Aizvērt

Ar interesi par dzīvi

2020. gada 30. janvārī, 00:00
Raksta autors: Daiga Bitiniece
Ar interesi par dzīvi
Agrākais avīzes "Padomju Kuldīga" un "Padomju Dzimtene" žurnālists Andris Grīnbergs savās mājās Jēkabpilī šīgada oktobrī.
Foto: Daiga Bitiniece
„Man sanāca trīs redaktori, bet faktiski bija četri. Domājiet nu! Kāpēc saku – četri? Tā ir matemātika elementāra. Man jau patīk tādi āķi,” satikts Jēkabpilī savā dzīvoklī, smejoties saka žurnālists Andris Grīnbergs, kurš Kuldīgā avīzē strādājis no 1962. līdz 1969. gadam.
„Kad aizgāju uz Kuldīgu, Blūms pieņēma mani darbā, tad viņu noēda. Tad bija Arcimoviča, pēc viņas Bajārs un beigās atkal Blūms. Tāpēc man sanāk četri.”

A.Grīnbergs, kuram februārī būs 80 gadu, joprojām ir ierindā – raksta atkal savu nākamo grāmatu un par honorāriem strādā arī savai pēdējai darbavietai – Latvijas Avīzei. Viņa grāmata Kustinu dzīvi. 60 gadi žurnālista ceļos un neceļos, kas šogad izdota, veltīta garajiem gadiem žurnālistikā, un tur sava vieta arī Kuldīgas laikam.


PATS RAKSTA, BRAUC UN FOTOGRAFĒ

Mūsu saruna rit par to, kā tad bija strādāt avīzē 60. gados, kas bija citādāk, bet kas līdzīgi. Piemēram, kā braukuši pie cilvēkiem, uz objektiem.

„Ar motociklu IŽ 56. Kad pirms tam Kandavā sāku strādāt, es nopirku pats savu, bet Kuldīgā jau bija redakcijas. Kad atkal Blūms bija redaktors, mums parādījās Pobeda – tā piederēja vienam šoferim, kas mūs vadāja. Ai, Pobeda – traka mašīna, daudzi pat nezina, kā tā izskatās. Mani kaitināja, ka Arcimoviču, kas šoferim vienmēr sēdēja blakus, čubināja, lika virsū sedziņas uz kājām, bet es aizmugurē sēdēju un salu nost. Es biju arī vienīgais fotogrāfs, tikai pašā sākumā bija Bendrāts. Vienu brīdi mūsu avīze bija pa diviem rajoniem – Kuldīgas un Saldus, tur bija apvienotā lauksaimniecības pārvalde, un Saldū nebija redakcijas.

Ar IŽ 56 es biju vienīgais, kas braucu. Stirāns nebrauca, Celmiņš nebrauca. Blūms reizēm kaut kur pats izšāva. Un tad jau parādījās Moskvič, ja nemaldos, 408.

Man uz Blūmu un faktiski uz visu sistēmu bija nedaudz dusmas, tā man bija arī pirms tam Kandavā un pēc tam Limbažos. Es biju vienīgais, kurš brauc, fotografē, raksta. Tā kā es vienīgais fotografēju, man bija pāri par 30 bildēm, un katra maksāja vienu rubli. Tie, kuri nebildēja, mēnesī ap 30 rubļiem nopelnīja par rakstiem, bet man par bildēm vien tie sanāca, plus vēl raksti! Manas fotogrāfijas pie citu rakstiem arī bija. Un es pats daudz rakstīju. Man jau pie 100 rubļiem sanāca! Blūms saskaita un tad nosaka, hm, nē, tik daudz nevar, un nošņāpj nost!”



Andra Grīnberga arhīvs
Andris Grīnbergs Kuldīgā 1962. gadā.


BEZ VIRSRAKSTA NEVAR SĀKT

„Atceros, kā Limbažos, kad man bija emka, tad kulbā viena dāma, aiz muguras otra, abas visur izvadāju, kur vajadzēja, safotografēju viņām visu. Nealgots šoferis, atslēdznieks, remontvīrs – viss es biju. Kuldīgā tāpat: šie visi kundziņi, bet es ar savām eļļām – motocikls tak visu laiku jāuztur kārtībā! Katru dienu jābrauc. Sestdienās, svētdienās arī, tad tak viss notika, un sestdienas jau toreiz bija darba dienas.

