Aizvērt

Nīkrācnieki un vadītāja, kas nemet plinti krūmos

2021. gada 24. augustā, 08:18
Raksta autors: Daiga Bitiniece, Daina Tāfelberga, Katrīna Blaua
Nīkrācnieki un vadītāja, kas nemet plinti krūmos
„Esmu priecīga par ikvienu, kurš vēlas līdzdarboties, par katru, kaut nelielu pašu spēkiem paveiktu darbu. Kopā var izdarīt daudz,” saka biedrības Nīkrācnieki un Nīkrāces pagasta pārvaldes vadītāja Ilona Rītiņa.
"Kurzemnieka" publikāciju sērijā "Visi zem viena kupola" – sestais stāsts, kas ir turpinājums 10. augustā iesāktajai tēmai "Pilsoniskā sabiedrība". Kā tā veidojas, kas to ietekmē, vai cilvēki ir sabiedriski aktīvi, vai viņiem rūp dzīves vide un viņi ir vai gatavi iesaistīties pilsoniskās aktivitātēs, veidojot labāku dzīvi savā valstī.
Biedrības Nīkrācnieki līdere ILONA RĪTIŅA trīs gadus ir arī Nīkrāces pagasta pārvaldes vadītāja. Viņa neuzskata, ka tā būtu sēdēšana uz diviem krēsliem, tā esot mijiedarbība: sabiedriskās organizācijas pārstāvis labāk pārzina iedzīvotāju intereses, vēlmes un vajadzības, savukārt darbs pašvaldības izpildinstitūcijā palīdz tās nodot lēmējvarai, kā arī saprast, kāpēc nolemts tā, nevis citādi.

Kad un kāpēc biedrība dibināta?

Tā reģistrēta 2008. gada 25. martā, lai varētu startēt ar projektiem un pagastā realizēt labas lietas. Ar šādu mērķi sanācām kopā aktīvie nīkrācnieki – dažādu profesiju un interešu pārstāvji. Tā paša gada novembrī biedrībai tika piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Kādreiz konkursos biedrībām ar šādu statusu atbalsts bija visi 100%, tagad – 90%. Ir jāatzīst, ka sabiedriskās organizācijas dibināšanu motivē iespēja saņemt līdzfinansējumu tām labajām iecerēm, bet aktivitāti un pilsonisko līdzdalību tas īpaši nemaina. Ir tādi cilvēki, kas vienmēr grib kaut ko darīt, un tādi, kas pat par naudu nav iekustināmi.

Kādi cilvēki pēc interesēm, vecuma un dzīvesvietas ir tie atsaucīgākie? Varbūt vajadzēja pierunāt, pārliecināt?

Tajā laikā iedzīvotāji bija atvērtāki, vairāk ieinteresēti pagasta attīstībā. Nīkrācnieku biedri ir gan pašvaldības darbinieki, skolotāji un uzņēmēji, gan jaunieši, gan iedzīvotāji bez profesijas. Nodibinot biedrību, vecums bija no 18 līdz 50 gadiem, pašlaik 27–65 gadi. Vēl pagastā ir skolā dibinātā biedrība Bite, kā arī Nīkrāces mednieki. Taču mēs sadarbojamies ar vairākām kaimiņu organizācijām. Skrundas Ventas krastus uzskatām par savējiem, jo to vadītāja Inese Ivāne daudz ieguldījusi arī mūsu pagastā, īpaši sociālajā jomā.

Pēc nevalstisko organizāciju statistikas izskatās, ka pagastos cilvēki nav tik aktīvi kā pilsētās, īpaši lielajās. Tomēr dažviet arī no novada centra attālās vietās ir diezgan liela līdzdalība dažādos procesos.

Statistika reālo situāciju neatspoguļo, jo ir grūti aktivitāti izmērīt skaitļos. Laukos un mazpilsētās iedzīvotāju ir mazāk, bet dzīves vides pilnveidošanai viņi ir atvērtāki. Pilsētās projektiem lielāks atbalsts ir pārsvarā tāpēc, ka tur vairāk iedzīvotāju, un tam bieži ir galvenā nozīme. Bet nevar taču salīdzināt iedzīvotāju skaitu Kuldīgā un Nīkrāces pagastā. Tāpēc biedrībai, kas reģistrēta laukos, projektus bieži neatbalsta. Viens no atteikuma argumentiem – par maz cilvēku. Bet mēs taču arī gribam tādas skaistas lietas kā pilsētās! Ģeogrāfiski Nīkrāce no bijušā Skrundas novada centra bija tālākais pagasts, tagad – vēl tālāk no jaunā Kuldīgas novada centra. Līdz Dzeldas ciemam, kur atrodas pagasta pārvalde, kilometru ir gandrīz vairāk nekā līdz Ventspilij, Talsiem, Saldum.

