Aizvērt

Pandēmija iemācīja daudz

2021. gada 11. jūlijā, 18:04
Raksta autors: Daiga Bitiniece, Alberts Dinters, Katrīna Blaua
Pandēmija iemācīja daudz
Laimīgi, smaidīgi, bet ļoti piesardzīgi, jo pandēmija nav beigusies: Agnija Paula, Aksels, Anita un Aigars Zvinguļi šogad 18. jūnijā Aigara dzimšanas dienā.
Foto: Aigara Zvinguļa arhīva foto
AIGARS ZVINGULIS ir tēvs, vīrs, vectēvs. Uzņēmējs, riteņbraucējs, cilvēks, kurš pirmais sāka trenēt pazīstamo riteņbraucēju Romanu Vainšteinu. Kuldīgas iedzīvotājs, kura ģimene ar jauno koronavīrusu mūsu pusē saskārās viena no pirmajām: saslima gan Aigars, gan sieva Anita, gan Aigara vecāki Emīlija un Ivars. Diemžēl abi vecāki, kuri kopā bija nodzīvojuši 61 gadu, no Covid-19 mira. Ko šis laiks ir mācījis? Kā mainījis dzīvi? Kādas pārdomas rodas, atskatoties uz notikušo? Saruna ar Aigaru – vienkārša, cilvēcīga, atklāta.
Pandēmijas laiks. Jūsu gadījumā laikam var teikt, ka tas ir briesmīgs.

Jā. Es mūsu pusē laikam esmu no tiem, kurš ar Covid-19 saslima viens no pirmajiem. Trenējos riteņbraukšanā, un katru gadu braucam uz dienvidiem, uz Spāniju, arī 2020. gada februārī, martā es tur biju. Tur viss tikai sākās. Mēs zinājām, ka infekcija parādījusies Itālijā. Sazvanījāmies ar draugiem, un viņi pastāstīja, kā tur klājas. Viens no stāstiem bija par ārstu, kuram Bergamo jāizlemj, kuram pacientam dzīvot. Viņam bija 23 Covid-19 pacienti, bet elpināšanas aparāti tikai 20. Dzirdot šo stāstu, sapratu, ka tas ir nopietni – ka ar koronavīrusu joku nav. Mēs bijām nobijušies.
Spānijā atradāmies aptuveni mēnesi un jutām, ka vīruss arī tur ienāk aizvien vairāk, bet paspējām no Spānijas izbraukt laikā, kad tur vēl nebija lielais uzliesmojums. Dzīvojām starp divām lielām pilsētām: Valensiju un Alikanti. Tad Valensijā bija astoņi inficētie, Alikantē – trīs vai četri. Pārbijušies mukām mājās. Laicīgi sapirkām pārtiku, nekur lieki neuzturējāmies, viesnīcā atslēgas saņēmām distancēti. Bet es sapratu, ka man nekā nebūs. Tā arī paliku mājās un dzīvoju.
Interesanti, ka no Spānijas izbraucām piektdien, mājās bijām svētdien. Pirmdien biju darbā, otrdien uz Rīgu, trešdien treniņš, ceturtdien darbs, un tikai piektdien valdībā tika pieņemts lēmums, ka visiem, kuri atgriežas no ārzemēm, jāsēž pašizolācijā. Tas bija gandrīz nedēļu pēc tam, kad mēs jau bijām atpakaļ Latvijā. Protams, cilvēki bija mani redzējuši uz ielas, un sākās zvani ar jautājumiem, kā tad tas nākas, ka staigāju apkārt. Bet mēs toreiz izsprukām sveikā – nesaslimām. Iespējams, tādēļ, ka jau 2019. gadā ģimenē ļoti sākām piedomāt pie tā, kā paši izturamies pret savu veselību un uzturu. Es biju sapratis, ka, lai arī sportoju, lai arī cenšos uzturēties saulē dienvidos, man trūkst D vitamīna. Tad arī nāca atziņa, ka par sevi jārūpējas pašam.

