Aizvērt

Kādi tik cilvēki nav intervēti!

2020. gada 3. februārī, 00:00
Raksta autors: Iveta Grīniņa
Kādi tik cilvēki nav intervēti!
"Kurzemnieka" kolektīvs pagājušā gadsimta 80. gadu beigās. No kreisās: Jāzeps Stirāns, Ilva Šaroka, Daiga Bitiniece, Velta Salmgrieze, Nikolajs Paupe un Liene Jankovska.
Foto: Veltas Salmgriezes arhīvs
Kuldīgas rajona avīzes "Padomju Dzimtene" žurnāliste Velta Salmgrieze tajā nostrādājusi 24 gadus un atceras kā iekšējās cīņas par redaktora krēslu, tā daudzus cilvēkus, kurus savulaik intervējusi.

Lāsma Reimane
Velta Salmgrieze, ciemojoties redakcijā 2019. gada martā.


GAN AVĪZĒ, GAN RADIO


„Pēc izglītības esmu pedagoģe, bet mācību gados piepelnījos Liepājas avīzē Komunists. Tur strādāja interesanti cilvēki: Ēriks Hānbergs, Jānis Peters un citas diezgan lielas slavenības. Pēc augstskolas sāku strādāt Sieksātes skolā, gadu biju bērna kopšanas atvaļinājumā. Kad vajadzēja atgriezties darbā, biju pionieru vadītāja Rudbāržu palīgskolā. Vīrs gāja uz Kuldīgu. Mani iecēla Kuldīgas astoņgadīgajā skolā par direktores Olgas Kokinas vietnieci.

Padomju Dzimtenē strādāja studiju biedrene, kura ļoti gribēja iet prom, un kāds bija jāatrod vietā. 1970. gada 1. jūlijā nokļuvu avīzē. 1976. gadā redaktors Arvīds Blūms mani iecēla par vietējo radio raidījumu vadītāju. Kādreiz vietējās radio redakcijas bija pakļautas Latvijas Radio, bet tad tās pievienoja avīzēm. Radiomezgls bija vecā rātsnama pagrabā. Tur atradās arī Komunistiskās partijas vietējā komiteja. Sākumā rokas drebēja. Ieeju iekšā un redzu – visādi aparāti… Es vispār neesmu tehnisks cilvēks. Izmēģināju, sanāca. Tas taču vienkāršs magnetofons! Taisīju ierakstus, turpat raidīju. Tā bija vietējā rajona translācija. Arī Rīga prasīja ziņas, un es devu – nav jau žēl. Divreiz nedēļā bija raidījums. Varēju saorganizēt, kas nāk runāt, pēc tam interviju nesu uz redakciju publicēt. Sadarbība mums bija ļoti laba. Avīze varēja maksāt, bet radio nemaksāja neko. Redaktora Indrupa laikā radio nolikvidēja, viņš mani 1983. gadā atvilka atpakaļ uz redakciju un nolika pie galda.”


VISS KĀ PIE CILVĒKIEM

„Kad sāku strādāt avīzē, redaktora krēslā sēdēja Arvīds Blūms, vietniece bija Alīda Daktere, korespondentu štatā strādāja Valija Grundmane, Jāzeps Stirāns, Ivars Freibergs. Telpas kopa Ausma Līce, grāmatvede bija Dzidra Šlakorciņa. Sekretariātā darbojās korektore Maija Laizāne un sekretāre Žanete Ērcīte. Partijas dzīves nodaļu vadīja Jānis Papsujevičs. Vēlāk pie mums no Jēkabpils pārcēlās Ārija Stalidzāne, strādāja lauksaimniecības nodaļā. Šofera un fotogrāfa pienākumus pildīja Artūrs Belerts. Pēc viņa aiziešanas mūžībā vietā atnāca Hermanis Grosbergs.

Jāni Papsujeviču nomainīja Arvīds Celmiņš, ļoti ideoloģiski komunistiski noskaņots. Reiz, kad redakcijā ko svinējām un Arvīds Blūms atklāti stāstīja, kā klājies Padomju armijā kara laikā, Celmiņš to paslepus ierakstīja, jo stāstījums nebija ne cildinošs, ne slavinošs. Pēc svinībām Aija un Maija ierakstu sadedzināja krāsnī.

Celmiņš bija smaga rakstura – varēja kliegt, bļaut un ālēties. Vienreiz Blūms ar Celmiņu pat kāvās. Blūms mazāks, Celmiņš tāds garš, bet kauties neprata ne viens, ne otrs. Tas bija labākais skats!

