Aizvērt

Migrācija un reliģija: vakar, šodien, rīt

2020. gada 22. septembrī, 10:15
Raksta autors: Daina Tāfelberga
 Migrācija un reliģija: vakar, šodien, rīt
„Reliģiju migrācija ir tikpat sena, cik pašas reliģijas, – par to lasām jau Bībelē, un tas ir viens no izplatītākajiem migrācijas cēloņiem,” teic filozofijas doktore un reliģiju pētniece Agita Misāne.
Reliģisko situāciju Latvijā gadsimtu gaitā ietekmējuši vairāki tautu pārvietošanās viļņi: kā emigrācija, tā imigrācija. Tā pie mums parādījušies gan dažādi kristietības novirzieni, gan jūdaisms un islāms, tā joprojām turpina ienākt jaunas reliģijas. Turklāt Latvija šajā jomā ir viena no Eiropas valstīm ar vislielāko dažādību. Šo procesu saskari vēsturē un šodien skaidro Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece, filozofijas doktore un reliģiju zinātniece Agita Misāne. Pārdomās par ietekmi nākotnē dalās dažādu draudžu mācītāji.
Vai ir pamats satraukties?

„Mūsu sabiedrībā reliģiskais aspekts ir viens no iemesliem satraukumam, kas saistīts ar migrāciju. Esam nobažījušies, ka valstī ienāks tādi cilvēki, kurus varam nesaprast un kuri var nesaprast mūs,” atzīst reliģiju pētniece Agita Misāne.

Viņa skaidro, kā dažādas reliģijas izplatījušās, kas no tā mainījies un kas ir uztraukuma cēloņi šodien.

 
Mēreno Eiropu biedē svešais

„Pēdējos gados migrācijas dēļ Eiropa jau piedzīvojusi terorisma aktus ar reliģisku motīvu. Satraukums ir saprotams, jo Latvijas kultūrtelpā parādīsies cilvēki, kuri tai nepieder un pārstāv mums nepazīstamas reliģijas. Kā rīkoties, un vai vajag to ierobežot? Vai mēģināt sadzīvot? Ir bailes un nesapratne, ko varētu piedzīvot tālāk.”

Pētniece aicina paskatīties patiesībai acīs – proti, kas īsti mūs biedē: Eiropai svešas kultūras un reliģijas ienākšana vai reliģiozitātes pieaugums kopumā? Romas pāvests Francisks esot teicis, ka Eiropa ir kā nogurusi vecmāmiņa. Reliģiozitātes ziņā tā tiešām ir mērenākā pasaules daļa. Eiropieši domā, ka būt mēreniem un vienaldzīgiem ir norma. Savukārt reliģiozitāti praktizēt ikdienā, pakļaut tai visu, ko darām, – tas liekas kas ārkārtējs. Izņēmums, nevis norma. Taču pasaules karte rāda pretējo: lielākajā daļā reliģija ir dzīve, nevis tikai kultūras iezīme, kad Ziemassvētkos vai Lieldienās aiziet uz baznīcu.
„Kas īsti mūs biedē: Eiropai svešas kultūras un reliģijas ienākšana vai reliģiozitātes pieaugums kopumā?”
 
Dažādi izceļošanas iemesli

A.Misāne skaidro: „Cilvēki dodas prom no tās vietas, kur nevar savu ticību praktizēt, – ir tādas valstis, kurās šī iemesla dēļ notiek vajāšana. Taču ļoti bieži migrācija notiek diskomforta dēļ. Daudzi labāku dzīvi citās valstīs meklē ekonomisku apsvērumu pēc, bet ir arī tādi, kuriem šķiet, ka savā zemē nevar pietiekami izvērsties ar savu ticību. Vēl ir gadījumi, kad cilvēki migrē uz to vietu, kurai ir sakrāla nozīme. Pat vairākām reliģijām svarīga ir Jeruzaleme Izraēlā. Turp cilvēki dodas svētceļojumos, kā arī pārceļas pavisam, kaut klimats nemaz nav viņiem piemērots.

