Aizvērt

Vardarbība: izskaust nevarēs, bet mazināt gan

2022. gada 3. janvārī, 16:03
Raksta autors: Daiga Bitiniece, Daina Tāfelberga, Amanda Gustovsk
Vardarbība: izskaust nevarēs, bet mazināt gan
Kurzemnieka publikāciju sērijā Visi zem viena kupola – trīspadsmitais stāsts. Šoreiz par vardarbību
,,Vardarbība nav spēka pazīme,” uzsvērts kādā Valsts policijas plakātā. Zem tā skaidrots: darot pāri citam, tu parādi savu vājumu, izskaties slikti. Policija nav vienīgā institūcija, kas iesaistīta, lai vardarbību mazinātu. Tāpat šo krimināli sodāmo darbību novēršana un palīdzība, lai cilvēki līdz likumpārkāpumiem vispār nenonāk, ir sociālā dienesta, bāriņtiesas, kā arī nevalstisko organizāciju rūpju lokā, īpaši tad, ja vardarbība notiek ģimenē un var ciest bērni – nākamā paaudze.


Vardarbība ģimenē
  • Tas ir fizisko, seksuālo, verbālo, emocionālo un ekonomisko aizskārumu cikls, kas atkārtojas arvien biežāk un ko laulātais, dzīvesbiedrs/-e vai citi tuvinieki (pieaugušie bērni u.c.) pret otru izmanto tāpēc, lai upuri kontrolētu, lai iegūtu un noturētu varu pār to.

Mājsēdes laikā – vairāk

 
Vita Maslobojeva: ,,Valsts policijas rīcībā ir iespējas un likums, kā agresoru savaldīt, neļaut viņam pārinodarījumu atkārtot, galvenais, lai cietusī persona to gribētu.”
Vardarbības gadījumu skaits nav būtiski ne pieaudzis, ne mazinājies. Tiesa, kopš pandēmijas gan tam esot tendence palielināties, stāsta Valsts policijas (VP) Kuldīgas iecirkņa kārtības policijas nodaļas priekšniece Vita Maslobojeva.
Tas skaidrojams ar to, ka ģimenē pieaug konfliktsituācijas, jo cilvēki spiesti vairāk laika pavadīt mājās, nelielos dzīvokļos, sabiedriskie ierobežojumi nomāc un vairo negatīvas emocijas. Attiecīgi pieaug vēlme lietot varu, turklāt bieži tā nebūt neizpaužas kā fiziska spēka lietošana. Arvien biežāk ir sastopama emocionālā vardarbība. Sabiedrība kļūst izglītotāka un atpazīst tās pazīmes, lai gan var šķist, ka to pierādīt ir juridiski sarežģītāk nekā tad, ja nodarīti acīmredzami miesas bojājumi. 

Zvana pusaudži
Policijā (tostarp pašvaldības) ziņas par konfliktiem visbiežāk tiek saņemtas no iesaistītajiem, proti, cietušajiem. Daudzi gan vēl joprojām ziņot baidās, jo domā, ka tad nelaime būs lielāka, jo varmāka atriebsies. Pēdējā laikā bailes esot mazinājušas, jo cilvēki vairāk sākot apzināties savas tiesības un to aizsardzību. Arvien biežāk ziņojot bērni (pārsvarā padsmitnieki), ja starp vecākiem izcēlies bīstams strīds. Bērni tad pamanījušies izskriet laukā vai noslēpties citā istabā, lai nepamanīti var piezvanīt. Tādās reizēs policijai tas ir īpašs trauksmes signāls. Ierodoties izsaukuma vietā, tā izvērtē situāciju kopumā. Par ģimenes konfliktu jāaizpilda īpaša veidlapa, kurā tiek atspoguļota visa pieejamā informācija. Bērnu drošībai uzmanība jāpievērš pirmām kārtām, un jādara viss, lai viņus aizsargātu.

