Aizvērt

„Vienīgā atšķirība ir valodā”

2021. gada 28. septembrī, 10:49
Raksta autors: Daiga Bitiniece, Inta Jansone, Katrīna Blaua
„Vienīgā atšķirība ir valodā”
„Neesmu politiķe, bet esmu aktīvs cilvēks. Katrs var piedalīties problēmu risināšanā un izteikt savu viedokli. Cilvēkiem šeit trūkst pašapziņas, pašcieņas. Gribētos, lai viņi būtu drosmīgāki,” saka Maras muižas saimniece Ilga Pranča-Hartingere.
Kurzemnieka publikāciju sērijā Visi zem viena kupola – astotais stāsts. Šoreiz par mazākumtautībām Latvijā, īpaši Kuldīgas novadā. Kādas ir problēmas? Vai šie cilvēki jūtas valstij piederīgi? Vai iesaistās sabiedriskajās aktivitātēs?
ILGA PRANČA-HARTINGERE saimnieko Turlavas pagasta Maras muižā. Viņa ar vīru Verneru un dēlu Maksimilianu no Vācijas šurp pārcēlās pirms 16 gadiem. Ģimenē sarunvaloda ir vācu.

Iepazīstiniet ar sevi!
Dzimusi esmu Rīgā, kur beidzu krievvalodīgo skolu numur 40, bet tā bija ar angļu valodas novirzienu. Līdz ar to tālākā nākotne aizgāja šajā virzienā – universitātē studēju Svešvalodu fakultātē un pēc tās biju gatava dzīvei ar angļu valodu. Pabeidzot studijas, nejauši saņēmu piedāvājumu no firmas Samsung krievu pārstāvjiem, kuri uz Latviju brauca no Vācijas. Viņiem vajadzēja kādu, kas tulkotu no krievu valodas uz angļu. Piekritu un aizbraucu uz Vāciju. Minhenē iepazinos ar savu vīru Verneru. Pēc gada pazīšanās apprecējāmies. Šogad 28. augustā mums bija 30 gadu kāzu jubileja.
Agrāk, kad vēl biju studente, sacīju, ka mācīšos jebkuru citu otro svešvalodu, tikai ne vācu, un toreiz izvēlējos apgūt franču valodu. Bet dzīvē viss izvērtās citādi – cieši sasaistījos ar vācu valodu un kultūru.
Gandrīz visiem latviešiem, kuri aizbrauc un dzīvo ārzemēs, parādās sindroms: viņi sāk skumt un domāt par Latviju. Es arī. Sāku interesēties par Latvijas vēsturi. Katru gadu kopā ar ģimeni atvaļinājumā braucām uz Latviju. 2004. gadā pēdējā atvaļinājuma diena Latvijā, Kurzemē, bija liktenīgā. Jautāsiet, kāpēc. Uzzinājām, ka Turlavas pagastā pārdod muižu. Nolēmām aizbraukt apskatīt, uzzināt, ko vispār tas nozīmē – „pārdod muižu”, kā tas dzīvē izskatās. Apskatījām un ar domām pilnu galvu devāmies atpakaļ uz Vāciju. Tā bija mīlestība no pirmā skatiena, un tā izmainīja visu mūsu tālāko dzīvi. Pusgada laikā nolēmām, ka riskēsim – pārdosim īpašumu Vācijā un pirksim muižu te. Nu Latvijā dzīvojam 16 gadus.

Un cik nodzīvojāt Vācijā?
Arī 16.

