumus zemē un izvērtēt, vai tā nav kāda nezināma ala. Parasti izrādījies, ka pētniekiem tās jau zināmas, tomēr eksperti ir pateicīgi iedzīvotājiem par vēlmi iesaistīties dabas vērtību apzināšanā. D. Ozols min saimnieci no Lēdurgas apkārtnes, kura ziņojusi par alu savā īpašumā. Kaut tā neliela, no dabas viedokļa ļoti vērtīga, jo tajā aug īpaši aizsargājamā alu spulgsūna.  "Nevar apgalvot, ka privāto alu īpašnieki būtu mazāk ieinteresēti šo dabas vērtību apsaimniekošanā," teic dabas skaitīšanas eksperts. Tiesa, piedzīvotas arī ne tik pozitīvas situācijas. Sarunbiedrs atceras gadījumu, kad saimnieks dusmojies par pētnieku apmeklējumu viņa īpašuma alā un solījis vēlāk visas sūnas tajā noplēst.  "Tas, kā cilvēks izturas pret aizsargājamo biotopu savā īpašumā, atkarīgs no "burbuļa", kurā viņš atrodas. Ir tādi, kuri interesējas par dabu, bet ir arī tādi, kuri negatīvi attiecas pret jebkādu tās vērtību saglabāšanu," secina D. Ozols. Reizumis alas vai iežu atsegumi īpašniekam var kļūt par peļņas iespēju, tos par maksu piedāvājot tūristiem kā apskates objektu. Piemērs tam ir Riežupes alas pie Kuldīgas vai Vējiņu alas pie Straupes.

Valsts un pašvaldību īpašumā esošās alas nereti ir novada lepnums, kas tiek kopts, attīrīts no apauguma, garāmgājēju atstātajiem atkritumiem, pie tā tiek izveidota infrastruktūra. Protams, tad jārēķinās ar cilvēku lielāku interesi, arī vēlmi tajā ieskrāpēt savu vārdu vai citu zīmi, kas degradē šo krāšņo dabas vērtību. Pavasarī vietējā pašvaldība Liepas Lielajā Ellītē rīkoja skaņas un gaismas šovu, kas traucēja tur ziemojošo sikspārņu mieru. D. Ozols piekrīt – šie gadījumi apliecina, ka sabiedrību nepieciešams vairāk izglītot par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, apmeklējot šos biotopus. "Dabas aizsardzības pārvalde, kuras pamatu pamats ir iedzīvotāju informēšana, to aktīvi dara. Taču pašvaldībās vajadzētu būt piesaistītam vai algotam speciālistam, piemēram, novada ekologam, kurš pārzina šos jautājumus un varētu tos izskaidrot sabiedrībai. Šādi speciālisti šobrīd darbojas tikai retās pašvaldībās. Ceru, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas, kad novadi būs apvienoti un ar lielāku jaudu, pašvaldības varēs atļauties izveidot šādu amata vietu," teic D. Ozols. Viņš arī norāda, ka pie alām un iežu atsegumiem būtu jābūt izvietotai informācijai, ko tur noteikti nedrīkst darīt.

Vislabākā saimniekošana ir neiejaukšanās

Atsegumi meklējami visos Latvijas reģionos, bet visvairāk to ir Vidzemē (vairāk nekā puse, pat divas trešdaļas valsts iežu atsegumu un alu atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā) un Kurzemē. Pārsvarā tie atrodas gar valsts lielākajām upēm (Gauju, Salacu, Lielupi, Ventu, Abavu), bet krāšņi atsegumi ir arī gar mazajām ūdenstecēm (Svētupi, Vitrupi, Roju, Ostupi, Kaļķupi, Stiglavu u.c.). Vairāk nekā trīs ceturtdaļas ir smilšakmens atsegumi. Savukārt karbonātisko pamatiežu atsegumi ģeoloģisko īpatnību dēļ vairāk atrodas Daugavas ielejā. Savulaik tie tur aizņēma tiešām lielas platības, bet šobrīd lielumlielais vairums atrodas zem Pļaviņu un citu HES ūdenskrātuvju ūdeņiem un vairs nav uzskatāmi par ES aizsargājamu biotopu. Jāpiemin, ka biotopu klasifikācijā ir īpatnība, proti, iežu atsegumi nav jūras krastā, jo tur esošie ir daļa no jūras stāvkrastu biotopiem.

