Aizvērt

Gandrīz kā mājās, bet cita pilsonība un lielāka alga

2021. gada 17. septembrī, 10:55
Raksta autors: Daiga Bitiniece, Daina Tāfelberga, Katrīna Blaua
Gandrīz kā mājās, bet cita pilsonība un lielāka alga
Oleksandrs Pizikovs no Ukrainas strādā Kuldīgas kokapstrādes uzņēmumā Stiga RM un atzīst, ka darbs šeit patīk, attieksme pret viesstrādniekiem esot labvēlīga un atalgojums ir ļoti labs.
Kurzemnieka publikāciju sērijā Visi zem viena kupola – septītais stāsts. Šoreiz par viesstrādniekiem Latvijā, jo īpaši mūsu pusē – Kuldīgā. Kādas ir problēmas? Kam tas vajadzīgs vairāk: uzņēmējiem, valstij vai pašiem viesstrādniekiem? Kas un kāpēc darbu Latvijā izvēlas?
Vēl pirms diviem gadiem Latvijā strauji palielinājās ārvalstu pilsoņiem piešķirto darba atļauju skaits, sasniedzot iepriekš nebijušu apjomu – 2019. gadā deviņos mēnešos vien gandrīz 9800. Jau tad mūsu darba devēji bija sliktākās pozīcijās nekā citās Eiropas valstīs, kur viesstrādnieku uzaicināšanai nosacījumi izdevīgāki. Daudzās nozarēs, īpaši būvniecībā, apstrādē, pārtikas ražošanā, sezonas lauksaimniecībā, darbaspēka trūkums joprojām jūtams. Taču viesstrādnieku skaits tikpat strauji, kā cēlies, tagad samazinājies. Iespējams, iemesls ir gan darba devēju vājākā spēja konkurēt, gan pandēmija.

Uzreiz šeit iepatikās
Kuldīgas novadā viesstrādnieki ir arī kokapstrādes uzņēmumā Stiga RM. Ukrainis Oleksandrs Pizikovs Latvijā strādāt ieradies otro reizi.
Kuldīga, darbs un sadzīves apstākļi iepatikušies uzreiz. Nostrādājis gandrīz gadu, līdz beidzies uzturēšanās termiņš. Aizbraucis mājās, tagad atgriezies un domā strādāt ilgāku laiku.
Oleksandrs labi prot krievu valodu, tāpēc ar šejieniešiem var sarunāties bez pārpratumiem. Nekādas domstarpības ar priekšniecību vai kolēģiem, kā arī sadzīvē nav radušās. Tiesa, mūsu mazpilsētā krieviski runā maz, no jaunās paaudzes šo valodu brīvi pārvalda retais, tomēr tas nav šķērslis kaut ko izdarīt.

Ukraiņiem vieglāk
,,Būtībā Ukraina ir līdzīga Latvijai, jo vēsturē bijis posms, kad dzīvojām vienā Padomju Savienībā,” secina Oleksandrs. ,,Tagad Latvija ir Eiropas Savienībā, mēs ne. Man ir 40 gadu – sāku mācīties padomju skolā, bet vidusskolu beidzu jau neatkarīgā valstī. Galvenā atšķirība tagad  ir ekonomikā. Ukrainā tā neattīstās – zemā līmenī ir īpaši provincē, tāpēc ukraiņi spiesti meklēt darbu ārvalstīs. Es atbraucu uz Latviju, kur ekonomikas ziņā ir labāk, un tā ir tuvāka, bet man tālu braukt prom nepatīk.
Darbu pirmajā reizē meklēju caur aģentūru – tā atrada piedāvājumu, nokārtoja formalitātes. Pašam nekas nebija jādara, tikai jāiesniedz dokumenti. Otrajā reizē, kad ar uzņēmuma vadību jau biju nodibinājis labas attiecības, iztiku bez aģentūras. Pats nokārtoju vīzu, un es nezinu gadījumus, kad Latvija kādam ukrainim būtu atteikusi. Sākumā interesējos arī par citām valstīm. Dzirdēju, ka Vācijā, Francijā, pat tepat Polijā nokļūt ir sarežģītāk. Ukraiņiem Latvijā vieglāk. Arī šeit trešo valstu pilsoņu nodarbināšana tiek vērtēta stingrāk, ja nav atbilstošas valodas prasmes, izglītības.”