Ja varmāka nerimstas
,,Jā, ir reizes, kad agresīvā persona nespēj nomierināties,” atzīst V.Maslobojeva. ,,Mūsu uzdevums iegūt visus pierādījumus, lai agresoru varētu no strīda vietas aizvest prom. Viens no mūsu, kā saka, darba instrumentiem ir policijas lēmums par nošķiršanu, ko var pieņemt gan Valsts, gan pašvaldības policija. Šie Ministru kabineta noteikumi darbojas jau kopš 2014. gada marta. Ja, notikuma vietā konstatēta vardarbība un cietušais iesniedz pieteikumu, policijas darbinieks pieņem attiecīgu lēmumu un varmākam uzliek pienākumu atstāt dzīvesvietu arī tad, ja tas ir viņa īpašums. Tā varam viņu izolēt un cietušos pasargāt līdz astoņām diennaktīm.”

Nav tikai vīrieši vien
Policija arī uzrauga to, vai pienākums tiek izpildīts. Lielākoties varmāka pārāk neprotestējot, jo apzinās, ka citādi tā būs vēl lielāka nepakļaušanās likumam. Bieži agresors esot alkohola ietekmē, dažkārt pat diezgan stiprā.
Sabiedrībā valda uzskats, ka varmākas ir tikai vīrieši, no kuriem cieš sievietes un bērni. Novērojumi un oficiāla statistika to apgāž. Īpašas tendences gan nav, tomēr par vardarbību pie atbildības tiek sauktas arī sievietes. Kopš spēkā ir minētie noteikumi, policijas lēmums par nošķiršanu pieņemts trim sievietēm varmākām.
Raksturojot kopainu, VP pārstāve norāda, ka gadījumi ir dažādi: ,,Ir tādas situācijas, kas atkārtojas gandrīz regulāri, lai kādi līdzekļi izmantoti. Piemēram, paiet noteiktās izolācijas dienas, varmāka atgriežas un cietusī viņu pieņem, ģimene kādu brīdi sadzīvo saticīgi, bet pēc laika atkal izceļas strīds.
Bez nošķiršanas ir vēl citi līdzekļi. Cietušais var vērsties tiesā, lai viņam nosaka pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Bieži vien jāsper arī šis solis. Mūs praksē ir kāds gadījums, kad varmākam bija noteikts nošķiršanas lēmums, par kura nepildīšanu var sodīt. Tomēr viņš nespēja noturēties un īsajā nošķiršanas laikā vairākkārt gāja atpakaļ uz mājām. Tika sodīts piecas reizes! Bet citreiz pietiek ar vienu reizi: sieviete sadūšojas, izsauc policiju, un vīram jau tas vien liek savu rīcību apdomāt.
Likumos ir diezgan efektīvi līdzekļi, lai vardarbību ierobežotu. Bet var novērot, ka sievietēm bail uzdrīkstēties, – viņas nepiekrīt lēmumam par nošķiršanu, baidoties no tā, kas būs tad, kad varmāka atgriezīsies. Mazināt bailes ir grūtāk nekā mazināt vardarbību.”

 

Jūt vēl pieaugušo vecumā

Lelde Rozevska: ,,Neviena vardarbības izpausme nedrīkst būt norma. Un nedrīkst aizbildināties, ka cietušais pats vien vainīgs, jo otru uz tādu rīcību izprovocējis.”

Kuldīgas novada sociālā dienesta sociālās darbinieces Leldes Rozevskas darbs vairāk saistīts ar pieaugušajiem, taču tas skar arī ģimeni, kurā klients dzīvo. Jo atbalsts vajadzīgs visiem.