Bet tas ir tikai ģeogrāfiski – pēc būtības Nīkrāci nevar nievājoši saukt par nomali, jo te cilvēki tomēr dzīvo un strādā, ir vairākas daudzdzīvokļu mājas, skola, bibliotēka, atpūtas centrs, pašdarbnieku kolektīvi, aug bērni, kuri labprāt rotaļātos un sportotu tādos skaistos un modernos laukumos, kādi ir pilsētā.

Neatbalstīja mūsu projektu par pagalmu labiekārtošanu, jo pārāk maz iedzīvotāju. Bet tas jau ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki no laukiem bēg prom! Var savām rokām izslaucīt pagalmu, sastādīt puķes, bet lielākai būvniecībai tās rokas par īsām. Vajag pašvaldības un valsts atbalstu.

Kas biedrībām mainījies saistībā ar novadu reformu?

Nekā diža vēl nav bijis, un šķiet, ka arī nemainīsies. Kā pirms reformas bijām tālākā vieta novadā, tā tāda esam, bet tas mūs neapstādina startēt konkursos. Tiklīdz atvērs nākamo kārtu programmā LEADER, atkal pieteikšu rotaļlaukuma projektu. Vēl vajadzētu ierīkot gājēju taku no veikala līdz Līvānu mājām. Idejas ir bijušas un būs.

Mēs, nīkrācnieki, laikam tādi jocīgi. Atmet mūsu projektu, citi varbūt liktos mierā, bet mēs tik ejam atkal un atkal. Izmet mūs pa vienām durvīm – meklējam citas. Kaut pa logu gribam iekšā tikt, ja vajag. Mūsu biedrība ir bezpeļņas organizācija. Runājot par reformas sekām, pieļauju, ka pelnošām organizācijām dažas lietas, iespējams, mainīsies, piemēram, palielināsies birokrātija.

Kādi ir plusi vai mīnusi, vienlaikus esot biedrības un pagasta pārvaldes vadībā?

Gan jau ir kāds mīnuss, taču es vairāk redzu plusus. Šie amati viens otru papildina. Zinu iedzīvotāju intereses un zinu, kā pašvaldībā labāk tās izvirzīt, aizstāvēt. Zinu, kādas ir iespējas pilnveidoties. Jau no mazotnes esmu sabiedriska, piedalījusies visādās lietās. Nemaz tā nevaru nošķirt, jo ikvienu darbu daru ar vēlmi, lai pagastam labāk. Es bieži vien uzsveru: tas ir mans un mūsu visu pagasts. Man svarīgi, lai te būtu vairāk labiekārtotu, sakoptu vietu. Un lai cilvēki saprot, ka pašiem vairāk jādara, nevis tikai jāpieprasa un jāgaida, kad nāks cits un to darīs.
„Mēs, nīkrācnieki, laikam tādi jocīgi. Izmet mūs pa vienām durvīm – meklējam citas. Kaut pa logu gribam iekšā tikt, ja vajag.”

Kādas izmaiņas nesusi pandēmija?

Tās dēļ radās no mums neatkarīga problēma, ka atbalstītā projektā nevarējām izmantot piešķirto naudu un noorganizēt radošās darbnīcas  jauniešiem.

Jaunajā pašvaldību likumā ir iestrāde par tādām kā līdzpārvaldēm vai padomēm, jo izskanējuši pārmetumi par nepietiekamu sabiedrības iesaisti pašvaldību darbā.

Par to var daudz un gari diskutēt. Mans uzskats: tādas līdzpārvaldes jāveido ar strādātgribošiem cilvēkiem, kuri attiecīgajā vietā krīt un ceļas par sabiedrības interesēm. Bet, ja padomē pieņem tādus, kam vienīgās intereses ir būt struktūrā un saņemt algu, tad nav vajadzīgs. Man ļoti patīk, kā Kuldīgā darbojas jauniešu dome, tur var redzēt, ka darbinieks par savu jomu krīt un ceļas.
„Man svarīgi, lai cilvēki saprot: pašiem vairāk jādara, nevis tikai jāpieprasa un jāgaida, kad nāks cits un to darīs.”

Kādas ir iespējas līdzdarboties?

Var pilnveidot savas idejas, izteikt redzējumu par pašvaldības attīstību. Jaunām vēsmām vienmēr ir cits skatījums. Te arī veidojas līdzdarbība. Ikdienā skrienot sīkumus neievērojam un, kā saka, no defekta uztaisām efektu. Vajadzētu cilvēkos veicināt atbildīgāku attieksmi pret valsti kopumā. Paskatoties uz vēlēšanu rezultātiem, manuprāt, Latvijas iedzīvotāji neapzinās, ka par notiekošo esam atbildīgi mēs paši.
„Informācijas trūkums rada nesapratni. Un jāizskaidro vienkāršā valodā, nevis ar sarežģītiem, frāžainiem teikumiem, kas balstīti nesaprotamos likumu pantos.”

Vai piekrīti, ka sabiedrībai par maz tiek skaidrots, kāpēc vietējā vara vai valdība pieņēmusi tieši tādu lēmumu?

Piekrītu, jo tieši informācijas trūkums bieži rada nesapratni. Un jāizskaidro vienkāršā valodā, nevis ar sarežģītiem, frāžainiem teikumiem, kas balstīti nesaprotamos likumu pantos. Cilvēkam vajag pateikt skaidri. Citādi labi gribēts nodoms var tikt uztverts kā obligāta norma, lai citiem dzīvi sarežģītu, nevis kādu problēmu atrisinātu.

Vienkāršs piemērs no sadzīves. Ieviesa mājās un dzīvokļos obligātos dūmu detektorus. Varbūt kāds mani apstrīdēs, taču informācija lielākoties tika skandināta TV reklāmās. Bet visiem televizora nav. Kaut kā līdz cilvēkiem neaizgāja pamatdoma, ka detektori ieviesti tāpēc, lai mūs pasargātu no nelaimes. Viņi nodomāja: ja jau tāds likums pieņemts un var uzlikt sodu, tad jāiegādājas. Bet, lai detektora signāls netraucētu mieru, izņēma bateriju. Rezultāts citreiz ir bēdīgs, jo detektors klusēja tieši tad, kad izcēlās ugunsnelaime.

Aptaujas rāda, ka dzīves kvalitāte cilvēkus interesē galvenokārt no materiālā aspekta. Par globālām lietām, piemēram, ekoloģiju vai cilvēktiesību neievērošanu kaut kur pasaulē, interese nav liela, jo tās tieši neskar.

Uzskatu kā vairums cilvēku. Vispirms iedzīvotājiem jānodrošina darba vietas, jāuzlabo dzīvojamais fonds, jārada labklājība, jo droši varu apgalvot, ka ārpus Rīgas cilvēki dzīvo zemā līmenī. Nav dzirdēts un redzēts, ka tiek celtas jaunas daudzstāvu mājas. Piekrītu, ka jābūt humāniem un jāpalīdz grūtībās nonākušiem bēgļiem, jo arī mūsu valsts iedzīvotāji par tādiem var kļūt. Tieši tāpēc vispirms jāsakārto sava valsts, sava vide, lai pamatiedzīvotāji būtu labklājībā un tad varētu sniegt palīdzību citiem. Cilvēki no nabadzības ir noguruši. Piekrītu arī tam: ja tagad neatvērsim skolas un skolēni nemācīsies klātienē, kļūsim par neizglītotu valsti, jo vecāki nevar bērnam visus priekšmetus iemācīt tā kā pedagogi. Tāpēc ir izglītības speciālisti, kas dod zināšanas mūsu nākotnei.
______________________________________________________________________________________
 

Kādas, jūsuprāt, sabiedrības pārstāvjiem ir iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā? Vai tās tiek izmantotas?

Juridiski ir, praktiski nav

Māris Pūķis, Latvijas Universitātes docents, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks:

– Kad atjaunoja valsts neatkarību un pašvaldības, teorētiskās iespējas piedalīties bija diezgan lielas. Vēl gan vilkās līdzi kaut kas no padomju laikiem, bet jau pirmajos gados nāca izmaiņas likumos. Pirmkārt, tika paredzētas tiesības visiem piedalīties domes sēdē. Otrkārt, ja bija kāda sabiedrības grupa, kas gribēja līdzdarboties, pašvaldība varēja izveidot attiecīgu komisiju. Taču liels entuziasms tā arī neparādījās, jo juridiski līdzdalība gan ir atļauta, bet jebkurā formā tā prasa laiku un pārliecību, ka kaut kas tiks sasniegts.

30 gados bijis daudz pasākumu un īstenoti dažādi projekti, kas lielākoties sponsorēti. Kamēr dod naudu, aktivitāte ir liela. Citādi atsaucība ir maza. Turklāt juridiskās tiesības arvien paplašinātas: jau desmit gadus atklātas ir arī komiteju sēdes, neviens nevar domes darbu nobloķēt, sakot, ka nav ielaists un tiek lemts slepeni.

Vēl pieņēma likumu par obligātām sabiedriskajām apspriešanām. Tās jāizsludina, lai ieviestu kaut nelielas izmaiņas teritoriālajā plānojumā. Diemžēl šo iespēju izmanto ļoti šaurs loks – pārsvarā tie, kas dzīvo tuvumā plānotajam objektam un negrib, ka kaut ko ceļ. Vietējās iniciatīvas aktivizēšanai radīta programma LEADER, un pasaulē, tostarp neattīstītajās valstīs, tādas darbojas jau sen.

Vienīgais līdzdalības jautājums, kas iestrēga vairākās Saeimās, bija par referendumiem. Priekšlikumi bija diezgan destruktīvi, tie vairāk atbalstīja domes atsaukšanu, nevis iedzīvotājiem derīgu lēmumu pieņemšanu. Par attīstības programmu arī ļoti dīvaini uzrakstīts: nevar īsti saprast, vai iedzīvotāji kādreiz par to varēs balsot. Pirms reformas to neizlēma, jo bija bailes, ka tad sabiedrība noprotestēs. Bet iedzīvotāji vienmēr bijuši pret administratīvajām reformām. Bailes, arī neprofesionālisms rada sarežģītību. Uztaisa likumu tā, ka nevar saprast, kādas tad ir reālās tiesības lemt.

Vēl jāpiemin, ka mums ir neparakstīti starptautiskie dokumenti par iedzīvotāju iesaisti un demokrātiju. Nav parakstīti ne tāpēc, ka nepiekristu uzskaitītajām tiesībām, bet nav jau izpildītas iepriekšējās saistības. Drīzumā otrajā lasījumā Saeima apspriedīs izmaiņas Pašvaldību likumā, tostarp par padomju veidošanu. Tiek piedāvāta samērā demokrātiska sistēma, kas tīšuprāt izveidota neefektīva. No vienas puses, tā aicina līdzdarboties, no otras – nav paredzēta nauda, lai tā būtu efektīva. Un atkal būs kā iepriekš: ievēlēs, ko pagadās, jo darbā aizņemtiem cilvēkiem nebūs bijis iespēju atnākt.


Paši nāk pēc padoma

Igors Serdjukovs, Kuldīgas invalīdu biedrības Tu vari vadītājs:

– Mūsu biedrības mērķis ir sniegt atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļiem. Pulcējam cilvēkus ar kustību traucējumiem, darbojamies vides pieejamības jomā un šajā ziņā palīdzam pašvaldībai pieņemt lēmumus. Tā gan ir tāda lokāla joma – lielākos jautājumos nedarbojamies līdzi, un tie jau arī nav vietējās varas ziņā. Kā piemēru sadarbībai varu minēt gadījumu, kad bruģēja ietvi, bet mēs uzstājām, ka vajag plāksnes, lai cilvēki ratiņkrēslos un ar kustību traucējumiem vieglāk var pārvietoties. To ņēma vērā. Tagad mūs ne tikai uzklausa, bet pirms kāda būvniecības projekta paši nāk pie mums un prasa padomu, jo vides pieejamība ir likuma norma. Taču projektētāji projektē, kabinetā sēžot, – viņi var nezināt, kādas grūtības ir invalīdam. Laikam jau vajadzīgs kādas sabiedriskās organizācijas akcepts, invalīdu pārstāvja paraksts. Tāpēc par savām tiesībām īpaši cīnīties nav bijusi vajadzība.