Dullības te darīja dažādas. Ļoti koleģiāli darbā bija Freibergs un Stirāns. Alīda Daktere bija ļoti prasīga un atbildību prasīja arī no kolēģiem.

Iekšējās cīņas te notika vienmēr. Arī redakcijas nelielajā kolektīvā bija ambīcijas, varaskāre, veiksmes un neveiksmes. Daži cerēja uz redaktora vietu un sūdzējās par viņu partijas komitejā. Kādu kolēģi pārējās necieta, jo viņa redaktoram patika – viss kā pie cilvēkiem.

Es biju no tiem, kuri rakstot pieturzīmes nesalika. Uz to biju meistars – par to man varēja pārmest daudz. Bet korektore tos manus komatus salika, kur vajadzēja, un viss bija kārtībā. Kadri redakcijā mainījās. Pirmā uz Jelgavu aizgāja Aija Rone, parāva līdzi Maiju Laizāni. Manā laikā atnāca strādāt fotogrāfs Aivars Vētrājs, korektore Edīte Cinkus, žurnāliste Daiga Bitiniece, Ina Spridzāne, vēlāk Inguna Spuleniece, Daina Ozoliņa.

Redaktora krēslu aizņēma Dailonis Indrups. Sākotnēji ideoloģiski tīrs komunists. Bet padomju laikos tādam bija jābūt. Vēlāk viņš bija ļoti nacionāli noskaņots. Par viņu Celmiņš uzrakstīja nepatīkamu atsauci par nostādnes maiņu atbilstoši politiskajai varai. Bet Celmiņš arī tieši tāpat nostādnes mainīja.

Pēc Indrupa redaktora krēslā sēdās Jāzeps Stirāns. Tolaik bija modē zonas sanāksmes redakcijā – mēs bijām kopā ar Liepāju, Saldu, Ventspili. Reizēm pieķērām klāt brāļus lietuviešus. Mums pat bija draudzība ar Šauļu rajona avīzi.”




Veltas Salmgriezes arhīvs
Šauļu avīzes delegācija viesos pie "Padomju Dzimtenes". Pirmā no labās Velta Salmgrieze.



ĀRŠTATA RAKSTĪTĀJI

„Kad atnācu strādāt, bija cietā alga plus honorāri. Bija jābūt noteiktam procentam organizēto rakstu – katram vajadzēja ārštata korespondentus. Man ļoti centīga rakstniece bija Erna Reinfelde no Alsungas. Viņa rakstīja daudz un reizēm kritiskus rakstus, kas vienam otram augstākstāvošam nepatika. Atceros Līviju Klīmu no muzeja. Ļoti labi un daudz rakstīja prokurore Dzintra Roga.

Man uzreiz iedalīja skolu tematu, bet gadījās arī raksti par lauksaimniecību, rūpniecību. No Padures keramikas vēl tagad podi mājās. Bija dzelzsbetoniVulkāns, Māra, starpkolhozu celtniecības organizācija (SCO), elektrotīkli, kuru vadītājs Vilis Abersons ļoti rūpējās par savu cunftes godu, lai neviens sutkās nesēdētu un nebūtu piedzērušies. Vēl augsta kultūra bija SCO, kur kādu reizi vīri gan palaidās. Kad uz Vulkānu atnāca Brunovskis, viņš ļoti cīnījās, lai rūpnīcu paceltu. Bet apstākļi bija tādi, ka tur daudz neko nevarēja. Radoši darbojās sadzīves pakalpojumu kombināts, un tirgotāju sektu gadiem vadīja Anastasija Rudakova. Daudz interesanta bija izglītības sistēmā – uzcēla 3. vidusskolu Kuldīgā, tapa bērnudārzi, bija Alsungas vidusskola, Skrundas profesionāli tehniskā skola.”


DAUDZ SATIKTO

„Atmiņā palicis teiciens par mežsargu Andreju Guliņu: „Ja mežam būs tas vajadzīgs, viņš ar cepuri peļķes izsmels.” Ļoti jauka lopkope bija Valtaiķu pusē – uzvārdu neatceros. Viņa pirkusi jaunu kleitu. Kaimiņiene jautājusi, kur tad šī tā pucēšoties. Viņa teikusi: „ Uzvilkšu, kad iešu pie gotiņām.”

