Aizvērt

Biedrība sākās ar apelsīniem

2021. gada 25. oktobrī, 10:36
Raksta autors: Daiga Bitiniece, Inta Jansone, Katrīna Blaua
 Biedrība sākās ar apelsīniem
„Te sapulcējas līdzīgi domājošie ar līdzīgām problēmām,” saka Kuldīgas daudzbērnu ģimeņu biedrības Šūpulītis vadītāja Argita Zundovska-Mediņa.
Foto: Inta Jansone
Kurzemnieka publikāciju sērijā Visi zem viena kupola – desmitais stāsts. Šoreiz par trūcīgiem un mazturīgiem cilvēkiem novadā, par viņu grūtībām un to, kā tās mazināt.
Kuldīgas daudzbērnu ģimeņu biedrību Šūpulītis vairāk nekā 20 gadus vada ARGITA ZUNDOVSKA-MEDIŅA. Organizācija izveidota pēc toreizējā pašvaldības aprūpes dienesta darbinieču ierosinājuma.

Pārdzīvoti grūti laiki

Toreiz uz Kuldīgu no ārzemēm bija atvesta humānā palīdzība – apelsīni, kas tika dalīti daudzbērnu ģimenēm. „Aprūpes dienesta darbinieces ieteica Initai Leismanei un Anitrai Dieziņai, lai daudzbērnu ģimenes pašas dibina biedrību, – būs atbalsts vieglākai ikdienai. Tā arī tika darīts, un biedrība ir izveidota 1994. gada martā,” stāsta Šūpulīša vadītāja.

„Tas bija grūts laiks. Daudzas darbavietas Kuldīgā likvidējās, cilvēki palika bez darba un iztikas līdzekļiem. Nauda arī jau nomainījusies vairākas reizes: no rubļa uz repšiem, no tiem uz latiem, no latiem uz eiro. Toreiz ģimenēm nebija tāda atbalsta kā tagad. Īpašniekiem sāka dot atpakaļ mājas, kas padomju laikā bija denacionalizētas, un daudziem nebija, kur dzīvot. Kā katrs varēja, tā ķepurojās.”

Biedrības pirmsākumos darbojušās 20 ģimenes, vēlāk skaits izaudzis līdz 117: „Palielinājās tādēļ, ka cilvēki redzēja, ka biedrība kaut ko dod un ka viss tiek darīts kopā.”

Agrāk – saliedētāki

Daudzos gados A.Zundovska-Mediņa pārliecinājusies, ka agrāk cilvēki bijuši vairāk saliedēti, ieinteresēti. Biedrībā esot gan aktīvākas, gan pasīvākas ģimenes. „Sākumā palīdzība, piemēram, paciņas ar drēbēm bērniem, tika sūtīta no Gēsthahtes Vācijā. Tāpat kā šodien, arī toreiz atbalstītājus lielākoties meklējām paši, palīdzību arī paši dalījām. Esam iestājušies Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienībā. Saviem spēkiem organizējām ekskursijas, braucām uz teātriem. Ir bijis tā, ka lielajā 50 vietu autobusā visiem gribētājiem nepietika vietas. Līdzmaksājums bija minimāls,” stāsta vadītāja.

Cits laikmets un intereses

Atbalstītāju pretimnākšana Kuldīgā esot visai maza. „Domāju, tas tādēļ, ka šeit nav lielu rūpnīcu, vairāk biedrību atbalsta individuāli cilvēki. Viena daļa bija arī nobijusies, ka esam tik daudzi, ka visiem nevarot palīdzēt. Arī uzņēmējiem nebija iespēju – tie tomēr bija pārmaiņu laiki,” atceras vadītāja.

„Biedrība darbojas vēl šodien, bet nu ir cits laikmets, citas prasības un intereses. Tolaik visiem pat nebija stacionārā telefona. Valde un revīzijas komisija gāja pie biedriem uz mājām informēt par humāno palīdzību, lai nāk tai pakaļ. Tagad saziņa lielākoties notiek internetā, bet mums svarīga bija kopābūšana..”

Daudzus plusus arī nenovērtē

Šūpulītim tāpat kā citām biedrībām reizi gadā tiek atbalsts no pašvaldības. „Esam dabūjuši arī autobusu braucienam,” teic vadītāja.

