Aizvērt

„Kā svari mani pievīla...”

2020. gada 21. jūnijā, 19:37
Raksta autors: Alberts Dinters
„Kā svari mani pievīla...”
Foto: Ineses Slūkas zīmējums
Kaspars Šabāns daudziem Kuldīgas iedzīvotājiem asociējas ar nopietno novada pašvaldības policijas priekšnieka amatu, kuram ir pienākums kopā ar kolēģiem rūpēties par kārtību. Bet viņš ir arī kaislīgs makšķernieks, kurš šoreiz dalījās ar savu piedzīvojumu.
„Tas bija 2011. gada septembris, kad kopā ar kolēģi izdomājām, ka jālaiž spiningot. Sariktējam laivu, makšķerkātus un sākam. Venta mūsu peldlīdzekli mierīgi nes pa straumi uz leju, mēs spiningojam. Šāda kātu vicināšana nomierina un, lai arī loma nav, dod atpūtu un laiku sakārtot domas. Te pēkšņi māneklis aiz kaut kā aizķeras un nekust ne no vietas. Pirmā doma – ieķēries kokā zem ūdens un nāksies pacīnīties, lai dabūtu laukā. Bet tad jūtu baiso rāvienu. Tajā brīdī pasprūk vārds, ko var aizstāt ar pīī... Saprotu, ka galā ir kaut kas milzīgs. Sāku ar to cīnīties. Manas aizdomas apstiprinās brīdī, kad zem ūdens esošais kaut kas sāk vilkt laivu pret straumi. Lēni, bet velk. Abi ar kolēģi saskatāmies, ģīmji balti, adrenalīns sāk kāpt laukā pa ausīm!,” spraigos notikumus atceras Kaspars.

„Neatceros, cik ilgi ar to kustoni cīnījos, bet beidzot to ieraudzījām. Lasis! Tāds, kādu manas acis bija redzējušas tikai bildēs. Es šo velku pie laivas, šis raujas atpakaļ dzelmē. Es šo atkal uz augšu, šis atkal prom. Beidzot pievilku zivi pie laivas, un kolēģis šo saķēra, lai ievilktu iekšā. Velk, bet kustonis uztaisa pirueti un atkal pazūd ūdenī... Ne tikai ūdenī, bet pasprūk zem laivas! Makšķeraukla nostiepta kā zelta stīga, kāts saliekts puslokā. Cīņa turpinās vēl minūtes divdesmit, kad beidzot dabūjam zivi laivā.

Šito mežoni! Milzīgs, skaists lasis! Kamēr tas vēl laivā, nolemjam pirms atlaišanas nosvērt. Man vienmēr kabatā līdzi svari. Bet tie ir padomju laikos ražoti – ar atsperi. Saudzīgi iekabinām zivi un sveram. Svari rāda vairāk nekā deviņus kilogramus, bet ir sajūta, ka zivs ir smagāka. Pārsveram – bultiņa nepielūdzami apstājas tieši turpat. Būs jau jātic. Piefiksējuši svaru fotogrāfijā, ar asarām acīs atlaižam lasi Ventā. Rokas trīc, sirds sitas – tas ir mana mūža lielākais loms! Ar kolēģi, ilgu laiku klusēdami, sēžam viens otram pretī un mēģinām saprast, kas tikko notika,” nopūšoties saka Kaspars.

„Bet trakākais nāca vēlāk. Kad pārbraucu mājās, mieru nedeva sajūta, ka lasis bija smagāks. Tā arī bija, jo mājās sariktēju smagumu, kura svars ir desmit kilogramu. To pārbaudīju ar citiem svariem. Kad piekabināju mērierīcei, kas bija līdzi uz upes, bultiņa spītīgi turpināja rādīt deviņus kilogramus. Tā vienkārši tālāk negāja – svari sabojājušies. Tā es līdz šai baltai dienai nezinu, cik patiesībā svēra manas dzīves lielākais loms.”

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Novadu reforma, no 119 izveidojot 42 pašvaldības:
veicinās reģionālo attīstību
neko nemainīs
sanaidos cilvēkus
sen bija vajadzīga
ietaupīs naudu
apvienos resursus
ir piekāpšanās lielajām pilsētām
vēl vairāk iztukšos laukus
nav pārdomāta līdz galam
Kurzemnieks Horoskopi