Aizvērt

Emigrācija kā bēgšana bailēs par dzīvību un veselību

2020. gada 28. augustā, 22:59
Raksta autors: Jolanta Hercenberga
Emigrācija kā bēgšana bailēs par dzīvību un veselību
Kā politiskā situācija kādā valstī vēsturiski ietekmējusi iedzīvotāju pārvietošanos Eiropā un arī Latvijā? Vai jaunus piespiedu migrācijas viļņus varētu radīt šībrīža notikumi Baltkrievijā, kur tūkstošiem cilvēku protestē pret 9. augusta prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu un to, ka valsts varas iestādes šos protestus vardarbīgi apspiež?
TO VIENMĒR VEICINA POLITISKĀS NESASKAŅAS




„Politiskais faktors ir viens no nozīmīgākajiem migrācijas iemesliem,” skaidro Vidzemes Augstskolas lektors, Rīgas Stradiņa universitātes doktorants JĀNIS KAPUSTĀNS, kurš pētījis migrāciju Eiropā ilgā periodā.



Otrā pasaules kara izraisīts vilnis

J.Kapustāns skaidro, ka cilvēki uz ilgu laiku dzīvesvietu citā valstī izvēlas labākas dzīves meklējumos politisko, ekonomisko, sociālo faktoru un kultūras atgrūšanas dēļ. Bet teju piespiedu kārtā tas visbiežāk notiek tieši politisko iemeslu dēļ, jo cilvēki baidās par savu un tuvinieku fizisko drošību.

Latvijā tas spilgti bijis vērojams pēc Otrā pasaules kara, kad Rīgai tuvojās padomju okupācijas armija. Pasaulē piecos gados pēc kara ap 20 miljoniem cilvēku pārvietojās pāri jaunajām valstu robežām: 15,4 miljoni devušies no austrumiem (PSRS kontrolētās zonas) uz rietumiem, bet 4,7 miljoni – pretējā virzienā. Tie ir karagūstekņi, uz darba nometnēm vai citādi vardarbīgi aizvestie. Atsākušās vecās tradīcijas emigrēt no ZR Eiropas uz klasiskajām imigrācijas valstīm: ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un Latīņameriku. Arī deportācija no Latvijas uz Sibīriju 40. gados bija piespiedu emigrācija.



Mūk no kariem

J.Kapustāns stāsta: „Dienvidslāvijas sabrukuma un Balkānu kara laikā no 1989. līdz 1999. gadam ap četriem miljoniem iedzīvotāju meklēja patvērumu citās valstīs. 2015. gadā Sīrijas kara iespaidā izraisījās patvēruma meklētāju krīze, kad Eiropā ieplūda miljoniem sīriešu. Vairāk nekā trīs miljoni apmetās Turcijā. No 1950. līdz 1974. gadam migrācijas pamatā bija viesstrādnieku ievešana valstīs un dekolonizācija. Septiņus līdz desmit miljonus cilvēku no Portugāles, Spānijas, Itālijas, Grieķijas, Turcijas un citām valstīm kā darbaspēku ieveda Vācijas Federatīvajā Republikā, Austrijā, Francijā, Šveicē un Zviedrijā. Dekolonizācijā, kas savā veidā arī ir politisks lēmums, no 1940. līdz 1975. gadam ap septiņiem miljoniem cilvēku atstāja kolonijas un pārcēlās uz Lielbritāniju, Franciju, Portugāli, Nīderlandi un Beļģiju. 1989. gadā krita Berlīnes mūris, un sākās migrācija no austrumiem uz rietumiem. 3,2 miljoni pārcēlās uz rietumu pusi.”



Latvijā migrantam iedzīvoties grūti

Līdz ar Eiropas Savienības (ES) izveidi tur noteikta brīva cilvēku pārvietošanās, un lielākā migrācija notika savienības iekšienē, skaidro J.Kapustāns. Sākumā vecās valstis to negribēja pieļaut, līdz 2011. gadam saglabājot dažādus ierobežojumus iebraukt. Bet trīs valstis – Lielbritānija, Īrija un Zviedrija – neuzlika nekādus ierobežojumus, un tas izskaidro to, kādēļ tajās tik daudz emigrējušo latviešu. Lielbritānija pēc tam atzina, ka kļūdījusies aprēķinos – rēķinājusies, ka iebrauks tūkstoši, bet ne miljoni, kā tas notika.