Lai kāda būtu motivācija, šie cilvēki ir migranti. Gan praktiski, gan juridiski pie tiem pieder arī tie, kuri dodas savu reliģiju izplatīt svešās valstīs, kurās tādas nav. Vēl viena kategorija ir garīdznieki, draudžu organizatori vai cita statusa garīgie līderi, kuri dodas misijā – kalpošanas pienākumu izpilda ārpus savas valsts. Eiropā daudzviet šādu speciālistu trūkst, jo jaunā paaudze vairs neizvēlas profesionālo karjeru garīdzniecībā. Tāpēc tiek aicināti brīvprātīgie no Āfrikas, Amerikas vai citas reliģiozas vietas. Viņi pieder priviliģētajiem migrantiem, jo viņiem ir vienkāršāk nokārtot vīzu, saņemt uzturēšanās atļauju, ja uzaicinātājs norāda, ka valstī šāds speciālists tiešām vajadzīgs. Ar garīdzniekiem ir līdzīgi kā ar sportistiem – neviens neuzdod jautājumus, kāpēc viņi maina dzīvesvietu.”
„Reliģiozitāti praktizēt ikdienā – tas liekas kas ārkārtējs. Taču pasaules karte rāda pretējo: lielākajā daļā reliģija ir dzīve, nevis tikai kultūras iezīme Ziemassvētkos un Lieldienās.”

 
Kļuvusi par identitāti

Arī Latvijas aina rāda, ka migrācija ir ticību dažādības avots. No Baltijas jūras valstīm mums tā ir visaugstākā. „Pārvietojas cilvēki, un līdz ar viņiem – reliģijas idejas, kas jaunajā vidē tiek adaptētas,” skaidro A.Misāne. „Šodien pat nedomājam par to, ka tās radušās ārpus Latvijas – tās jau kļuvušas par lielu mūsu identitātes daļu.”

No vēstures kā stabili iekļāvušos reliģiskās ainavas daļu zinātniece min vecticībniekus, kuri pēc patriarha Nikona reformas Krievijā meklēja patvērumu un atrada to arī Latvijā un Igaunijā, iekopa saimniecības, kļuva turīgi un cienīti mūsu sabiedrībā. Otrs piemērs ir ebreji, kuru reliģija ir citādāka nekā lielai daļai Latvijas iedzīvotāju. Savukārt hernhūtieši jeb brāļu draudzes tiek uzskatītas par latviešu garīgās un politiskās atmodas sākumu, bet arī viņu idejas nav dzimušas Latvijā – tās nāk no Čehijas un Vācijas. Šeit tās tikai ļoti labi iedzīvojušās. Tie ir vien daži piemēri, kā reliģiskās migrācijas iespaidā var mainīties ļoti daudz kas.
„Ar garīdzniekiem ir kā ar sportistiem – neviens neuzdod jautājumus, kāpēc viņi maina dzīvesvietu.”

 
Jaunie iedveš dzīvību

„To cilvēku reliģiskā dzīve, kuri pārceļas, ļoti revitalizē* garlaicīgo un panīkušo vidi,” turpina A.Misāne. „Vēlreiz atsaucoties uz pāvesta minēto nogurušo vecmāmiņu Eiropu, nīkulīgā sabiedrība bieži vien pamostas tad, kad ierodas jauni cilvēki, kuri dod tādu kā veselības lādiņu. Lielbritānijā novēroju, ka tur ieradās liels cilvēku skaits no Filipīnām. Pēkšņi draudzes pamodās – kļuva rosīgas gan sociālajā, gan liturģiskajā ziņā.

Vēl svarīgi, ka arī tie, kuri pārceļas, bet iepriekšējā mītnes zemē varbūt nav bijuši tik ticīgi un reliģiju praktizējoši, paši iegūst jaunu dzīvīgumu. Pirms latviešu pēdējās emigrācijas vecās draudzes Rietumeiropā un Amerikā jau bija uz slēgšanas robežas. Seniori pamazām aizgāja viņsaulē, bet jaunajai paaudzei nebija intereses šādas kopienas tradīcijas turpināt, jo tā bija vietējā sabiedrībā integrējusies vai arī tur jau dzimusi un izaugusi. Kad 90. gados sākās izbraukšana no Latvijas peļņas nolūkos, vecās draudzes atguva dzīvību. Varbūt daļai emigrantu nemaz nebija reliģisku motīvu, bet tā bija vieta, kur satikt savējos.”

„Nīkulīga sabiedrība bieži vien pamostas, kad tur ierodas jauni cilvēki, kuri dod tādu kā veselības lādiņu.”


Problēma ir fundamentālisms

Kādas reliģiskās kopienas veido migrantu vairums? Pēc reliģisko datu bāzes Pew Research Center’s Forum on Religion&Public ziņām visvairāk uz citām zemēm pārcēlušies kristieši – nepilni 50% (gandrīz 106 miljoni cilvēku). Musulmaņi ir 29% (58,6 miljoni). Desmit procentiem reliģiskas identitātes nav, pārējie pārstāv nelielas konfesijas.

„Lielāko satraukumu saistībā ar migrāciju un reliģiju rada bailes no terorisma, un tā ir ne tikai Latvijā vien,” secina pētniece. „Taču problēma ir reliģiozitātes raksturs, nevis pati reliģija. Fundamentālisms ir tā problēma – vairāk politiska, ne reliģiska.”

Bet A.Misāne atgādina, ka ar šo terminu jābūt uzmanīgiem, jo fundamentālisms nav tas pats, kas konservatīvisms. „Īsi varētu raksturot tā: fundamentālismā cilvēks grib, lai viņa ticība otram ir likums. Lai viņa uzskati tiek piemēroti arī tiem, kuriem skatījums uz dzīvi ir cits un kuri nebūt netic, kā viņš, nedomā, kā viņš. Bet viņam ir likuma spēks, lai savu ticību ieviestu. Ja tā nav, fundamentālisti sāk rīkoties, lai savas idejas iemiesotu dzīvē. Izpausmes ir dažādas. Bieži tās noved pie vardarbības.

Lai to novērstu, nav cita ceļa kā integrācija – rēķināšanās ar citiem un viņu vēlmēm. Jāatzīst, ka reliģiskās kopienas kā integrācijas resursus mēs vēl nenovērtējam.”

* Atjauno, atdzīvina, atveseļo

 

Ieteikumi
  • Neviens ticīgs cilvēks neapvainojas, ja nezinām, kā pret viņu izturēties, – nav grēks pajautāt, kā rīkoties.
  • Ierodoties svešā valstī, cilvēks visbiežāk dodas uz reliģisku centru, jo tur var satikties ar sev līdzīgiem, atrast garīgu, emocionālu un materiālu atbalstu.
  • Pašvaldībās, kurās imigrantu daudz, šāda reliģiskā kopiena ir ļoti vērtīgs resurss.

_________________________________________________________________________________________

 

Vai migrācija var ietekmēt reliģijas Latvijā?


Nes spriedzi un degradāciju

Ralfs Kokins, luterāņu mācītājs, teoloģijas un reliģiju zinātnes profesors:

– Migrācija ietekmē visu sabiedrību. Šobrīd viss jaucas kopā: reliģijas, pasaules uzskati, dzīvesveidi, civilizācijas. Manuprāt, tas nav nekas pozitīvs, jo nes spriedzi un degradāciju. Tas beigsies slikti – ar lielu haosu un postu. Reliģija ir katras kultūras izpratnes atslēga – tā nosaka, kā cilvēki saredz pasauli, kā veido attiecības, ko uzskata par vērtīgu. Katrai reliģijai ir savs skatījums, tāpat arī savs paredzējums, kā jādarbojas sabiedrībai, valstij.

Esam pieraduši pie demokrātiskas, apgaismotas sabiedrības aprisēm, kas balstās grieķu un kristīgajā kultūrā, apgaismības laikmetā, rietumu pasaules vēsturiskajā un intelektuālajā pieredzē. Ienākot šeit citām tautām un mentalitātēm, daudzas lietas neizbēgami mainīsies. Ne vienmēr šie procesi notiek mierīgi un nesāpīgi – to pierāda Izraēlas, Indijas, Francijas un daudzu citu valstu pieredze. Citām reliģijām ir cita izpratne par to, kādai jābūt valstij. Latvijā vairums it kā skaitās kristieši, bet patiesībā tādi nav, jo aktīvi nepieder nevienai draudzei un ticībai viņu dzīvē nav lielas nozīmes. Tāpat tas mēdz būt ar latvisko dzīvesziņu – aktīvo piederīgo ir ļoti maz.

Mūsu realitāte – vairākuma reliģija diemžēl ir patvaļīga kompilācija no dažādām pasaules reliģijām un pat diametrāli pretējām uzskatu sistēmām. Kristietim nav pretrunu reizē būt pagānam, praktizēt budisma un hinduisma elementus. Tāda eklektiska ticība, kas nav eksistenciāla, kas netiek izdzīvota konkrētā piederībā un regulārā garīgā pieredzē, ir pilnīgi bezspēcīga to ienākošo reliģiju priekšā, kurās cilvēki ir ļoti pārliecināti un kuru principi ir viņu dzīvesveids.

