Aizvērt

Iet laikam līdzi

2021. gada 15. oktobrī, 08:20
Raksta autors: Daiga Bitiniece, Daina Tāfelberga, Katrīna Blaua
 Iet laikam līdzi
Senioru skolas nodarbībā pie mūzikas terapijas skolotājas Ivetas Vēras.
Foto: Daina Tāfelberga
Kurzemnieka publikāciju sērijā Visi zem viena kupola – devītais stāsts. Šoreiz par vecļaudīm. Kādas viņu ir vēlmes, vajadzības un iespējas ne tikai apmeklēt pasākumus, bet arī līdzdarboties? Kas un kam būtu jādara, lai vecākās paaudzes labsajūtu veicinātu?
„Mūžu dzīvo, mūžu mācies!” pēc kārtējās mūzikas terapijas nodarbības attrauc Mākslas namā sastaptās Kuldīgas senioru skolas dalībnieces. Laiku jau nevarot ietekmēt, bet iet tam līdzi gan varot katrs pēc savas izvēles.

Iespējas nav tālu jāmeklē
Jautātas par iespējām darboties ārpus mājas, seniores atkal atbild ar teicienu: ,,Kas meklē, tas atrod.” Kuldīgā tas neesot kā ar uguni jāmeklē. Mums ir jau sen dibināts un joprojām aktīvs pensionāru klubs Rumbiņa, arī citas organizācijas šai auditorijai. Tāpat līdzdarboties aicina sporta biedrības, pašvaldība un tās iestādes. Informāciju var izlasīt vietējā laikrakstā, ko seniori izmanto visbiežāk. Taču arī internets ienācis viņu ikdienā – interese par datormācības kursiem esot diezgan liela. Liela daļa senioru skolas dalībnieku informācijas apmaiņai tagad izmanto e-pastu.

Gan teorētiski, gan praktiski
Kuldīga senioru skola izveidota pirms nepilniem trim gadiem ar mērķi sniegt bezmaksas neformālo izglītību. Biedrībai ir sabiedriskā labuma statuss. Tiek rīkotas gan teorētiskas, gan praktiskas nodarbības, kas veicina radošumu, attīstību, paplašina zināšanas par psiholoģiju, par veselīgu dzīvesveidu, dabu, vidi utt. Bieži vien tiek apspriesti aktuāli jautājumi, pieaicinot konkrētās jomas speciālistu. Kopš dibināšanas te iesaistījušies vairāk nekā 250 senioru gan no pilsētas, gan pagastiem. Savulaik nodarbības ikreiz apmeklēja 80–120 dalībnieku, bet pēdējā pusotrā gadā skaita ierobežojumus ieviesis Covid-19.

„Reizēm ekskursijā vai nodarbībā tieši sākas interese par to, kas iepriekš šķitis briesmīgi garlaicīgi.”

Aiz rokas nevelk
,,Manuprāt, Kuldīgā seniori ir ļoti aktīvi – aiz rokas nav jāvelk,” teic Malda Godpētere. ,,Un tāpēc, ka te ir ļoti daudz, ko darīt. Katrs var izvēlēties kaut ko sev no plašā tēmu loka. Nav tā, ka ir tikai rokdarbnieču pulciņš vai konservēšanas kursi. Nāk lektori no dažādām jomām. Paši braucam ekskursijās un pieredzes apmaiņā.”
Ausma Berga piebilst, ka ieinteresētība atkarīga gan no satura, kas piedāvāts, gan veida, kā tas darīts. ,,Tikko bijām ekskursijā uz Getliņiem, tad pa Rīgu, ar Saeimas deputātiem tikāmies,” viņa stāsta. ,,Nav viegls tāds brauciens, jo esam ievērojamā vecumā – visiem virs 65, vecākajam pat 88. Bet, ja viss ir saistošs, tad neviens nedomā par grūtībām. Protams, 40 cilvēkus viss nevar interesēt vienādi – kaut kas vairāk, kaut kas mazāk. Taču reizēm tādā ekskursijā vai nodarbībā tepat tieši sākas interese par to, kas iepriekš šķitis briesmīgi garlaicīgi. Mēs darbojamies tāpēc, lai ne jau vecāki, bet jaunāki kļūtu.”