Daļa negrib kopēt vecākus
Policija ziņo dienestam, lai tas piedāvā sociālos, krīžu centra pakalpojumus, psihologa konsultācijas u.c. Dažkārt dienestā vēršas paši varmākas – arī tad, kad par tādiem vēl nav kļuvuši. Bērnībā piedzīvotās vardarbības sekas jūt vēl pieaugušo vecumā. Īpaši tas parādās tad, kad pašiem dzimst bērni un viņi baidās atkārtot vecāku kļūdas. Daudzi atnāk pēc draugu, radinieku ieteikuma un viņu labās pieredzes. Sociālais dienests sadarbojas ar skolām, nevalstiskajām organizācijām.
,,Mūsu uzdevums ir palīdzību piedāvāt, bet cietušie var arī atteikties. Savukārt vardarbīgajam prasības, ko uzlikusi policija vai tiesa, jāizpilda obligāti. Lielākā daļa brīvprātīgi piekrīt sadarboties, mazāk ir to, kuri pēc uzaicinājuma neatnāk, uz telefona zvaniem neatbild. Ja nav iesaistīti bērni, likums neliek mums viņus piespiest.”

Nav viegli atpazīt
Pēc L.Rozevskas novērojumiem sabiedrība mainās uz pozitīvo pusi – kļūst atsaucīgāka, cietušās vairs tik ļoti nebaidās un nekautrējas, ko padomās citi. Viņas praksē bijuši gadījumi, kad cilvēks atnāk un lūdz padomu, jo baidās, ka sliktās bērnības pieredzes dēļ varētu pacelt roku pret saviem bērniem. ,,Kādreiz daudziem varbūt normāli likās bargi sodīt, nopērt, pat iekaustīt, ja bērns kaut ko ne tā izdarījis. Tagad tā nav, un arī bērni zina, ka tā nedrīkst darīt. Skolās, pat bērnudārzos par to tiek stāstīts.
Grūtāk ir ar emocionālo vardarbību – pat pieaugušie bieži vien to neatpazīst. Tāpat citas vardarbības izpausmes: kontrolējošo, finansiālo.  Cilvēki iekrīt lamatās, domādami, ka visu zina. Tehnoloģiju laikmetā daudzi pat neapjauš, ka internetā pret viņiem vērsts mobings. Atklāt mazāk zināmos vardarbības veidus traucē stereotipi. Pieņemts, ka pelnītājs ir vīrs, tātad viņš ir noteicējs visos gadījumos, drīkst kontrolēt katru ģimenes locekļu soli, ietekmēt finansiāli.”

Mainās uz labo
Sociālā darbiniece atceras kādu sievieti (viņa nedzīvo Kuldīgas novadā), kura tikai 24 gados sapratusi, ka cietusi vardarbībā. Augusi bērnunamā, vadītājas dēls bieži līdis pie viņas gultā, aizskāris, izmantojis seksuāli. Meitene nav sūdzējusies, domādama, ka tā tam jābūt – tas taču vadītājas dēls. Bet tikai tad, kad izmācījusies par pirmsskolas pedagoģi un aizbraukusi uz kursiem, kuros stāstīts, kā bērniem atpazīt vardarbību, sapratusi, ka ir cietusi pati. ,,Maza būdama, viņa nevarēja šo faktu izvērtēt,” piebilst L.Rozevska.
,,Gadās, ka arī pieaudzis cilvēks teorētiski vardarbību saskata, bet psiholoģiski pieņemt grūti. Tāpēc piedāvājam speciālistu konsultācijas, lai tiktu sekām pāri. Arī minētā sieviete saņēma palīdzību, jo bērnībā piedzīvotais traucēja tagadējām attiecībām. Ja cilvēks vēlas, piedalās atbalsta programmās un pats pie sevis piestrādā, tad no vardarbības un tās sekām var tikt vaļā.
Kāds mans klients ilgstoši bija vardarbīgs – ne ģimenē, bet sabiedrībā, pasākumos izraisot konfliktus, kas parasti beidzās ar kautiņiem. Bija nonācis tiesībsargājošajās iestādēs un izlīguma procesos (tad apsūdzības tiek atceltas), līdz pēkšņi sapratis, ka tā vairs nevar turpināties – tas var novest cietumā vai arī viņš kādu var savainot līdz nāvei. Sapratis, ka pats nespēj savu uzvedību kontrolēt, – vajadzīga palīdzība. Gāja pie psihologa, mācījās un turpina strādāt ar sevi, lai ar nevēlamajiem instinktiem tiktu galā. Bet tas ir ilgstošs process.”