Vai atgriezieties bija viegli?
Sākumā izjūtas bija neskaidras: kā vīram Latvijā klāsies, jo viņš ir vācietis. Domāju arī, kā iejutīšos pati. Trīs gadus bijām aizņemti ar remontu un šīm domām neatlika laika vairs. Pēc trim gadiem jutāmies jau kā mājās – pāreju nepamanījām.
Kad pārcēlāmies, dēlam Maksimilianam bija gads. Radās problēmas ar vietu bērnudārzā. Blakus ciematiņā vietas nebija. Pakāpeniski sākām saskarties ar dažādām sadzīves problēmām, tomēr visām radām risinājumu.
Minhene ir ļoti liela pilsēta: lai nokļūtu no vienas vietas uz otru, automašīnā jāpavada 45 minūtes un vēl vairāk. Te tās ir 30 minūtes, un esam Kuldīgā. Dēlam vietu bērnudārzā dabūjām pilsētā. Te viņš sāka un arī turpina mācības Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā, nu jau 11. klasē. Attālumu līdz pilsētai nevērtējam kā neērtību, jo ceļā jāpavada 30 minūtes – tas ir stabils un rēķināms laiks.

Vai esat pieņēmuši šejienes tradīcijas, iejutušies kultūrvidē?
Mēs esam ar divām kultūrām. Pati esmu latviešu un poļu izcelsmes, bet Verners ir vācietis. Nevar teikt, ka kultūra būtu sveša. Tās ir līdzīgas ar Vāciju, Skandināvijas valstīm. Ir daudz līdzīgu lietu – ēdienu, svinību. Tāpat svinam, piemēram, Ziemassvētkus. Jāņus gan pieņēmām uzreiz – tie mums patīk.
Vairāk problēmu rada padomju mentalitāte, kas Latvijā bija diezgan īsu periodu, bet ir atstājusi vislielāko ietekmi, – ar to mēs saskaramies. Mentalitātes ziņā vairāk mēģinām saskatīt saskarsmi nekā atšķirības starp mentalitātēm. Vienīgā atšķirība ir tikai valodā.

Vai šeit runājāt latviski?
Ģimenē – vāciski. Pēc tik ilga perioda Vācijā, atbraucot šeit, ģimenē nesāksim runāt citā valodā, turpinām ierastajā. Ar viesiem runājam latviešu, angļu un krievu valodā. Poļu valodu gan zinu ļoti slikti.
Vīram latviski tik labi nesanāk, bet viņš cenšas. Valodas Verneram tik veikli nepadodas. Arī valodas apguvē ir nianses, piemēram, ar Kurzemes dialektu. Laukos tas ir īpaši izteikts. Verners saka: „Grāmatā rakstīts viens, bet dzīvē viņi nevienu vārdu neizrunā līdz galam. Kas notiek?” Latviešu valodu grūti saprast tad, ja runā ātri. Verners saka: sievietes tomēr var saprast daudz labāk nekā vīriešus, jo viņas runā skaidrāk. Bieži esmu vīram tulce. Savukārt dēlam valodas bija jau ieliktas uzreiz šūpulī – viņš vienlīdz labi runā vairākās.
Verneram saskare ar vietējiem nav tik ļoti intensīva kā man. Izejot no mājas, te var pat dienām ilgi nesatikt nevienu cilvēku. Tāds nu dzīvesveids laukos.

Abi esat pilsētnieki, bet te – dzīvesvieta dziļos laukos?
Tā ir. Vīram dzīve ārpus pilsētas patīk – viņš vienmēr Vācijā mēģināja tikt ārā no pilsētas. Tas gan nebija tik viegli: brauc tu, brauc arī visi pārējie, visiem gribas zaļumus, svaigu gaisu un smukus skatus. Šajā ziņā Latvijā tā ir unikalitāte – šeit var tiešām elpot brīvi. Apstāties jebkur un baudīt dabu, pabūt vienatnē. 
Pirms pārcelšanās uz Latviju Verners pēc biroja darba reklāmas jomā devās pensijā. Arī tas atviegloja lēmumu pārcelties uz dzīvi te.