Biedrība tika nodibināta, kad domes priekšsēdis bija Edgars Zalāns. Kopš tā laika sadarbība joprojām ir laba. Par attieksmi citās pašvaldībās man grūti spriest.


Sarunu līmenī

Argita Zundovska-Mediņa, Kuldīgas daudzbērnu ģimeņu biedrības Šūpulītis vadītāja:

– Iespēju ir maz, pārsvarā tajās jomās, kurās līdzdalību jau paredz likums. Protams, izteikties jau drīkst ikviens. Ir iespēja pašvaldībai vai Saeimai rakstīt vēstules, vākt parakstus (esam to šad tad darījuši), rīkot piketus un protesta akcijas. Dažkārt sabiedrība, īpaši pirms vēlēšanām pat tiek uzklausīta, bet tas arī viss. Es pati vērsos pie dažām partijām ar idejām, ko vajadzētu mainīt, bet tas palika sarunu līmenī. Vai nu nesaprot, vai ir kādā jomā personīgi ieinteresēti. Piemēram, lielāku atbalstu daudzbērnu ģimenēm Saeima pieņēma tad, kad tur iekļuva cilvēki, kuriem pašiem ir bērni. Var jau būt, ka ņēma vērā arī nevalstisko sektoru, profesionāļu ieteikumus un socioloģiskās aptaujas, ka dzimstība Latvijā pārāk zema. Bet tā to atbalstu palielinās tikai tai daļai, kam svarīgākas materiālās vērtības un kuri paši neko negrib darīt, lai savu dzīvi uzlabotu. Gluži otrādi: viņi kļūst vēl slinkāki un prasīgāki. Bet ir tādi, kuriem atbalsts vajadzīgs vēl vairāk, bet viņi nepieder attiecīgai grupai un nav, kas viņu intereses aizstāvētu. Tāpēc nevalstiskajām organizācijām kaut kāds spēks vismaz ir, bet visi nav kādā kopienā, un indivīdus uzklausa retāk.

Šūpulītis darbojas ģimeņu ar bērniem interešu aizsardzībā un ģimenes vērtību popularizēšanā, organizē informatīvus un kultūras pasākumus, tikai pandēmija to ierobežo. Mums ir aktīvi cilvēki, un gribētos, lai vairāk ienāk jaunie. Jāņem vērā, ka sabiedriskajai darbībai jāvelta brīvais laiks, un strādājošām ģimenēm tā nav daudz.

Spēcīgākas organizācijas, kas spēj līdzdarboties lēmumu pieņemšanā, ir Rīgā un lielajās pilsētās, tās var virzīt idejas vai protestēt nacionālā līmenī. Mēs varam tikai pievienoties, savākt savā novadā parakstus, nobalsot vietnē Manabalss.lv. Diez vai iesim uz Kuldīgas domi ar petīciju, ka neatbalstām viendzimuma laulības, jo tās ir pretrunā ar ģimenes vērtībām. Pievienojamies lielajām organizācijām, kas vēršas pa tiešo valdībā un Saeimā.

Es atbalstu ideju par sabiedrības padomi vietējā varā visās jomās. Jauniešiem un senioriem pie mums tādas diezgan labi jau darbojas.
____________________________________________________________________________________________

Ar kurām jomām, jūsuprāt, pašvaldība netiek galā? Vai kāda būtu jānodod nevalstisko organizāciju pārvaldībai?

 
Ilze Šmukste, mamma:
– Es nemācēšu atbildēt, jo šādos jautājumos neiedziļinos. Tā uz ātro atbildot, šķiet, ka viss ir labi. Ja padomātu kārtīgāk, droši vien izdomātu, pie kā jāpiestrādā kārtīgāk. Kopumā nevalstisko organizāciju darbu mūsu novadā vērtēju labi. Jo mazāk tajā iedziļinos, jo vieglāk man pašai dzīvot.