Lopkopēja Anna Āboliņa no Alsungas reiz teica, ka pat dēla kāzās nav varējusi būt klāt, jo jākopj lopi. Tad bija Krone – cūkkope Ziedonī. Viņa teica: „Nevaru vairs uzvilkt normāli kurpes, jo visu laiku kūtī staigāts ar gumijas zābakiem.” Ziedonī bija Olga Žagata, arī lopkope. Pārējās saka: „Ko tā Olga tur plēšas ar tām govīm? Laikam zārkam zelta kājas pelna.”

Lepsis no Laidu pagasta Jaunbrēdiķiem bija izveidojis savu arborētumu. Kā viņš man stāstīja par tiem kokiem! Atmiņā palicis kā ļoti gaišs cilvēks.

Es nevaru atcerēties, ka kāds intervējamais man nebūtu paticis. Tieši otrādi – reiz Ēdolē bija lopkope uzvārdā Muceniece, sīka auguma sieviete. Kad aizbraucu, redzēju, kā viņa stiepj lielas kannas. Un kāda viņai bija māja – spīdēja! Parasti, kad braucām uz kūtīm, vilkām vecas drēbes, jo skābbarības un citas smakas tajās momentā bija iekšā.

Interesantas personības Ēdolē bija Bikses, kuri stāstīja par sportu. Tā kā vadīju ekskursijas, man vispār patika uzzināt kaut ko par vēsturi. Kā profesionāla gide izbraukāju visu Padomju Savienību – tālākais bija Baikāla ezers, kurā plika peldējos. Tas bija atvaļinājuma laikā. Bet, ja pāris dienas, redakcijā tās varēja dabūt. Tas bija papildu darbs, un vēl es mākslas skolā mācīju novada vēsturi.”


BRĪVAIS REŽĪMS

„Avīze iznāca trīs reizes nedēļā. Pirmdienas rītos bija plānošana, kad jāpasaka, kādu materiālu dosi. Parasti plānoja uz visu nedēļu. Tad šo to noraidīja, šo to apstiprināja. Mēs centāmies nekavēt. Blūms bija ļoti labvēlīgs – viņš mani mudināja braukt vēlāk, lai nevajadzētu bērnu tik agri celt. Ja raksti nodoti, līdzi neskatījās – varēja iet prom. Reiz Blūms atnāk – visas durvis ciet, viņš purpina: „Te jau kā kūrorts! Vai tad te kāds strādā?”

Pie mums tipogrāfijā bija salicējs Baltaiskalns. Viņš mīlēja iedzert, bet avīzi salika bez kļūdām. Vienreiz visa saliktā avīze sabruka – nokrita zemē. Viss jāsaliek atkārtoti – tas bija elles darbs. Pēc pusnakts avīzes tipogrāfijas darbinieki devās avīzi locīt. Reizēm to darīja arī mūsu fotogrāfs un šoferis Hermanis, bet tas ir liels darbs, jo metiens bija 13–14 tūkstošu. Mums teica: pāri par 14 000 laist nedrīkstam. Bijām rentabli, un tad mums bija prēmijas pa 10–15 rubļiem, alga bija 110–120 rubļu un vēl honorāri. Par algu nevarēja sūdzēties.”




Veltas Salmgriezes arhīvs
1994. gada 15. augusts – kādam jubileja.



AIZ DURVĪM

„Reiz braucu uz Skrundas zivsaimniecību, aiz durvīm noklausījos, ko viņi tā atklāti runā, un uzrakstīju. Man pārmeta, ka aiz durvīm klausījos, bet es teicu – uzrakstīju tikai to, ko jūs runājāt. Tādā ziņā biju riebīga. Piemēram, kad bērni kaut ko sliktu izdarīja, bija jāsauc vārdos, uzvārdos. Reiz kolhoza traktorists kaut ko bija izdarījis, un kolhoza priekšsēdētājs saka – vārdu nedrīkstot likt. Es teicu: „Kā – visi taču vienādi!” Redakcijas apspriedē izteicos, ka tā avīzi pavisam degradēsim. Vai nu nesauc vārdā nevienu, vai visus. Priekšniekus taupīja – viņus nedrīkstēja kritizēt, ka piedzēries, braucis un kaut ko sastrādājis. Atceros, ka kolhoza galvenais zootehniķis man zvanīja un teica: „Viņš nav dzērājs.” Bet ko es varu darīt, ka viņš tur ir bijis!