Pēc 2015. gada patvēruma lūdzēju ir tik daudz, ka ES noteica – visas dalībvalstis patvēruma meklētājus sadala – jeb izveidoja imigrantu kvotas. 2017. gadā Latvija apņēmās no Itālijas, Grieķijas un Turcijas uzņemt 531 patvēruma meklētāju. Tas izpildīts par 70%. Latvijas pārstāvji devās uz bēgļu nometnēm Grieķijā un citur un izvērtēja, kuri vislabāk varētu šajā situācijā iedzīvoties. Vairāki simti ieradās, bet pēc pirmā uzņemšanas posma, kad bija saņēmuši statusu un pabalstus, vairums devās tālāk – uz Vāciju vai Zviedriju.

Kāpēc imigranti nevēlējās palikt Latvijā? Iebraucējiem ir diezgan liels kultūršoks, jo vide ir ārkārtīgi atšķirīga un mūsu sabiedrība ir diezgan neiecietīga pret citādo: ādas krāsu, tradīcijām. Arī ekonomiskā situācija viņus šeit neapmierina. Imigranti norāda, ka Latvijā ir zemi pabalsti, grūti atrast piemērotu mājokli. Tāpat valodas neprasme iedzīvošanos neveicina.



Interesē kvalificētie

Latvijā diskutē, vai viesstrādnieku ieceļošanai atvērt plašākas iespējas, stāsta J.Kapustāns. Viedokļi ir dažādi. Uzņēmēji, īpaši lauksaimniecībā, sūdzas par darbaspēka trūkumu, īpaši sezonas darbos. Arī būvniecībā trūkstot kvalificētu celtnieku. Valdības nostādne – labprāt te tiks uzņemti tikai augsti kvalificēti darbinieki.


_________________________________________________

Patvēruma meklētāju pieredze Latvijā
  • 2017. gadā Latvija iesaistās ES patvēruma meklētāju pārvietošanas programmā, apņemoties no Itālijas, Grieķijas un Turcijas uzņemt 531 cilvēku. Tas izpildīts par 70%. Liela daļa statusu saņēmušo jau devušies tālāk uz Vāciju vai Zviedriju.
  • Kāpēc imigranti nevēlas palikt Latvijā? Ir diezgan liels kultūršoks, jo vide ir ārkārtīgi atšķirīga un mūsu sabiedrība – diezgan neiecietīga pret citādo.
_________________________________________________



======================================



SECINĀJUMUS IZDARĪT PĀRAGRI





Baltkrievijā pēc 9. augusta, kad notika Valsts prezidenta vēlēšanas un atkārtoti par ievēlētu paziņots Aleksandrs Lukašenko, bet opozīcija un liela daļa iedzīvotāju pārmet rezultātu viltošanu, situācija ir sarežģīta.

Ielās pulcējas protestantu pūļi, izskan varai neglaimojoši saukļi, autovadītāji ar lēnu braukšanu bloķē ceļus un taurē, rūpnīcu strādnieki streiko, valsts mediju žurnālisti atsakās paust nepatiesību un iesniedz atlūgumu. Aizturēti cilvēku tūkstoši, ir simtiem cietušo. Sociālajos tīklos video redzama varas iestāžu vardarbība.

Latvijas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija 14. augustā Baltkrievijas vēstniekam Latvijā Vasīlijam Markovičam nosūtījusi vēstuli, kurā aicina nekavējoties pārtraukt un nepieļaut cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī ievērot Konstitūciju. Tiek aicināts atbrīvot nepamatoti aizturētos, garantēt brīvu žurnālistu darbu, kā arī neierobežot internetu. Arī citas ES valstis izteikušas līdzīgu viedokli.



======================================



SIRDS PAR DZIMTENI ASIŅO


Baltkrievu biedrības Spadčina priekšsēde Nataļja Boļšakova no Ventspils ir par godīgām vēlēšanām, tādēļ tas, kas notiek Baltkrievijā, sāpinot un liekot sirdij sažņaugties.

