Aizvērt

Vārda brīvība nozīmē gan tiesības, gan atbildību

2020. gada 21. septembrī, 13:19
Raksta autors: Jolanta Hercenberga
Vārda brīvība nozīmē gan tiesības, gan atbildību
Latvijas Republikas Satversmes 100. pants nosaka: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Kā šī likuma panta pildīšana izjūtama Latvijā un kādas tendences vārda brīvībā izjūtamas citviet pasaulē?
Jāmeklē līdzsvars

„Vārda brīvība ir viens no demokrātijas pamatakmeņiem. Tās nepieciešamība nav apšaubāma, bet vienlaicīgi tai ir arī negatīvās puses. Svarīgi ir sabiedrībai prast atrast pareizo līdzsvaru,” skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docents Ivans Jānis Mihailovs.

Neslavas celšana un goda aizskaršana

I.J.Mihailovs uzsver, ka brīvība nevienā, arī vārda brīvības aspektā, nav absolūta, jo demokrātija paredz arī to, ka uzskatu paušana var tikt ierobežota ar mērķi aizsargāt citu cilvēku tiesības, tostarp uz privātās dzīves neaizskaramību un cita cilvēka vārda brīvību.

„Leģitīmie mērķi vārda brīvības ierobežošanai ir citu personu tiesību aizsardzība, valsts un sabiedrības drošības, intelektuālā īpašuma, labklājības un tikumības aizsardzība. Arī tas, lai katram būtu iespēja saņemt taisnīgu tiesas spriedumu,” saka I.J.Mihailovs. „Turklāt katrā konkrētā gadījumā ir jāveic rūpīga izvērtēšana un jāsniedz pārliecinoši argumenti, kādēļ leģitīma mērķa aizsardzības intereses ir pārākas par nepieciešamību garantēt vārda brīvību. Jo ir tādi termini kā neslavas celšana un goda un cieņas aizskaršana. Neslavas celšana ir nepatiesas, personu nomelnojošas informācijas izplatīšana publiski. Izdomājums, kas apkauno cietušo. Savukārt goda un cieņas aizskaršana vairāk attiecas uz apvainojumu, kurš var būt adresēts personai gan klātienē, gan neklātienē un parasti nav balstīts faktos. Svarīgākais kritērijs ir goda aizskārēja nodoma, motivācijas konstatēšana, jo prakse liecina, ka goda aizskaršana un neslavas celšana var būt gan tīša, gan netīša. Sodāms ir nodoms radīt kaitējumu personai, izplatot par to nepatiesu, apmelojošu informāciju.”

Krimināllikums paredz, ka par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu soda ar piespiedu darbu, naudas sodu, mantisku atlīdzību vai pat īslaicīgu brīvības atņemšanu.

Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, un tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc.
„Krimināllikums paredz, ka par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu soda ar piespiedu darbu, naudas sodu, mantisku atlīdzību vai pat īslaicīgu brīvības atņemšanu.”

Kas var un kas nevar būt valsts noslēpums

I.J.Mihailovs skaidro, ka ir jautājumi, par kuriem var būt liegts runāt un informāciju izpaust, bet ko nevar uzskatīt  par vārda brīvības ierobežojumu. Piemēram, ja darba līgumā paredzēta darba ņēmēja un darba devēja vienošanās par konkrētas informācijas neizplatīšanu. Tāpat valsts noslēpuma izpaušana nav pieļaujama. Valsts noslēpums var būt militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija, kura iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm. Likumā arī noteikts, ka par valsts noslēpumu nedrīkst būt informācija par stihiskām nelaimēm, dabas vai citām katastrofām un to sekām. Tāpat nedrīkst slēpt informāciju par demogrāfisko situāciju, vides, veselības aizsardzības, izglītības un kultūras stāvokli un par cilvēktiesību pārkāpumiem. Arī par noziedzības līmeni un tās statistiku, korupcijas gadījumiem, amatpersonu nelikumīgu rīcību, ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi, iedzīvotāju dzīves līmeni, valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām informācijai nedrīkst uzlikt slepenības tabu. Arī par valsts vadītāju veselības stāvokli sabiedrībai jābūt informētai.
„Sodāms ir nodoms radīt kaitējumu personai, izplatot par to nepatiesu, apmelojošu informāciju.”

Kas ir naida runa?