Jūs esat aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē, startējāt pašvaldību vēlēšanās.
Neskatoties uz to, ka Latviju uzskatu par skaistu zemi, daudzas lietas šeit nav kārtībā. Neesmu ar to apmierināta un esmu ļoti kritiska. Nav tā, ka visu redzu caur rozā brillēm. Attīstības jautājumos Latvija ir atpalikusi no pārējām valstīm. Pirmā problēma ir ceļi – tie mantoti no padomju laikiem un ir slikti. Grantētie ceļi atgādina pat par 19. gadsimtu. Vēl nav sakārtotas infrastruktūras. Lēmumi tiek pieņemti, neprasot sabiedrības viedokli, piemēram, par vēju ģeneratoru parku būvniecību.
Turlavā satiekamies arī ar citu ģimeni, kas šurp pārcēlusies no Brēmenes puses. Ar viņiem runājam par to pašu: ceļiem, infrastruktūru, mentalitāti. Cilvēki nemainās tik ātri, kā tiek mainīti un pieņemti dažādi lēmumi. Tā ir problēma. Man ļoti nepatīk vārds laucinieki – attieksme pret viņiem nav tāda kā pret pilsētniekiem. Vācijā šādu problēmu nav. Cilvēks no laukiem tur nekad nejutīsies kā otrās kategorijas cilvēks.


Turlavas pagasta Maras muižā atpūtas brīdī – dēls un tēvs Maksimilians un Verners Hartingeri.  

________________________________________________________________________________________

Viedokļi

Kā mazākumtautību pārstāvji Latvijā sadzīvo ar vietējiem? Kādas ir problēmas, kā tās risināt?

Jārīko valodas kursi

Dana Reizniece-Ozola, bijusī politiķe, Starptautiskās Šaha federācijas rīkotājdirektore:
– Joprojām Latvijā daļa mazākumtautību cilvēku atrodas citā informācijas telpā. Latviešu valodas zināšanas ir zemas. Viņi dzīvo savā vidē, komunicē dzimtajā valodā, ne pārāk aktīvi lietojot latviešu valodu. Pārsteidza aktīvie jaunieši, kas darbojās organizācijās, kuras īsteno sabiedriskus, labdarības projektus: viņi nerunā latviešu valodā.
Man šķiet, ka valsts varētu darīt daudz vairāk, piemēram, joprojām piedāvāt valodas kursus. Periodiski piedāvājumi ir bijuši. Šķiet, ka vienā no pēdējām budžeta diskusijām Saeimā šī iniciatīva netika atbalstīta.  Manuprāt, tas nav pareizi. Tiek lietoti politiski argumenti, ka pa šiem gadiem runāt jau bija jāiemācās. Uzskatu, ka valodas kursi būtu viens no pozitīvi motivējošiem pasākumiem. Tos, kuri mācīties negrib, ar varu nepiespiedīsi, bet ir cilvēki, kas to grib. Tas ir arī valsts interesēs – nodrošināt iespēju valodu apgūt.
Neesam bijuši ļoti atvērti pret citu kopienu iebraucējiem Latvijā. Atcerēsimies stāstu par Sīrijas bēgļiem! Bija visai liela pretestība uzņemt lielāku skaitu iebraucēju. Mums nav aktīvas prakses, kas valstij būtu jādara, lai cilvēks, kuram latviešu valoda nav dzimtā, justos šeit ērti, gaidīts un būtu aprūpēts. Pārsvarā studenti, kuri atbrauc profesionāla mudinājuma dēļ, ir tie, kuri saprot, ka, šeit kādu laiku dzīvojot, valoda ir vajadzīga, un paši atrod veidu, kā to apgūt.
Tagad Latvijā ir jauns fenomens – bēgļi no Baltkrievijas. Lai iekļautos sabiedrībā, daži, kurus zinu, ļoti cenšas apgūt latviešu valodu, novērtē kultūru, mēģina saprast, kā cilvēki šeit dzīvo, ko domā. Kaut gan viņiem šeit būtu viegli tikt galā ar krievu valodu, ir liela motivācija iemācīties runāt latviski.