Tā ir viena no lietām, kuru šis laiks iemācījis.

Jā. Kaut vai fakts, ka tad, kad saslimām, sapratu, ka man neviens nepalīdzēs. Pie manis neviens nevar nākt, es esmu viens, un pašam jātiek ar visu galā. Par laimi, mums izteikta slimība bija tikai divas dienas. Trešdien, ceturtdien temperatūra, piektdien vairs ne, braucām nodot testu, un tad bija skaidrs, ka esam inficējušies ar koronavīrusu.
Tas jau bija 2020. gada rudens. Sazvanījāmies ar Slimību profilakses un kontroles centru, mēģinājām saprast, kur varējām inficēties, bet tā arī līdz šai dienai to neesam sapratuši. Jā, pirms tam bijām Rīgā, bet visur gājām ar maskām, dezinficējām rokas. Ar sievu saslimām vienlaicīgi.
Ļoti dīvaini ir ar maniem vecākiem, kuri no Covid-19 nomira. Likās, ka mēs viņus aplipinājām, bet manai mātei Emīlijai slimība sākās vienlaicīgi ar mums. Mamma bija invalīde, viņai nāca kopēja, un, kā izrādījās, arī kopējai jau bija saslimšana ar Covid-19. Līdz ar to nezinām, kurš kuru aplipināja, un pat negribam to zināt, jo vairs neko nevar mainīt – nevienu tas neatgriezīs.

Daudzi kovidam netic.

Jā. Arī tad, kad atgriezos no Spānijas, daudzi draugi tam neticēja. Es zvanīju uz Spāniju, Itāliju, dzirdēto atstāstīju draugiem šeit, bet – nē! – viņi neticēja. Tas viss ir izpūsts, nereāls, ārsti pieraksta viltus pacientus, lai tikai saņemtu papildu naudu… Padomājam loģiski, kāda papildu nauda! Bija daudz neloģisku spriedelējumu. Mēs arī darbā piesargājāmies, ieviesām drošības pasākumus, un līdz šim mirklim mums neviens ceha darbinieks nav saslimis. Ja tā notiktu, ko tas nozīmētu? Ceha darbs apstātos pilnībā. Jā, mums ir darbs maiņās, bet tas ir risks.
Lai kā nebūtu, jāsaka, ka Covid-19 tomēr ir izdarījis arī labu.

Piemēram?

Sapratu, ka varu iztikt bez braukšanas uz dažādām vietām – nav nekur jāskrien, jo lielu daļu var izdarīt attālināti. Internetā izdaru pasūtījumu, preci pieved pie mājām. Daudz kas kļuvis vienkāršāks, lai gan dokumentācijas sakārtošana vēl klibo. Vecie grāmatveži nesaprot, ka visu var izdarīt elektroniski. Ir bijis tā, ka atvedu pavadzīmes, bet grāmatvedis mani triec atpakaļ pēc paraksta. Arī mācības, sapulces notiek attālināti – nekur nav jābrauc, jāskrien. Ietaupās daudz laika, ko citkārt pavadītu ceļā.
Arī citi paradumi ir mainījušies. Pēc tam, kad 2020. gada pavasarī atsēdēju pašizolāciju, sāku mazāk izmantot auto. Uz darbu divu kilometru attālumā eju ar kājām vai braucu ar velosipēdu. Sākumā paziņas bieži piestāja un piedāvāja aizvest, bet es atteicu. Nu vairs tā nav. Līdz ar to no visa tā laika, ko kādreiz pavadīju, braucot ar auto, šobrīd tam izmantoju 10%.
Daudzi šajā pandēmijā sapratuši, ka cilvēka veselībai ir liela nozīme. Imūnsistēma jāsakārto, un to esam darījuši. Mums ar sievu ir savas metodes, kā to panākt. Kādreiz man izmeklējumos parādījās, ka trūkst D vitamīna. Tagad rādītāji ir debesīs.

Neticīgie bija un ir vēl joprojām!