I.J.Mihailovs skaidro, ka viena no pasaules aktualitātēm vārda brīvības sakarā ir naida runas atpazīšana un nepieļaušana: „Naida runa pārklāj visas izteiksmes formas, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kas balstītas uz neiecietību. Neiecietību, kas nāk no agresīva nacionālisma, etnocentrisma, diskriminācijas un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem. Tā ir izteikumi, kas ir vērsti nevis pret kādu ideju vai viedokli, bet pret kādu no vairākuma atšķirīgu un mazāk aizsargātu sabiedrības grupu vai tās locekli tikai tādēļ, ka tam ir atšķirīga ādas krāsa, valoda, etniskā vai nacionālā izcelsme, reliģiskā pārliecība, seksuālā orientācija vai kāda cita pazīme.”

I.J.Mihailovs skaidro, ka tiesu procesi gadījumos par naida runu mēdz būt ilgstoši un sarežģīti.  Krimināltiesību teorijā nav noteikti kritēriji, pēc kuriem naidu varētu norobežot no neapmierinātības, nomāktības, izmisuma, sarūgtinājuma, bailēm, šausmām, vilšanās, skumjām, aizvainojuma, dusmām, niknuma, nicinājuma, sašutuma, nepatikas, riebuma, pretīguma, skaudības vai pat greizsirdības. Naids citu līdzīgu negatīvu jūtu spektrā ieņem vietu, kurai raksturīga lielāka ļaunuma un nelabvēlības pakāpe. Līdz ar to naidam ir liela cilvēka uzvedību determinējošā spēja. Respektīvi, naids ar lielāku varbūtību var noteikt cilvēka uzvedību, ar kuru viņš vērsīsies pret to, attiecībā uz ko viņš izjūt naidu.

Bet tomēr naida runas kritēriji ir konkrēti definēti:  publiski aicinājumi uz vardarbību, naidu un diskrimināciju, draudu izteikšana, publiska goda aizskaršana un neslavas celšana, rasistisku nolūku un publiska tādas ideoloģijas paušana, kas sludina pārākumu vai noniecina vai nomelno kādu personu grupu sakarā ar tās rasi, ādas krāsu, valodu, reliģiju, pilsonību, nacionālo vai etnisko izcelsmi, seksuālo orientāciju vai citu pazīmju dēļ.
Par naida runu tiek uzskatīti ne tikai vārdi, bet arī attēli, datorspēles, dziesmas, video, grafiskie simboli u.c.

 

Kas ir naida noziegums un diskriminācija?

I.J.Mihailovs skaidro, ka tāpat kā naida runa civilizētā sabiedrībā nepieļaujams ir naida noziegums. No citiem noziegumiem tas atšķiras ar to, ka motīvs ir naids vai aizspriedumi pret cietušo tā kādai grupai piederības pazīmju dēļ, nevis vienkārša uzbrucēja nodoms izdarīt noziegumu. Arī noziegums pret, piemēram, reliģisku celtni, kapiem, skolu var tikt klasificēts kā naida paušana.

Vārda brīvība nepieļauj arī diskrimināciju jeb nepamatoti atšķirīgu attieksmi kāda aizliegta pamata dēļ. Šie pamati ir: rase vai ādas krāsa, etniskā vai nacionālā izcelsme, politiskie vai citi uzskati, reliģiskā pārliecība, valoda, dzimums, vecums, invaliditāte, sociālā izcelsme, mantiskais stāvoklis, ģimenes stāvoklis un seksuālā orientācija.
_______________________________________________________________________________________________


VIEDOKĻI

Kā vērtējat vārda brīvību Latvijā un šajā politiski sarežģītajā laikā Baltkrievijā?