Ļoti labi nopelna
Oleksandra mājas ir nelielā kūrortciematā pie Melnās jūras. Vieta esot ļoti skaista, bet darba neesot, un tūrismā visus nevar nodarbināt. Arī Ukrainā darbaspēks vajadzīgs būvniecībā, ražošanā, taču atalgojums nav salīdzināms. Šeit viņš saņemot ap 1140 eiro mēnesī. Ukrainā tāda alga esot tikai priekšniekiem, jo strādnieki nopelna labi ja 300–400 eiro. Iztikt jau varot, bet neko vairāk – ne iekrāt, ne ko lielāku nopirkt. Oleksandrs dzimtenē strādājis celtniecībā, un traucējusi arī neorganizētība, bieži bijušas dīkstāves, jo laikus nav atvesti materiāli, vēl citas problēmas.
Šeit viss esot sakārtots, lai darbs notiktu raiti. Pirmajā gadā Oleksandrs kokapstrādes līnijā strādājis vienkāršāku darbu, bet, apgūstot tehnoloģijas, paaugstināts par operatoru. ,,Sākumā vietējie strādnieki varbūt raudzījās ar neuzticību, bet ātri pierada. Stigā RM visi viesstrādnieki esam kā savi cilvēki, tikai ar citu pilsonību pasē. Uzbekiem ir mazliet grūtāk, jo krievu valodu viņi nepārvalda, tikai savējo, un viņiem ir cita ticība – musulmaņu tradīcijas, bet tas netraucē ne darbā, ne sadzīvē.”

Varbūt sieva atbrauks atkal
Viesstrādnieki dzīvo netālu no uzņēmuma privātā mājā, kas izveidota kā kopmītne ar daudzām atsevišķām mēbelētām istabām, lielu kopīgu virtuvi un diviem sanitārajiem mezgliem. Oleksandrs teic: līdz darbam trīs minūšu gājiens, pilsētas centrs un veikali nav tālu – nekādu transporta izdevumu. Vispār neesot tādu lielu tēriņu, kādi citās Eiropas valstīs būtu par dzīvošanu vien.
Pirmajā reizē atbraucis ar sievu, bet bērni palikuši mājās pie vecmāmiņas. Arī sievai Latvijā paticis, kaut Kurzemē cilvēki vairāk noslēgušies un neesot tik atvērti, kā pierasts Ukrainā. Varbūt sieva atbraukšot atkal. Meita jau pilngadīga, dēlam – 16, un viņam vēl jāpabeidz skola. Vecāki bērnu plānos nejaucoties: lai paši izlemj, kur grib dzīvot un strādāt.
____________________________________________________________________________________________

Var labi sastrādāties

Evija Kalniņa, finiera ražotnes Stiga RM pārstāve:
– Ārvalstniekus nodarbinām kopš 2019. gada septembra, un rūpnīcā vidēji ir desmit viesstrādnieku no vairāk nekā 200 strādājošajiem. Tā kā nemitīgi attīstāmies, tiek ierīkotas jaunas ražošanas iekārtas un palielināta jauda, tāpēc darbinieku skaits tikai aug, bet ar vietējiem vien visas darba vietas vairs nespējam aizpildīt. Pašlaik rūpnīcā strādā septiņi iebraucēji: pieci uzbeki, divi ukraiņi. Tuvākajā laikā ieradīsies vēl divi.
Viesstrādnieki dara dažādus darbus: sākotnēji tie ir palīgdarbi, produkcijas pēcapstrāde, bet ar laiku tos, kuri izrāda interesi, skatoties pēc iemaņām un spējām, apmācām par iekārtu operatoriem. Lai rūpnīcā nodarbinātu, pieredzi neprasām, taču Latvijas likumi nosaka: lai tiktu piešķirta darba atļauja, viesstrādniekam jāuzrāda pieredze vai atbilstošs izglītības dokuments. Visiem mūsu viesstrādniekiem ir līdzīga pieredze ārvalstīs.
Sākotnēji sadarbojāmies ar divām darba aģentūrām, taču atlase un formalitāšu kārtošana ar tām bija lēna, un no atlasītajiem kandidātiem galu galā ieradās tikai aptuveni katrs piektais. Vēlāk mūsu viesstrādnieki ieteica paziņas, kas vēlējās strādāt Latvijā. Tagad ārvalstnieki mūs atrod paši – nezinām, kā informācija par iespēju šeit strādāt izplatās Uzbekistānā, taču regulāri saņemam zvanus no cilvēkiem, kuras izrāda interesi. Telefoniski novadām darba interviju, vienojamies, un viņi arī atbrauc. Interese no Ukrainas ir jūtami samazinājusies.
Mēs iesaistām tikai vienkāršā līmeņa darbiniekus, jo apzināmies, ka uzaicinot nodarbināsim viņus vismaz gadu un par augstāka līmeņa darbinieku spējām un zināšanām nevaram būt pārliecināti. Tāpat nav iespējas par profesionalitāti pārliecināties darba pārrunās klātienē. Process ir diezgan ilgs: no brīža, kad vienojamies, līdz atbraukšanai vajag divus trīs mēnešus. Problēma gan ir otrajā pusē, ne Latvijā. Vīzas pieteicēji izskatīšanu Latvijas vēstniecībā Uzbekistānā gaida vairākus mēnešus. Šeit dokumentus varam noformēt nedēļā. Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Kuldīgas nodaļu izveidojusies laba sadarbība, darbinieces ir profesionālas un atsaucīgas. Un, kopš ielūguma sagatavošana kļuvusi elektroniska, viss ir tiešām ērti.
Manuprāt, lieka ir prasība par pieredzes dokumentu zemākā līmeņa profesijās. Ļoti bieži tieši tas ir šķērslis darbinieka atbraukšanai. Tā kā Uzbekistānā ir liela ēnu ekonomika, šie cilvēki strādājuši bez darba līguma un pieredzi nevar apliecināt.
Ierobežojumi ieviesti arī Covid-19 dēļ. Viesstrādniekus drīkst aicināt tikai tie uzņēmumi, kas atbilst noteiktiem kritērijiem, un katru reizi atbilstība jāpierāda. Stiga RM tiem atbilst, taču papildu dokumentu prasa laiku.
Ar viesstrādniekiem saprotamies labi, tādēļ sadarbību turpinām. Viņi paši uzsver, ka šeit atbraukuši strādāt, un to arī redzam attieksmē. Daži strādā jau trešo gadu, ir apmierināti, nokārtojuši pat uzturēšanās atļauju. Daži strādā gadu, tad gadu ir mājās un atkal atgriežas. Atalgojums ir galvenais iemesls, kādēļ ārvalstnieki brauc uz Latviju. Šeit viņi mēnesī var nopelnīt 1000–1500 eiro, bet Uzbekistānā vidējā alga ir 250 eiro.
Ikdienā var novērot, ka iebraucēji vairāk turas grupās ar savas tautības pārstāvjiem, taču kopumā cenšas socializēties ar vietējiem, ir atsaucīgi, mācās vienkāršākos sarunvalodas vārdus.
Problēmas rada valodu barjera. Ar Ukrainas pilsoņiem ir vienkārši – sarunājamies krievu valodā, bet Uzbekistānas pilsoņi svešvalodas pārvalda ļoti vāji, tādēļ parasti viņu vidū ir pārstāvis, kurš palīdz sazināties. Bet šie cilvēki ātri mācās, un pāris nedēļu laikā komunikācijas problēmas zūd.
______________________________________________________________________________________
 
Viedokļi

Kā vērtējat ārvalstu pilsoņu nodarbināšanu Latvijā?

Kavēklis ir nodokļu parādi

Madara Puķe, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) sabiedrisko attiecību vadītāja:
– Ārzemnieku darbā iekārtošanas galvenie soļi ir šādi: vispirms vakance jāizsludina Nodarbinātības valsts aģentūrā, un tai jābūt brīvai vismaz desmit darbdienas. Ja plānots ārzemniekus nodarbināt īstermiņā, darba devējs noformē ielūgumu, un pēc tā apstiprināšanas ārzemnieks pieprasa vīzu Latvijas vēstniecībā. Ja plānots darbs ilgtermiņā, jāpieprasa uzturēšanās atļauja. Darba devējam jānoformē izsaukums, un pēc tā apstiprināšanas ārzemniekam jāiesniedz dokumenti, lai pieprasītu uzturēšanās atļauju. Dokumenti jāiesniedz Latvijas vēstniecībā vai, ja kāds Latvijā uzturas likumīgi, tad Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Visbiežāk formalitātes kārto pārstāvju firmas.
Kuldīgas nodaļā pārsvarā vēršas vietējie uzņēmumi. Daži no tiem ir Stiga RM, YCG Transport LV un citi. Pēdējā laikā to viesstrādnieku skaits, kuri tiek iekārtoti vietējos uzņēmumos, ir palielinājies. Nodokļu parādi Valsts ieņēmumu dienestā ir visbiežākais kavēklis, ar ko uzņēmumiem nākas saskarties. Pārvalde nevar izsaukumu apstiprināt, ja ir nodokļu parādi. Vietējiem uzņēmumiem atteikt nav nācies, jo pieprasām dokumentus un viss tiek sakārtots. Saziņa notiek telefoniski un rakstiski e-pastā. Līdz ar Covid-19 būtisku izmaiņu nav. Ievērojot Ministru kabineta noteikumus, esam tikai ievērojami samazinājuši tos pakalpojumus, ko sniedzam klātienē.

Meklē atbilstošākos
Sandra Krinkele, Nodarbinātības valsts aģentūras Kuldīgas filiāles vadītāja, Ventspils filiāles vadītājas pienākumu izpildītāja:
– Kuldīgas novadā nav daudz tādu ražotņu, kurās viesstrādniekus nodarbinātu lielā skaitā. Vakances, ko darba devēji izsludina aģentūrā, primāri jāpiedāvā vietējiem, tikai tad citiem. Ir tādi darba devēji, kas norādījuši, ka ārvalstu pilsoņus nemaz nevēlas. Izvēle ir uzņēmēju ziņā, mūsu pienākums ir piedāvāt iespēju atrast darbaspēku. Savukārt tiem, kuri vēlas strādāt, – palīdzēt darbu atrast.
Jāatzīst, ka Latvijā bezdarbs ir un tajā pašā laikā darbaspēka pietrūkst daudzās nozarēs. Bet tā ir nūja ar diviem galiem. Ir tādi uzņēmumi, kuros ir liela mainība vai arī vakance ilgi stāv neaizpildīta tāpēc vien, ka katram tas darbs neatbilst. Ir noteiktas prasības, un visi nespēj tās izpildīt. Nav runas tikai par atbilstošu izglītību vai prasmēm. Darba tirgū starp uzņēmējiem parādās konkurence, lai dabūtu sev labāko darbinieku, bet tik daudz viņu nav.