Bija jāraksta par rūpniecību, tirdzniecību, rakstījām likumības lappuses, par kurām pat Iekšlietu ministrijas atzinību un prēmijas esmu saņēmusi. Bija jāsauc vārdos visi vainīgie, bet to centās arī apiet. Taisīju dabas lappuses – arī par tām republikā dabūju atzinības rakstus. Prēmija bija naudas izteiksmē: vienu reizi 20 rubļu, otru reizi 15.”


PARTIJAS PUTRA

„Redakcijā bija partijas dzīves vadītājs, kurš rakstīja par partijas plēnumiem un tādām lietām. Tādi bija Arvīds Celmiņš un Jānis Papsujevičs. Viņi vārīja to partijas putru. Lauksaimniecība bija Aijai Ronei, man – tirdzniecība, rūpniecība. Nikolajs Paupe meklēja visvisādus materiālus.

Es arī, kad man apnika parastie temati, meklēju kaut ko interesantu. Vienreiz uzrakstīju par ūdeni, bet citā reizē – par tulpēm, kā tās pie mums atnākušas. Bija jāseko līdzi visam, kas notika, un jāizrok interesanti fakti. Tas no paša atkarīgs. Kad pa pagastiem braucām, arī tur varēja kaut ko interesantu atrast. Protams, kad nāca partijas konferences, tad gāja vellā! Notikumu tik daudz, ka nevarēja attapties. Rakstīju par skolām un, piemēram, divas reizes esmu bijusi Nīkrāces skolai līdzi, kad tā brauca uz Baltkrieviju. Es taisīju rakstus, pati bildēju.”


„BIJĀS GAN”

„Pret mums kā žurnālistiem sabiedrības attieksme bija dažāda. Piemēram, ar dzelzsbetona rūpnīcas vadītāju Prūsi man bija ļoti labas attiecības: prasīju, ko nesaprotu, viņš man paskaidroja, bija ļoti zinošs vadītājs. Tur bija tāda patīkama kārtība. Vispār vadītāji bija jēdzīgi. Komunālie mocījās, bet centās visu izdarīt. Bija tādi, kuri mani labāk redzēja ejam nekā nākam, bet ārā jau nedzina. Sadzīves pakalpojumu kombināta kokapstrādes ceha vadītājs Blūms tēloja, ka bija perfekts, ka nevienam pa blatu neko netaisa, tikai runāja: „Redakcija jau nekad neko labu neuzraksta.” Beigās tāpat izrādījās, ka viņš ir tāds pats kā citi. Abi ar Stirānu bijām pasūtījuši mēbeles. Viņam piezvanīja un pabrīdināja, ka drīz mainīsies cenas, bet man ne, lai gan biju pasūtījusi pirms Jāzepa. Tad nu es piezvanīju un pateicu, ko domāju.

Blatus es kategoriski nekad neizmantoju – es turēju zem sava goda līst zem letes, ja nevaru dabūt godīgi. Reiz pēcpusdienā stāvu rindā veikalā, viena pārdevēja liek ārā preces, otra nedara neko – ēd bumbieri un slavē, ka garšīgs, bet mēs tik stāvam. Aizeju mājās un uzrakstu: cilvēki pēc darba stāv rindā, viena nedara neko, otra tik grūsta kastes un nevar apkalpot pircējus. Tad kasiere, kad iegāju veikalā, vienmēr kliedza: „Redakcija ienākusi!”

Reiz es uztaisīju traci Vāverītē, kur dzēru kafiju. Ienāk pircējs, prasa pēc tortes – nav. Pārdevēja vēl sabrēc uz kādu, kurš torti prasa. Tad redzu: viens kungs ieiet pa otru pusi un iznāk ar torti. Tas man tā uzsita asini! Es pieeju un saku: „Ak, tā – jūs te uz vienu cilvēku sakliedzāt, ka tortes nav, bet tam kungam atradās!” Es uzrakstīju.

Mums darba ritms tāds, ka varējām aizskriet uz veikalu, kur kaut ko izmeta. Bet Saldū redakcijā esot bijis tā, ka darba laikā nedrīkst iziet. Cilvēki pa logu kāpuši ārā. Mums Blūma attieksme bija tāda: ja tu savu darbu izdarīji, pakaļ neviens neskatījās.”




Veltas Salmgriezes arhīvs
Tikšanās redakcijā ar bijušajiem darbiniekiem 1999. gadā: (no labās) Edīte Cinkus, Velta Salmgrieze, Maija Laizāne, Jānis Papsujevičs, Arvīds Blūms, (no kreisās) Jāzeps Stirāns, aizgriezusies Ārija Stalidzāne, 2. plānā stāv Laila Liepiņa un Inguna Spuleniece.