Ko tādiem izdarīt? Tā ir viņu domāšana. Visi saka: jā, Latvijā mediji to vien dara, kā stāsta par pandēmiju, sauc skaitļus. Nē, tā notiek visā pasaulē. Es arī šogad martā atkal biju Spānijā. Arī tur tā notiek: televīzijas rāda sižetus par Covid-19, stāsta, cik ir potēto, cik slimo, cik mirst. Informācija tiek pasniegta pat vairāk nekā pie mums.
Sarunās ar tur dzīvojošajiem krievvalodīgajiem bija dzirdams, ka viņi zina, kas notiek Latvijā. Viņu uzskats: mēs šeit pārāk daudz pievēršamies sociālo tīklu ārstiem un ekspertiem un pret notiekošo izturamies pārāk vieglprātīgi. Cilvēki internetā lasa, tic un dreb. Spānijā tā nenotiek – viņi tur ir pārdzīvojuši daudz lielākas šausmas, daudz stingrākus ierobežojumus. Viņi zina, ko tas nozīmē, un vairs nevēlas to piedzīvot. Lai kādi laika apstākļi nebūtu uz ielas, visi staigā maskās, veikalu apmeklē pa vienam, diviem. Es nesaprotu tos, kuri atbrauc no ārzemēm un ir sašutuši, ka te ir stingri ierobežojumi. Jā, citās valstīs terases atvēra ātrāk, bet tās ir terases. Visu nosaka cilvēku apziņa.
Un padomāsim, kas ir tie cilvēki sociālajos tīklos? Cilvēki, kuriem vajadzīga publicitāte un kuri citādi to nevar iegūt? Vajag uzmanību? Tad, kad atklājās, ka mēs tomēr dienā varam savakcinēt 10 000 cilvēku, sākās kaut kāda matemātikas izmantošana – skaitīšana, rēķināšana, lai tikai pierādītu pretējo. Nu, kam tas vajadzīgs! Zinātnieki strādā visā pasaulē.

Kā tev šķiet, vai rudenī atkal nebūs kārtējais vilnis?

Jāuzmanās, jo vīruss nav pazudis – notiek mutācija. Vienīgais veids, kā no šīs sērgas tikt vaļā, acīmredzot ir vakcinācija.

Latvijā pašlaik potēti mazliet vairāk nekā 28%.

Jā, skaitļi ir mazi, bet jāsaka godīgi, ka arī es neesmu vakcinējies. Kāpēc? Varu pateikt godīgi, ka šobrīd nejūtu vajadzību. Esmu Covid-19 pārslimojis, man bijuši jau trīs testi uz antivielām. Pat septiņus mēnešus pēc pārslimošanas tās bija. Iespējams, tādēļ, ka paši ļoti piestrādājam pie mūsu imūnsistēmas. Manējā šo vīrusu pazīst, un, ja nu kas, tad ķermenis mēģinās vīrusu nogalināt.
Lai arī ierobežojumu groži ir atlaisti, mēs tomēr cenšamies mazāk uzturēties publiskos pasākumos.
Kad slimojām, liels atspaids bija pārtikas piegāde uz mājām. Ir kompānijas, kuras piegādā augļus. Draugi atveda savu saražoto produkciju. Tā notiek arī tagad. Atved, atdod, un uz veikalu jāiet mazāk. Jāsaka godīgi, ka arī mūsu mazās pilsētas lielveikalos viss ir ļoti saspiests, un man liekas, ka vienlaicīgi iekšā esošais apmeklētāju skaits tomēr ir par lielu.
Te atkal gribas piesaukt Spāniju, jo tur, aizejot uz tirgu, iekšā netiec, kamēr cilvēks pie ieejas tev uz rokām nav uzpūtis dezinfekcijas līdzekli. Jā, brīžiem tas ir kaitinoši, jā, ir brīži, kad pēc atgriešanās mājās liekas, ka uz rokām ir cimdi, bet tā ir drošība.