Būs vajadzīgi lielos objektos
Gints Miķelsons, Latvijas Būvniecības padomes priekšsēdis:
– Būvniecībā vakances ir, vairākos objektos nodarbināti arī viesstrādnieki. Nozarē ir bijis ievērojami lielāks ārvalstu pilsoņu pieplūdums. Kad sākās kovids, daļa aizbrauca un citi viņu vietā tik lielā skaitā vairs neieradās. Darbaspēka pietrūkst ceļu būvē un citās nozarēs. Civilajā būvniecībā liels pieprasījums ir privātajā sektorā, arī komercobjektos. Manā rīcībā nav datu, cik daudz ir iebraucēju. Šķiet, ka vakances lielākoties aizpilda vietējais darbaspēks. Publiskajā pasūtījumā objektu nav daudz – starp būvniekiem drīzāk valda konkurence par katru līgumu. Līdz ar to pēc papildu darbaspēka ir mazāka vajadzība. Tajā pašā laikā vakances nemaz tik viegli nevar aizpildīt. To var redzēt pēc darba sludinājumiem. Uzņēmēji kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūru rīko pasākumus, lai ieinteresētu strādāt celtniecībā. Algas tiek paaugstinātas, un šobrīd nozarē strādnieks var nopelnīt ap 1200 eiro. Taču visur nevar tepat atrast tādus strādājošos, kas atbilstu prasībām, tāpēc aicina viesstrādniekus. Tomēr būvniecībā pašlaik tas nav aktuāli. Šī tēma atkal parādīsies tad, kad sāksies dzelzceļa Rail Baltica lielo objektu celtniecība. Tad gan var prognozēt viesstrādnieku pieplūdumu.

____________________________________________________________________________________________
Vai jums bijusi saskarsme ar viesstrādniekiem? Kāda ir jūsu attieksme pret viņiem?

 
Liene Lācekle, Kuldīgas novada bāriņtiesas priekšsēde:
– Man nav bijusi nevienā jomā. No preses un televīzijas esmu dzirdējusi, ka viņiem esot problēmas ar dzīvošanu. Arī ar dokumentu kārtošanu noteikti neiet viegli. Labāk jau gribētos, ka darba vietas un iespēja iegūt līdzekļus dzīvošanai būtu Latvijā dzīvojošajiem, bet saprotu arī uzņēmējus, jo viņiem nav cilvēku, kas konkrēto darbu dara. Pēdējais, ko dzirdēju: uzņēmumā, kas audzē zemenes, vadītāja teica – nav, kas vāktu ogas, un augļi aiziet bojā. Tāpēc bēdīgi, ka mūsu pašu cilvēki to nedara. Bet tad vismaz viesstrādniekiem tiek dota iespēja.


Argita Zundovska-Mediņa, audzina meitu:
– Man saskarsme nav bijusi, bet dzirdēts ir gan labs, gan slikts. Ir tādi, kuri atbraukuši strādāt par lētām naudiņām un tā arī uzvedas – kā par lētu naudu. Atstāj aiz sevis nekārtību, un pārējo nemaz negribas uzskaitīt. Vīram darbā viesstrādnieki ir, tāpēc zinu, kā viņi uzvedas. Naktsmītnēs paņem veļu un nemaz neskatās, vai tā ir viņu vai ne, nepievērš uzmanību, vai tā ir tīra. Vīrs ir tālbraucējs, un viņš stāstīja, ka viesstrādnieki paņēmuši viņa džemperi un izmantojuši kā kājslauķi. Viņi jau brauc tāpēc, ka priekš viņiem šeit tā nauda ir liela, savukārt mums izdevīgi, jo jāmaksā mazāk. Protams, ir arī labi cilvēki. Tā ir vienalga, kur: ir labie un sliktie. Mums vairāk jādomā, lai visiem Latvijā dzīvojošajiem būtu darbs. Jaunās ģimenes aizbrauc prom tikai tāpēc, ka nav darba vai atalgojums ir ļoti zems, vai arī nav, kur dzīvot. Un mazinās dzimstība. Man ir divi dēli, abi strādāja ugunsdzēsējos. Viens aizbrauca strādāt Dānijā, jo ar mazo ugunsdzēsēja algu nespēja nomaksāt visus maksājumus. Otrs paņēma bērna kopšanas atvaļinājumu un aizbrauca uz ārzemēm, lai nodrošinātu ģimeni. Man žēl, ka viņiem jābrauc prom, pašiem arī tas nepatīk. Vajag sistēmu sakārtot.


