Aizvērt

Laist atpakaļ vai nelaist?

2018. gada 28. maijā, 00:00
Raksta autors: Iveta Grīniņa
Laist atpakaļ vai nelaist?
Institūta "Bior" speciāliste Ruta Medne aicina makšķerniekus neķert vairāk zivju, nekā vajadzīgs. Ja tās laiž atpakaļ, liela daļa neizdzīvo.
Foto: Laila Liepiņa 
„Neesmu ne par lozungu "Ķer un atlaid!", ne arī pret to. Neesmu makšķerniece – esmu par to, lai zivis izdzīvo. Reizēm internetā skatos video, kā zivis tiek ķertas un laistas atpakaļ, un saprotu, ka tās tāpat neizdzīvos,” saka Valsts institūta "Bior" iekšējo ūdeņu un zivju resursu atražošanas nodaļas vadītāja Ruta Medne.
„Mums šķiet: ja zivs nekliedz, nesper un nekož, tad ir nejutīga, tai nesāp un tā neko nesaprot. Tā gluži nav. Pētījumos un eksperimentos pierādīts, ka arī zivij sāp un ir stress, ja tā tiek noķerta un izvilkta no ūdens. Ķert, lai atlaistu, vispār ir pilnīgi nesaprotami.”

Zinātniece uzskata, ka akcijai Atlaid mammu!*, kurā makšķernieki aicināti lielās zivis atlaist atpakaļ, lai tās augtu un bagātinātu resursus, īsti nav jēgas: jo vecāka zivs, jo mazāka iespēja izdzīvot.


JO LIELĀKA, JO MAZĀK IZREDŽU

Turpina R.Medne: „Pētījumi apliecina, ka zivij šādā situācijā izdalās stresa hormoni. Par atlaišanu atpakaļ ļoti daudz tiek runāts, arī daudz aplamu lietu. Viena likumsakarība gan ir: jo lielāka zivs, jo mazāka iespēja izdzīvot, kad to palaiž atpakaļ. Tāpēc tas ir mīts, ka lielās mammas jālaiž atpakaļ. Gan jau kāda tiešām izdzīvo.

Zivīm kā jebkuram dzīvam organismam jaunībā un bērnībā brūces sadzīst daudz labāk: vielmaiņa straujāka, visi procesi notiek ātrāk. Jo vecāks organisms, jo grūtāk pielāgoties apstākļu maiņai, jo grūtāk dzīst brūces. Par spīti tam, ka zivs aug visu mūžu, uz vecumu procesi ir lēnāki. Turklāt lielās zivis, izvelkot no ūdens, gūst lielākas traumas.”


MAZĀS NOTEIKTI JĀPALAIŽ

„Makšķerēšanas noteikumos skaidri pateikts, kādu izmēru zivis katrai sugai drīkst makšķerēt. Tās, kas mazākas par atļauto, ir zemmēra zivis, un tās noteikti jālaiž atpakaļ. Tās visas ir mazas, jaunas zivtiņas, kas labi adaptējas, un izdzīvošanas procenti ir augsti.

Svarīgi, cik ilgi zivs pavadījusi ārpus ūdens: ja divas trīs minūtes, varbūt paliks dzīva; ja ilgāk – diez vai. Karstā laikā šī robeža var būt pat 30 sekundes. Ja laiks vēsāks, varbūt tā bez ūdens var mazliet ilgāk.”


ZIEMĀ VAR APSALDĒT

„Ja ziemā zivis tiek nomestas uz ledus un pēc kāda laika laistas atpakaļ, izdzīvošanas iespēja ir ļoti maza. Varbūt spēcīgākie asarīši izdzīvos, bet citas, piemēram, lasis vai taimiņš, – ne, jo tās gūst apsaldējumus. Tas pats karstā laikā: jo augstāka gaisa temperatūra, jo mazākas izredzes. Ja zivij lielas brūces, ja āķi tā ierijusi dziļi, guvusi iekšējus ievainojumus, arī tad ir ļoti maza iespēja. Ja brūces plašas un dziļas, visticamāk, tās nesadzīs, un var sākties infekcija. Ja zivi velk ārā aiz galvas – aiz žaunu vākiem, tai var salauzt mugurkaulu. Pareizi ir vilkt ārā ar sietiņu bez mezgliem, cenšoties nenobrāzt zvīņas un nesamazināt gļotu slāni. Ja iespējams, āķis jāizņem, turot zivi ūdenī.”


*ATLAID MAMMU!
2016. gadā biedrība Atlaid mammu, Latvijas Valsts meži un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs plēsīgo zivju makšķerniekiem sāka rīkot konkursu, kura nolūks:
  • ieviest ētiskas makšķerēšanas principus, izglītot par principa „ķer un atlaid” ietekmi uz plēsīgo zivju populāciju,
  • veidot Goda makšķernieku kopienu,
  • veidot noķerto uz atlaisto zivju datubāzi utt.



Pēc pētījumiem tapušas VADLĪNIJAS, lai princips ķer un atlaid zivij mazāk kaitē. Tās ievērojot, izdzīvošanas iespēja pārsniedz 80%:
  • izmantot tikai mākslīgo ēsmu un vienžubura āķi bez atskabargas;
  • izcelšanai obligāts ir uztveramais tīkls bez mezgliem (nedrīkst celt ar roku, aizķerot aiz žaunu vāka vai citādi);
  • jāizmanto atbilstošs makšķerkāts un aukla;
  • šādi nevajag makšķerēt karstās dienās vai ziemā, kad ir būtiska temperatūras atšķirība;
  • zivs jāizvada ātri, jo muskuļu darbā audos uzkrājas pienskābe. Pēc izvadīšanas vēlams to turēt ūdenī, lai žaunu vāki nenoslēgtos un nekavētu skābekļa maiņu organismā. Ja iespējams, āķis jāizņem, zivi turot ūdenī;
  • ja zivs tomēr jāizceļ, vēlams to nepakļaut gaisa iedarbībai ilgāk par 20 sekundēm;
  • jāizceļ saudzīgi, lai netraumētu zvīņas un nemazinātu dabisko gļotu slāni;
  • jāsver uztveramajā tīklā;
  • ja makšķerē dziļos ūdeņos, jāizvelk pakāpeniski, lai spiediens netraumētu.

/Ruta Medne, Anete Niemi, Bior zivju resursu pētniecības departaments/



NO MAKŠĶERĒŠANAS NOTEIKUMIEM

Vienam cilvēkam atļauts paturēt zivis, kuru minimālais garums ir šāds:
  • 60 cm – lasim un samam;
  • 50 cm – līdakai, taimiņam un zutim;
  • 45 cm – salatei (meža vimbai) un zandartam;
  • 35 cm – strauta forelei, mencai un vēdzelei;
  • 30 cm – akmeņplekstei, alatai, ālantam, sapalam, sīgai un vimbai (izņemot vimbu, kas noķerta Daugavā no Rīgas HES augšup pret straumi un kuras garums nav noteikts);
  • 25 cm – līnim;
  • 19 cm – asarim Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī;
  • 16 cm – repsim.

Pārējo sugu zivis – bez ierobežojuma. Katras sugas garumu mēra no purna gala līdz astes spuras galam.


Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: