Aizvērt

Mainīt vispirms sevi un tad arī pasauli

2021. gada 10. augustā, 08:42
Raksta autors: Daiga Bitiniece, Daina Tāfelberga, Katrīna Blaua
Mainīt vispirms sevi un tad arī pasauli
,,Mēs paši veidojam sabiedrību, kurā dzīvojam. Tas ir tik interesanti, cik dažādi esam, un cilvēkiem ir tiesības tādiem būt,” teic Kurzemes NVO centra vadītāja Elīna Futraka.
Kurzemnieka publikāciju sērijā Visi zem viena kupola – piektais stāsts. Šoreiz par tādu svarīgu tēmu kā pilsoniskā sabiedrība. Kā tā veidojas, kas ietekmē to, vai cilvēki ir sabiedriski aktīvi, vai viņiem rūp savas dzīves vide un vai gatavi iesaistīties pilsoniskās aktivitātēs, veidojot labāku dzīvi savā valstī.
Ēdolniece Elīna Futraka vairāk nekā gadu ir Kurzemes NVO centra valdes priekšsēde, bet nevalstiskajā sektorā darbojas vismaz desmit gadus. Studējusi komerciju un vadību, pati daudz mācījusies par pilsoniskas sabiedrības veidošanu, vadījusi projektus un palīdzējusi citiem. Viņa uzskata sevi par Latvijas patrioti un īstenu kurzemnieci ar spēcīgām saknēm, bet tas netraucē, gluži otrādi – palīdz globālu jautājumu risināšanā.

Kas Ēdoles meiteni pamudināja iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs?
Lielākoties mana dzīve saistīta ar Kuldīgas novadu, precīzāk, Ēdoli, kur uzaugu un dzīvoju arī tagad. Pēc pamatskolas gan kādu laiku biju prom – aizgāju mācīties par komercpakalpojumu darbinieku Liepājas Valsts tehnikumā. Tobrīd īsti nezināju, ko darīt tālāk, par ko kļūt. Nolēmu pamēģināt studenta dzīvi. Esmu vienkāršs lauku bērns, augu trīs bērnu ģimenē. Mums bija sava saimniecība, un jau agri sapratu, cik daudz varam paši izdarīt, negaidot, ka kāds visu pienesīs klāt. Pamatskolā biju diezgan aktīva – piedalījos konkursos, mācību olimpiādēs, kas nu bija tajā laikā pieejams. NVO sektoru sāku iepazīt Liepājā. Ar domubiedriem nodibinājām biedrību Iekaro savu nākotni!, kura kādu gadu tur darbojās, tad aizceļoja uz Pāvilostu, bet vēlāk uz manu dzimto pagastu, kur kļuva  par Ēdoles jauniešu biedrību.

Ar mērķi uzmundrināt vietējos jauniešus?
Jā, vienkārši kopā kaut ko darīt. Kā jau tas ir jauniem cilvēkiem, kas negrib sēdēt mājās, bet iepazīt pasauli, uzlabot savu dzīvi un varbūt  arī pasaulē līdz ar to kaut ko mainīt. Runājot par pasaules mainīšanu, jau skolas laikā izstādē Ķīpsalā mani ieinteresēja organizācija Junior Chamber International Latvia, kas vieno jauniešus līdz 40 gadiem, kuri uzskata: lai veiktu pozitīvas pārmaiņas arī globāli, jāpilnveido sevi un sabiedrība sev apkārt. Iepriekš viņiem bija nodaļa arī Liepājā, bet tā ir pajukusi. Ideja mani tā aizrāva, ka sasaucu domubiedrus un nodaļu atjaunoju. Gadu to vadīju, par to saņēmu balvu, un tas bija liels stimuls turpināt. Tas deva pārliecību, ka es tiešām kaut ko varu. Tad vēl biju jauns skuķis, bija jāorganizē tikšanās, jārīko konferences uzņēmējiem – pieredzējušiem, gudriem vīriem – un citi pasākumi. Iesaistījos arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā. Tā tas ceļš nu jau gadus desmit vedis caur dažādām organizācijām.
Bija drosme runāt ar tiem gudrajiem vīriem? Gadās, ka pieredzējušie raugās ar neuzticību, sak’, ko te tāds skuķis grib pasauli mainīt.
Jāatzīstas, ka man vēl tagad nav viegli tikt tam pāri. Daudz palīdzēja Kurzemes NVO centra iepriekšējā vadītāja Inese Siliņa – viņa motivēja piedalīties, atgādināja par manām zināšanām un prasmēm konkrētajā jomā, jo man patīk rakties dziļumā, kā arī iedrošināja likt tās lietā un palīdzēja citiem. Pirms gandrīz pieciem gadiem, kad biju beigusi arī grāmatvedības kursus, ieraudzīju sludinājumu, ka Kurzemes NVO centrs meklē savu universālo cilvēku darbam ar sabiedrību, projektiem. Tad gan biju citos pastāvīgos darbos ierakusies un tikko vēl bērns bija piedzimis. Vēl joprojām mani interesē arī lokāls sabiedriskais darbs. Bet – laukos aktīvo cilvēku diemžēl ir ļoti maz.