„Tagad daudzbērnu ģimenēm plusi ir ļoti lieli. Ir tādas ģimenes, kuras kā palīdzību uztver tikai to, ko saņem naudā, bet atbalstu citā veidā nesaredz, piemēram, atlaidi transporta nodoklim, degvielu, ko var iegādāties lētāk, ir mazāks rēķins par elektroenerģiju, autobusā bērniem ir atlaides, tāpat lētākas ir biļetes uz koncertiem, izrādēm.

Tajā pašā laikā ģimenēm, kurās ir divi bērni, varbūt klājas pat grūtāk, jo atspaida nav nekāda. Tāpat man vienmēr netaisnīgi šķitis tas, ka valsts bērnus šķiro un katram maksā citu summu. Visi bērni ir vienādi.

Pirms pāris gadiem biedrībā bija ģimene, kura saņēma dažādus pabalstus, tai bija arī trūcīgās statuss. Kad mammai piedāvāju strādāt, viņa atbildēja, ka tad iznāk mazāk naudas, arī statusu un zināmas privilēģijas viņa zaudēs. Ģimenes pie palīdzības ir pieradušas, bet es uzskatu, ka tai vajag kādu termiņu, liekot par pienākumu sameklēt darbu.

Nevar izcelt, ka tieši daudzbērnu ģimenēm ir grūtāk, jo vienmēr tā nav. Ģimenēm ar vienu vai diviem bērniem var klāties vēl grūtāk, jo apstākļi var būt visdažādākie, bet tās neiekļaujas nekādā statusā. Valstī nav padomāts par tādu situāciju, ka mamma vai tētis ir invalīds un ģimenē aug vesels bērns. Arī viņiem nav nekādas palīdzības. Iztiek no invaliditātes pensijas un vēl audzina bērnu.”

Sadzird tad, ja izjūt

Vadītāja uzskata: šajā situācijā viens nav cīnītājs. Jābūt kādam līderim vai organizācijai, kas prot problēmas noziņot līdz valdībai. „Paši ministri un deputāti nav interesēti. Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienībā ilgi cīnījāmies par kartēm Trīs plus ģimenēm. Ilgi mūsos neieklausījās, bet, tiklīdz Saeimā sāka strādāt ministri un deputāti, kuriem pašiem ir trīs bērni, mūsu ierosinājums tika sadzirdēts.”
 _____________________________________________________________________________________________

Viedokļi

Mazturīgo iedzīvotāju skaits būtiski pieaudzis, pārsniedzot 40 000 cilvēku, tā televīzijā izteicies Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis. Pērn tādi bijuši vairāk nekā 24 000. No 2023. gada valsts varētu pašvaldībām palīdzēt mazturīgos nodrošināt ar mājokļa pabalstiem.
Kāda ir šo ģimeņu situācija? Vai pabalsti reizēm nav runga ar diviem galiem? Kā nabadzību mazināt?

Nolūks – atbalstīt, nevis pilnībā nodrošināt

Madara Brūkle, Kuldīgas novada sociālā dienesta sociālās palīdzības nodaļas vadītāja

Ko var saņemt?

– Trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusu piešķir saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu un Ministru kabineta noteikumiem par materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālo palīdzību. Trūcīgās statusam atbilst ģimene ar ienākumiem līdz 272 eiro pirmajai vai vienīgajai personai un līdz 190 eiro pārējām. Savukārt par maznodrošinātu atzīstama ģimene, kuras ienākumi nav augstāki par 354 eiro pirmajai vai vienīgajai personai un 248 eiro pārējām. Ģimenei nevar piederēt likumā noteikts īpašums un naudas uzkrājums.

Svarīgākais, kas pašvaldībai jānodrošina, ir garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsts jeb nauda minimālajiem ikdienas izdevumiem un mājokļa pabalsts. GMI pabalstam pagājušogad izlietoti 59 tūkstoši eiro, mājokļa pabalstam – ap 290 tūkstošiem. Mājokļa pabalsts ir vispieprasītākais, un pagājušogad Kuldīgas novadā to saņēmuši 1778 cilvēki.

Trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības mūsu novadā var saņemt pašvaldības atbalstu veselības aprūpei – līdz 250 eiro gadā, bērna izglītībai – 35 eiro skolas piederumiem un pusdienas izglītības iestādē, pabalstu dūmu detektora iegādei. Jebkura ģimene, kas nonākusi finansiālās grūtībās, ir aicināta vērsties pie sociālā darbinieka, lai saņemtu palīdzību.