Strādājuši dažādās profesijās
Skolas vadītāja Ruta Orlova norāda, ka nodarbības tiek rīkotas pa interešu grupām. Ir gan arī tādas lekcijas, kurās apmeklētāju skaits tik liels, ka visus nevar uzņemt, īpaši kovida laikā. Tad tiek mēģināts lekciju atkārtot. Šajā mācību gadā tiek turpinātas tradīcijas, ko papildina arvien jaunas tēmas un tikšanās. ,,Nav gluži tā, ka pasākumos, ko rīkojam, nāk vieni un tie paši, kas jau darba gados bijuši aktīvi,” tā R.Orlova. ,,Jā, daudz ir bijušo pedagogu, tomēr nevar teikt, ka būtu kādas profesijas vai sabiedrisko amatu īpatsvars. Tāpat iesaistās grāmatveži, mežsaimnieki, inženieri, tie, kas vairāk ar dokumentiem darbojušies.”
„Dažreiz vajag kādu, kas pamudina: draugs pasaka draugam, kaimiņš – kaimiņam.”

Reizēm vajag uzrunāt
Lidija Petrevica kādreiz strādājusi par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Kuldīgas filiāles vadītāju. Aizgājusi pelnītā atpūtā, viņa vada Kuldīgas invalīdu biedrību un palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pēc pieredzes viņa teic, ka daudz atkarīgs no paša vēlmes darboties, jo nevienu ar varu nevar piespiest līdzdarboties, ja tas nav viņa uzdevums. Kāds varbūt ļoti gaidījis, kad pienāks pensijas un miera laiks. Cits turpretī visu mūžu grib darboties un arvien apgūt kaut ko jaunu. Iespējas ir, un tās tiekot pietiekami popularizētas. Tomēr dažreiz vajag kādu, kas pamudina. Joprojām populāra ir neformāla informācijas aprite: draugs pasaka draugam, kaimiņš – kaimiņam.
Valdas Heidemanes mūžs saistīts ar banku. Darbs bijis diezgan gūts un nepateicīgs, jo nācies pārbaudīt iestāžu finanses. Jau 17 gadus viņa ir pensionāru klubiņā Rumbiņa, tagad ar lielu prieku izglītojas un radoši darbojas senioru skolā, apmeklējot katru nodarbību, ja vien tiek. ,,Mājās esmu mazāk nekā sabiedrībā,” noteic V.Heidemane.

Saprasties ar jaunajiem
Uzrunātās seniores (citas jau aizsteigušās un nākamo tikšanos) sarunas noslēgumā secina: ,,Mēs gribam iet laikam līdzi. Vēlamies vairāk uzzināt ne tikai sevis pilnveidošanai, bet arī tāpēc, lai labāk mācētu sarunāties ar jauno paaudzi, ar bērniem, mazbērniem, viņu draugiem un viņus saprastu. Ir tik daudz mainījies kopš tā laika, kad pašas bijām jaunas! Mūs mācīja pavisam citādāk. Nevaram izlikties, ka uz mums tas neattiecas, ka esam gudrāki par citiem, jo mums daudz gadu. Protams, gudrība ar gadiem nāk, bet tāpēc jau nevar stāvēt uz vietas. Ar gadiem nāk arī slimības un kaites. Tad jāmācās arī tās pārvarēt ar veselīgu, kustīgu dzīvesveidu.”
„Gribam vairāk uzzināt ne tikai sevis pilnveidei, bet arī tāpēc, lai ar bērniem, mazbērniem, viņu draugiem labāk mācētu sarunāties un viņus saprastu.”
____________________________________________________________________________________________
 
Viedokļi
Vai vecums ir šķērslis?