Kāpēc?
Pilsoniskā aktivitāte prasa dažādas kompetences. Ir jātrenējas, lai pats būtu aktīvs un citus iesaistītu, lai mācētu sarunāties ar citas tautības un vecuma cilvēkiem un lai viņi, atnākot no darba, gribētu veltīt pāris stundas citām interesēm. Aktīvi ir tie, kas tādi vienmēr bijuši, dažkārt no paaudzes paaudzē darbīgi. Tā pēkšņi iziet sabiedrībā kaut ko darīt nav viegli. Man šķiet interesanti, ka cilvēki ir tik dažādi, un viņiem ir tiesības tādiem būt. Mums jāiemācās cienīt to dažādību: ja tā traucē, tad jāmaina kaut kas sevī. Daudziem varbūt nav īsti saprotams, ko nozīmē pilsoniskā aktivitāte. Kad saka brīvprātīgais darbs, tad tā bilde ir skaidrāka. Mēs paši nevalstiskā sektora organizācijās to vēl joprojām mācāmies. Savā ziņā vēlēšanas parādīja, cik esam aktīvi un vai gribam ko mainīt. Var jau teikt: nav jēgas, bet varbūt nemaz nevajag mainīt, visa ir tik pietiekami. Ir liela personiskā brīvība, visu var pieprasīt un arī dabūt. Nav tādu ierobežojumu kā padomju laikos, kad ne visu runāt drīkstēja. Jā, tagad neuzticas valsts pārvaldei. Bļauj, ka tā nepareizi dara, bet tā ir tikai tāda bļaušana, jo nav prasmju, kā iesaistīties, lai mainītu. Rīko piketus pret kaut ko, bet bez skaidra formulējuma, ko tad grib sasniegt un kas tieši darāms. Līdz ar to tam pasākumam nav kvalitātes. Tāpēc jāmācās, jātrenējas.

Kā mainījušās sabiedrības intereses nevalstiskajā sektorā līdz ar demokrātijas attīstību? Nesen kādā piketā Kuldīgā tika pārmests (laikam jau valdībai), ka demokrātija beigusies.
Interesanti, ka tieši attīstība ietekmējusi līdzdarbošanos. 90. gadu beigās un šī gadsimta sākumā bija lielāks ekonomiskais atbalsts sabiedriskajām organizācijām, arī no valsts. Tagad sabiedrība izglītotāka, informācija pieejama pārpārēm. Visi liekas gudri. Kad tā nebija, bija lielāks stimuls iesaistīties, mācīties, kopā darboties. Tagad izveidojušās interešu grupas, bet joprojām vēl neesam iemācījušies, kā šīm dažādajām grupām dzīvot kopā, rast kompromisus, citreiz piekāpties, bet citreiz pacīnīties vairāk. Tā ir demokrātijas māksla. Tie, kas ir tikai bļāvēji, par citiem nedomā, uzskata, ka tikai viņiem ir tiesības.