 
Ierobežotību izjūt viedokļu polarizācijas dēļ

Gunta Sloga, Baltijas Mediju izcilības centra vadītāja:
– Latvijā kā demokrātiskā Eiropas Savienības valstī vārda brīvība ir pilnībā ievērota. Katram ir iespējas uz savu vārda un izteiksmes brīvību. Protams, ka ir tendence, kas vērojama visā pasaulē, kur redzam viedokļu polarizāciju. Dažādas sabiedrības vai līderu grupas, kas iestājas par vienām lietām vai jautājumiem, piemēram, vides un planētas nākotne, vakcinācija, kovids. Dažkārt ir tā, ka vienas grupas viedokļi dominē vai ir skaļāki, vai apkaro pretējo pusi, un dažkārt cilvēkiem rodas sajūta, ka nevar izpausties. Jo viņus apkaro citi, pretēji viedokļi. Tā ir vispārēja pasaules tendence, kam varbūt nav tiešas saistības ar vārda brīvību, bet kādam var likties, ka viņa viedoklis netiek sadzirdēts. Diemžēl sabiedrībā kopumā mazinās uzticība medijiem, kas tiek uzskatīti kā daļa no valsts institūcijām, kurām arī sabiedrība neuzticas. Līdz ar to daļā sabiedrības šķiet, ka viņu izpausmes un viedoklis ir ierobežoti. Tās ir pasaules polarizācijas sekas, kas liedz cilvēkiem brīvi izpausties. Ja Latviju salīdzinām ar Baltkrieviju, tad apliecinājums milzīgajai atšķirībai ir nesenie notikumi. Pie Baltkrievijas vēstniecības Rīgā bija protesti, kur cilvēki neievēroja policijas lūgto stāvēt uz ietvēm, nevis uz ielas braucamās daļas, un policisti ļoti maigi gāja klāt un vairākkārt lūdza ievērot. Savukārt Baltkrievijā cilvēkus šādā situācijā kravas mašīnās aizved uz aizturēšanas iestādēm un smagi piekauj. Skaidrs, ka vārda brīvība nenozīmē visatļautību, un tas ir arī jautājums par katra cilvēka ētiskajām un morālajām kategorijām. Ir diskusija par to, cik lielā mērā cilvēkiem ir jābūt politkorektiem vai ne. Ir jautājumi saistībā ar Black Lives Matter kustību. Šeit mēs atkal novērojam to, ka ir dažādas sabiedrības daļas un atšķirīgi viedokļi. No vienas puses vārda brīvība nekādi nav ierobežojama, tā ir viena no pamattiesībām. No otras puses ir jautājumi par cilvēku ētiskajām un morālajām vērtībām.
 „Tās ir pasaules polarizācijas sekas, kas liedz cilvēkiem brīvi izpausties.”

Arī demokrātiskai brīvībai ir rāmji

Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks:
–  Vienmēr ir kaut kādi rāmji, kas ierobežo brīvību. Nav tā, ka varam teikt pilnīgi visu, kas uz mēles. Mēs nedrīkstam klaji apšaubīt tādas lietas, kas ir vispārpieņemtas. Tādas, kas aizskar konkrētas cilvēku grupas, pauž rasistiskus viedokļus, apšauba holokaustu vai Latvijas okupāciju. Tas netiek pieņemts jebkurā civilizētā sabiedrībā. Otra lieta ir režīma diktāts, kad vēršas pret visiem masu mediju pārstāvjiem un jebkuru cilvēku, kurš pauž domas, kas ir pretrunā ar režīma nostādnēm. Šeit var būt dažādas pakāpes. Ir, kad cilvēkus represē un ieslodza, ir, kad maigākos apstākļos tie zaudē darbu. Kaut ko līdzīgu mēs šobrīd redzam Baltkrievijā. Žurnālistiem ir tas pats, ko mēs pārdzīvojām, mūsu neatkarību atgūstot Atmodas laikā astoņdesmito gadu beigās. Žurnālistiem bija izšķiršanās starp sirdsapziņu un risku piedzīvot represijas no varas pārstāvjiem. Baltkrievu žurnālisti šobrīd izjūt ko līdzīgu.

Latvijā mums ir vārda brīvība. Mūs nevajā politisko uzskatu dēļ. Bet, lai tāda absolūta brīvība būtu, ir jāskatās, kam šie mediji pieder. Jo ir arī naudas vara. Ja medijam ir kāds naudas devējs, tad izteiksmes brīvība kaut kādā veidā tiek ierobežota. Bet Latvijā situācija pieļauj, ka var iet uz citu mediju, ja nepatīk kāda nosacījumi. Tas nozīmē, ka pie mums ir relatīvi mazs brīvības ierobežojumu. No tā var izvairīties. Jo atsevišķi mediji var būt saistīti ar ekonomiskiem grupējumiem, kas pauž kādu konkrētu ideoloģisku nostāju. Vieni ir liberāli, citi vairāk konservatīvi, un katrs pieturas pie savas nostājas. Baltkrievijā situācija ir dramatiskāka, tur ir režīma diktāts, kuram jāpakļaujas vai arī jāzaudē darbs.

Demokrātijas apstākļos pastāv iespēja savu viedokli, ja tas nav klaji rasistisks, klaji aizskarošs, paust sociālajos medijos. Tur necenzē un nedzēš. Bet, protams, ir pamanāms, ka kāds medijs bīda vienu politiku, cits – citu. Tviterī ir reizes, kad redzams, ka jau pārkāpta robežu, ko nosaka rāmis, kāds tomēr jāievēro ikvienam arī pie vārda brīvības.

„Ir reizes, kad tviterī redzams, ka jau pārkāpj robežu, ko nosaka rāmis, kāds tomēr jāievēro ikvienam arī pie vārda brīvības.”

Problēma – digitālās informācijas vide darbojas bez likumdošanas

Sandra Kalaniete, Eiropas Parlamenta deputāte (Jaunā Vienotība):
– Starptautiskā preses un vārda brīvības organizācija Reportieris bez robežām ir veikusi aptauju par to, kā pasaules valstīs prese atspoguļojusi pandēmiju. Latvija preses brīvības indeksā ir 22. vietā, Igaunija – 14. un Lietuva – 28. Pavisam aplūkotas 180 valstis. Pēc šiem datiem vadoties, par informācijas objektivitāti un izplatību mēs varētu būt gandarīti. Tajā pat laikā preses brīvībā vienmēr ir, kur tiekties. Varam jautāt, kāpēc esam divdesmit otrajā, nevis pirmajā vietā. Viena no lielākajām problēmām Latvijā ir sabiedrisko mediju finansējums. Uzskatu, ka ļoti svarīgu lēmumu pieņēma Saeima par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus. Pārtulkojot to citos vārdos, tas ir lēmums par sabiedrisko mediju neatkarību no ienākumiem, ko tie saņem no reklāmas tirgus. Tas nozīmē, ka nākamajā Latvijas budžetā tam jāparedz 14 miljoni, lai Latvijas Televīzija un Latvijas Radio varētu kļūt par objektīvu un neatkarīgu mediju, kas tiešām informē sabiedrību, nevis nodarbojas ar kaut kādu atsevišķu interešu grupu vai politisko partiju lobiju. Man tas šķiet ārkārtīgi svarīgs jautājums.

Baltkrievijā mediji dalās divās daļās. Tie, kas pārstāv Lukašenko režīmu, un tie, kas darbojas jaunās mūsdienu tehnoloģijās – dažādās interneta platformās un sociālajos tīklos. Šiem medijiem ir iespēja arī neatrasties Baltkrievijā. Tas, ka Baltkrievijas režīms, policija apcietina vietējos vai ārvalstu žurnālistus un izrēķinās ar viņiem, ir pilnīgi nepieņemami. Starptautiskās organizācijas to ir ļoti asi nosodījušas. Piemēram, šodien (17. septembrī – aut.) Baltkrievijas prese iznāk bez attēliem, lai pievērstu uzmanību tam, ka vakar ir apcietināti vairāki žurnālisti – fotogrāfi, veidojot reportāžas par protestu akcijām.

Ja plašāk skatāmies uz preses brīvību, tad jau vairākus gadus pasaule atrodas lielas dilemmas priekšā. Ir izveidojusies digitālā vide, kurā darbojas mākslīgais intelekts – algoritmi, datorprogrammas, dažādi mākslīgi radīti rīki, ko sauc par botiem, kas nodarbojas ar cilvēku manipulēšanu, ievācot datus par viņu interesēm un paradumiem. Ar katru klikšķi, ko izdarām sociālajos tīklos, tie ļoti skaidri parādās. Tāpēc Eiropas Parlaments ir izveidojis speciālu komiteju, kas strādā pie jautājuma par iejaukšanos visos Eiropas Savienības demokrātiskajos procesos, tajā skaitā par dezinformācijas dažādajiem līdzekļiem un formām. Es esmu šajā komitejā un ļoti ceru, ka man būs iespēja strādāt pie šīs komitejas darba kārtības veidošanas, gan arī, kas ir vissvarīgākais, pie ieteikumiem Eiropas Komisijai un Eiropas Padomei. Centrālā problēma, kas pašlaik pastāv, ka digitālās informācijas vide faktiski darbojas bez likumdošanas. Jo rakstītajiem, raidītajiem medijiem ir jāievēro attiecīgās valsts vai valstu kopienas likumdošana. Bet digitālās platformas, vai tas būtu feisbuks, gugle vai kāda cita platforma, faktiski rīkojas ārkārtīgi brīvi ar personu datiem un tām iespējām, ko šīs modernās tehnoloģijas piedāvā. No vienas puses, pateicoties šīm platformām, ir iespēja daudz ātrāk sniegt palīdzību, piemēram, katastrofās. Bet, no otras puses, tie, kuriem mērķi ir citi, piemēram, Cambridge Analytica, kas bija lielākais skandāls, šos datus var pārdot nedraudzīgai valstij. Tā tos var izmantot, lai šķeltu sabiedrību vai noskaņotu vēlētājus par labu šai trešajai valstij vai tai labvēlīgiem kandidātiem. Visām valstīm ir savas intereses, ko tās mēģina elektroniskajā vidē attīstīt, bet visvairāk šo praksi pašlaik piekopj Ķīna, Krievija un arī Irāna. Latvija kā viena no ES robežvalstīm līdzīgi kā Igaunija un Lietuva ir ļoti pakļauta šai dezinformācijai, kas nāk no ārienes. Tas ietekmē cilvēku prātus un uztveres spēju.
„Par informācijas objektivitāti un izplatību mēs varētu būt gandarīti. Tajā pat laikā preses brīvībā vienmēr ir, kur tiekties. Varam jautāt, kāpēc esam divdesmit otrajā nevis pirmajā vietā.”
_______________________________________________________________________________________________