Mums bija mašīnrakstītāja, jā (Cīņā bija septiņas), bet neviens manus rakstus nepārrakstīja – es uzreiz tīrrakstā varēju. Iznēsāju tos rakstiņus sevī, un, kā ķēros klāt, tā aizgāja. Ja nav virsraksta, nemaz nevaru sākt. Es rakstu iznēsāju, uzbūvēju, un to es daru, vienalga, kur: vai ēdu, vai sēžu mazmājiņā, vai malku nesu.

Tagad jau datorā var paiet atpakaļ. Bet mašīnrakstīšanā bija labi, kad parādījās tie baltie labotāji. Tad man gāja vēl ātrāk, varēju laist fiksāk, jo varēju paiet atpakaļ un kādu burtu, kas pārsities, izlabot.”


SPĒKAM JĀLIEK PRETĪ SPĒKS!

Par saviem redaktoriem Grīnbergam ir, ko stāstīt, atsevišķas epizodes aprakstītas grāmatā.

„Piemēram, par Elfrīdu Arcimoviču tas ir aprakstīts, kā viņu atlaida. Viņa mums uzpeldēja – toreiz tos kadrus mētāja, no kaut kurienes atsūtīja. Tā bija vienīgā redaktore, ar kuru man... Viņa man krita virsū, es viņai arī smuki atbildēju. Esmu ievērojis, ka spēkam jāliek pretī spēks. To vienmēr esmu teicis un ar visiem redaktoriem, kas man bijuši, tā esmu darījis – tad viss kārtībā. Ja ne, tad redaktors tevi žmiedz, bet, ja jūt, ka pretī spēks, uzreiz viņam ir cieņa. Bet Arcimoviča mīlēja, lai citi dzird, kad viņa rājās, un demonstrēja savu varu. Blūms Arcimoviču neieredzēja – viņa pa jaunam sāka visu ieviest.”

Bet kāpēc Blūmu atlaida? „Viņš neiztapa, šad tad neklausīja. Tā arī neaizbraucām un par kukurūzu neuzrakstījām, bet tas neatbilda tālaika varas prasībām. Kā bija plēnums un lēmums, tā citi atskrēja, un uzreiz bija jāraksta, bet Blūms bija skeptisks.

Bajāram šausmīgi patika labot, kaut ko pierakstīt klāt vai iebāzt pa vidu kādus teikumus. Un galvenais, ka es dabūju ciest. Zinu, esmu nodevis rakstu, pats visu dienu pa kolhoziem vandos, bet no rīta atveru, sāku lasīt – kļūdu ielaidis! Viņš domāja, ka zina, bet viņš nezināja! Saputrojās. Kur es nelaimīgs! Visi jau baksta mani, sak’, ko tu tur sarakstīji, bet Bajārs, kad es viņam to saku, tik stāv un smaida. Biju gatavs viņu saplosīt! Aizgāja vienreiz tās sūdzības līdz Rīgai, ne tikai līdz Kuldīgas partijas komitejai, un viņu noņēma. Viņam visādas spalvainas idejas bija – man jau tas patika, viņš bija interesants, ne velti viņam pēc tam izdevniecība Saldū piederēja. Tāds normāls jau to nevar – tur jābūt nedaudz trakam, ar zvirbulīšiem galvā.”


MODĒ MĀCĪTIES UN ARĪ TRAKOT

„Toreiz bija modē visu laiku mācīties, mēs arī regulāri mācījāmies. Viens no darbiniekiem gatavoja priekšlasījumu – vai nu par valodu, vai par rakstiem. Un notika sapulces. Tad bija tādas reģionālās tikšanās – visi Kurzemes žurnālisti kopā. Un, kad nopietnā mācību daļa beidzās, braucām pie dabas. Tur gāja jautri. Ar laivām braucām, jokus taisījām, adatu otra laivā iedūrām, un pļekt! Atceros, kā Egons Līvs šāva ar kaķeni!

Ēriks Hānbergs vadīja vienbrīd to reģionālo apvienību, un, kad Kuldīgā bija tikšanās, atceros skatu, kā Hānbergs šortos ar avīžcepuri galvā pāri tirgus laukumam (kur tagad Pilsētas laukums) gāja... Mums pašiem arī bija ballītes, vienmēr atzīmējām līdz vēlam vakaram. Alīdai Dakterei vīrs partijas komitejā strādāja, bet, neskatoties uz amatu, bija ļoti prātīgs – tur, kur vajadzēja pareizi norunāt, viņš norunāja, bet sadzīvē bija tāds kā mēs visi. Tādi bija daudzi latvieši.”


