Laikraksts Kurzemnieks

Kamēr vienā pasaules malā runā par pārtikas krīzi un pat badu, citā – nepiedodami daudz pārtikas turpina nonākt atkritumos. Viena lieta ir politikas nostādnes un starptautiskas vienošanās par to, kā šo jautājumu risināt. Bet lielā mērā tā ir arī sabiedrības ieradumu maiņa, piekrīt arī kustības "ZeroWasteLatvija" valdes priekšsēdētāja Anna Doškina, ar kuru par šo problēmu runājāmies.

Pārtikas atliekas Latvijā šobrīd veido lielu daļu jeb 30% no atkritumiem, un Eiropā vidēji trešdaļa saražotās pārtikas nonāk atkritumos, tāpēc šī problēma Eiropas Savienības dalībvalstīm jārisina, nopietni pārdomājot soļus. Lai gan visvairāk pārtikas atkritumu veidojas mājsaimniecībās, arī izglītības iestādēs, kurās tiek nodrošināta ēdināšana, neiztikt bez šāda veida atkritumiem, jo mūsdienās skolēniem garšo ļoti atšķirīgi ēdieni, kā arī ne vienmēr uz šķīvja uzliktais tiek apēsts pilnībā.

Bērnībā mācīja, ka zemē nomest papīrīti ir slikti, bet ābola serdi drīkst – tā pati reiz sadalīsies. Tā teikt, kas no dabas nācis, tas pie dabas arī atgriezīsies. Taču, ja nu serde ir nevis viena, bet vesels kalns? Ko tad? Lai ar šiem kalniem tiktu galā, jau šī gada laikā visā Latvijā pie mājsaimniecībām un daudzdzīvokļu namiem būtu jāparādās arvien vairāk konteineriem, kas paredzēti tieši atkritumiem, kuri bioloģiski sadalās. Kāda ir pirmā pieredze Rīgā un tās apkārtnē, kur šādi brūnie konteineri jau pieejami, vaicājām SIA "Eco Baltia vide" direktoram Andrim Ziemelim.

Burtnieku ezers platības ziņā ir ceturtais lielākais ezers Latvijā, tā garums ir 13,3 kilometri, vidējais dziļums – 2,9 metri. Ezers izsenis bijis starp makšķernieku iecienītākajām copes vietām, jo ezerā konstatētas 20 zivju sugas, starp kurām makšķernieku gaidītākās trofejas, protams, ir līdakas un īpaši jau zandarti. Tomēr Burtnieka apsaimniekošana allaž ir bijis visai sarežģīts un dažādu interešu pārpilns process.