APTAUJA
Vai esat izjutis situācijas, kad ir liegta vārda brīvība?


Aigars Garais, strādā mežā:
– Visu teikt, ko vēlies, nevar. Ja internetā pasaka, ko nevajag, var dabūt arī cietumu. Viens Rīgā tagad tiesājas. Pats vainīgs, ka baumas palaida. Ir jādomā, ko runā. Lembergs arī visu ko saka. Viņu tik tiesā, un viņš tik saka visu, ko grib.


Edvīns Lācis, pensionārs:
– Ir tāds teiciens, ka ne visu, ko gribētu teikt, vajag teikt. Es pie tā turos. Es drīkstu visu teikt, brīv man ir, kāpēc man tas būtu jādara? Man nav svarīgi visiem izstāstīt, ko un kāpēc es domāju. Ir lietas, kas citiem nav jāzina. Bet drīkst teikt jau katrs.


Skaidrīte Jumiķe, bijusī skolotāja:
– Jāuzmanās, lai brīvība nepāraug par anarhiju. Arī vārda brīvībai kaut kādam ētikas rāmim jābūt. Pie mums bieži tas tiek pārkāpts. Kāda vajadzība ir apliet otru ar dubļiem? Bet politiskajā vidē tas notiek, viens otru ir gatavi nomelnot. Par sevi domājot, mans tēvs man ir mācījis, ka gudrākais paklusē. Pēc tā vados, un nav slikti.


Aivars Grīnbergs, pensionārs:
– Nezinu, man liekas, ka visu teikt nedrīkst. Sociālajos tīklos neeju, jo man nav tik daudz līdzekļu, lai varētu internetu un datoru atļauties. Skatos televīziju – Latvijas un Krievijas kanālus. Pasniegtā informācija atšķiras. Jūtams, ka Krievijas kanālos ne viss sacītais ir patiesība. Jāskatās un jādomā līdzi, kādēļ kas tiek sacīts.


Māra Skuja, auklē bērnu:
– Nav tabu, mums visiem ir iespējas izteikties. Jautājums ir, kā mēs to darām, vai ievērojam etiķeti, vai izsakāmies bez naida. Jo tam var būt arī smagas sekas. Šobrīd redzamākā ir Endziņa lieta.
Es personīgi neesmu jutusi, ka mana vārda brīvība būtu ierobežota. Es vienmēr arī pasaku, ko domāju.


Dzintra, ventspilniece:
– Visu visiem teikt, pirmām kārtām, nav pieklājīgi un ētiski. Tas, ko tu atļaujies pateikt, lai kāda arī situācija būtu, atkarīgs no cilvēka intelekta. Es pati justos slikti, ja atļautos sliktu teikt par citiem, izmantotu necenzētus vārdus. Vārda brīvība Latvijā ir, bet tai nav nozīmes. Mums ir pseidodemokrātija. Tāpēc, ka teikt jau var, ko grib, bet tas netiek ņemts vērā. Masas var pulcēties mītiņos, protestēt, bet valdība to nerespektē.

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai gatavojat krājumus ziemai:
Konservēju paša izaudzēto, pietiek visi ziemai
Pērku ogas un dārzeņus, jo savam ievārījumam ledusskapī jābūt
Ja sanāk laika
Neko negatavoju – visu var nopirkt veikalā.
Par to nedomāju
Kurzemnieks Horoskopi