GĀJA LUSTĪGI

„Savstarpējās attiecības bija jautras, svinēšanu daudz.

Reiz šoferis zvana sievai, ka netiek ārā. Viņa saka meitai: „Še, runā ar viņu, es skriešu, jo viņš kāpj pa logu laukā!” Reiz viena kolēģe sadzērusies, izgājusi ārā, apsēdusies uz soliņa un aizmigusi. Pamostas un vairs netiek redakcijā, tad jāiet pie Blūma, kas dzīvoja pāri ielai. Bija jau redakcijā arī savstarpējas simpātijas. Cik tur taisnības, kā tur bija… Ar svecīti klāt neviens nestāvēja.

Šauļos lietuvieši mūs reiz tā piedzirdīja, ka lielāko daļu nešus ienesa mašīnā. Liepājā viens saiets bija teātrī, kur Aivars Zīle dancoja pa klavierēm, bet vēl viena dāma uzkrita Blūmam, kurš no viņas bēga.

Viena ballīte notika meliorācijas sistēmu pārvaldes pirtī Mežvaldē. Tur liepājnieku Spinga noskatīja mūsu Maiju un nepakam negribēja braukt prom: kā liepājnieki izvelk ārā, tā viņš atpakaļ. Pēc citas pirts mūsu Alīda man jautā: „Vai es kaut ko sliktu arī tur izdarīju?” Es teicu: neko sliktu ne, abas turējāmies kopā un laimīgi esam mājās.

Daudz interesanta varēja saklausīt kolhozu pārskatu sapulcēs. Tur tika ne vien vērtēts padarītais, bet arī svinēts ne pa jokam.


TRĪS REDAKTORI

„Par redaktoriem nevaru teikt nevienu sliktu vārdu. Arvīds Blūms bija ļoti korekts un mūs nevienu pie krēsla nesēja. Viņam galvenais bija dabūt materiālu. Viņš nebija tas, kurš gribēja sēdēt prezidijos. Ja vien varēja, aizsūtīja savā vietā zicpriekšsēdētāju. Atklāti sakot, padomju varu viņš necieta. Gudrs viņš bija, karu izgājis – tur dabūjis izjust, ko tas nozīmē. Atceros, ka viņš stāstīja, kā skolā no rīta dežurante saka: „Visi pazuduši, jūs arī tinieties prom, jo nāk vācieši!” Viņš mājās vairs netika, jo tur jau bija vācieši. Tā viņš nokļuva armijā. Vecāki domājuši, ka viņš beigts. Kad pēc kara atgriezās, vecāki no pārsteiguma apstulbuši. Viņš bija ļoti grūtu ceļu izgājis.

Dailonis Indrups šķita komunistiski noskaņots no galvas līdz papēžiem, centās visur būt un piedalīties. Kad viss mainījās, viņš kļuva ļoti patriotisks. Bet ļauns nebija – sakarīgs cilvēks.

Jāzeps Stirāns baidījās vairāk, bet viņam tomēr bija samuļļāta biogrāfija, jo tēvs Kanādā. Viņš bija ļoti piesardzīgs par to, ko publicēt. Jāzeps arī bija miermīlīgs.

Blūma laikā mums nevajadzēja ne uz kolhoziem braukt ražu vākt, ne sestdienas talkās piedalīties. Indrupa laikā sestdienas talkas dienā vismaz uz redakciju vajadzēja atnākt. Tad arī gājienos reizēm gājām.”


***
„Es pēdējos rakstus vēl dabūju uzrakstīt ar datoru, bet aiziešana man sanāca pēkšņa, jo bērni paziņoja, ka mazbērnam vajag aukli. 1994. gadā aizgāju.”
Komentāri
Inta Kampara
2020. gada 3. februārī, 08:57
Paldies par rakstu.Brīnišķigs raksts,vienreizēja valoda,sulīga,tieša,atklāta.
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kāds būtu labākais novadu reformas variants?
Kuldīgas novads kopā ar Skrundas un Alsungas novadu.
Apvienots Kuldīgas, Skrundas un Alsungas novads un Jūrkalnes pagasts.
Kuldīgas novads kopā ar Skrundas novadu.
Kuldīgas novads kopā ar Alsungas novadu un Jūrkalnes pagastu.
Alsungas novads apvienots ar Gudenieku un Jūrkalnes pagastu.
Lai viss paliek, kā ir tagad.
Man pilnīgi vienalga, tāpat nekas nemainīsies.
Kurzemnieks Horoskopi