„Sāp, jo tauta ir pārrauta uz pusēm,” saka Nataļja. „Es pati Latvijā dzīvoju jau sen, bet cilvēkiem dzimtenē jūtu līdzi. Pārdzīvoju, ka valsts, kas Latvijai vienmēr bijusi tik draudzīga un varējusi pat palīdzēt, šobrīd tā izturas pret saviem pilsoņiem. Es politiskajos procesos neiesaistos un nevaru komentēt, kādas notiekošajam varētu būt sekas. Es šeit vadu kultūras biedrību, un tajā esam vairāk nekā 3000 biedru. Visi šajā sabiedrībā esam iedzīvojušies.”


======================================


VIEDOKĻI
-----------


Vai Baltkrievijas politiskā situācija varētu izraisīt tās pilsoņu emigrāciju?


„ESAM GATAVI UZŅEMT”


ARTUSS KAIMIŅŠ, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdis (KPV LV):

– Vai esam gatavi uzņemt politiskā patvēruma meklētājus? Jā, esam! Bet tos, kuri meklētu patvērumu no Baltkrievijas, nevar saukt par bēgļiem. No šī vārda gribu norobežoties, jo tie būtu patvēruma meklētāji ne pēc savas brīvas gribas. Viņi meklētu drošību, jo viņu dzīvība ir apdraudēta. Bet Lukašenko nav kļuvis vājāks – viņš joprojām turas pretī. Un visu cieņu Baltkrievijas tautai, ka notiek mītiņi, bet nav ne degošu automašīnu, ne izlaupītu veikalu vai citādas agresijas. Savukārt no varas puses gan ir. Vairāki simti cilvēku ir ieslodzīti milicijas iecirkņos, izolatoros. Ja var ticēt informācijai, ap 90 cilvēku pēdējās dienās ir pazuduši bez vēsts.

Arī mediju darbība ir absolūti traucēta. Interneta atslēgšana – tas notiek nevis Ziemeļkorejā, bet 200 km no Rīgas! Tādēļ arī citu valstu vadītāji un parlamenti teikuši: „Stop! Mēs to esam pamanījuši. Mēs zinām.”

„Pie robežas vēl nav pieklauvējis neviens politiskā patvēruma meklētājs no Baltkrievijas.”

Līdz vakardienai (17. augustam – aut.) neviena politiskā patvēruma pieprasītāja vēl nav bijis. Bet, lai baltkrievs atbrauktu uz Latviju, viņam jāsaņem vīza savā valstī. Pirmais šķērslis noteikti būtu Baltkrievijas robežsargi. Mūsu robežsardze ir labi informēta par to, kas notiek aiz robežas. Bet, ja nu cilvēki nāks uz mūsu valsts robežu un prasīs politisko patvērumu, tad esam gatavi to dot. Ministru kabineta sēdē pārrunāts, kā rīkoties. Viss sagatavots tam, lai ievērotu arī Covid-19 noteikumus.

Svarīgi, ka visas trīs Baltijas valstis runā vienā valodā – visas pieprasa Baltkrievijā jaunas vēlēšanas. Lukašenko piecu gadu leģitīmais posms beidzas. Viņš ir parādījis, ka ir nacistisks, egocentrisks, varas alkstošs. Paldies Dievam, gan Baltkrievijas, gan Eiropas sabiedrība nostājusies viņam pretī. Baltkrievijā ir pārmaiņu laiks – tā, kā bija līdz šim, vairs nebūs nekad.



-----------


SITUĀCIJA IR TRAUSLA


IVARS ĪJABS, politologs un Eiropas Parlamenta deputāts (Attīstībai/Par!):

– Baltkrievijā viss attīstās ļoti dinamiski, un izdarīt kopsavilkumu ir stipri par agru. Prieks skatīties, cik aktīva, motivēta un solidāra ir baltkrievu pilsoniskā sabiedrība un opozīcija! Tas atgādina to pieredzi, kāda bija Latvijā, kad bruka Padomju Savienība. Mēs visi kuplā skaitā bijām gatavi mobilizēties un neatkarību aizstāvēt. Diemžēl baltkrieviem politiskā organizācija joprojām ir sākumstadijā. Neatkarīgo partiju un politiķu sfēru Lukašenko ir izdedzinājis kā ar uguni. Tādēļ grūti saprast, vai tur ir organizēta opozīcija, kas protestētājus varētu ap sevi mobilizēt, lai piedāvātu kādu alternatīvu.