Noklusē, pat piesedz

Vineta Brūdere-Sedliņa: ,,Ja cilvēkos valdītu miers un saskaņa, tad agresija noteikti mazinātos, taču ceļš uz to vēl ejams mums visiem kopā.”

Emocionālā vardarbība no visiem veidiem ir visgrūtāk definējama un izmērāma, atzīst sociālā darbiniece darbā ar ģimenēm un bērniem Vineta Brūdere-Sedliņa.
Ne velti speciālisti lieto izteicienu Vardarbībai patīk klusums. ,,Upuru klusēšanas, pat varmākas piesegšanas dēļ sociālajam darbiniekam nākas sievieti, retāk vīrieti, motivēt saņemt rehabilitāciju – psihologa konsultācijas,” teic V.Brūdere-Sedliņa.
,,Esmu novērojusi, ka palīdzību lūdz tie cietušie, kuriem to ieteikusi bāriņtiesa, ģimenes ārsts vai cits speciālists. Retāk cietušais pats apzinās, ka no vardarbības apļa vajag izrauties.”

Jāpārliecina, ka to spēj
Daudzi pat neiedomājas, ka pazemojumi, noniecināšana, draudi, izsekošana, aizliegumi brīvi rīkoties, izlemt, izglītoties – arī tā ir vardarbība. Ilgstoši dzīvojot šādās attiecībās, cilvēki pierod un iemācās pielāgoties. ,,Pats sarežģītākais ir cietušo pārliecināt, ka viņa rokās ir vara situāciju mainīt. To var izdarīt, durvis uz pagātni aizverot. Tas ir sarežģīti gan psiholoģiski, gan ekonomiski. Manas klientes ne reizi vien teikušas, ka viņām nav savu ienākumu, nav algota darba, ir tikai valsts ģimenes pabalsts par bērniem. Gadās, ka to saņem vīrietis, kurš izrādās varmāka un agresors. Esmu klientēm ieteikusi svarīgos dokumentus turēt tikai viņām zināmā vietā, sagatavot kopijas, ja nāktos bēgt. Iesaku draudu īsziņas no mobilā tālruņa neizdzēst, jo tiesā tās derēs kā pierādījums.”

Vispirms atklāti jāizrunājas
Sākotnēji psiholoģiskā palīdzība cietušajiem nešķietot būtiska: ,,Ko psihologs man var palīdzēt?” Ir tādas sievietes, kuras uzskata, ka spēj pašas sev būt par psihologu. Ar cietušajiem daudz jāstrādā, jārunā, jāmotivē saņemt profesionālu palīdzību, jo psihologs ir speciālists, kurš vislabāk palīdzēs pārstrādāt vardarbībā gūtās emocionālās traumas. Jāsagatavo iespējamai varmākas reakcijai.
,,Kāda sieviete sēdēja manā kabinetā un tikko bija uzrakstījusi iesniegumu, lūdzot sociālo rehabilitāciju. Tad iezvanījās tālrunis, viņa to pacēla, atvainodamies, ka noteikti jāatbild. Dzirdēju fonā vīrieša balsi, sieviete viņam atbildēja vien ar „jā, nē, esmu pilsētā, mājās pastāstīšu”. Pēc tam atklāja: vīrs nedrīkst uzzināt, pat ne nojaust, ka viņa lūgusi palīdzību, citādi varot tikt iespaidota fiziski.
Darām visu, lai cietušo pasargātu. Regulāri uzturam saikni, sarakstāmies e-pastā vai sazvanāmies, jo tā varu sniegt savu psihosociālo atbalstu, informēt. Gandarī tas, ka sieviete, kas sākumā kabinetā ienāk, sevī ierāvusies, uz jautājumiem atbild īsi un negribīgi, sajūtot atbalstu, atveras, tomēr dalās piedzīvotajā un ir gatava saņemt palīdzību. Dažreiz izplūst asarās, bet arī tā ir daļa no terapijas un atlabšanas. Reizēm pat pajautāju: ,,Vai varat izraudāties?” Asaras palīdz, jo tā organisms ir uzbūvēts, ka tas spēj sevi attīrīt.”
Pašlaik valsts nodrošina sociālo rehabilitāciju vardarbībā cietušiem bērniem, pilngadīgajiem un arī varmākām. V.Brūdere-Sedliņa uzskata, ka šie pakalpojumi ir darbs ar sekām. Valstiskā līmenī sociālā politika jābalsta vairāk uz preventīviem pīlāriem, mācot un skaidri nosakot cilvēkvērtības.