To sev radām paši
Zaiga Pūce, Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore
– Ar diskrimināciju visbiežāk saskaramies trīs jomās: profesionālajā, privātajā un sabiedriskajā. Vecākiem cilvēkiem tā visvairāk vērojama darba vidē. Neredzamais un netaustāmais vecuma slieksnis joprojām ir realitāte, bet – cik sāpīgi? Visvairāk darbu zaudē cilvēki virs 50 gadiem, kuriem grūti to arī atrast. Šobrīd šī robeža šķir darbspējīgos un pārējos.
Vienlaikus katra cilvēka attieksme pret to, ko viņš var vai nevar, ir ļoti atšķirīga. Katrs no mums ir saticis astoņdesmitgadīgu spridzekli, kurš spēj gan strādāt, gan uz teātri iet un vēl mazbērnus pieskatīt, un pazīstam arī kādu cilvēku ceturtajā gadu desmitā, kurš ir lēns, vienaldzīgs, dzīves noguris. Būtiskas ir personiskās iezīmes, motivācija un vēlme darboties, nevis vecums. Padomju laikos jau 40 gadi skaitījās mūža otrā puse, tagad tie ir 50. Pasaules Veselības organizācija jau pirms vairākiem gadiem piedāvājusi jaunu vecumposmu klasifikāciju, kas ietver aktīvas novecošanas konceptu un atteikšanos no stereotipiem: par jaunu cilvēku tiek uzskatīts ikviens līdz 65 gadiem, bet 66–79 gadi ir pusmūža grupa.
Mūsu sabiedrība noveco diezgan strauji. Jau 10–15 gados senioru Eiropā būs vairāk nekā jauniešu, bet Latvijā līdz 2050. gadam gandrīz puse sabiedrības būs vecāka par 55 gadiem. Tāpēc gan uzņēmējdarbībā, gan valsts pārvaldē arvien vairāk jādomā, kā nosacīto vecuma slieksni nojaukt un cilvēkus gados ilgāk iesaistīt darbā un sociālajās norisēs. Jāizzina pašu darbinieku gatavība apzināties savu vērtību. Mūsdienās strauji mainās gan tehnoloģijas, gan pieeja darbam, un tas neattiecas tikai uz cilvēkiem gados, bet jāņem vērā arī jaunākiem.
Būtisks aspekts ir mūžizglītība – ar vienu skolu vairs nepietiek. Diemžēl cilvēki nereti iedomājas, ka pensijas vecumā kaut ko mainīt vairs nav iespējams. Nepelnīti piemirsts ir brīvprātīgais darbs, jo to lielākoties saistām ar jauniešiem. Tā ir iespēja satikties, iegūt jaunas attiecības un paplašināt pieredzi. Var iesaistīties arī ģimene un tuvinieki, palīdzot atrast atbilstošu nodarbošanos un atgādinot – vecuma slieksnis pievārē tad, kad paši tam noticam. Ja nepieviļ veselība, cita iemesla nav.

Lai vietā nenāk vientulība
Inese Birģele, psiholoģe:
– Līdz ar gadiem cilvēku vēlmes un intereses mainās, un no tā atkarīga aktivitāte. Kad cilvēks noveco, viņa dzīvesveids kļūst nedaudz rimtāks. Aizejot pelnītā atpūtā, tiek vairāk domāts par to, kas sagādā prieku pašam. Kādam tā būs iesaiste sabiedriskos pasākumos, cits gribēs rušināties dārzā, darboties mājās, veltīt vairāk savam vaļaspriekam. Beidzot darba gaitas, cilvēks kļūst vientuļāks: nav vairs apkārt darbabiedru, bērni izauguši un no mājām aizgājuši, citu tuvinieku un draugu loks arī sašaurinājies. Gribot negribot piezogas vientulība, un šķiet, ka mazinās dzīves kvalitāte, jo cilvēks vairs nejūtas noderīgs. Tāpēc senioru i sabiedrībā ir mērķis uzlabot viņu fizisko un emocionālo veselību.
Nevarētu teikt, ka vientulību skaudrāk izjūt tie, kas iepriekš strādājuši ar cilvēkiem. Ikvienam pensionāram vairs nav katru dienu jāiziet no mājas – tik vien kā uz veikalu vai pie ārsta. Teātris, koncerti un citi pasākumi ieņem nozīmīgāku vietu, lai satiktos, parunātos. Tā ir iespēja apgūt jaunas zināšanas un intereses, iegūt draugus un atkal kā senāk juties līdzvērtīgam. Mājās sēžot, informācija ir ierobežota, nomācoša, pietrūkst uzmundrinājuma. Ar to nepietiek, lai visu zinātu un izprastu, kas pasaulē notiek. Strādājot cilvēks pārsvarā koncentrējas uz to, kas saistīts ar darbu. Neatliek laika kam citam. Aizejot atpūtā, atklājas jaunas intereses, par kurām iepriekš nav domāts.
Jā, dažkārt aktivitāti var ietekmēt nepatīkama pieredze, aizspriedumi, nevēlēšanās pasākumā sastapt cilvēku, ar kuru bijušas nesaskaņas. Bet tas nevar būt iemesls, lai neietu. Mēs taču ejam uz veikalu, kaut mums nepatīk pārdevēja, jo preces vajag nopirkt. Tāpat ar sabiedrisko aktivitāti. Ja cilvēks vēlas, aizspriedumi neliegs viņam darboties.

Laikmeta iezīme
Andris Egliens, Rendas pagasta aktīvists, kafejnīcas Abavas pagrabiņš īpašnieks:
– Mēdz teikt, ka cilvēks ir tik vecs, cik jūtas. Tā ir sen zināma patiesība, kas ar to domā nevis gadus un izskatu, bet izjūtas. Man ir 71 gads, esmu visu laiku darbojies sabiedrībā ārpus tiešā darba: savulaik spēlēju vokāli instrumentālajā ansamblī, vadīju Rendas diskotēku, fotografēju utt. Tagad dejoju senioru deju kolektīvā, apmeklēju kultūras pasākumus, citu īpaši nemudināts. Deju kolektīvā mums ir arī no vidējās paaudzes. Jāņem vērā, ka laukos nav viegli noorganizēt pilnu sastāvu. Mums ir septiņi pāri, un ar visiem Covid-19 ierobežojumiem esam iemācījušies divas dejas Dziesmu un deju svētkiem, bet vēl jau divi gadi līdz tiem – sazin kas vēl mainīsies.
Rendenieki būtībā ir aktīvi cilvēki¸ ja salīdzina to, ka jauniešu ir maz un pēc vidusskolas viņi aiziet citur. Darbspējīgajiem jāpelna nauda, lai uzturētu ģimeni. Tad nu pašdarbībā aktīvi ir tieši seniori. Jāatzīst, ka šajā paaudzē aktīvie vīrieši ir mazākumā, bet tā jau ir visur. Pie mums aktivitāte atkarīga gan no pieprasījuma, gan piedāvājuma. Kultūrā iecienīti ir sarīkojumi dažādām gaumēm. Tikko bija rudens gadatirgus, vēlāk balle ar dzīvo mūziku. Apmeklētāji saradās no apkārtējiem pagastiem un pat citiem novadiem. Dancotāju pilna zāle! Uz gadiem neviens neskatījās.
Protams, senioriem iziešanu sabiedrībā apgrūtina vai vispār liedz veselība. Šovasar Abavas pagrabiņā bija spraiga sezona – brauca tik daudzi, ka visus apkalpot nespējām. Viesu vidū daudzi seniori. Tas parāda, ka vecākā paaudze no mājām iziet, tikai brīvā laika pavadīšanas iespējas katrs izvēlas pats.
___________________________________________________________________________________________
Vecļaudis un sabiedriskā dzīve. Vai seniori ir pietiekami darbīgi? Kā pamudināt viņus kļūt aktīvākiem?


Inta Elizabete Skujiņa, seniore:
– Nav pietiekami aktīvi. Pati arī nekur neiesaistos, jo uzskatu, ka man nav nekādu talantu. Man patīk minēt krustvārdu mīklas un paskatīties televizoru. Es tik daudz esmu strādājusi un visur kur piedalījusies! Priecājos, ka nekur vairs nav jāiet. Protams, dažreiz ir vientuļi, bet ar dzīvi esmu apmierināta. Gribēju pieteikties senioru skolai, taču nokavēju. Būt aktīvam ir paša izvēle, un piespiest nevienu nevar. Skatoties vācu filmas, var redzēt, ka visi seniori mūždien kaut kur piedalās, un, salīdzinot ar Kuldīgas novadu, es teiktu, ka pie mums ir diezgan kluss. Domāju – tāpēc, ka senioriem nav vēlmes, nevis tāpēc, ka nav iespēju. Ja kāds labi gribēs, iespēju atradīs vienmēr. Latvieši ir diezgan savrupa tauta, turklāt mums jau ir tāds vecums, ka nogurstam daudz ātrāk.

 
Rita Kļaviņa, medmāsa:
– Kaut arī kovids daudz ko izjaucis, seniori mūsu novadā ir ļoti aktīvi. Varbūt piedāvājums nav tas plašākais, tomēr saietu viņiem ir daudz. Šobrīd nevaram zināt, kas notiks tālāk. Iekļaušanās sabiedrībā atkarīga no paša iniciatīvas un tā, kādu dzīvesveidu viņš līdz šim piekopis. Kas visu mūžu stāvējis malā, tas arī vecumdienās negribēs nekur iesaistīties – tā teikt, aiz rokas nevienu neaizvedīsi. Tie, kas grib, vienmēr atradīs veidu, kā sevi nodarbināt.

 
Agra Pumpura, seniore:
– Esmu no Ventspils, un pie mums seniori ir ļoti aktīvi. Zinu, ka darbojas pensionāru biedrība Ventspils liedags, tur ļoti daudz biedru. Taisa rokdarbus, glezno, dejo un dara visu ko citu. Ventspilī senioru balles tiek rīkotas regulāri, bet jauniņajiem uz tām labāk neiet – var dabūt zilu aci. Šajā biedrībā ir izteikts sieviešu pārsvars, tāpēc viņas visus onkuļus nevar sadalīt. Es esmu no tām, kuras negrib nekur iesaistīties, jo man sāp kājas. Un es arī neesmu tā ome, kura var sēdēt un adīt zeķītes, – tas nav priekš manis. Pensionārus nevar pierunāt iesaistīties vairāk, ja viņi to nevēlas.

 
Ina Dīriņa, Kuldīgas iedzīvotāja:
– Domāju, ka seniori ir ļoti aktīvi. Es daudz eju ar kājām un tiešām redzu daudz senioru, kuri nūjo, staigā un rosās savos mazdārziņos. Liels prieks, ka cilvēki kustas, darbojas un galu galā dzīvo. Katram ir sava daba, tomēr, ja ir kāds, kas pavelk līdzi, tad, domāju, daudzi atsauksies. Jo vecāks kļūst, jo vairāk jāpieliek pūles, lai būtu labāka asinsrite un iekustinātu iekšējos orgānus, tāpēc jābūt kustībā. Lai pamudinātu seniorus kļūt aktīvākiem, vispirms jātiek galā ar krīzi pasaulē un Latvijā. Un tālāk tiem, kuri ir aktīvie, vajadzētu individuāli uzrunāt tos, kuri nekur neiesaistās, jo aktīvie iedvesmo.

 
Baiba Leimane, mājsaimniece:
– Diemžēl nav aktīvi, jo, bērniem un mazbērniem dodoties savā dzīvē, viņi kļūst vientuļi. Tas ļoti sāp, tāpēc gribas vairāk dzīvoties pa mājām. Tomēr par spīti tam uzskatu, ka viņiem vajadzētu sabiedrībā iziet vairāk. Pašvaldībai vajadzētu šai jautājumā palīdzēt. Man ļoti patiktu tāda ideja, ka tiktu taisītas tādas kā darba grupiņas, uz kurām aicinātu pensionārus pavadīt laiku ar saviem bērniem un mazbērniem. Manai omītei ir 82 gadi, un viņa nekur no mājas ārā neiet, jo nav vēlmes. Tad es vismaz mēģinu biežāk iet pie viņas ciemos, lai ome nejustos tik vientuļi.


Dzintra Fiļippova, seniore:
– Kuldīgā seniori ir aktīvi, jo senioru skola, kurā pati piedalos, ļoti rūpējas par viņu labklājību, rīko jaukus pasākumus. Ja nebūtu tik daudz ierobežojumu, pasākumu būtu krietni vairāk. Šobrīd viss notiek ar samēru – dažādas fiziskās aktivitātes un izklaide. Tie, kuri jau ir aktīvi, tie ir. Un tos, kas nav, īpaši iesaistīt nevar, pat labi gribot. Ar varu nevar piespiest. Noteikti viena problēma ir veselības stāvoklis, jo daudziem šajā vecumā tā pieklibo. Taču tie, kuriem veselība ir laba, iet peldēt, nūjot un vingrot.
_______________________________________________________________________________________________


________________________________________________________________________________________________


SIF#_MAF2021
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Ko jūs darāt, sajūtot saaukstēšanās pazīmes:
Stiprināt imunitāti ar vitamīniem, uztura bagātinātājiem
Izvairāties no kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem un publisku vietu apmeklēšanas
Ārstējaties mājas apstākļos
Pastiprināti sekojat līdzi saslimšanas simptomiem
Konsultējaties ar ārstu
Aptiekā prasāt palīdzību farmaceitam
Paši pieņemat lēmumu, kā ārstēties vai kādus medikamentus lietot
Informāciju un padomus par ārstēšanās metodēm meklējat internetā