Jāmācās būt atvērtākiem

Elīna Futraka, Kurzemes NVO centra priekšsēde:
– Mums Kurzemē izveidojusies pozitīva sadarbība ar mazākumtautību organizācijām. Pagājušogad un šogad  centrs īstenoja valsts pārvaldes uzdevumu veicināt mazākumtautību līdzdalību, atbalstot šo biedrību darbību. Jāsaka gan, ka Kuldīgas apkārtnē tādu organizāciju nav, vismaz mūsu redzeslokā nav nonākušas. Tuvākā ir sabiedrības integrācijas biedrība Alternativas, kas atrodas Kandavā un iesaista Sabiles romus. Aktīvākās šādas organizācijas ir Saldū, Liepājā un Ventspilī. Šeit tās gan uztur savu tautu kultūras tradīcijas, gan par tām izglīto sabiedrību. Īpaši varētu izcelt biedrību Živica Saldū, kurai ir fantastisks slāvu ansamblis. Pagājušogad aicinājām uz Kuldīgu uzstāties un sanākušos cienāt ar slāvu ēdieniem.
Pērn mums bija arī projekts Caur palielināmo stikliņu, ar kuru centāmies pievērst uzmanību jaunienācējiem Kurzemē. Ar to sākām strādāt tāpēc, ka diskusijās bija atklājies: citas tautības pārstāvim nav nemaz tik viegli iedzīvoties un iejusties visai nacionālajā, viendabīgajā Kurzemē ar dažām raibām saliņām lielākajās pilsētās. Savukārt tie cittautieši, kuri šeit dzīvo jau gadiem un ir nonākuši mūsu redzeslokā, atzīst, ka jūtas labi un pat piederīgi.
Daudz atkarīgs no pašiem cilvēkiem, kuri te pārvācas dzīvot, tomēr arī latviešiem un pārvaldes iestādēm būtu jāmācās būt atvērtākiem un jāveido pieņemoša vide. Labi, ka valsts politikā mazākumtautību integrācijai kripatiņa atvēlēta, tomēr nu jau pašas organizācijas atzīst, ka jāstrādā nevis ar integrāciju, tas ir, nevis ar mazākumtautībām atrauti, bet gan ar saliedētību – dažādi cilvēki jāved kopā, jāorganizē pasākumi.
Man uz mazākumtautībām Kurzemē ir visnotaļ pozitīvs skats, jo tik skaista zeme tukša nepaliks. Ir tādi, kuriem dzīvot šeit patīk, un globalizācija arī mūs māca aiz katra saredzēt cilvēku, nevis ādas krāsu, tautību, reliģiju. Protams, drošības ziņā jābūt uzmanīgiem, kā arī jāsargā un jāceļ godā savas vērtības, bet ticu, ka izglītoti cilvēki, lai arī dažādi, var dzīvot kopā. Ar gadiem Latvijā šis jautājums kļūst arvien nesāpīgāks.