Svaru kausi, kuros vienā pusē ir tava un tuvinieku dzīvība, veselība un…

Es jūtu, ka mums tā bezatbildība ir fenomenāla. Cik nav dzirdēts, ka cilvēks, kuram ir temperatūra, iet kaut kur sabiedrībā un uz darbu. Sēdi mājās un vēro sevi!

Vai tās nav sekas, kas velkas līdzi no pagātnes? Ka ir iegājies: „Tev ir klepus? Sīkums! Tu vari strādāt.”

Tā varētu būt, bet arī izglītības līmenis daudz ko nosaka. Lai gan taisnības labad jāsaka, ka man ir arī draugi ar labu izglītību, bet viņi ir starp Covid-19 skeptiķiem. Problēmas ir arī ar jauniešiem – daudzi nesaprot situācijas nopietnību, jo neslimo. Iespējams, ja kāds saslimst, viņam nav nekādu simptomu, un viņš to pat nepamana.

Kā tev šķiet, kāda aina atklātos, ja visiem Latvijas iedzīvotājiem testētu Covid-19 antivielas? Vai mēs neieraudzītu brīnumus?

Iespējams. Visi lamā valdību. Man šķiet, ka ministru vietā varētu būt jebkurš, bet arī viņus lamātu. Jā, premjers ir zem lupas, un visi gāna viņu. Jā, ir kļūdas. Piemēram, atlido draugs no Lielbritānijas. Viņu speciāli sagaida, ar cimdiem paņem viņa koferi, ieliek auto bagāžniekā, iedod draugam velosipēdu, ir sagatavots viesnīcas numuriņš, un liek viņam braukt uz pašizolācijas vietu. Kas notiek ar pārējiem atlidojušajiem? Izkāpj no tās pašas lidmašīnas, barā sakāpj autobusā un brauc uz pilsētu. Tas nav atstrādāts, jo šāda pandēmija nav bijusi – tas visiem ir jaunums, visi meklē iespējas to uzvarēt.
Nevar vainot tikai valdību – arī sabiedrībai kopumā ir jāuzņemas atbildība. Iespējams, ka daudz nezināmā ir arī mūsu veselības speciālistiem, bet tad jāveido sadarbība ar citām valstīm, lai notiktu informācijas aprite un mācītos no citu labajiem un sliktajiem piemēriem. Zviedrija gribēja panākt pūļa imunitāti, no infekcijas pasargājot vecos ļaudis, bet pārējiem ļaujot izslimot. Tas izgāzās, bet jāskatās, kāda ir veselības sistēma Zviedrijā un kāda pie mums. Mēs esam ierobežoti. Mūsu medicīna ir augstā līmenī, tomēr visam ir savas robežas.
Fakts ir arī tas, ka cilvēki paļaujas tikai uz medicīnu, un tas to pārslogo. Ja katrs pats domātu par savu veselību, nevis paļautos uz daktera izrakstīto tableti, daudz kas mainītos. Ir jāmaina attieksme pret sevi un apkārtējiem.
Arī stresot jābeidz. Mēs izjutām, ka šis vīruss pamatīgi sit arī pa nervu sistēmu. Man bija klasiskie simptomi: pazuda oža, kas joprojām nav 100% atjaunojusies, bet visizteiktākās bija baiļu lēkmes, neziņa. Tādas dīvainas izjūtas. Daudz nezināmā, daudz jautājumu. Līdz tam par šo vīrusu neko nezinājām, neinteresējāmies. Pēc paslimošanas sekas ir jūtamas, piemēram, neizskaidrojama asinsspiediena lēkāšana.

Bet šajā laikā bez stresa neiztikt. Sevišķi vecāki, kuriem mājās jāpieskata bērns.

Jā. Mums arī ir pirmklasnieks, un nekas cits neatliek, kā sievai būt mājās. Vienu atstāt nevar. Tas ir jāpārdzīvo, jo skriešana uz piketiem un pulcēšanās neko nedos – vīruss to nesapratīs, neņems vērā. Patiesībā viss ir vienkārši: jo vairāk cilvēku sapratīs, ka ar Covid-19 jācīnās kopā, ievēros ierobežojumus, rūpēsies par roku higiēnu, par savu veselību, jo ātrāk atgriezīsimies pie normālas un drošas dzīves.