Stipru, dzīvu ticību un pārliecību neviens nevar apdraudēt. Bet tas, kas nav viengabalains, tas iznīks. Paliks tikai tas, kas būs stiprs un dzīvs. Vieta jau tukša nepaliks, un viss būs atkarīgs tikai no mums pašiem – no mūsu ticības, pārliecības un praktiskās piederības, tāpat no vienotības. Vēl vairāk raizējos, ka latviešiem ir ļoti zemi dzimstības rādītāji. Pārāk daudzi no Latvijas aizbrauc. Šādos apstākļos grūti runāt par nākotni. Neviens nezinām, kas būs rīt vai parīt.

 

Uzmanīgiem vajadzētu būt

Aldris Zalkovskis, Kuldīgas draudzes King of Glory (Godības ķēniņš) mācītājs:

– Nepiekrītu, ka sludinātāji un citi, kuri dodas uz ārvalstīm kalpot, ir migranti. Tie ir individuāli gadījumi, kad kāds uz laiku aizbrauc citur pildīt misijas darbu. Migrācija ir masu vai pat tautu pārvietošanās uz citu reģionu, kurā tās iepriekš nav dzīvojušas, piemēram, turku migrācija uz Vāciju, kur šī tauta jau ieviesusi savas skolas un kultūru.

Aktuāla tēma ir musulmaņu migrācija, es pat teiktu, invāzija. Paldies Dievam, Latvijā tās nav. Mūsu valsts pabalsti viņus neinteresē, toties Skandināvijā, kur daļa dodas caur mūsu valsti, dzīve daudz labāka. Cits mērķis ir garīgais – ar migrāciju padarīt pasauli par musulmaņu zemi. Anglijā un Īrijā jau notiek konflikti, jo šīs reliģijas piekritēji uzskata, ka tā ir viņu zeme. Viņi no rakstiem paņēmuši vienu tekstu: „Kur tu savu kāju sper, tā tava zeme.” Tas jau ir karš, ko vēl neredzam, jo ar ieročiem neviens nekaro. Kristiešiem ģimenē pārsvarā ir viens vai divi bērni, musulmaņiem – desmit. Var parēķināt, kas notiks nākamajās paaudzēs. To var saukt par plānveida migrāciju, lai iekarotu citas zemes. Negribu tracināt, tomēr uzmanīgiem jābūt. Te saduras divas ļoti lielas reliģijas un kultūras – pilnīgi pretējas. Vācijai jau ir bēdīga pieredze, mēs vēl varam neuztraukties.

Mums jāuztraucas, cik mūsējo emigrējuši ekonomisku apsvērumu dēļ. Bet tas notiek bibliski – kā Izraēlas tauta tika izkaisīta, tā tagad latvieši. Neklausa Dievu, īpaši jau valdība. Kā antikristi. Aizraujas ar elkdievību. Bet Dievs teicis: „Ja jūs no manis novērsīsities, es jūs izklīdināšu.” Tad nu redziet, kas no mums palicis: skolēni un pensionāri. Bet lielākā daļa darbspējīgo ir Anglijā un citur – tur veido ģimenes, tur dzimst bērni. Tas ir tāds migrācijas aspekts, par ko jāsatraucas.

 
Svarīga ir vienotība

Gatis Mārtiņš Bezdelīga, katoļu priesteris vairākās Kurzemes draudzēs:

– Musulmaņiem integrēties pie mums ir vieglāk nekā mums pie viņiem. Bēgļi no islāma valstīm dzīvo savās kopienās, ir vienoti. Mums, latviešiem, ir pavisam citāds raksturs – esam vairāk vienpatņi, dzīvojam viensētās. Esam pat pārliecināti, ka tā varam izdzīvot labāk. Atbraucis no tālas valsts, piemēram, Āfrikā, cilvēks meklēs kopienu pēc savām interesēm – tos, kuriem jūtas piederīgs, kuri viņu saprot. Bieži vien tas saistīts ar reliģiju.

Latvija ir kristīga valsts, un nav pamata satraukumam, ka tuvākajā nākotnē kaut kas būtisks varētu mainīties. Jā, mums ir daudz dažādu kristīgo draudžu. Ienāk arvien jaunas. Bīstami ir tad, ja sākas sabiedrības šķelšanās. Ir labi, ja luterāņi, katoļi, baptisti un pārējās kristīgās konfesijas var mierīgi pastāvēt līdzās, kopā lūgties, saglabāt arī nacionālās vērtības. Arī pareizticīgo baznīcā ir daudz latviešu. Liepājā katoļu baznīcā kristīju bērnu, kuram tēvs ir musulmanis: šķita neparasti, bet bija mierīgi. Tāpat esmu laulājis atšķirīgu konfesiju pārus. Svarīgi, ka abas puses ir tolerantas pret otra ticību.