IZDOD AVĪZI DIVATĀ

„Jūs neticēsiet, ka Kuldīgas avīzi vienreiz mēs divas nedēļas (citreiz īsāku laiku) divatā ar Blūmu taisījām. Alīdai bija sesija, kāds tur bija slims, kāds atvaļinājumā... Ko mēs darījām? Cēlāmies piecos no rīta, sataisījām grafiku, izlaidām riņķi, safotografējām, skrējām mājās, ko varējām, to uz rītdienas numuru, ko ne, to uz nākamo; viss gāja kā konveijers.”

No ziņu aģentūrām, kas pa teletaipu pienāca no TASS un Latinform, neko daudz neesot likuši. Un, tā kā neļāva ar vienu uzvārdu pusavīzi pierakstīt, tad katram bijuši vairāki pseidonīmi, Andrim vesela čupa – kādi pieci seši: Valters, Grīns, Bergs, Skalbe.

Kolektīvs, lai arī katram savas dīvainības, bijis draudzīgs. „Piemēram, Celmiņš bija ļoti runātīgs. Ar Stirānu abi lieli draugi, bet viņam patika stiept gumiju, un par to Stirāns bija nikns.”


TOP OTRA GRĀMATA

„Pašlaik rakstu jaunajai grāmatai par Jāņu svinēšanu, tur būs arī par Kuldīgu. Redz, Jāņos visi dzēra, bet siens bija jāpļauj, un aizliedza vara šos pagānu svētkus, bet pēc laika atļāva Jāņus svinēt atkal. Un kas notika? Cilvēki, kā norāvušies no ķēdes, gribēja visi svinēt. Mašīnas jau nebija kā tagad, tāpēc, no tilta sākot, gar Ventu uz leju visa krastmala līdz Lauktehnikai bija ar ugunskuriem, un ne jau kaut kādiem, bet no riepām! Mēs otrā rītā ar Blūmu gājām un saķērām galvu – ar dedzināšanu bija aizrāvušies... Mongoļu-tatāru ordas gājušas pāri! Viss melns nokvēpis! Ugunskurs pie ugunskura. Es vēl tagad atceros, kā tur stāvēju, un tas sarkanais tilts fonā likās tā kā nosarcis. Un nelaimes gadījās – aizķērās aiz tām stieplēm... Mēs par to rakstījām.”


VESELU PAAUDZI VECĀKS

„Reiz Anna Rancāne man jautā: „Cik tev gadu? Esi par mani pāris gadus vecāks.” Es saku: „Anniņ, es esmu veselu paaudzi vecāks par tevi!”” smej Grīnbergs. „Atceros, kad bija apvienotā avīze Padomju Dzimtene, no Saldus puses Monika Zīle, toreiz jauna meitene, nesa man rakstiņus, un Laima Līvena pirmos pantiņus nesa, jo es vadīju literāro apvienību. Tagad maketētājs sēž, samazina, palielina, agrāk metieris saka: nevar ielikt, un viss. Tā es vienu pantu dzejniecei izmetu ārā. Tas bija skaists piedzīvojums ar Laimu Līvenu.”

Toreiz nav bijusi konkurence par lasītājiem – Grīnbergam kā Lauku Avīzes korespondentam agrāk visur bijuši draugi, kad no lielās avīzes viņš braukājis pa Latviju. „Agrāk žurnālists mani paņēma savā mašīnā, viņš vāca, es vācu materiālu. Bet tad attieksme mainījās.”


VIENA MEITA TURPINA

Vai kāds no pieciem Andra bērniem saistīts ar tēva mūža profesiju? Normunds ir Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents un Rīgas Celtniecības koledžas direktors, Dace – skolotāja, Egīls beidzis Jūras akadēmiju un strādā Rīgas ostā, Gita Grīnberga ir tulkotāja (no franču valodas, arī vācu un angļu, un otrādi; vairākus gadus dzīvojusi Francijā, tostarp Parīzē; Literatūras gada balvas ieguvēja), Sandra ir Vidusdaugavas televīzijas žurnāliste. Mazmeita Elza Gauja ir aktrise un režisore, tēlojusi filmās Izlaiduma gads un Nekas mūs neapturēs, bija izvirzīta kino balvai Lielais Kristaps labākās aktrises titulam.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Sludinājumi

Biškopības kursi

Biškopības kursi
Aicinam pieteikties kursiem.
Aptauja
Notikumi Baltkrievijā:
prasa rūpīgāku analīzi;
raisa bažas par mūsu drošību;
ved uz demokrātisku valsti;
bija paredzami;
mani pārsteidz;
ir jāatbalsta baltkrievu tauta;
mani neskar;
mani neinteresē.