 
Ieviests daudz pārmaiņu

– Šis gads mūsu jomā bijis izmaiņām bagāts. Janvārī mainīta sociālās palīdzības sistēma: mainīts mērķis, paaugstināts GMI un trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis. Februārī, ņemot vērā valsts izstrādātos algoritmus, pašvaldība paaugstināja maznodrošinātas ģimenes ienākumu slieksni. Nākamās pārmaiņas nāca jūlijā – spēkā stājās mājokļa pabalsta aprēķināšana pēc valstī vienotas formulas. Tieši tas iedzīvotājiem radījis vislielākās neskaidrības. Darbiniekiem joprojām nākas ieguldīt milzīgu darbu skaidrošanā, kāpēc nav tā kā iepriekš. Lielākā daļa sociālās palīdzības pieprasītāju šo pabalstu ir saņēmuši gada pirmajā pusē, un paredzams, ka skaidrošana turpināsies arī jaunajā gadā, kad iedzīvotāji pēc palīdzības nāks atkārtoti.

Tagad mājokļa pabalsts atbilst katras ģimenes finansiālajām iespējām un individuālajām vajadzībām.  Diemžēl daudzas vairs nevar to saņemt. Darbinieki regulāri uzklausa neapmierinātību, reizēm pat apvainojumus. Cilvēkus var saprast, jo katru gadu viņi saņēma noteiktu summu, bet pēkšņi darbinieks skaidro, ka ģimenes ienākumi ir lielāki par izdevumiem mājoklim, tāpēc šos izdevumus tā var segt pati.

Jūlijā spēkā stājās administratīvi teritoriālā reforma, kas iedzīvotājos radīja nesaprašanu, jo Alsungas, Skrundas un Kuldīgas novads tika apvienots, bet sociālā palīdzība uzreiz nemainījās. Tikai no oktobra ir spēkā jaunie noteikumi. Tagad pabalstu veidi un summas ir vienādas visā novadā.


Cēlonis bieži ir citur

– Gribas uzsvērt, ka sociālā palīdzība ir palīdzība, nevis pilnīgs nodrošinājums. Ja cilvēkam ir finansiālas problēmas, risinājums tomēr jārod pašam. Materiālajai palīdzībai nozīme ir tad, kad patiešām ir krīze: ja cilvēks nav nedēļu ēdis, viņš nevarēs izdomāt, kā sakārtot dzīvi kopumā. Ļoti tipiskas ir īslaicīgas finansiālas problēmas. Pozitīvi, ka ir tādi iedzīvotāji, kuri vēršas pēc palīdzības, neļaujot naudas grūtībām samilzt.

Skumji atzīt, bet mūsdienu dzīves steigā un sabiedrības augstajās prasībās tieši finansiālās grūtības ir par pamatu daudzām sociālajām problēmām: vardarbībai, likumpārkāpumiem, atkarībai, slimības neārstēšanai, ģimenes izjukšanai, skolas neapmeklēšanai utt. Tas pierāda, ka materiālā palīdzība nevar būt vienīgais atbalsta veids.

Tai iedzīvotāju daļai, kura sociālo palīdzību saņem gadiem, patiesībā ilgstošu naudas problēmu cēlonis ir nevis vienkārši naudas trūkums, bet gan, iespējams, prasmes un izglītība, arī iemācītā bezpalīdzība, neprasme naudu nopelnīt, sociālā izolācija. Vienmēr iedzīvotājus aicinām lūgt palīdzību, jo reizēm pabalsts īstajā laikā var neattīstīt dziļākas sociālas problēmas. Turklāt sociālās palīdzības darbinieks konsultācijā spēj saskatīt īsto problēmu un ne tikai izmaksāt pabalstu, bet arī novirzīt cilvēku kolēģu profesionālajās rokās.

 
Tā nav vieta, kur nākt pēc algas

Mirdza Raga, Skrundas speciāliste darbā ar sociālo palīdzību:

– Rit astotais gads, kopš to daru. Sociālais darbinieks no laika gala tiek uzskatīts par pabalstu dalītāju. Mūsu profesijai attīstoties, ir audzis arī pakalpojumu klāsts, un sociālais dienests noteikti vairs nav vieta, kur kā algas dienā tikai atnākt pēc naudas. Tagad man strādāt ir vieglāk, jo jāraugās tikai pēc tā, kas rakstīts uz papīra, jo katru pabalstu maksā pēc valsts vai pašvaldības noteikumiem.

Tam, kurš nonācis grūtības, ir tiesības saņemt sociālo palīdzību. Tas ir naudas vai mantisks pabalsts, ko piešķir pēc materiālās situācijas novērtēšanas. Likumā ir noteikts garantētā minimālā ienākuma un mājokļa pabalsts. Vēl ir papildu pabalsti, kurus pašvaldība nosaka savos saistošajos noteikumos. Vasarā notika reģionālā reforma. Katras pārmaiņas ikviena cilvēka dzīvē rada neziņu, bailes, stresu un neapšaubāmi arī gaidas. Apvienojoties Alsungas, Skrundas un Kuldīgas novadam, tika veidoti arī jauni noteikumi. Izdarīts liels darbs, lai iegūtu iedzīvotājiem labvēlīgāko rezultātu.

Atskatoties uz pagājušo gadu, kad dzīvojām atsevišķi, skaitļi ir dažādi. 2020. gada beigās Skrundas novadā bija reģistrētas 132 maznodrošinātas un 262 trūcīgas personas. Alsungas novadā, kur iedzīvotāju ir aptuveni trīs reizes mazāk, arī palīdzības saņēmēji attiecīgi bija 20 maznodrošināti un 48 trūcīgi cilvēki. Kuldīgas novadā palīdzību lūguši 1354 maznodrošināti un 1332 trūcīgi cilvēki.

Vai pēc reformas iedzīvotāji kaut ko ieguvuši? Mani klienti noteikti. Līdz šim Skrundā nebija pabalsta veselības aprūpei. Tagad trūcīgie un maznodrošinātie tādu var saņemt – iesniedzot maksājuma dokumentus, var atgūt līdz 250 eiro gadā. Tas tiešām ir liels atbalsts tiem, kuri slimo un pērk medikamentus.

Skumīgi, ja kāds šo pabalstu uztver kā sev paredzētu peļņu. Citreiz atnāk un saka, ka grib tos 250 eiro, kas viņam pienākas. Tad nākas skaidrot, ka vispirms jāaiziet pie ārsta. Bieži klienti sūdzas, ka viņi visu naudu iztērē dakteriem un zālēm, bet, aicināti atnest čekus un citus dokumentus, nevar to izdarīt, jo patiesībā pie ārsta nav bijuši gadiem. Prieks, ka Skrundā saglabājies ēdināšanas pabalsts bērnudārza bērniem ne tikai no trūcīgām un maznodrošinātām, bet arī daudzbērnu ģimenēm.

Neapšaubāmi par pabalstu sistēmu sabiedrībā valda dažādi uzskati. Tiem, kam dod, vienmēr liekas, ka vajadzētu saņemt vairāk. Citreiz nākas dzirdēt, cik grūti iztikt ar garantēto minimālo ienākumu pabalstu, kas pašlaik ir 109 eiro mēnesī. Ir reizes, kad atļaujos pateikt, ka strādājot var nopelnīt vairāk. Rodas sajūta, ka vienai daļai tā ir ērtāk – saņemt pabalstu un dzīvot tālāk. Protams, dažreiz cilvēkam ir īslaicīgas problēmas. Ir patīkami strādāt ar tādu klientu, kurš ir ieinteresēts ātrāk savā dzīvē kaut ko mainīt.

Nupat visā valstī mainījusies mājokļa pabalsta piešķiršana. Pie tā grūti būs pierast tieši Skrundas iedzīvotājiem, jo līdz šim gadā piešķīrām noteiktu summu. Kuldīgā cilvēki jau agrāk nesa pierādošus dokumentus. Kopā strādājot, arī Skrundā būs jāpierod pie jaunās kārtības.

 
Palīdzēt tiem, kam to vajag visvairāk

Sandris Sabajevs, Ministru prezidenta preses sekretārs:

–Valdības darba galvenais mērķis ir iedzīvotāju labklājības palielināšana. Tas ir panākams, attīstot ekonomiku un iegūstot ārvalstu investīcijas, veicinot jaunu darbavietu veidošanu un vienmērīgu novadu attīstību.