__________________________________________________________________________________________


Latvija ir viena no tām Eiropas valstīm, kurās ir visvairāk reliģiju. Cilvēku migrācija to veicinājusi kopš senseniem laikiem. Kāda ir jūsu attieksme pret šo situāciju?

 
Vija Ostrovska, pensionāre:
– Kas par daudz, tas par skādi. Ko mēs tur varam mainīt? Katrs domā citādāk, tāpēc cilvēki sašķeļas un pievēršas savai reliģijai.

 
Gunta Birze, lietvede:
– Ja šādi ir, tad jau tā vajag. Nekas vairs nebūs, kā bija. Domāju, ka pasaules pārmaiņas ietekmēs arī mūs. Bērni saka, ka esmu pesimiste, bet man šķiet, ka labāk nebūs. Par šo jautājumu katrs teiks citādāk. Luterāņi teiks vienu, katoļi – citu, un katrs paliks pie sava. Līdz šim vienotības reliģijā nav bijis. Ir tādas reliģijas, kas visas citas noliedz un saka, ka tikai viņu ticība ir pareiza. Bet kas tad var pateikt, kas ir pareizi? Varbūt labi, ka ir dažādība, jo cilvēkiem ir, no kā izvēlēties. Ļoti daudz ir dažādu sektu. Acīmredzot jaunus cilvēkus tās piesaista.


Andžela Lepere, sporta organizatore:
– Man šķiet, ka esam brīvi cilvēki – katram ir viedokļa brīvība un izvēles tiesības. Man nepatīk tie, kuri sludina uz ielas. Nav pareizi kādam kaut ko uzspiest. Ja cilvēks izvēlas savu mantu ziedot, tā ir viņa atbildība. Nesaprotu, ja cilvēks ziedo un pēc tam kaut ko prasa atpakaļ. Kāpēc tad ziedo, ja nevēlas? Mani neviens nevar piespiest, ja es to nevēlos.

 
Elīna Ivanova, māmiņa:
– Mani absolūti netraucē tas, ka katrs ir savā reliģijā, ja neviens virsū neskrien. Mani neuztrauc, vai tas ir daudz vai maz. Nepatīk tie, kuri nāk klāt ar lapiņām, uzbāžas.

 
Ilmārs Gulbis, zemeņu audzētājs:
– Es kādreiz mācījos reliģiju vēsturi. Nepārmetu, ja cilvēks ir ticīgs, bet nevienu reliģiju neatbalstu. Visas savu panākušas ar kariem un uzspiešanu. Ja kādam tas sagādā sirdsmieru, lai darbojas, bet es to neatzīstu. Reliģija ir cilvēku apmāns – tā sabiedrības daļa, kas ir naiva, tai notic. Katrs dara, kā grib, bet visur ir nauda un vara. Sludinātāji dzīvo pretēji tam, ko viņi sludina. Ja cilvēks vēlas, var piesaukt Dievu katru dienu un svētdienās atpūsties. Man prieku sagādā svētdienās strādāt. Es ticu zinātnei, un ir arī kaut kas pārāks par visu, bet to neviens nevar izskaidrot. Un vai kādam ir tiesības noteikt, kas tas ir un kā ir pareizi? Baznīca ir naudas iekasēšanas mašīna. Ja grib pielūgt, to var darīt tepat. Vai vajag miljonus, lai celtu baznīcas, kas dekorētas zeltā?

 
Tatjana Balinska, valsts amatpersona:
–   Mani tas pilnīgi netraucē. Katram ir savs, kam ticēt, ja tas dod mierinājumu. Ja kāds nāk klāt un piedāvā skrejlapiņu, es vienmēr pieklājīgi atsaku. Katram ir tiesības izvēlēties, bet mani tas neinteresē.

_______________________________________________________________________________________________

 

 
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai gatavojat krājumus ziemai:
Konservēju paša izaudzēto, pietiek visi ziemai
Pērku ogas un dārzeņus, jo savam ievārījumam ledusskapī jābūt
Ja sanāk laika
Neko negatavoju – visu var nopirkt veikalā.
Par to nedomāju
Kurzemnieks Horoskopi