Valsts policijā reģistrētie vardarbības gadījumi Kuldīgas novadā
  • 2016. gads    111
  • 2017. gads    108
  • 2018. gads    123
  • 2019. gads    110        
  • 2020. gads    145
  • 2021. gads (11 mēn.) 123


__________________________________________________________________________________________
Viedoklis

Jārada droša vide

Inga Kozlova, Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra AIRI vecākiem speciāliste:
– Mums ar vardarbības sekām nākas strādāt ikdienā. Daļai bērnu, kuri ir audžuģimeņu, aizbildņu vai adoptētāju aprūpē, diemžēl kāds vardarbības veids bijis jāpiedzīvo: fizisks, emocionāls, arī pamešana novārtā. Tādēļ audžuvecākiem jāpalīdz bērniem, kuri viņu ģimenēs dzīvo, piedzīvoto aizmirst, radot drošu un atbalstošu vidi. Centra speciālisti var nākt talkā ar praktiskiem padomiem, terapeitisku atbalstu. Mūsuprāt, svarīgi ir lielāku uzmanību pievērst vardarbības prevencijai un sociālajam darbam ar ģimenēm, kas nonākušas sarežģītās situācijās.

Ja nemīl un neciena

Pāvils Brūvers, LELB bīskaps emeritus:
– Vardarbības avots ir egoisms. Tāda ir grēkā kritušā cilvēka samaitātā daba. Varmācībai vārti tiek atvērti tad, ja cilvēks sevi vērtē augstāk par citiem un domā tikai par savu labsajūtu, cenšoties pakļaut citus. Kad satiekos ar cilvēku, kuru no sirds mīlu un ļoti cienu, tad taču man nerodas vēlēšanās viņam nodarīt pāri ne fiziski, ne emocionāli, lai ko viņš būtu nodarījis. Gluži cita attieksme veidojas pret to, kuru nemīl. Ja kāda cilvēka uzvedība un rīcība neatbilst paša uzskatiem, ne viens vien ir gatavs savā augstprātībā otru pārmācīt. Vardarbība rodas no mīlestības un cieņas trūkuma. Ar audzināšanu var panākt, ka kāds iemācās sevi savaldīt publiskā vietā, bet dažkārt sabiedrībā cienīts, par laipnu un savaldīgu uzskatīts cilvēks privātos apstākļos pārvēršas par nežēlīgu tirānu.
Esmu dzirdējis, ka vardarbībai ģimenēs esot pieaugoša tendence. Tas saistīts ar ieilgušajiem ierobežojumiem Covid-19 izplatības dēļ – cilvēki kļūst neapmierināti un nervozi. Pirms kāda gada ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs cēla trauksmi par to, ka dažās valstīs vardarbība ģimenēs, sevišķi pret sievietēm, esot pieaugusi divkārt. Situāciju pasliktina tas, ka daudzviet tā netiek uzskatīta par noziegumu un upuri par to klusē.
Vardarbība ir ļaunums – garīga problēma, kas nav atrisināma citādi kā vien garīgiem līdzekļiem. Ievērojamais krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins Tempeltona balvas saņemšanā 1983. gadā teica, ka viņš 50 gadus pētījis, kur ceļas ļaunums, un nācis pie atziņas, ka taisnība bijusi vecmāmiņai: viss ļaunums ceļas no tā, ka cilvēki aizmirsuši Dievu. Atgriežoties pie Dieva, atverot savas sirdis Jēzus Kristus mīlestībai, var tikt dziedināta katra cilvēka sirds un var veidoties sabiedrība bez vardarbības, bez citu izmantošanas un pazemošanas.