Vija Laķe, pensionāre:
– Es uzskatu, ka mums nav kārtības ar dzīvokļiem tieši trūcīgajiem. Dome jau gadiem nevar šo problēmu atrisināt. Mēs, pensionāri, nejūtam pašvaldības interesi, lai mums palīdzētu dabūt lētākus dzīvokļus. Mēs nevaram maksāt tik dārgi kā pārējie. Pat gribot mēs vairs nekur nevaram piepelnīties. Esmu pašvaldībai rakstījusi vairākas reizes, bet pretimnākšanas nav. Un tas nav tikai ar pensionāriem – arī jaunie dzīvokļus nevar atrast. Esmu arī uz sociālo māju rakstījusi. Nav jēgas paņemt dzīvokli, par kuru nevar samaksāt. Tā jau sanāk kā cilvēku krāpšana. Nezinu, kā, bet šim jautājumam jāpievērš lielāka uzmanība.

 
Didzis Olte, mācītājs:
– Nedomāju, ka kaut kas jāatdod nevalstiskajām organizācijām, taču pašvaldībai ar tām jāsadarbojas. Jāveido mijiedarbība. Pašvaldībai ir finanšu resursi, un to, iespējams, nav sabiedriskajām organizācijām. Savukārt biedrībām ir tādi resursi, kuru nav pašvaldībai. Lielākais jautājums: kāds ir šo organizāciju mērķis. Esmu redzējis daudz muļķīgu rīcību valstiskā līmenī gan Latvijā, gan, piemēram, Beļģijā. Viss atkarīgs no pašvaldības, tās mērķiem un tā, kādu vidi sev apkārt grib veidot. Jebkurai organizācijai ir vīzija, un izskatās, ka valsts šobrīd cīnās par savu vīziju. Un cīnās ar cilvēku iniciatīvu. Tāpēc arī apkārt plosās haoss un nesaprātīgi lēmumi. Ikdienā par šādiem jautājumiem jau nedomājam. Ja domājam, tad vai nu par to jāsaņem alga, vai arī jābūt drusku jukušam.


Zinta Olte, skolotāja:
– Cik sarežģīts jautājums! Es uz to skatos optimistiski. Man prieks par tiem, kuri darbojas. Ja ir mērķis un vīzija, tad tik uz priekšu! Ir ļoti daudz labu lietu mūsu novadā, piemēram, kultūras dzīve un sports tiek atbalstīts. Mēs esam nosēdējušies mājās un gribam beidzot kaut ko redzēt un dzirdēt. Kuldīga, man šķiet, par sabiedriskām lietām domā.


Iveta Grīniņa, bibliotēkas darbiniece:
– Es negribētu teikt, ka pašvaldība ar kaut ko netiek galā. Iespējams, cilvēkiem ir kādas papildu vēlmes pirmsskolas vecuma bērnu izglītībā. Vai mājas aprūpē – tā jau notiek, bet, protams, varētu būt plašāk pieejama. Laikam uzreiz nāk galvā tādas sociālas lietas. Man šķiet: starp pašvaldību un nevalstiskajām organizācijām sadarbība ir laba, cik nu to var panākt. Pašvaldība jau pieņem iespējas, kuras tai piedāvā, un no tām neatsakās.

 
Māra Kepša, pensionāre:
– Es kā vecs cilvēks šai jautājumā neesmu lietas kursā. Man ir privātā māja, un uz mani it nekas neattiecas. Vienīgā, kas liekas galīgi aplama, ir obligātā vakcinācija, un vajadzētu cīnīties, lai tā paliktu kā cilvēka brīva izvēle. Nevar skolotājiem to uzspiest. Dzīvoju Jelgavas ielā, un man vienīgās raizes ir biežie plūdi, vairāku centimetru dziļi. Tur ūdenim nav, kur noiet prom. Turklāt vēl ir pilns ar granti. Speciāli tika uzstādītas caurules, pa kurām ūdenim notecēt, bet tās nestrādā. Neskaitot šo sāpi, man šķiet, ka Kuldīgas novadā viss ir lieliskā kārtībā.
_____________________________________________________________________________________________


_________________________________________________________________________________________


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par materiāla saturu atbild laikraksts "Kurzemnieks".
SIF#_MAF2021
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Viesstrādnieki Latvijā ierodas:
peļņas nolūkos
bēgot no savas valsts režīma
tāpēc, ka ir laimes meklētāji
tāpēc, ka Latvija liekas labklājības zeme
šejienes klimata dēļ
cita iemesla dēļ