,,Aktīvi ir tie, kas tādi vienmēr bijuši, dažkārt no paaudzes paaudzē darbīgi.”
Vai ir kādu interešu grupu īpatsvars?
Izteiktas dominantes nav. Lai gan – nav jau pētīts. Organizācijas var darboties vairākās jomās vienlaikus, nav jābūt noteiktā rāmītī ieliktām. Statistika arī neuzrāda patieso ainu, kura joma aktīvāka. Latvijā ir ap 24 tūkstošiem biedrību un nodibinājumu, bet ne visi reģistrētie šobrīd darbojas. Dažās organizācijās ir tikai divi vai trīs cilvēki. Sports joprojām ir aktīvs. Pēdējā laikā pieaudzis dzīvokļu apsaimniekošanas biedrību skaits – to pamudinājis ekonomiskais aprēķins, un cilvēki sapratuši, ka pašiem darboties ir labāk un lētāk. To sekmējusi arī pašvaldību politika, lai gan arī apsaimniekošanas cenas tiek celtas viņu ekonomisko aprēķinu dēļ. Bet rezultāts – sabiedrība sāk pati kaut ko darīt, nevis gaidīt, kad pienesīs klāt. Tie, kuriem sava saimniecība, zina, kā tas ir. Varu ieteikt daudzdzīvokļu namu iemītniekiem atnākt uz kādu talku. Viens ir padarītais darbs, otrs – tā var iepazīt citus.
,,Bļauj, ka nepareizi dara, bet tā ir tikai tāda bļaušana, jo nav prasmju un skaidra formulējuma, ko tad grib sasniegt.”

Kā uzrunāt, jo latvietis jau tāds kautrīgs – ko nu es tur tā iešu?
Protams, skaļi saukļi, lozungi ne vienmēr der. Parasti domubiedri viens otru paši atrod, draugs draugu paaicina. Dažkārt no mazas lokālas biedrības izaug spēcīgs pakalpojumu sniedzējs, piemēram, sociālajā jomā. Un jābūt līderim – spēcīgam vadītājam, tad sekotāji atradīsies. Jāprot uzņemt citus, daudzas organizācijas domā tikai par sava labā mērķa sasniegšanu, bet neiet plašumā, neaug kā organizācija. Biedrība var teikt, ka ir atvērta visiem, bet var gadīties, ka tās durvis nemaz nav tik plaši vaļā. Jāprot komunicēt – tas arī ir izaicinājums. Man arī gribētos vēl vairāk: kaut ko palīdzēt Mamma mammai fondā, iedziļināties Kūravas kultūras mantojuma lietās. Bet viens cilvēks jau nevar visu. Jāprot savu laiku sadalīt.
“Biedrība var teikt, ka ir atvērta visiem, bet var gadīties, ka tās durvis nemaz nav tik plaši vaļā. Jāprot komunicēt – tas arī ir izaicinājums.”
Kas ir aktīvāki – sievietes vai vīrieši?
Tas atkarīgs no jomas. Vīrieši ir aktīvāki kā mednieki, makšķernieki, viņi ir praktisko darbu darītāji un pragmatiskāki. Sievietes vairāk izpaužas sociālajā jomā, viņām tādas gaisīgas (ne tik piezemētas) lietas patīk. Kad es savam vīram stāstu par demokrātijas kvartāla attīstīšanu, viņš atmet ar roku, lai pasaku, kas konkrēti darāms, kas jāieskrūvē vai jānozāģē.

Vai brīvprātīgais darbs būtu materiāli jāstimulē?
Manā izpratnē tas neiet kopā. Jēdziens pats pasaka: darboties no brīva prāta. Būtībā jau brīvprātīgais arī iegūst sev, bet ne taustāmi kā atalgojumu par darbu. Tās ir zināšanas, jaunas prasmes, ko viņš iegūst, citiem palīdzēdams. Jaunieši to prot novērtēt, ja vien grib mācīties un iepazīt pasauli. Lai gan mums arī seniori ir ļoti aktīvi. Viņus interesē arī pasaulē notiekošais, ne tikai savs mazdārziņš.