Mēs redzam, cik nožēlojams izskatās diktators, kurš stostās, nepārtraukti melo un asiņaini izrēķinās ar saviem pilsoņiem. Bet viņš joprojām tur savās rokās lielu Baltkrievijas aparāta daļu, milicija viņu joprojām klausa. Ir tādi miliči, kuri protestē un iet prom no darba, bet valsts drošības aparāts pagaidām nav sabrucis. Lukašenko represijas ir noklusušas, bet viņš aizvien vairāk runā par to, ka sliktie Rietumi grib Baltkrieviju sagraut. Ir bailes, ka viņš var izraisīt provokāciju, kas kalpos par iemeslu karastāvokļa ieviešanai. Tad pilsoniskā brīvība tiktu apspiesta vēl nežēlīgāk. Situācija tur ir ļoti trausla.

„Baltkrievijā daži IT uzņēmumi taisās valsti pamest.”

No migrācijas aspekta – liela daļa baltkrievu no valsts jau ir aizbraukuši. Arī Latvijā ir baltkrievu imigranti ar termiņ-uzturēšanās atļaujām. Skaidrs, ka mums nekādā gadījumā nevajag robežas atvērt tā, lai nāk, kas grib. Bet Baltkrievijā ir ļoti attīstīts informācijas tehnoloģiju pakalpojumu serviss, virkne digitālās sfēras uzņēmumu, kuros strādā daži simti ļoti kvalificētu cilvēku. Lieli uzņēmumi, kuriem Lukašenko radījis labus apstākļus gan nodokļu, gan infrastruktūras ziņā. Daži šie uzņēmumi taisās valsti pamest tāpēc, ka ir opozīcijas pusē un ka Baltkrievija pēc visa šī vairs nebūs tāda, kāda bija. Šos uzņēmumus būtu jācenšas piesaistīt. Tie ir ļaudis, kuri strādā ar lielu pievienoto vērtību, un tie stiprinātu Latvijas ekonomiku.



-----------



JAUNU VILNI NEPAREDZ


ANDIS KUDORS, politologs un politiķis (Jaunā konservatīvā partija):

– Emigrācija no Baltkrievijas varētu būt tad, ja Krievija izlemtu par atklātu militāru intervenci. Bet tad pastāv iespēja, ka Putina paša režīms nobruks diezgan ātri, jo viņš nesaņems atbalstu ne starptautiski, ne iekšienē. Ar stāstu par baltkrievu fašistiem, domāju, iedzīvotājus Krievijā vairs nenopirkt. Ja vēl Ukrainā bija kāda etniskā šķirtne, tad mūsdienu Baltkrievijā lielākā daļa baltkrievu runā krieviski. Otrajā pasaules karā viņi ir ļoti cietuši, līdz ar to Krievijas populistiskās klišejas būtu grūti izmantot – militāru soli būtu grūti ar tām pamatot. Bet noteikti ar tādiem soļiem tiks draudēts – Krievija mēģinās ietekmēt varas tranzītu, lai tas nenovestu pie Baltkrievijas un Krievijas ciešo saišu saraušanas vai vājināšanas. Tādēļ migrācijas vilni es neparedzu, izņemot situāciju, ja būtu atklāta intervence.
„Ar stāstu par baltkrievu fašistiem iedzīvotājus Krievijā vairs nenopirkt.”



======================================



APTAUJA
----------



Vai mūsu sabiedrība ir gatava uzņemt imigrantus?





VELTA ZERNEVICA, tirgotāja puķu tirdziņā:

– Pie mums cilvēki no citām valstīm braukuši vienmēr un ir iedzīvojušies te. Lai brauc, ja viņiem nav, kur palikt, ja savā valstī šauj nost! Es gan domāju, ka pret cittautiešiem sevišķi draudzīgi mēs neesam. Mans brālis agrāk dienēja Ukrainā. Viņš stāstīja, kā tur tantītes gājušas pie viņiem ar pienu un visādiem labumiem, lai zaldātiņiem būtu. Pie mums diez vai tā notiktu. Bet iebraucējus no tuvējām valstīm mums pieņemt vieglāk, musulmaņus būtu grūti.