Jāpilnveido likumi

Irina Mazurika, centra Marta speciālistu komandas vadītāja:
– Izplatītākā ir emocionālā vardarbība, ar ko saskaras mūsu klienti. Daudz nāk sievietes, kas cietušas bērnībā. Vardarbībai nav noilguma, un valsts finansē palīdzību visos gadījumos, kad cilvēks jūt, ka piedzīvotais joprojām traucē. Bērni vardarbības sekas izjūt pat tad, kad nav bijuši notikumiem klāt. Ja vecāku starpā notikusi vardarbība, bērni jebkurā gadījumā cieš emocionāli.
Sadarbībā ar policiju un bāriņtiesu redzams, ka priekšstati mainās un uzlabojas. Tiesībsargājošajām iestādēm parādās jauni rīki. Valsts galvenokārt vērš uzmanību uz bērnu aizsardzību, mazāk iedziļinās tajā, ka viens no vecākiem ir varmāka, otrs – cietušais. Abi tiek uzskatīti līdzvērtīgi atbildīgi par bērnu. Taču jāņem vērā, ka vardarbībā cietušajam pieaugušajam emocionālais stāvoklis ir iedragāts: lielas bailes, bezspēcība. Ir gadījies, ka mamma vēlas ar dienestiem sadarboties, bet saņem pārmetumus, ka ģimenē kas tāds noticis. Tēvs visbiežāk nevēlas neko mainīt, ir pārliecināts, ka viņam taisnība. Nez kāpēc uzmanība galvenokārt vērsta uz mammu, lai visus speciālistus apmeklē viņa. Protams, nodomi ir labi, tomēr varētu vairāk mēģināt saprast, kā jūtas cietusī persona. Iznāk tāds kā papildu spiediens.
Vardarbība bieži ir manipulācijas līdzeklis, bet Latvijā nav skaidra mehānisma saskarsmes tiesību regulēšanai. Kad vecāki izšķiras, bērna dzīvesvietu parasti nosaka pie viena, otram dod tiesības tikties. Bet praksē pazemošana atkārtojas, bērnu nododot otram, jo varmākam nemaz tas bērns nav vajadzīgs. Viņš atnācis tādēļ, lai varētu aizvainot bijušo partneri. Savukārt, ja bērns paliek pie tēva varmākas, tad sievietei grūti realizēt saskarsmes tiesības – tiesu izpildītājs, jurista pakalpojumi ir dārgi. Tikšanās reizēs valstij vajadzētu nodrošināt trešo personu – neitrālu. Tomēr pēdējā laikā tēva loma biežāk parādās pozitīvā gaismā.

 
_____________________________________________________________
Kas, jūsuprāt, ir vardarbība? Vai esat saskāries ar kādu tās veidu?


Sarmīte Freiborne, bezdarbniece:
– Vardarbība ir viss, kas otram sāp. Gan fiziski, gan emocionāli. Man gan, paldies Dievam, konkrēti piemēri nav ne ar draugiem, ne paziņām. Internetā, protams, esmu lasījusi, bet tur var salikt visādas muļķības. Tad ej nu sazini, kas no tā ir taisnība! Kam taisnība, kurš ir vardarbīgs, kurš ne, tas grūti izspriežams no malas. Tad jālien iekšā ģimenē, lai uzzinātu, jo svešs to nezinās. Neviens uz āru neizrāda, ja mājās iet smagi vai ir kādas problēmas. Daudzi nestāsta, varbūt mums kāds pat ir blakus, bet mēs to nenojaušam. Ja skaidri zinātu, ka kādam ir tādas problēmas, es noteikti meklētu informāciju internetā – malā nestāvētu.