Elīna augusi trīs bērnu ģimenē, jau no mazotnes iemācījusies strādāt savā saimniecībā, saprotot, ka neviens klāt neko nenesīs, bet ļoti daudz var saviem spēkiem izdarīt. Viņai patīk rakt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – iedziļināties, lai izprastu. To viņa māca arī savām mazajām meitiņām Emīlijai un Elizabetei.
______________________________________________________________________________________________

SPECIĀLISTU VIEDOKĻI
Vai, jūsuprāt, sabiedrība kļūst aktīvāka līdzdarboties?


Birokrātija sabojā jēgu
Inese Vaivare, organizācijas Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (LAPAS) direktore, Vidzemes augstskolas docētāja:
– Sākoties pandēmijai, cerējām uz aktivitātes pieaugumu, gribējām to aprobēt kopā ar pašvaldībām. Radās arī vairāki pilotprojekti, diemžēl tālāk viegli negāja. Daudz atkarīgs no tā, vai ir kāds vietējais līderis. Varbūt politiķis vai domes cilvēks, kurš par ideju iestājas un pamudina apkārtējos. Vietās, kur tāda līdera nebija, pacēlums, ja vispār tāds radās, ātri nogrima. Izrādījās, ka tā bija tikai acumirklīga krīzes reakcija, cerības uz lielāku brīvprātīgu rīcību izgaisa. Brīvprātīgais darbs mūsu valstī vairāk bijis pozicionēts kā iespēja jauniešiem iegūt pieredzi, lai pēc tam to izmantotu darba tirgū, bet ne kā pienākums pret līdzcilvēkiem. Ar labu nodomu, bet tas darbs ticis birokratizēts – skaitīti punkti u.tml. Tas pabojājis brīvprātības patieso jēgu, tagad grūti domāšanu mainīt. Saprotams, ka organizācijām vieglāk atrast piecus brīvprātīgos, kas nāk katru otro dienu, nekā menedžēt 20, kas nāk reizi nedēļā, kad atrodas brīvs laiks no citiem darbiem. Tādējādi skaitliski aktivitātes rādītāji nav lielāki. Turklāt šobrīd, vasarā, pandēmiju tā vairs neizjūt, cilvēki atpūšas, rosās pa saviem dārziņiem. Lai uzkrāj spēkus, nevar zināt, kas vēl būs rudenī. Vēl ir krietni jāpiestrādā, lai radītu izpratni, ka brīvprātīgais darbs ir labdarība, ko dāvina kādam konkrētam cilvēkam vai veselai organizācijai. Neko pretī neprasot, iespējams, pat saņemot atpakaļ, bet netiešā veidā. Kā mēdz teikt, labu darīt vienmēr atmaksājas. Arī sponsori, kas ziedo, bieži vien nemaz negrib, lai viņu vārdus nosauc un slavē.

Sēžot mājās iesēžas
Inese Ivāne, Skrundas biedrības Ventas krasti ilggadēja vadītāja, Kuldīgas novada Rudbāržu pagasta pārvaldniece:
– Tie, kas agrāk darbojušies, turpina arī tagad. Tie, kas savā čaulā sēdējuši, sēž joprojām, un nekas viņus no tās nespēj izraut. Ir tik daudz runāts, bet nav atrasti īstie rīki sēdētāju motivācijai. Sociālie tīkli ar negācijām tikai uz slikto mudina, nomāc jebkuru vēlmi iet un darīt kaut ko. Arī tie, kas iet un darbojas, vairs nemēģina kādu pārliecināt. Savu tiesu darījusi mājsēde un attālinātais darbs. No vienas puses, labi, ka var no mājām strādāt, vairāk veltīt laiku ģimenei un savējiem. Nav jātērē laiks un līdzekļi, uz semināriem, mācībām braukājot. No otras puses, dažs slinkāks, varbūt paviršāks kļūst. Tālmācībai tomēr nav tās kvalitātes, kas klātienē. To redzu, vadot pirmās palīdzības un sociālās aprūpes kursus Rīgas 1. medicīnas koledžā. Kāds ķemmē suni, kāds vispār izslēdz kameru, sazin’, ko viņš dara, cik nopietni klausās. Nav ne pietiekamu teorētisko zināšanu, ne prakses. Tāpat ar sabiedrisko darbu – neizejot no mājas, cilvēks iestieg. Pagastā dzīvība atgriezusies, bet ne pilnībā. Nav vairs ideju, nav gribēšanas, protams, traucē ierobežojumi. Bet dažiem tas ir tikai aizbildinājums nekā nedarīšanai. Tagad skatos uz pašdarbniekiem, kas sākumā ļoti pārdzīvoja, ka nevar notikt kolektīvu mēģinājumi dejotājiem, dziedātājiem. Tagad nevar vairs visus atpakaļ dabūt.