Palīdzība jāsniedz ikvienam

Vineta Brūdere-Sedliņa, Kuldīgas novada sociālā dienesta darbiniece darbā ar ģimenēm un bērniem:
– Domājot par sociālo darbu ar iedzīvotāju grupām, arī cittautu pilsoņiem, jārunā par sabiedrības integrāciju jeb socializāciju. Tas nozīmē dažādu grupu un cilvēku saprašanos. Ja sociālā darbinieka profesionālās vērtības sakrīt ar sociālā darba vērtībām tādām kā cieņa, dažādības pieņemšana, brīvības un pašnoteikšanās respektēšana, ticība labajam cilvēkā, tad visbiežāk starpkultūru saziņa ar cittautu pārstāvjiem un citām minoritātēm būs daudz veiksmīgāka. Integrācija ir daudzpusēja – tā ir ne tikai cittautiešu iekļaušana latviešu sabiedrībā, bet arī latviešu atvērtība pret cittautiešiem.
Kuldīgas novadā sociālie darbinieki ik dienu sniedz atbalstu tiem, kuru pasē iespiests termins nepilsonis. Galvenās grūtības, ar ko nepilsoņi mēdz saskarties un kas traucē vēl pilnvērtīgāk iekļauties sabiedrībā, ir valodas grūtības. Sociālā darbinieka uzdevums ir prast lietot visdažādākās metodes, lai valodas barjera nebūtu šķērslis tam, lai sniegtu palīdzību.
No savas prakses atceros gadījumu, kad palīdzību lūdza vīrietis ar savdabīgu dzīves gājumu. Pasē bija ieraksts, ka viņš dzimis ASV, ar Itālijas pilsoņa zīmogu un termiņa atļauju uzturēties Eiropas Savienībā. Vīrietis bija tālbraucējs, kurš it kā īrēja mājokli Rīgā, pat bija tur deklarējies, bet kaut kā nonācis līdz Kuldīgai. Strādājot Vācijā, kungam no autosalona nolaupīts maks ar visiem dokumentiem, arī autovadītāja tiesības. Kā viņam izdevās atgriezties Latvijā un tieši Kuldīgā – mums vēl līdz šai dienai ir neatbildēti jautājumi.
Viss garais klienta stāsts, daudzu neskaidrību apvīts un sarežģīts, atrisinājās, pateicoties sociālo darbinieku komandai, iesaistot starprofesionālu palīdzību. Atceros, ka klienta un speciālistu sarunvaloda bija angļu vai vācu, neiztika bez modernajām tehnoloģijām, jo nereti, lai iztulkotu terminus vai profesionālas frāzes, nākas ņemt palīgā Google tulkošanu.
Mūs pavada arī stereotipiska domāšana – lai cik profesionāli mēs katrs būtu, vērtējumu par cilvēku vada stereotipi jeb vienkāršotas idejas un priekšstati par kādu sociālu grupu. Nav tā, ka visi latvieši ir vēsi, atturīgi un noslēgti, un nav tā, ka visi romi negrib strādāt vai izglītoties, un nav arī tā, ka visi krieviski runājošie nevēlas mācīties latviešu valodu. Tās ir mūsu pašu pieņemtās patiesības jeb faktiski nepatiesības. Stereotipus veicina informācijas trūkums vai kļūdaina informācija, kuras dēļ paraugiem akli sekojam bez domāšanas un situācijas izvērtēšanas. Stereotipi ir cilvēcīga izpausme, taču tie apdraud labu saskarsmi.
_________________________________________________________________________________________________________
Atbild kuldīdznieki

Kāda ir jūsu attieksme pret cittautiešiem? Vai pilsētā, Latvijā jūtat daudz šo cilvēku klātbūtni?

 
Līga Justīne Orlova, studente:
– Man ar cittautiešiem tā īsti nav bijusi saskarsme. Esmu dzirdējusi no citiem, ka ar nelatviešiem nereti gadījušies konflikti. Viens bija gadījums, kad kāds pārpratums radās uz ielas – laikam raksturi nav saskanējuši.


Ilze Neilande, grāmatvede:
– Pēdējā laikā saskarsme nav bijusi, bet vispār dzīves laikā ir gan. Kopumā pieredze ir pozitīva. Ir gadījies uz ielas kādam palīdzēt atrast ceļu, un vienmēr šie cilvēki bijuši ļoti saprotoši. Bet Latvijā cilvēki vispār nav cittautiešiem pretimnākoši. Man šķiet: tas ir kaut kāds iegājies stereotips, ka cilvēkiem liekas – cittautieši nāk ar negatīvu attieksmi. Visvairāk to droši vien jūt pret krieviem un čigāniem. Tai pašā laikā starp cittautiešiem ir ļoti daudz labu cilvēku.


Jānis Siliņš, bezdarbnieks:
– Dzīvojot Liepājā, sajūta ir diezgan traka. Katrs otrais garāmgājējs šķiet krievs. Uz ielas attieksme ir diezgan neitrāla, bet, kad strādāju veikalā, tas radīja daudz galvassāpju. Stājoties darbā, teicu, ka krievu valoda nav stiprā puse, bet mani pieņēma. Vēlāk nācās saņemt ne vienu vien aizrādījumu, ka valodu neprotu, bija jāraksta par paskaidrojums. Pret citām nācijām man nekas nav pretī, tomēr, dzīvojot Latvijā, latviešu valoda jāprot vismaz sarunu līmenī. Sabiedrībā iedzīts stereotips, ka latviešiem ir negatīvas izjūtas pret krieviem, ebrejiem un romiem, bet man pret viņiem nekā nav. Viena ļoti laba draudzene krieviete gada laikā iemācījās tekoši runāt latviski. Bet skolas gados ekskursijā Daugavpilī iegāju veikalā, pārdevēja ar mani runāja krieviski, es atbildēju latviski, bet viņa ne vārda nesaprata. Visi cittautieši nav vienā maisā metami. Uz viņiem nav jāskatās kā uz tautu, bet gan uz cilvēkiem kā indivīdiem. Kuldīgā noteikti jūtos labāk nekā Liepājā.