Agita Gorsvāne-Ābele, strādā Nodarbinātības valsts aģentūrā:
– Padomju laikos saskāros ar gucuļiem – ukraiņu viesstrādniekiem. Manas atmiņas ir pozitīvas. Bet cilvēku pieredze ir dažāda. Agrākos laikos domāšana nebija tik kritiska. Viesstrādnieku kultu es īsti neatbalstu. Tai pašā laikā saprotu uzņēmēju bezizeju – mūsējie strādāt negrib, tāpēc jāaicina citi. Vispār jau muļķīgi: mūsējie brauc uz ārzemēm, savukārt viesstrādnieki – pie mums. Bet tā jau ir: vienmēr ir labāk tur, kur mūsu nav. Aprunājoties ar tiem, kuri atbraukuši no Īrijas vai Anglijas, ir skaidri redzams, ka viņi pilnīgi izdeguši, jo nodzīti kā darba zirgi. Kaut kādu naudiņu nopelna, bet emocionāli un fiziski ir sagrauti.


Pāvels Liakovičus, pensionārs:
– Vienīgā saskarsme bija padomju laikos, kad pie mums bija sabraukuši gucuļi no Ukrainas. Tepat kultūras nama ballēs ar viņiem kāvāmies – kaut ko laikam nevarējām sadalīt kā jau jaunībā. Tā jau viņi strādāja labi un kā cilvēki bija pilnīgi normāli. Man šķiet, ka viesstrādnieku pie mums ir mazāk nekā to, kuri no Latvijas aizbrauc uz ārzemēm. Kaimiņš katru gadu uz visu vasaru brauc uz Zviedriju strādāt – nopelna lielu naudu un visu ziemu nestrādā. Viesstrādniekiem pie mums noteikti tāda pati situācija: palasot ogas vai pastrādājot celtniecībā, sanāk nopelnīt, lai, atgriežoties mājās, dzīvot ir vieglāk.


Normunds Siliņš, krāsotājs, celtnieks:
– Sen Rīgā bija saskarsme ar poļiem. Pēc krievu laikiem viņi palika Latvijā, apprecējās un strādāja labi. Neko sliktu nevaru teikt. Es domāju, ka lielākā problēma ir tā, ka uzņēmēji pret vietējiem neizturas tā kā pret viesstrādniekiem. Tiem jau ir noteikta alga, kas jāizmaksā. Mums apsola vienu summu, bet beigās izmaksā pilnīgi citu. Un tas nav patīkami. Pret viesstrādniekiem šādi izturēties nevar atļauties, jo viņi noteikti ir uzskaitē, kur valsts pārbauda, vai viņiem naudu izmaksā vai ne.

 
Inese Skudika, pārdevēja veikalā Pūks:
– Kaut ko dzirdēju, ka viesstrādniekus meklēja zemeņu laikā. Bet vai es ņemtu pie sevis, patiešām nezinu. Lielāka problēma ir tā, ka mūsējie brauc prom, tāpēc uzņēmējiem jāmeklē papildspēki. Jādara viss, lai ar labi apmaksātu darbu nodrošinātu vietējos, tad nebūs jābēg uz ārzemēm un nebūs problēmu ar viesstrādniekiem. Brālis pirms kāda laika aizbrauca uz ārzemēm, lai labāk nopelnītu, beigās apprecējās un palika uz dzīvi tur. Bet mana mamma no Ukrainas savā laikā atbrauca uz Latviju kā viesstrādniece vākt bietes. Tā arī viņa šeit palika.
_____________________________________________________________________________________________

______________________________________________________________________________________________
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.