Pamatu ieliek mazotnē
Alvids Pupšis, Saldus novada Ezeres mazpulku organizācijas Asni un biedrības Mūsu ligzda vadītājs, Latvijas Pilsoniskās alianses balvas 2020. gada laureāts nominācijā Cilvēka izaugsmei:
– Ierobežojumi mums neliedza būt aktīviem. Kādu mēnesi varbūt satikāmies attālināti, bet tad atkal atsākām nodarbības, protams, piesardzīgi. Jāteic, ka tagad aktivitāte augusi. Iepriekš mazpulkos nāca kādi padsmit bērni un jaunieši, tagad – 25. Pārsvarā pusaudži, jo, kad tuvojas vidusskolas gadi, tad rodas citas intereses, pēc tam vispār aiziet no pagasta. Bet pamats ir ielikts. Daudzi, atbraukuši mājās no Rīgas vai ārzemēm, nāk pie manis un prasa, ko varētu palīdzēt. Viņos saglabājies darba prieks. Mācu, lai lepojas ar jebkuru labu darbu, pat ja nav sanācis – nākamreiz būs labāk. Vadu arī makšķernieku biedrību, tur man pārsvarā vidējā un vecākā paaudze. Kad rīkoju sacensības, ap 30 cilvēku atnāk. Patīk tā kopā būšana. Mums jau laukos pašiem sev svētki jārada, no citurienes klāt nepievedīs. Kaut kā gadījies, ka man apkārt ir daudz aktīvu cilvēku, kuri darbojas biedrībās. Esam sākuši atjaunot Ezeres parku, kas gadiem bija aizlaists. Tas ir komandas darbs, jo viens jau nav cīnītājs.  Līdz pusdienlaikam esmu tiešajā darbā, tad sabiedriskajā. Labi, ka otra pusīte vēl ļauj.
_________________________________________________________________________________________
 
Aktuālais jautājums
Vai esat pilsoniski aktīvs un iesaistījies kādā nevalstiskā organizācijā vai brīvprātīgajā darbā?


Anna Līva Bārtule, studente:
– Piedalījos pašvaldības vēlēšanās. Esmu arī izvēlējusies profesiju – sabiedriskās attiecības un diplomātija –, kurā studēt. Tā saistīta ar politiku un pilsonisko aktivitāti. Palīdzu mammai darboties nevalstiskā organizācijā. Kopumā uzskatu, ka latvieši nav pietiekami aktīvi nevalstiskajās organizācijās. Domāju, tas ir tādēļ, ka latvietim ir raksturīgi čīkstēt, bet, tiklīdz ir iespēja kaut kur iesaistīties un kaut ko mainīt, tad viņš to nedara. Daudz runātāju, bet maz darītāju. Man ir zināmi vairāki jaunieši, kuri saka, ka viss ir slikti, bet iesaistīties nekur negrib. Es zinu, ka katrā pilsētā ir jaunatnes centri vai kultūras nami un tajos parasti ir jauniešu domes. Es ieteiktu, tiklīdz vecums atļauj, iet un iesaistīties. Tā var gūt lielisku pieredzi. Turklāt pieaugušo dzīvē būs daudz lielāka sapratne par lietām, kas apkārt notiek.