Diāna Sandrauskaite, bezdarbniece:
– Dzirdēts ir medijos, bet pati saskārusies neesmu. Televīzijā esmu redzējusi, ka vīrs sit sievu un bērnus. Ja man būtu vajadzīga palīdzība, es vispirms ietu pie pašvaldības policijas, uz sociālo dienestu. Parasti jau tie, kuri tiešām ar to saskaras, īsti nesūdzas un par to nerunā. Katram iekšā neielīdīsi.


Ilze Pāvila, mamma:
 – Tas ir kaut kas briesmīgs – gan emocionāli, gan fiziski. Starp draugiem vai paziņām nevienu tādu gadījumu neesmu dzirdējusi, bet internetā esmu daudz lasījusi. Ja kādam tuvam cilvēkam vai man vajadzētu palīdzību, visdrīzāk es nezinātu, kur meklēt. Noteikti ir kādas instances, bet konkrēti nosaukt nevaru.


Jevgēnija Gorina, skolotāja:
– Vardarbība ir aizliegta. Tās ir sāpes, raudāšana. Pirmais, kas nāk prātā, ir vardarbība ģimenē, arī pret bērniem. Var gadīties arī darba kolektīvā tā sauktais mobings. Konkrētus piemērus neesmu dzirdējusi – man paveicies. Ja par kādu uzzinātu, tad zinātu, kur ieteikt vērsties, jo strādāju skolā. Ja vardarbība u būtu vērstapret bērn, par to es paziņotu pati, bet par pieaugušu cilvēku gan ne. Viņam varu tikai ko ieteikt.


Maija Jansone, pensionāre:
– Vardarbībai ir daudz veidu. Pati saskārusies neesmu. Esmu lasījusi un redzējusi televīzijā visādus notikumus skolās starp bērniem, jauniešiem. Tad viens grib parādīt sevi kā vadoni, pievērst uzmanību, un viņš to dara ar vardarbību. Varbūt šis bērns ir to redzējis mājās, sētā vai agrāk bērnudārzā, tādēļ pats tā uzvedas. Tas atkarīgs no emocionālā un psihiskā stāvokļa, cik katrs pats spēj sevi kontrolēt. Tāda ir mana pārliecība. Ja paziņu lokā būtu tāda situācija, ieteiktu iet pie psihologa. Skolās un bērnudārzos psihologi jau tagad ir.

 
Mairita Kraule-Štolce, veikala Kuule pārdevēja:
 – Vardarbība ir tāda izturēšanās, kas būtu pret kāda cilvēka gribu, kas tāds, kas nodara kaitējumu cilvēkam vai dzīvniekam, vai videi. Esmu no kaimiņiem dzirdējusi par dažāda veida vardarbību. Ir bijusi bērnu atstāšana novārtā, sīkais huligānisms, kautiņi. Tur ir alkoholisms un viss pārējais, tāpēc vardarbība tam ir tuvu. Tur viss ir pastāvīgā procesā – nekas nav atrisinājies. Ja kāds pie manis nāktu ar tādu problēmu, tad palīdzētu, zvanītu policijai. Un tagad jau internetā var visu atrast. Šādas situācijas noteikti jārisina!
__________________________________________________________________________________________


___________________________________________________________________________________________
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai vajadzētu saīsināt skolēnu vasaras brīvlaiku?
Jā, varēs izlīdzināt mācību slodzi
Vecākiem izdevīgi, mazāk raižu, kur likt bērnu vasarā
Nē, viņiem vasarā kārtīgi jāatpūšas
Muļķīgi, jo jau maijā viņus grūti skolā noturēt
Man tas nav aktuāli