Uz šī mērķa sasniegšanu ir vērsta Neapliekamā minimuma un minimālās algas palielināšana, viedā industrializācija eksporta atbalstam, administratīvi teritoriālā reforma, kā arī nozīmīgas pārmaiņas izglītībā un veselības aprūpē. Vienlaikus Labklājības ministrija izstrādā tūlītēju rīcību sociālekonomisko nevienlīdzības un nabadzības riska mazināšanai. Kopumā virzāmies uz to, lai mainītu pieeju pabalstu sistēmai, lai palīdzību mērķēti sniegtu vismazāk aizsargātajām grupām.

Jāuzsver, ka Covid-19 pandēmijas laikā šīs grupas tiek atbalstītas, piemēram, gada pirmajā pusē ģimenēm izmaksāts 500 eiro pabalsts par katru bērnu, pensionāriem un cilvēkiem ar invaliditāti – 200 eiro. Nupat Labklājības un Ekonomikas ministrija ir piedāvājušas straujā energoresursu cenu kāpuma dēļ palielināt atbalstu nabadzības riskam pakļautajiem pēc pašreizējā regulējuma. Labklājības un Finanšu ministrija vienojušās senioriem, kas potēti pret Covid-19, izmaksāt 20 eiro no novembra līdz martam, lai kompensētu energoresursu sadārdzinājumu.

Nabadzības riska mazināšanā iesaistītas arī pašvaldības, kurām mazaizsargātajiem cilvēkiem jāsniedz sociālā aprūpe un palīdzība.
_______________________________________________________________________________________________________
Kurzemnieks vaicā
Vai uzskatāt, ka Latvijā ir daudz mazturīgu cilvēku? Kā nabadzību mazināt?


Ausma Grīnberga, pelnītā atpūtā:
– Es domāju, ka ir daudz, un tas ir tāpēc, ka nav darbavietu. Arī Kuldīgā iespēju nav daudz. Ir skolas, bērnudārzi, citas budžeta iestādes, un tas arī viss. Es pazīstu tik daudzus jauniešus, kuri ir bez darba! Pabeidz augstskolu, bet jēgas no augstākās izglītības nekādas. Droši varu teikt, ka Kuldīgā labu darbu var dabūt tikai caur pazīšanos. Visvairāk mazturīgo statusā noteikti ir pensionāri. Kas tā par pensiju – 300 eiro? Tagad viss tik drausmīgi dārgs, un cenas tikai kāpj un kāpj. Es arī esmu pensionāre, bet mani šī problēma neskar. Mans darba stāžs ir 42 gadi, un par pensiju nesūdzos. Ģimenēm ar bērniem noteikti iet grūti, jo bērniem apavi un apģērbs ir dārgāks nekā pieaugušajiem un viņi aug lielā ātrumā. Laukos algas nav tik lielas kā Rīgā. Domāju, ka te visi strādā par minimālo algu. Man rados nekur mazturīgo nav, tāpēc nezinu, vai pašvaldība šos cilvēkus pietiekami atbalsta. Nabadzību varētu mazināt, ja būtu vairāk darba vietu, noteikti ne ar pabalstiem. Viena paaudze jau uz pabalstiem izaugusi, un tas nav tas labākais skats.

 
Kaspars Plīkšs, strādājošs cilvēks:
– Droši vien ir daudz, un pie tā var vainot gan valdību, gan paši sevi. Cilvēkam, iespējams, nav pietiekama izglītība, ir slikts darbs vai viņš godīgi nemaksā nodokļus. Tad attopas pie sasistas siles, ka naudiņas nav. Pensionāram vienmēr būs mazāk nekā tam, kurš visu mūžu strādājis labu darbu. Bet viņš ar savu pensiju vēl mēdz kaut ko iekrāt. Visvairāk mazturīgo statusā ir daudzbērnu ģimenes. Pēdējā pētījumā, ko lasīju, bija skaidri redzams, ka tām izmaksas ir krietni lielākas par ienākumiem. Man gribētos teikt: lai nabadzību mazinātu, vajadzētu palielināt pabalstus. Tagad ir liels cenu kāpums, piemēram, elektrībai un gāzei. Valdība nolemj palīdzēt tikai vakcinētiem pensionāriem, bet par mazturīgajām ģimenēm sarunu nav. Vai bērnam tiešām būs jāmācās mājās pie lampiņas?