INESE SPROĢE, pārdevēja:

– Mēs esam pieņemoši. Grūtā brīdī cilvēkiem jāpalīdz. Man pret iebraucējiem nav iebildumu. Grūtāk ar tiem, kuri nāk no ļoti tālām valstīm, kurās dedzina, spridzina. Bet, lai kādā valstī iedzīvotos, vispirms diezgan labi jāzina valoda. Jāspēj pieņemt tās valsts vidi, kultūru. Ja es emigrētu, tad ne politikas dēļ – tie varētu būt labākas dzīves meklējumi. Tā noteikti būtu Vācija, kur es brauktu. Tur ir saprotama kultūra un vide, man patīk vācu dziesmas.





JUSTĪNA GRANTIŅA, veikala Kuule līdzīpašniece:

– Tos, kuri etniski ir mazliet tuvāki mums, piemēram, baltkrievi, ukraiņi, mēs pieņemam labāk. Vēsturiski mūsu valstī šo tautību cilvēki ir dzīvojuši. Varbūt baltkrievus un ukraiņus saprast vieglāk, jo zinām krievu valodu. Ja kāds bariņš tagad gribētu pārcelties uz Latviju, iedzīvotāji uzņemtu daudz draudzīgāk nekā tos, kuri nāca no Sīrijas. Bet pamest savu valsti, nezināt, kāda būs nākotne, vienmēr ir grūti. Ja arī tajā valstī cilvēki ir ļoti pretimnākoši, tāpat jūties atšķirīgs, ne tik iederīgs.





ĢIRTS APSĪTIS, uzņēmējs:

– Baltkrievus mūsu sabiedrība pieņemtu ļoti labi. Noteikti! Novados cilvēki varētu būt konservatīvāki, bet lielākās pilsētās tas notiktu dabiski. Es gan gribētu, lai iebraucēji iemācās valsts valodu. Ja emigrētu cilvēki no ļoti tālām valstīm, tad noteikti te izjustu aizspriedumus pret ādas krāsu un citām atšķirībām. Bet noteicošais ir daudzums: ja ļoti daudz, tad būtu neapmierinātība. Es esmu liberāls – mani atšķirīgais netraucē. Visgrūtākais šajā procesā ir nostalģija – ilgas pēc dzimtenes. Tā ir visiem.





VINETA DZENE, pensionāre:

– Ja mūs uzņem citās valstīs, tad arī mums jāuzņem no citām valstīm. Jāizprot tā situācija. Tā, kā tagad notiek Baltkrievijā, ka var cilvēkus tā sist, tad jāmūk prom. Mums jābūt pretimnākošiem, ja cilvēki lūdz patvērumu. Bet visi pasaulē nebēg no draudiem, jo citi ir tādi laimes meklētāji, kas paši pilni negatīvisma un kuriem nekur nav labi. Pašlabuma meklētāji. Tomēr ir saprotams arī tas, ka mēs katrs meklējam labāku dzīvi un katrs to drīkst darīt.





MĀRIS ŠVALBE, militārists:

– Ja cilvēkiem vajadzīgs patvērums, kāpēc lai to liegtu? Bet imigranti no jebkuras valsts ir pieņemami tikai ierobežotā daudzumā. Pārpildīt Latviju ar svešu kultūru un valodu negribētu. Visu pasauli pie sevis nevarēsim uzņemt, bet tuvākajiem kaimiņiem varam palīdzēt. Tas, cik labi emigrants te varētu iedzīvoties, atkarīgs no tā, cik viņš pats ir lojāls pret valsti, uz kuru atbraucis. Ja grib te dzīvot, tad valoda noteikti jāiemācās.




Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Sludinājumi

Biškopības kursi

Biškopības kursi
Aicinam pieteikties kursiem.
Aptauja
Notikumi Baltkrievijā:
prasa rūpīgāku analīzi;
raisa bažas par mūsu drošību;
ved uz demokrātisku valsti;
bija paredzami;
mani pārsteidz;
ir jāatbalsta baltkrievu tauta;
mani neskar;
mani neinteresē.