Aizvērt

Kā upē nāras plunčājās

2019. gada 30. jūnijā, 00:00
Raksta autors: Alberts Dinters
Kā upē nāras plunčājās
Foto: Inese Slūka
Vasara. Gana karsta, bet apmākusies diena, kad padsmitgadniekam rodas ideja ņemt padusē badapātagu un doties izlūkot Ventas posmu uz augšu no maizes ceptuves.
Nezinu, kā tagad, bet pirms daudziem gadiem tur bija gana labas vietas, kurās varēja gaidīt pieķeramies dažu brangu svītraino (asari) vai zaļsvārci (līdaku). Galamērķis ir krācītes, kuras draugu starpā saucam par mazajām rumbiņām. Špinis padusē, kuļķene uz muguras, un aiziet! Līdzi nāk arī kaimiņu Bobis, kuram acīmredzot apnicis sētā gānīties uz vistām un gribas kādu piedzīvojumu. Dodamies! Tajā dienā pat ūdens gari no karstuma bija nolīduši dziļākajās bedrēs, jo līdz krācītēm vari mētāt ūdenī, ko gribi, nekas nespēj potenciālo lomu iekārdināt. Ar visu šuneli brienam krācītēs iekšā – vasarā tajās ir tik maz ūdens, ka pat šunelim pa spēkam tām pāriet pāri līdz otram krastam, kur ir zināmas pāris vietas, kurās var meklēt līdakas.

Upes ūdeņu apmētāšana sākas jau no vidus – cītīgi spiningoju. Pēkšņi kaut kas – varbūt labais, varbūt sliktais gariņš – man liek palūkoties uz to krastu, no kura esam upē iebriduši. Tas ir kalnains, augšpusē atrodas mājiņa, bet uz leju līdz pat upei ved koka kāpnes. Tad nu pamanu, ka uz tām parādās divas dāmas. Ietinušās dvieļos, tās dodas lejup. Pag, kas tad nu būs? Neredz, ka copēju? Plunčāsies un baidīs zivis? Neapmierinātība. Pa tam lāgam abas jaunkundzes jau tikušas līdz ūdenim, nomet dvieļus un... Svētā pirotehnika! Abas paliek plikas kā no mātes miesām nākušas! Jāsaka kā Mirttantei: „Viss redzams, kas apaļš, kas karājas. Dur acis kaut vai zemē!” Naģene tiek savilkta vairāk uz deguna, skatiens kautrīgi atduras pret ūdenszālēm. Abas jaunkundzes iebrien upē un atlaižas seklajās krācītēs, ļaujoties ūdens straumes glāstiem. Vai mani nepamanīja? Vai abas nebija mājās, kad dalīja kautrību? Lai nu kā, bet situācija izveidojusies tāda: es vienā upes pusē cītīgi spiningoju, vien pārdesmit metru no manis otrā krastā divas kailas nāras mērcējas. Mētāju, mētāju spiningu, šamējās tik plunčājas un plunčājas. Man jau sāk apnikt. Ko darīt? Kā tikt atpakaļ savā krastā? Iet viņām garām? Neērti! Iet pa otru krastu? Baisi lieks gaisagabals jāiet! Tfū! Saņemos, vēl dziļāk uzmaucu naģeni uz acīm un, skaļi šļakstinādams, brienu dāmu virzienā. Gan jau pamanīs, ka nāku, sakautrēsies, apsegsies ar dvieļiem, un viss būs labi. Nekā! Mani pamanīt pamana, bet ārā nekāpj. Vien pagriežas uz vēdera, ļaujot plikajiem dibeniem kā pludiņiem cilāties uz ūdens virsmas. Ejot garām, saprotu, ka sievišķi izskatās iereibuši, un tas varētu būt izskaidrojums, kamdēļ puišelis makšķernieks viņām nelikās tāds, no kura slēpties. Fū! Tiku garām!

Abi ar šuneli sākam mājupceļu un ar acs kaktiņu pamanu, ka nāras, izlīdušas no ūdens, pārmet dvieļus pār plecu un laiski kāpj pa trepēm uz māju.


Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Tas, ka bankas pārtrauc ierasto kodu karšu izmantošanu, man
liekas normāli
sagādā problēmas
patīk, jo jau sen lietoju Smart-ID
patīk, jo lietoju kodu kalkulatoru
vienalga, jo banku pakalpojumus internetā neizmantoju
Kurzemnieks Horoskopi