 
Diāna Lūse, Valsts probācijas dienesta darbiniece:
– Nācu no sociālā dienesta, kas ir mūsu sadarbības partneris, un tieši analizējām situāciju, kā palīdzēt konkrēta cilvēka problēmā. Spriežot pēc savas darba jomas, es teiktu, ka mazturīgo skaits varētu būt ļoti iespaidīgs. Grūti nosaukt, kuri cilvēki tie būtu, tomēr noteikti tie, kuriem ir nepareizs vecums, slikta veselība un zemi ienākumi. Pašvaldības iespēju līmenī mazturīgie tiek atbalstīti, tomēr kopā varētu meklēt veidus, kā viņus atbalstīt vairāk. Kad tiek pārdoti dzīvokļi, kurus pašvaldība nespēj uzturēt, ar to naudu varētu palīdzēt mazturīgajiem. Katram jāskatās, cik daudz mums patiesībā vajag, – vai tiešām no visa vajag tik daudz? Nevajag ar savu alkatību censties iegūt vairāk. Labāk atstāt kaut ko arī citiem un dalīties. Tā mēs varam nabadzību mazināt.


Ilze Krugale, skolotāja:
– Mazturīgo ir daudz, jo nav darbavietu. Laukos viss likvidēts, un tur ir ļoti daudz trūcīgu cilvēku. Vai Latvijai vispār vajag to, ko ražo tepat? Mums taču ir Eiropas tirgus. Un, ja no Ķīnas jāved ķiploki, ko lauku tantiņa varētu izaudzēt, par ko mēs te runājam? Nekas no laukiem vairs nav vajadzīgs. Mums ir Polijas āboli un Ķīnas ķiploki. Visvairāk mazturīgo noteikti ir starp daudzbērnu ģimenēm un pensionāriem. Es gribētu domāt, ka pašvaldība ļoti atbalsta. Ja kāds zinātu, kā nabadzību valstī mazināt, šādu problēmu nebūtu. Pie lietotu apģērbu veikaliem rindas ir vienmēr, vai tas ir laukos vai Rīgā. Tas nozīmē to, ka ir daudz to, kuriem naudas maz. Algas nav nekādas spīdošās. Man māsa ar daudziem bērniem bija mazturīgo statusā. Pašvaldība ļoti palīdzēja, bērniem skolās bija brīvpusdienas. Tad bērni izauga un sāka pelnīt paši.


Vija Urbaste, pensionāre no Rīgas:
– Sevišķi daudz mazturīgo ir pensionāri. Protams, cilvēku žēl, tomēr, no otras puses, ja viņiem ir mazas pensijas, tas var nozīmēt, ka dzīves laikā nav pietiekami maksāti nodokļi. Daudzbērnu ģimenēm noteikti arī neiet viegli, jo bērni prasa daudz. Es esmu rīdziniece, un man pensija ir ļoti laba – grēks sūdzēties. Tāpēc man nav bijis aktuāli spriest, vai pašvaldības mazturīgos atbalsta pietiekami. Man liekas, ka cilvēkiem pašiem vairāk jādara savā labā. Tik daudzi vienkārši paļaujas uz pabalstiem un par strādāšanu pat nedomā. Katram pašam sava dzīve jākārto.


Maruta, kuldīdzniece:
– Latvijā mazturīgo ir daudz, jo daudzi negrib strādāt. Kāpēc gan iet katru dienu uz darbu, ja var mājās sēdēt uz pabalsta? Mazturīgos var iedalīt divās daļās: tādos, kuri ir pārāk slinki, lai strādātu, un tādos, kuriem vienkārši ir maza pensija. Es domāju, ka visvairāk mazturīgo ir daudzbērnu ģimenes, jo tām ienākumi jāsadala uz visām galviņām. Pensionārs savu pensiju var tērēt tikai sev. Grūti teikt, vai pašvaldība atbalsta pietiekami. Gribētu teikt, ka jā. Tomēr katram arī pašam vajadzētu ko darīt, lai no nabadzības var izrauties saviem spēkiem.
_______________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________

______________________________________________________________________________________________________

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Ko jūs darāt, sajūtot saaukstēšanās pazīmes:
Stiprināt imunitāti ar vitamīniem, uztura bagātinātājiem
Izvairāties no kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem un publisku vietu apmeklēšanas
Ārstējaties mājas apstākļos
Pastiprināti sekojat līdzi saslimšanas simptomiem
Konsultējaties ar ārstu
Aptiekā prasāt palīdzību farmaceitam
Paši pieņemat lēmumu, kā ārstēties vai kādus medikamentus lietot
Informāciju un padomus par ārstēšanās metodēm meklējat internetā