Laima Skaržinska, kultūras darbiniece:
– Tā kā esam tūrisma pilsēta, mums ar cittautiešiem problēmu nedrīkstētu būt. Loģiski, ka mēs viņus pieņemam, cienām un gribam redzēt vēl un vēl. Pukst tā sabiedrības daļa, kura neredz un nesaprot to, kādu ieguvumu cittautieši nes uzņēmumiem un pilsētai. Tieši viņi palīdz cilvēkiem izmaksāt algas, jo iepērkas mūsu veikalos, ēd mūsu kafejnīcās. Tie cittautieši, kuri grib, spēs integrēties. Ir jāiet, jādara, un tikai tad izveidosies kopums, kurā ieguvēji būs visi.


Inga, jūrniece:
– Man ir saskarsme ar latīņamerikāņiem un cilvēkiem no Āzijas. Bet tas ir darba jautājumos. Vairāk sliecos uz to, ka komunikācija mums ir pozitīva. Domāju, ka negatīvā attieksme ir tāpēc, ka cilvēki vairāk klausās citos nekā sevī. Viens kaut ko pastāsta, un uzreiz rodas slikts iespaids. Tā rodas aizspriedumi un bailes no nezināmā. Vajadzētu cittautiešus vairāk iekļaut darbā un sabiedrībā. Tomēr ar to jau nepietiek – jāstrādā arī ar tiem cilvēkiem, kuriem ir aizspriedumi.


Gunis Rīders, pensionārs:
– Saskarsme ir bijusi, turklāt dažāda. Tā atkarīga nevis no tautas, bet no cilvēka. Sākumā ir cilvēciskais faktors un tikai tad tautība. Ja ir kāds negatīvs piemērs ar vienas tautības cilvēku, to uzreiz liek vienā katlā ar visu tautu. Man ir labs piemērs ar ļoti patīkamu afganistāņu ģimeni – pirms desmit gadiem tā pārcēlās uz Latviju, paši ar bērniem iemācījušies latviešu valodu. Ja cittautieši pie mums ir atraduši sev vietu, smaidīgi no rīta ceļas un iet uz darbu, turklāt dod vēl labumu mums, kas tur slikts? Galvenais, lai viņi spēj mūsu sabiedrībā iekļauties.

____________________________________________________________________________________________

Pētījums

Etniskās attiecības Latvijā

2019. gadā Sabiedrības integrācijas fonds un pētījumu centrs SKDS aptaujā noskaidroja iedzīvotāju viedokli par etniskajām attiecībām Latvijā.

Dati liecina, ka vislielāko distanci iedzīvotāji ietur ar čigāniem jeb romiem – 33%. 47% negribētu ar viņiem kopā strādāt, bet 36% nevēlētos dzīvot kaimiņos. Ap 40% atzīst, ka ar šīs tautības cilvēkiem bijusi negatīva pieredze.

Kurzemē, salīdzinot ar pārējo Latviju, dzīvo ievērojami vairāk čigānu, un tikai 32% cilvēku ar viņiem ikdienā tiekas, tomēr 42% norādījuši, ka attiecībās ar romiem pieredze bijusi negatīva. Gan Kurzemē, gan Latvijā divām trešdaļām iedzīvotāju negatīvas pieredzes nav, tomēr attieksme pret cittautiešiem un sevišķi romiem ir ārkārtīgi piesardzīga.
________________________________________________________________________________________________


______________________________________________________________________________________________________

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.