Aizvērt

Kas tu tāds?

2019. gada 25. augustā, 00:00
Raksta autors: Alberts Dinters
Kas tu tāds?
Foto: Inese Slūka
Reiz sen senos laikos... Pag, stop! Nebūs pareizi! Labāk sākšu tā – tas bija tajos laikos, kad Latvijā ļoti aktīvi darbojās vides inspektoru brīvprātīgie palīgi – sabiedriskie inspektori, kuri uzraudzīja, lai ūdeņos būtu kārtība. Tā kā arī man bija gods par to būt, reiz kopā ar vēl pāris tādiem trakajiem nolēmām, ka nakts pavadāma nevis mīkstās cisās, bet gan kādos ūdeņos.
Šoreiz nolemjam palūkot, kas notiek Lielupē. Sataisāmies un braucam. Laiva ūdenī tiek ielaista Jūrmalā, inventārs pārbaudīts – laižam reidā. Laiks kā pasaka! Absolūts bezvējš, ir silti, starp mākonīšiem ik pa brīdim uzspīd čigānu saule (mēness), un mēs, trīs vīri bez suņa, laivā līgani slīdam pa Lielupi. Dodamies virzienā, kur upe ietek jūrā.

Es piesakos turēt kaķi – tā ir speciāla uzparikte: garš, izturīgs striķis, kuram galā piesiets smags metāla stienis ar pāris atskabargām. To ielaiž maksimāli līdz gultnei, peldot velk, un tādējādi tiek aizķeksēti zem ūdens iemērktie tīkli un naktsšņores. Pasteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka tā nebija pati labākā izvēle – pieteikties turēt kaķi. Kāpēc? Par to vēlāk.

Tā nu kuģojam, līdz kaķis kaut ko aizķer. Apstājamies un lūkojam, kas tas tāds. Tīkls! Mums bija nerakstīts likums, ka atrasto nelegālo zvejas rīku no ūdens laivā izceļ un tīra tas, kurš to atradis. Tātad es. Neko darīt – pāreju uz laivas purngalu un sāku vilkt. Velku, velku un saprotu, ka esmu ieberzies, jo tīklam neredz ne gala, ne malas, un tas pilns ar vimbām, kas no tā jādabū laukā. Kā? Ar rokām un nazīti. Te jāatgriežas pie tās nepareizās izvēles, jo, sēžot uz laivas purngala, tīklu tīrīju stundu un četrdesmit minūtes... Bet stāsts nav par to.

Ar lukturīti uz pieres, zvejas rīku vienā, nazi otrā rokā ķeros pie darba. Kolēģi, klusi ķiķinot, aiz muguras pa to laiku turpina pārbaudīt ūdeņus. Viena zivs, otra, trešā, desmitā, trīsdesmitā... Pag, kas tad tas? Pēkšņi starp peldoņiem tiek pamanīts kaut kas dīvains. Apaļš, ciets, brūngans, bez zvīņām un spurām, ar kājām un spīlēm. Mammīt mīļā! Krabis! Arī tas iepiņķerējies tīklā. Lielupē? Spļauj kaut trīsreiz pār plecu, izberzē acis vai kasi aiz auss, tas tur ir, dusmīgi kustinot spīles! Ja atradumu nebūtu redzējuši arī pārējie puiši, liktos, ka esmu to nosapņojis, bet nē – arī kolēģi sēž aiz pārsteiguma atplestām mutēm. No kurienes tas te uzradies? Prātīgi atbrīvoju kustoni no slazda, un tā nu mēs apmulsuši skatāmies: es uz krabi, krabis uz mani. Līdz brīdim, kad sajūtu, ka mans pirksts diezgan sāpīgi tiek saspiests. Tas ir par labu krabim, jo šādu pavērsienu neesmu gaidījis! Plunkš, un spīļainais radījums iekrīt atpakaļ Lielupē.

Kas tas bija? Visticamāk, Ķīnas cimdiņkrabis (Eriocheir sinensis), kas Latvijā ir invazīva suga un par kura atrašanu 2013. gadā aicināja ziņot Latvijas Dabas aizsardzības pārvalde. Ķīnas cimdiņkrabja dabiskās izplatības areāls ir starp Vladivostoku un Dienvidķīnu, arī Japānas piekraste, Taivāna un Koreja, taču ar kuģu balastūdeņiem šis dzīvnieks nokļuvis daudzās Eiropas valstīs. Mūsdienās tas sastopams jau gar visu Baltijas jūras piekrasti, tostarp Rīgas jūras līcī, un pie lielāko upju ietekām. Kad Latvijā notika pirmā ūdeņu izpēte 1932.–1937. gadā, vairāki indivīdi atrasti ezeros ap Liepāju, arī Daugavā un Lielupē, Buļļupē un Engures ezerā.

Kāpēc par tiem ziņot? Jo tie var nodarīt postu gan vietējiem ūdeņu iemītniekiem, gan zvejniekiem. Bet tas bija sen. Un tāds bija mans apmulsums, pirmo un vienīgo reizi Latvijas ūdeņos sastopot šādu lomu.


Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kas rudenī jūs visvairāk var iepriecināt?
Labs laiks
Krāsainās koku lapas
Novākts dārzs, laba raža
Sagatavotie krājumi ziemai
Dzestrie rīti
Siltums radiatoros
Ceļojums uz siltajām zemēm, pagarinot vasaru
Ziemassvētku tuvošanās
Kurzemnieks Horoskopi