____________________________________________________________________________




AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS


Kā pandēmija mainījusi jūsu ikdienas paradumus?




Daina Blanka, strādā Kuldīgas slimnīcas terapijas nodaļā:
– Man šķiet, ka lielos vilcienos nekas nav mainījies: kā bija, tā arī ir tagad. Valdība tā jau mūs nospiež ar maskām un visu pārējo. Tas noteikti ir vienīgais, kas mainījies. Visu dienu strādāt maskā ir ļoti grūti. Rokas mazgāju kā vienmēr – tā taču ir pašu higiēna. Nav tā, ka agrāk to nedarīju un tikai tagad pandēmijas dēļ esmu sākusi mazgāt rokas.


Kitija Kruga, mamma:
– Mani šis laiks ietekmējis diezgan daudz. Visvairāk tas attiecināms uz bērniem, jo viņi daudz vairāk laika pavada mājās, līdz ar to viņi vairāk jānodarbina. Agrāk bērni apmeklēja kādu pulciņu vai vasarā brauca uz nometnēm, bet tagad mums jādomā, ko darīt. Vēl varu minēt pastiprinātu higiēnu. Pašā sākumā aktīvi tika mazgātas rokas un ar bērniem tika pārrunāts, ka, atnākot mājās, tas jādara, un tagad tas turpinās. Pasākumus ar ģimeni neesam apmeklējuši, izņemot dažus, kas notikuši ārā. Neko daudz neesam redzējuši. Šajā vasarā valdība izdarīja pareizi, ka mīkstināja ierobežojumus, un uzskatu, ka mums nav, par ko uztraukties. Man neviens pazīstams nav nomiris, pati neesmu saslimusi, tāpēc īpaši to neizjūtu. Šķiet kā parasta gripa tas vīruss.


Evelīna Vasiļčika, strādā Kurzemes radio:
– Man nomainījies viss: gan darbs, gan dzīvesvieta. Pandēmijas laiks bija ļoti mierīgs, tagad sāk parādīties straujāks ritms. Patiesībā pandēmija man bija atpūtas mirklis, kuru ļoti izbaudīju. Vēl šis laiks iemācīja pastiprinātu tīrību un higiēnu – visu laiku mazgāt un dezinficēt rokas. Tagad tā jau ir iegājusies lieta, ka, ieejot veikalā, dezinficēju rokas un, atnākot mājās, uzreiz nomazgāju. Dzīvi bez sejas maskas vairs nevaru iedomāties. Ja maska nav paķērusies līdzi, ir sajūta, ka tu neesi tu. Domāju, ka agri vai vēlu tomēr spēsim atgriezties pie iepriekšējās dzīves, bet vai tas būs tik ātri, kā daudzi cer, – domāju, ka jāpaiet diviem trīs gadiem, pirms spēsim atgriezties vecajās sliedēs. Koncerti un citi pasākumi noteikti turpināsies, bet ne tā kā agrāk. Rudenī noteikti nebūs tik traki, kā bija. Es esmu vakcinēta, lai primāri man būtu drošība par sevi un saviem mīļajiem. Otrs iemesls: lai varētu apmeklēt pasākumus.


Inese, strādā skolā:
– Visvairāk to izjūtu darba dēļ, jo darbs man tagad ir mājās. Tas ietekmējis tikšanos ar draugiem un ģimeni, arī iepirkšanos veikalos. Esmu vakcinēta. Kāpēc neizdarīt to, ko var izdarīt? Man jau nav jāgaida, kad to izdarīs kāds cits, jo imunitāte vajadzīga visai sabiedrībai. Pagājusī vasara arī bija mierīga. Neesmu speciāliste, bet domāju, ka ierobežojumu mazināšana mūs ietekmēs rudenī.