Ekspertu skatījumā iežu atsegumu un alu biotopu kvalitāte valstī kopumā ir laba, jo tie pārsvarā atrodas cilvēkiem grūti pieejamās un no saimnieciskā viedokļa neinteresantās vietās. Tādējādi tur ir ļoti ierobežota iedzīvotāju klātbūtne un attiecīgi arī darbība. Tiesa, novērota atsegumu kvalitātes pasliktināšanās, kas radusies tiešu vai pastarpinātu cilvēka darbību (rakumi, gravējumi klintīs, arī nobradāšana) rezultātā. Tāpat diezgan bieži to apkārtnē izmesti sadzīves atkritumi. Tas īpaši raksturīgs pie apdzīvotām vietām un viensētām, kur iedzīvotāji mēdz pāri kraujas malai izmest visu lieko – dažādus saimniecības atlikumus un atkritumus. Rezultātā atsegums aizaug ar nātrēm, tīteņiem, gārsu, citām nezālēm un uz tā vairs nav atrodama raksturīgā dabisko sugu daudzveidība. Tas ievērojami mazina konkrētās vietas estētisko pusi. Tas ir būtiski, jo daudzi pamatiežu atsegumi ir nozīmīgas apskates vietas. D. Ozols redzēto apraksta ziņojumā, ko sūta attiecīgajai pašvaldībai, lūdzot šai vietai pievērst pastiprinātu uzmanību.

Dabas skaitīšanas eksperts norāda, ka šiem biotopiem lielākoties labākā apsaimniekošana ir neiejaukšanās dabas procesu norisē. Atsevišķos gadījumos gan ir vēlama aizsedzošo krūmu un koku aizauguma izvākšana, lai nedegradētos izsauļotie atsegumi, kas nereti ir nozīmīga dzīvesvieta dažādām bišu sugām, citiem kukaiņiem, tāpat retiem lakstaugiem. Apsaimniekošanas problēmas rodas vietās, kur ir kādas īpašas saimnieciskās intereses. D. Ozols min Svētupes Lībiešu upuralu atsegumus un alas, kas ir diezgan bēdīgā stāvoklī, jo degradējas, aktivizējoties daļēji dabīgiem, daļēji cilvēku ierosinātiem procesiem. "No vienas puses, par šo vietu ir liela apmeklētāju interese, bet, no otras puses, privātajiem zemju īpašniekiem, pašvaldībai un dabas aizsardzības atbildīgajiem darbiniekiem un citiem ir citādi viedokļi. Rezultātā vēlamā apsaimniekošana notiek tikai daļēji," skaidro ģeologs.

D. Ozols rezumē, ka šajā projektā izdarīts tiešām daudz. Viņš cer, ka varbūt nākotnē varētu īstenot projektu, kurā Latvijā veiktu vispārēju ģeoloģisku kartēšanu, izvērtējot ne vien alas un dažādus iežu atsegumus, bet arī derīgos izrakteņus, nogulumus u.c. 

 

D. Ozols skaidro, ka dabas procesi ietekmē arī alas. Piemēram, Salacgrīvas pagasta Lībiešu upuralu ieeja sākusi nedaudz iebrukt, noslīdējušais materiāls ar nokrišņiem tiek ieskalots alā, aizverot ejas, pa kurām agrāk varēja izlīst.

 



Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Viesstrādnieki Latvijā ierodas:
peļņas nolūkos
bēgot no savas valsts režīma
tāpēc, ka ir laimes meklētāji
tāpēc, ka Latvija liekas labklājības zeme
šejienes klimata dēļ
cita iemesla dēļ