Alīna Vdovina, skolniece:
– Es piekrītu visam, ko saka Anna. Pati arī neesmu pārāk pilsoniski aktīva un arī brīvprātīgajā darbā iesaistījusies neesmu. Ja jāsaka, kāpēc, tad nezinu.


Salīna Paula Bārtule, skolniece:
– Man varbūt vēl nav tik daudz iespēju, jo esmu nepilngadīga. Brīvprātīgo darbu arī nekad neesmu darījusi, jo nav laika. Bet kopumā esmu diezgan aktīva, regulāri apmeklēju treniņus, arī vasarā. Un, protams, ir vēl citas nodarbes, ko darīt.


Marta, auklē mazbērnus:
– Tagad nekas tāds nenāk prātā. Īpaši daudz neiesaistos nevalstiskās organizācijās. Dažreiz kaut ko palasu, kas mani interesē, un tad iesaistos, ja ir iespēja. Man ģimene aizņem lielāko daļu laika, tāpēc citām aktivitātēm tā pietrūkst. Citreiz vienkārši nav intereses par attiecīgo jautājumu.

 
Līga, māksliniece:
– Es teiktu, ka esmu daļēji aktīva. Esmu piedalījusies vēlēšanās un devusi savu balsi parakstu vākšanā kādā sev aktuālā jautājumā. Manuprāt, tā iesaiste no manas puses nav tik liela, jo viss ir tā, kā tam jābūt. Cik daudz varu, tik arī iespēju robežās izdaru.


Santa Slokenberga, lektore administratīvajās tiesībās:
– Es esmu dubultpilsone, ikdienā dzīvoju Zviedrijā, Latvijā iesaistos tikai vēlēšanās. Iespēju Zviedrijā ir daudz, viss ir atkarīgs no sabiedrības intereses. Mums ir ļoti liels un spēcīgs nevalstiskais sektors. Es pati esmu iesaistījusies kopienā, kura strādā, lai stiprinātu sieviešu tiesības. Ja interesē vides jautājumi, tajā var darboties. Nevalstiskā organizācija var ziņot pašvaldībai un darboties pašvaldības interešu grupās. Pašvaldības pirmais uzdevums ir strādāt cilvēkam. Mēs varam griezties pie viņiem ar jebkuru problēmu un to risināt. Kā, piemēram, šajā vasarā mēs strādājām, lai nodrošinātu drošāku vidi apkārt, rastu jauniešiem izklaides aktivitātes un rūpētos par to, lai sarūk noziedzība. Šauram darbības lokam parasti klāt nāk ekspertīze, lai var koncentrēties un izdarīt savu darbu. Mums Latvijā tagad veselības nozarē ir viena problēma ar pacientu organizācijām – tās ir sadrumstalojušās. Tāpēc ir jautājums, vai pacienti tiek adekvāti pārstāvēti. No vienas puses, šī sadrumstalotība var būt problēma, jo tā aptver vienu šauru interešu loku grupu, bet, no otras puses, mēs visi esam pacienti un medicīna vienā brīdī var kļūt aktuāla ikvienam. Līdz ar to, manuprāt, šo jautājumu nevar viennozīmīgi vērtēt. Es domāju, ka abās valstīs nevalstisko organizāciju darbs ir ļoti pamanāms. Zviedrijā vienu brīdi aktuāla bija migrācija un viss, kas ar to saistīts, un var redzēt, ka mēs joprojām ar to strādājam. Latvijā par centrālo aktivitāti ir grūti teikt, bet tas, ko var redzēt – vai nevalstiskām organizācijām ir vai nav adekvāts finansējums. Un tā ir viena liela sāpe. Tomēr kopumā uzskatu, ka abās valstīs nevalstiskās organizācijas dara teicamu darbu.
_________________________________________________________________________________

 
___________________________________________________________________________________________

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Viesstrādnieki Latvijā ierodas:
peļņas nolūkos
bēgot no savas valsts režīma
tāpēc, ka ir laimes meklētāji
tāpēc, ka Latvija liekas labklājības zeme
šejienes klimata dēļ
cita iemesla dēļ