Guntis Jaņpēters, skolotājs:
– Manus paradumus kovids nav ietekmējis, jo es strādāju tādā vietā, kurā nekas nemainījās. Veikalā bieži neiepērkos, turklāt iepērkos interneta veikalos. Saistībā ar poti man tādas pārdomas jā vai nē nebija: likās pilnīgi pašsaprotami, ka jāvakcinējas. Darīju to gan veselības, gan valstī noteikto likumu dēļ. Nezinu, vai gaidāms solītais trešais vilnis, – tas jāprasa kādam epidemiologam. Man šodien pirmā atvaļinājuma diena, tāpēc uz kādu koncertu vēl nav sanācis aiziet.


Agnija Šteina, mamma:
– Diži ietekmējis nav, tikai tik, ka nekur vairs nevar iziet. Bet ar mazu bērnu tāpat nav nekādas lielās izklaides. Pirms kovida iepirkos internetā un daru to joprojām. Pati esmu potēta, jo tas šķita loģisks lēmums. Vai pareizs gājiens bija mīkstināt ierobežojumus, nevaru komentēt: ja profesionāļi tā izlēmuši, tad lai tā būtu. Ja turpināsies tik lēns vakcinācijas temps, domāju, ka rudenī varam gaidīt vēl vienu kovida uzliesmojumu. Man šķiet, ka cilvēki vakcinējas par maz, bet es neko nevaru uzspiest, jo saprotu, ka tas ir brīvprātīgs lēmums. Tomēr, ja cilvēki potētos aktīvāk, mēs ar pandēmiju varētu tikt galā ātrāk.





____________________________________________________________________________



Aptauja par Covid-19 (Kurzemnieka feisbuka lapā jūlija sākumā)

  • Respondenti 85
  • Vīrieši 15
  • Sievietes 70
  • Vidējais vecums 38,9 gadi




Komentāri pie jautājuma, kāpēc esi vai neesi potējies pret Covid-19
/Raksturīgākie viedokļi sagrupēti/

● Pārslimoju, tāpēc potēšos vēlāk. Grūtniece, kura slimo ar Covid-19 un ir trešā trimestra beigās, riskē zaudēt mazuli pat tad, ja pati pārcieš. Vēl neesmu, bet potēšos tuvākajā laikā. Potēšos rudenī. Pēc slimošanas varu nepotēties līdz oktobrim. Pagaidām neesmu pārliecināta, ka man šī pote ir vajadzīga. Vēl nav bijusi iespēja darba dēļ.

● Esmu pirms neilga laika uzveikusi smagu slimību, tāpēc nevēlos riskēt ar veselību. Neredzu nekādu vajadzību to darīt. Nevēlos apdraudēt veselību, kamēr nav izpētītas blakusparādības un šīs vakcīnas ietekme uz veselību. Man to nevajag. Pārāk uzspiež tās potes, tas atgrūž.

● Liels risks būt nevakcinētai. Pašsaprotami! Ko tad citu? Maksāju par to, ka dzīvoju sabiedrībā. Ticu zinātnei un uzskatu, ka tas ir viss, ko varam darīt, lai vīruss pasaulē atkāptos. Agri vai vēlu tāpat nonāktu līdz vakcinēšanai, lai varētu dzīvot parastu dzīvi. Gribu būt vesela un dzīva. Lai neslimotu smagi. Izslimoju vieglā formā, kaut esmu riska grupā. Ja saslimt, tad vieglā formā. Veselības dēļ potējos. Lai varētu tikties ar tuviem cilvēkiem. Lai ātrāk redzētu ikdienas izmaiņas, pasargātu sevi un citus.


 
____________________________________________________________________________
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Viesstrādnieki Latvijā ierodas:
peļņas nolūkos
bēgot no savas valsts režīma
tāpēc, ka ir laimes meklētāji
tāpēc, ka Latvija liekas labklājības zeme
šejienes klimata dēļ
cita iemesla dēļ